Pavadot aizejošo gadu, mums katram gribas atcerēties tikai labo, ko esam piedzīvojuši. Tāpat arī, sagaidot jauno, vēlam cits citam veselību, mīlestību, veiksmi un  izdošanos – tikai labu, ja esam normāli cilvēki. Cerības spārno, un ļoti, ļoti gribas cerēt, ka viss būs labi. Ka miers valdīs virs zemes, un cilvēkiem pietiks prāta mūsu pasauli nesagraut.

Brīdis, kad gadu mijā saslēdzas laika loki, ir piemērots sapņošanai. Nākamgad es noteikti izdarīšu to, to un vēl šo – visu, kas nezin kāpēc iepriekš palicis pusratā. Beidzot nospodrināšu virtuves logus, pabeigšu adīt iesākto zeķi, izlasīšu visas no bibliotēkas paņemtās grāmatas. Atsākšu staigāt uz vingrošanas nodarbībām, sakārtošu drēbju skapi un beidzot saņemšos izmest nevajadzīgās lietas, kas gadiem krājušās pieliekamajā. Vai izdosies? Simtprocentīgi diez vai, bet laba apņemšanās arī ir uzteicama, vai ne? Solis uz izdošanos. Tā gribētos uzzināt, kādas ir jūsu apņemšanās, iesoļojot jaunajā gadā kā tīra sniega klajumā, kur gribas atstāt tikai baltas pēdas!

Manā dzīvē viens no aizejošā gada spilgtākajiem notikumiem bija ceļojums uz Ameriku, lai latviešu nometnes 3×3 dalībniekiem Garezerā nedēļas garumā novadītu literārās ievirzes (tā viņi tās sauc). Kad nometnes vadītāja Māra uzrunāja, pirmajā mirklī gribēju atteikties. Tas likās nereāli – es un Amerika. Taču tad sāku apdomāties – kad tad vēl, ja ne tagad izmantot iespēju? Visdrīzāk nekad! Lidot man nepatīk, bet kā citādi šķērsot okeānu? Angliski runāju slikti, kā sazināšos pa ceļam? Tomēr sapurinājos un saņēmos. Atmetu bailes, pārkāpu sev pāri un pateicu – jā! Ko, protams, nenožēloju ne mirkli. Jo brīnumiem taču jāļauj notikt. Ja stīvējies pretī un iecērties, tad pēcāk nežēlojies, ka dzīve garlaicīga. Tāpēc visiem saku – sapņojiet! Varbūt Lielais Notikums, par kuru vēl nenojaušat, jau gaida aiz nākamā pagrieziena. Rīt, parīt, nākammēnes vai nākamgad? Mieru, tikai mieru. Kam jānotiek, notiksies. Jo kāds taču tur, augšā, to visu pieskata. Ne par agru, ne par vēlu, bet atnāks tas, ko esam pelnījuši. Kāds tagad pasmīnēs, ka gvelžu fatālistu sacerētas muļķības. Lai! Kāpēc nenoticēt labajam, ja tiek dota iespēja ticēt?

Viens no maniem Garezerā (latviešu kopienas īpašumā ASV Mičiganas štatā) iegūtajiem draugiem Ansis Borgs ir puisis, kuram vēl dažu gadu pietrūkst līdz 30. Bet viņš jau ir pilntiesīgs lidmašīnas pilots un stāsta, ka drīz saņemšot kapteiņa pakāpi! Tiesa, Anša vadītie gaisa kuģi veic pārlidojumus tikai ASV teritorijā, bet arī tie ir milzīgi attālumi. Ansis ir kautrīgs, pieklājīgs un kluss. Vairākas reizes mēģināju saprast viņa radurakstus, bet tā arī netiku gudra līdz galam – mamma, brālis Ričards un divas māsas, šķiet, dzīvo Amerikā, vēl viena māsa Austrālijā, bet tēvs pirms dažiem gadiem apmeties uz palikšanu tepat Latvijā, Pāvilostā. Ansis piedzimis Amerikā, tad vairākus gadus nodzīvojis Latvijā, pēc tam atkal Amerikā, kur mitinās vēl tagad. Par ,,Labvēlīgā tipa” dziesmiņu, kas diezgan labi atbilst viņa situācijai, Ansis pasmaida un saka, ka ne jau viņam vienīgajam ir tā, ka ,,mans brālis Čikāgā, un pats es Kanādā, bet mūsu māsa Dienvidanglijā…”.  Pasaule ir plaša, iespēju daudz, un cilvēki kaut kā iekārtojas, lai justos labi. Tomēr pastāv tāda mistiska būšana kā asinsbalss, kam Ansis pilnībā piekrīt:

,,Man Latvijā patīk gandrīz viss. Šeit vienmēr ir svētku sajūta. Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi, kapu svētki – gada laikā vienmēr ir kaut kas, ko svinēt. Amerika saistās gandrīz tikai ar darbu. No vasaras sākuma līdz vēlam rudenim vispār nav nekādu svētku. Cilvēki neiet kopā, nedraudzējas un neballējas, jo viņi vienkārši strādā. Latvija ir mana sapņu zeme. Kā man te patīk ēdiens! Šeit viss ir ļoti garšīgs un vienmēr ir grūti nepārēsties. Ja nopietni, tad man patīk atlidot un satikt ģimeni, kura neatbrauc uz Ameriku. Faktiski lielākā daļa manu radu dzīvo Latvijā – vecmammiņa, onkuļi, brālēni, arī attālāki radi. Viņi vienmēr ir priecīgi mani un brāli satikt, un mums vienmēr ir daudz, daudz ko pārrunāt. Amerikā ir grūti tāpēc, ka īsti nav, ar ko tik mīļi satikties, jo radi tomēr ir radi. Lai arī visi esam aizņemti, tomēr cenšamies nepazust un nekļūt sveši cits citam. Šovasar no Austrālijas atbrauca māsa, es pats no Amerikas, satikāmies Rīgā, kur nodzīvojām mēnesi – kopā nosvinējām Jāņus, pēc tam skatījāmies Dziesmu svētkus. Latvijas vasaras ir brīnišķīgas – garas un ne pārāk karstas dienas, daudz ko var paspēt izdarīt. Visu mēnesi kaut kur gājām vai braucām ar autobusu, noīrējām auto un apceļojām laukus, redzējām dažādas vietas. Pāvilostā dzīvo mans tētis. Biju pārsteigts, cik tur draudzīgi cilvēki, gandrīz kā radi. Apjautājas par mani, jutu, ka viņus interesē mana dzīve, un tas bija patīkami.

Amerikā cilvēki ir draudzīgi, es pat teiktu, ka savā ziņā draudzīgāki par latviešiem, bet viņiem ir citas vērtības. Latviešiem ir ļoti izteikta kopības sajūta, sevišķi mazajās pilsētās, kur visi ir savējie, svin vienus svētkus, runā vienā valodā, un tu jau pa gabalu redzi, ka iederies vai neiederies viņu pulkā. Katrs tāpat zina, kas viņš ir, un par to nav īpaši jārunā. Amerikā, kad satiekas svešinieki, viņi grib otram izstāstīt par savu tautu, kultūru, par to, kur meklējamas viņu saknes. Ka vectēvs nācis no Vācijas, bet vecmamma no Anglijas… Latvieši zina, no kurienes viņi nāk, un zina, kas viņi ir. Tāda laba pašapziņa. Braucot autobusā, ar amerikāni tu vari uzsākt sarunu un iepazīties bez problēmām – tas ir normāli. Latvijā cilvēki brauc, visi sēž klusēdami un neviens negrib lieki pļāpāt. Arī pie vakariņu galda vienā gadījumā runā visi un uzreiz, bet otrā parasti pēc kārtas, un visi pārējie klausās. Interesanti. Man patīk abējādi.”

Ansis arī pats prot vērot un ieklausīties. Interesējas par vēsturi. Būdams Piebalgā, nesūrojās par atkušņa miglu, bet skatījās cauri tai, it kā saredzēdams pagātni, par kuru daudz stāstīju, bet viņš daudz jautāja. Mēs esot laimīgi, jo paši sev tik nozīmīgi, ka zinot savas pagātnes stāstus. ,,Jūs protat lepoties, kaut esat mazi,” viņš teica. Par ,,Mērnieku laikiem” nebija dzirdējis, bet teicās noteikti izlasīt.

,,Es esmu pa pusei amerikānis, bet asinīs pilns latvietis. Kad ierodos Latvijā, jūtos kā mājās. Savā mītnes zemē īsti nevaru iedraudzēties ar cilvēkiem, kuri runā par amerikāņu futbolu, bet nezina, kas ir latviešu Dziesmu svētki vai karbonādes. Tāda dabiska sajūta – justies labi šeit. Man vēl ļoti daudz jāuzzina un jāmācās, bet jums šeit Latvijā jāsaprot, cik bagāti esat, un ka tādi kā es jūs labvēlīgi apskauž no visas sirds. Katru gadu te viss mainās uz labu, un diezgan ātri. No malas tas labi redzams. To vajag novērtēt!”

Laimīgu, pašapziņas pilnu un svētīgu Jauno gadu visiem! Mieru sirdīs un debesīs. Lai izdodas viss, par ko klusībā sapņojam!