Tā kā šī ir tikai mana mājas lapa, tad drīkstu taču tajā padalīties arī ar nejaukām lietām, kas mani sadusmojušas un skumdinājušas, vai ne? Aigars saka, ka negācijas nevajagot vairot, bet nevaru rimties. Kas par lietu? It kā jau nekas īpašs, parasta parādība, kādu atceros jau kopš tiem laikiem, kad vēl pilnā slodzē strādāju skolā. Toreiz izbraukāju neskaitāmus kvalifikācijas celšanas kursus. Par to, cik tie bija vai nebija noderīgi (bieži tikai ķeksītim, un to saprata kā rīkotāji, tā dalībnieki, tāpēc vēl jo bēdīgāk, ka notika tas, par ko rakstīšu) tagad nerunāsim. Ja jau kursi, tad arī izdales materiāli. Nu tur no visa pa druskai – lektoru prezentēto bildīšu kopijas, dažādi citāti, pārkopētas mācību grāmatu lapas utt. Patiesībā štrunti, bet tāpat katrs no kursu apmeklētājiem centās šos izdales materiālus iegūt savā īpašumā, lai pēc tam mājās saprastu, ko ar tiem iesākt – dažreiz jau gadījās arī itin jēdzīgi tekstiņi, kas varēja noderēt. Un tad situācija. Materiāli sakrauti kaudzītē uz lektora galda, bet skaidri redzams, ka visiem kursu klausītājiem nepietiks – ļaužu daudz, čupiņa neliela. Kas notiek? Kāds jau pamanās, galdam garām ejot, it kā nejauši savu sašņorēto lapu kaudzīti paņemt un ieslidināt somā. Kāds cits neizlaiž papīrus no acīm un, tikko top skaidrs, ka drīkst paņemt, metas virsū kā lauva, pie viena pagrābjot arī pāris komplektiņus draugiem vai kolēģiem, kas sēž tālāk un kam var pietrūkties. Un tad ceļas lielākā ļaužu daļa un, cits citu grūstīdami, steidzas paķert katrs savu komplektu. No malas skatoties, skats smieklīgs. Pieauguši cilvēki, SKOLOTĀJI galu galā! Saprotams taču, ka, ja pietrūka, vēlāk piekopēs klāt un dabūsi jau arī tu to dārgo mantu kaut kad, ja ļoti vajadzēs…

13. maijā Rīgā notika Rakstnieku savienības kongress. Inteliģenta sabiedrība, vai ne? Neko neteikšu, tikai pievienošu divas daiļrunīgas bildes. Pirmajā redzams, ka uzstājas pēdējais debatētājs. Īsi pirms oficiālās daļas nobeiguma. Pēdējais, bet vēl runā! Otrajā – kas notiek zālē, kurā pirms dažām minūtēm visi krēsli bija aizpildīti. Zāles viņā galā ir uzkodu galds, kur var dabūt kafiju un laikam pat vīnu, zemenes un šādas tādas kūciņas (to galdu neredzēju, redzēju tikai nepacietīgākos ēdājus, kuri nekautrēdamies cienājās arī oficiālo runu laikā), tikai skaidrs, ka visiem visa noteikti nepietiks…