Pēdējā laikā tādi notikumi, ka gribas jautāt: kas gan ar mums, cilvēki, notiek? Kāpēc esam kļuvuši tik atsvešināti, nedraudzīgi, egoistiski, drūmi un neiejūtīgi? Latvieša viensētnieka sindroms? Internetā laiku pa laikam pavīd prātojumi par šo tēmu. Cilvēks saļimis uz ielas, bet apkārtējie vienaldzīgi slāj garām, nepadomājot, ka nākošais saļimušais vari būt tu pats. Kāds šķiet savādāks, neiederas barā? Sabradāsim, piemīcīsim, nolīdzināsim, lai neceļ degunu par augstu. Punkts! Raugi, tik tālu esam ar stāstu par nesatikšanos. Augšā ne redz, ne dzird, ko stāvu zemāk runā, nenojauš, kādas rūpes nomāc zem viņiem dzīvojošos. Kā ar aizsietām acīm un aizbāztām ausīm – kaut ko spriedelē un nevar vien izspriest, lemj un nevar vien izlemt, kurā krēslā kuru karali sēdināt, cik padomniekus un sulaiņus katram apgādāt. Savukārt tiem, kas pa vidu, diezgan vienaldzīgi, kas notiek pagrabā. Fui, tur laikam šmucīgi, ka tikai ar kāju neiekāpt. Kur nu vēl, piemēram, par klaiņojošiem suņiem un kaķiem runāt. Atveriet kādreiz patversmes mājas lapu – ,,atrasts, atrasts, atrasts…” Lieli un mazi, veci un jauni mīļdzīvnieciņi. Kādam kļuvuši par nastu un izmesti, vienaldzīgi nolemti ,,uz nesatikšanos”.

Pirmais šā gada sniegs…  Tas uzkritīs un nokusīs, mēs satiksimies un izšķirsimies. Tomēr cilvēcībai jāpaliek. Tas būs svarīgākais mantojums, ko atstāsim aiz sevis.