Tāds laiks, kādu baudām šai burvīgajā oktobrī, liek sirdij gavilēt. Mīli vai nemīli rudeni, skumsti vai priecājies, ka vienam gadam atkal cilpa kaklā, atvasaras krāšņumam nav iespējams pretoties. No rītiem lēni un klusi Piebalgas pakalnos nogulstas pelēka veļu migla, un saule kā lāpas citu pēc citas aizdedzina koku lapotnes. Zemliku jeb Dieva dienas – no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, kad jāuzvedas klusi, jākavējas atmiņās par dzimtas aizgājējiem, jāmin mīklas un jāstāsta pasakas. Pa nakti nevajagot staigāt, jo veļi maldinot. Pilnmēness spocīgajā gaismā visādi rēgi var parādīties. Un pilnmēness viņnedēļ bija iespaidīgs, vai ne? Dīvaini, kad iedomājos, cik maziņi un niecīgi mēs no viņa augstumiem te izskatāmies uz zemes. Visi vienādi – bagātie un nabagi, laimīgie un ne tik ļoti…

No rīta uzaust spoža saule un gribas cerēt, ka drēgnā lietus un stindzinošo vēju šoruden nemaz nebūs. Pa dienu koku lapas aizdegas negausīgā zeltā un turas, kamēr saule lēni nogrimst aiz horizonta. Šogad oktobris vairāk mīl saulrietus, uzburot tos neparasti krāšņus. Naktī košās lapas klusi un lēni sagulst zemē, pārvērsdamās nākamā pavasara trūdos.  Lielais dzīves ritējums nebeidzas. Piedzimt, uzplaukt, noziedēt un aiziet. Šogad lēni, bez dramatisma.

Kad ārā tik dievīgs laiks, cilvēks viegli kļūst sentimentāls.  Banāli vārdi: viss skaistākais dzīvē mums iedots par velti. Spoža pilnmēness naktis un saules pielietas dienas. Zem zelta lietus nolīkuši bērzi un baltu gubu mākoņu rotaļas koši zilās debesīs. Spēja mīlēt, kam gadi nav šķērslis. Apsēdies rudenīgi nobrūnējušā pļavā un skaties uz pēdējo puķi, kas tikko uzziedējusi par spīti vēsajam laikam un ziņās drīz piesolītām salnām. Bites vairs nelido, bet sarkanais āboliņš smaržo. Kā vēlīna mīlestība.

Dārzā iestājies apcerīgs miers. Pēdējās dālijas kuru katru nakti nokodīs salna, bet pagaidām vēl turas braši. Katrai puķei savs laiks. Kamēr sakuploja, citu starpā neizcēlās, bet nu, kad palikušas vienas no pēdējām, piesien skatu un priecē sirdi. Kurš teica – pietiek? Nemocīšos vairs ar rakšanu, stiepšanu uz pagrabu, ieziemošanu? Kāda muļķīga spriedelēšana. Dālijas manā dārzā bija un būs! Un vairāku krāsu mārtiņrozes, un pieticīgie miķelīši gubām vien. Jo caur skaistumu iegūtais sirdsprieks ir viena no lielajām Dieva dāvanām, kas cilvēkam piešķirtas par velti.

Pēc lielā filozofa Nīčes domām, pati dzīve ir prieka avots. Kā citādi? Ja nesanāk pats no sevis, tad kā skolā jāmācās smaidīt, smieties, izjust prieku par to, ka vispār esi, pamanīt un novērtēt pozitīvos sīkumus, ko ikdienas rutīnā izdodas noķert aiz astes. Man patīk kontaktēties ar jaukiem cilvēkiem, kaut ko jaunu uzzināt, bet lielāko prieku rodu ģimenē. Esmu  laimīga, kad bērni sasniedz kādu jaunu mērķi, gūst panākumus un ir apmierināti ar dzīvi – tas ir mans vislielākais prieks.

,,Maz kas vajadzīgs pie prieka, priecīgam netrūkst nenieka,” vēsta paruna.

Vai nu tā gluži ir? Arī priecīgam tomēr bieži vien kaut kā pietrūkst, un mūžīgi priecīgs laikam spēj būt vien muļķis. Nu sakiet, kā lai priecājas par to, ka tik ātri aizsteidzas laiks? Skaistie dabas skati mijas, rudeni nomainīs spoži balta ziema, bet… arī jauns gads tai līdzi, un katrs gads, kā zināms, ved mūs tuvāk… Cik jūs būtu gatavi maksāt par laiku?

Sacīt mēdz, ka laiks ir nauda

Nē, par vieglu taksēts tad:

Nauda iet un atkal atnāk

Laiks – nekad.

/E.Treimanis-Zvārgulis/

Savukārt Rainis aprādījis: ,,Daba dod mums par velti tikai laiku, viss cits mums jāiegūst ar pūlēm. Laiks lētākais, tomēr dārgākais, jo caur viņu dabonam visu. Pats pamats dots no āras, bet mēs esam viņa veidotāji. Laiks ir kā laime.”

Dažs šķiežas ar naudu, cits ar laiku, it kā gatavots dzīvot mūžīgi. Abi vieglprātīgi, tomēr pirmo es saprotu labāk. Viens no maniem draugiem bieži atkārto, ka naudas viņam nav, tomēr pietiek visam. ,,Es par naudu nedomāju. Viņa atnāk pati. Toties mana galva ir brīva un prāts vienmēr atvērts piedzīvojumiem. Cik daudz mums par velti dots – spēj tik saņemt,” viņš saka, un ir jāpiekrīt. Redzīgs cilvēks agri vai vēlu sapratīs, ka priekam vienmēr ir vieta arī nabadzīgā būdiņā. Bet, ja esi savu mantu vergs, kādreiz vari iedzīvoties arī nepatikšanās.

Atceros, kā vienā TV raidījumā, šķiet tajā pašā, kur četri katrs savu vakaru gatavo ēst, bija sapulcināti super-puper inteliģentie pārstāvji, un, protams, katrs izrādīja savu super-puper ekskluzīvo dzīvokli. Viens no viņiem bija zinošs mākslas kolekcionārs, bet īpašā vakara mājas saimniece, kā tagad pieņemts teikt, ,,sabiedrības dāma” – sapucēta un vienos zeltos. Kolekcionārs, velns tāds, visdrīzāk, lai TV kameru priekšā nodemonstrētu savu super-puper erudīciju, ne no šā, ne no tā (kulinārijas šovs taču) sāka izjautāt dāmu par gleznām, kas bagātīgi rotāja viņas mājas sienas. Ak vai! Nabadzīte nemaz nezināja, kādu vecmeistaru darbi atrodas viņas īpašumā, jauca un putroja māksliniekus un, kā smejies, visas Latvijas priekšā izgāzās kā veca sēta. Nu, te vēl, protams, var padiskutēt, kurš vairāk mīnusiņus sev sakrāja – pārgudrais ,,eksperts”, kurš taču saprata, ko dara, vai apjukusī skaistule, bet secinājums uzprasās pats – kas vienam liels dārgums, citam tikai bildīte pie sienas. Tukšums galvā tomēr ir briesmīgāks par tukšumu makā. Tādas šoreiz pārdomas.