Mūžībā devies Draugs. Ne tikai mans vai mūsējais. Visas Piebalgas draugs Andrejs Legzdiņš, kurš katru vasaru apciemoja dzimto pusi. Viņš vienmēr teica, ka tikai šeit, Vecpiebalgā, jūtas pa īstam laimīgs, kaut mūža lielāko daļu nodzīvojis Stokholmā. Te bija ,,Saulrieti” un ,,Incēni”, un  brīnumu pilnā bērnības zeme, kur ticis mīlēts, lolots un lutināts vectēva Kārļa Skalbes azotē. Būdams profesionāls arhitektūras un dizaina lietu pārzinātājs, pirms vairāk nekā desmit gadiem Andrejs realizēja sapni uzbūvēt Piebalgā mazu guļbūvīti bez jebkādām ērtībām, tikai ar galdu plānvidū un vienkāršu guļvietu jumta paspārnē, kur abiem ar sievu Ligitu vasarās apmesties un nošķirtībā no visas pasaules izbaudīt Latvijas dabu. Viņi bija kopā vairāk nekā sešdesmit gadus. ,,Kā cimds ar roku,” mēs teicām, bet Andrejam nepatika skaļi vārdi. Toties zvaigžņotos augusta vakaros Andrejs savai Gitai uzvārīja tēju uz maza, pārnēsājama gāzes pavardiņa un spēlēja trompeti. ,,Tumša nakte, zaļa zāle” bija viņa mīļākā dziesma.

Kaut kur dzirdēts, ka dažas pirmās dienas pēc došanās uz mūžības dārziem aizgājēja dvēsele brīvi klejo, pati izvēloties vietas, kur tai gribas atrasties. Man jau šķiet, ka viņš ir te, savā Piebalgā, kuru tik ļoti mīlēja. Visdrīzāk ,,Saulrietos”, Skalbes vasaras mājā, kurā tagad ir muzejs un kuras goda istabā viņam kā mazam puisēnam reiz tika uzbūvēta ,,mākoņu gulta”. Muzeja meitenes ar bažām gaidīja Andreju un Ligitu ciemos šovasar, pēc tam, kad lielā vētra aplauza staltās egles ,,Saulrietu” kalnā, par kurām reiz dzejoja Andreja vectēvs:

Mācies lasīt, mazo puisīt,

Kalna būdā aizmirstā.

Jaunās egles ar jau lasa

Lielā zvaigžņu grāmatā.

Vakarā tās stāv ap kalnu,

Kad tev acis veras ciet,

Lēni loka zaļās galvas

Un ar zvaigžņu koriem dzied.

Lieli vēji iet pār kalnu,

Vedīs tevi pasaulē.

Lasīsi tu debess zvaigznēs,

Liels ja būsi dvēselē.

Lielie vēji aizveda zēnu pasaulē, kad 1944. gadā, padomju okupācijai tuvojoties, Skalbe ar sievu un meitas Ilzes ģimeni emigrēja uz Zviedriju. Andrejam toreiz bija astoņi gadi, bet bērnības atmiņas arvien ļoti dzīvas, un gandrīz katrā tikšanās reizē tās tika stāstītas un pārstāstītas no jauna.

Mēs iepazināmies, kad rakstīju grāmatu ,,Lizete, dzejniekam lemtā” par Skalbes ģimeni. Tas bija sen, divtūkstošo gadu sākumā. Kad meklēju kontaktus, toreizējais Cēsu muzeju direktors centās mani atrunāt, jo cilvēku nevajagot traucēt (vai apmēram tā). Nu, Legzdiņiem gan esot dzīvoklītis Rīgā, to telefonu viņš iedošot, bet diezin vai… Es piezvanīju, Andrejs atsaucās, dažas dienas pēc tam norunājām randiņu. Jau pa gabalu sapratu – tas ir viņš! Melnbalti svītrotā kreklā, koši rozā lakatiņu ap kaklu, mati zirgastē. No samulsuma laikam sāku stostīties, jo Andrejs nešauboties aizveda mani uz kafejnīcu un sabaroja ar melno balzāmu un kūkām, un pēc tam jau, kā saka, lietas aizgāja kā smērētas – lidoju uz Zviedriju, kopā izstaigājām Lizetes vietas, pārcilājām ģimenes bildes, uzzināju visu, ko vēlējos uzzināt par Andreja vecmāmiņu. Tā sākās mūsu draudzība. Šodien es zinu – citādi nemaz nevarēja būt.

Andrejam negāja pie sirds pelēka garlaicība. Viņš vienmēr bija košs un priecīgs. Lai arī pats liels kulinārs, kas prata pagatavot visādus debesu brīnumus, tencināja par jebkuru cienastu un slavēja arī tad, kad kaut kas neizdevās. Lieliski pārzināja inženieru būšanas, mācēja, šķiet, pilnīgi visu pats savām rokām uzmeistarot, sākot ar krēslu un beidzot ar lidmašīnu. ,,Sūdu būšana” viņš jokojot teica, kad gadījās kāda ķibele, un prata mierināt kā reti kurš. Skudru pūzni, kurš iemitinājās uz būdas sliekšņa, viņš neizjauca, bet pārcēla par metru nostāk, rūpīgi pārvietodams katru skujiņu. Nezinu, kādiem vārdiem lai izstāstu, cik viņš bija lielisks.

Kad pēdējo reizi tikāmies, Andrejs apsolīja turēties braši un nākamvasar kā parasti kopā ar Ligitu apciemot vientuļo meža būdu. ,,Hej, Inguna,” viņš teica, ietverot mani savā draudzīgajā apskāvienā, ,,kāpēc tu izskaties tik skumja?” Taisnojos, ka nemaz, nemaz neesmu skumja, vienkārši nepatīk atvadas, tāpēc steidzīgi noteicu ,,atā, Andrejiņ,” un nepaliku kā parasti uz ielas, mājot ar roku, kamēr Legzdiņu jocīgais džipiņš pazuda skatienam, bet iesteidzos mājā, lai noslēptu šķiršanās asaras. Nu drīkstu raudāt neslēpjoties, jo Andrejs ir devies uz debesīm. Palicis apskāviena siltums un mīļa cilvēka neaizmirstamās draudzības starojums.

Tikmēr mūsmājās jauna brīnuma gaidas. Kuru katru dienu (nakti?) piedzims mans trešais mazbērniņš. Puisītis. Andrejs zināja, ka viņš nāk, un priecājās kopā ar mums. Dzīves lielās mistērijas…