Sociālie tīkli jau kādu laiciņu uzkarsuši no ierakstiem par nupat aizvadītajiem Dziesmu un deju svētkiem. Arī man kādu brīdi likās, ka teju vai pārsprāgšu no iespaidu bagātības – gribējās stāstīt, rakstīt un rādīt, bet dators bija palicis mājās, un arī brīvbrīžu pārāk maz, un tā nu tagad, kad beidzot esmu atgriezusies mājās, dzīve ieripojusi ikdienas sliedēs un atkal uzradušās visas iespējas izpausties, īsti vairs nesaprotu, ar ko sākt un ar ko beigt, ko noteikti vajag un ko nevajag izstāstīt par aizvadīto NOTIKUMU.

Pats pirmais un svarīgākais – bija ļoti, ļoti labi!!! Esmu piedalījusies daudzos deju svētkos, varu salīdzināt. Gan sadzīves apstākļi, gan mēģinājumu noslodze, gan saviesīgie pasākumi – viss bija lieliski. Dzīvojām (šķiet, jau trešo reizi) pašā pilsētas centrā divu soļu attālumā no Brīvības pieminekļa – Rīgas 1.ģimnāzijā, kur ik uz soļa izjutām viesmīlību un pretimnākšanu. Tīrība, labs ēdiens, laipnība – ko gan vēl vairāk vēlēties?

Dažas lietas Rīgā pārsteidza.

Labākajā nozīmē – cilvēku atsaucība, smaidi, laba vēlējumi no svešiniekiem. Laipni autobusu šoferīši, kas novēlēja veiksmi. Pārdevējas, kas sirsnīgi smaidīja un teicās ar sajūsmu skatoties koncertus. Ārzemnieki, kas steidza fotografēties kopā brīžos, kad bijām saģērbušies savos skaistajos tautas tērpos. Kopības sajūta. Likās, ka pilsēta pamodusies, uzplaukusi latviskumā, ka mēs šeit visi esam savās mājās (un vai nav dīvaini, ka par to kaut kā īpaši jāpriecājas, jo tai taču vajadzētu būt dzīves normai). Latvijai nedraudzīgie likās ievilkuši astes, paslēpušies alās un būceņos. ,,Viena mēle, viena dvēsle, viena zeme mūsu!”

Par slikto daudz neko negribas teikt. Jo daudz nemaz nebija! Likās dīvaini, ka tieši deju svētku laikā, kas taču notiek pa pieciem gadiem reizi, Daugavas stadiona apkārtnē notika milzu remontdarbi, kas radīja sastrēgumus transportam un neērtu pārvietošanos gājējiem. Protams, tas viss ir paciešams, bet kāpēc tieši uz svētkiem? Otra lieta – stadiona ,,aizkulises”. Pirms 15 gadiem tās bija briesmīgas – grīdas klājums savilcies čokuros, kur apsēsties nav, tikai pussalūzušas stalažas, viss apdrupis, netīrs un nolietots. Pirms 10 un 5 gadiem bija tas pats, tikai jau pārākā pakāpē, bet šovasar sasniedzis apogeju. Pēc lietus bija sajūta, ka mīcāmies pa purvu. Pašiem kur piesēst nav, vietas, kur nolikt mantas, arī nē. Labi, ka vismaz tualetes uzstellētas un mediķu teltis un busiņi vietās (gods un slava viņiem, jo uz tādiem segumiem, uz kādiem mums nācās dejot, bez traumām nekādi neiztikt, un viņi tiešām bija uzdevumu augstumos).

Dejotāji ir pacietīga tauta. Apbrīnojama patiesībā. Septiņpadsmit tūkstoši! Disciplinēti, organizēti, attapīgi, pacietīgi, jestri bez gala un meistarīgi turklāt! Patrioti. Gudrinieki. Vislieliskākie no lieliskākajiem! PALDIES par smaidiem, aplausiem aizkulisēs, par brālīgajiem roku spiedieniem un atbalstu, kad sametās kāds solis! Reti gadās, ka jauni un veci ir tik ļoti kopā, tik ļoti uz viena viļņa, tik ļoti mīlestībā. Uz deju, uz dzīvi, uz Latviju!