Piebalga… Protams, nevaru nepieminēt mūsu literāro ,,vizītkarti” – brāļu Kaudzīšu ,,Mērnieku laikus”. Viņus pašus un viņu līdzgaitniekus.

Pēdējā laikā bieži paklausos audiogrāmatu un, ziniet, atklāju ML pilnīgi no jauna! Kad kāds lasa priekšā, visu var vizualizēt daudz labāk, un redzu visu kā dzīvē. Nevis kā filmā, bet tieši kā dzīvē – Piebalgu pirms kādiem simtu piecdesmit gadiem… Sapratu arī, ka ļoti virspusīgi esmu līdz šim ML lasījusi. Tur ir daudz vairāk nekā tikai Prātnieks, Pietuka Krustiņš, Švauksts, Ķencis un citi kolorītie varoņi, par kuriem šovakar parunāsim. Tur ir īstā dzīve Piebalgā 19.gs. vidū!

Jau esmu teikusi, ka apbrīnoju abu brāļu drosmi visu attēlot, kā ir. Protams, arī varoņus, kas kā ,,norakstīti no dzīves”. Kaut arī, lai izvairītos no nepatikšanām, Matīss bija spiests taisnoties publiski. ,,Vienīgā skaidrā kopija ir Tenis no rakstītāju tēvbrāļa. Daži citi, ja daudz grib sacīt, ir salikti no gabaliem, bet viss lielums rakstītāju pašu sadomāts,” viņš piezīmēja savās ,,Atmiņās no tautiskā laikmeta” vēl 1924. gadā, kad lielākās kaislības ap romāna tēliem jau sen, kopš bija norimušas. Tomēr… Nu kurš gan būs tik naivs un iedomāsies, ka rakstnieks visu, ko uzrakstījis, safantazē ,,no zila gaisa”? Jo sevišķi Piebalgā, kur vēl ilgi uz abiem brāļiem ļaunu prātu turēja vismaz deviņi ķenči un trīs pietuka krustiņi.

Par abiem saviem skolotājiem – Matīsu un Reini Kaudzītēm – atmiņās rakstījis Kalna Kaibēnu kaimiņš Kabulēnu Pēteris Cimdiņš, un viņš arī zinājis stāstīt par ML varoņu prototipiem, kurus pazinis dzīvē. Cik labi, ka kāds šādas atmiņas ir pierakstījis!

,,Ja nemaldos, tas bija 1879. g. Lieldienu brīvlaikā, kad sedlinieks Broka no Raušu mājām (Vecpiebalgā), mana tēva mājai gārām braukdams, pieturēja zirgu, apsveicinājās ar manu tēvu, ar mani un sāka starp citu stāstīt, ka Kaudzīši esot sarakstījuši vienu „štucīgu” stāstu. Tur esot vietām tik daudz joku, ka jāsmejoties vai līdz asarām. Tiešām, Kaudzīši bija strādājuši pie ML klusībā, tā ka pat tuvākie kaimiņi nekā nebija dabūjuši agrāk zināt, kā tikai vēlāk caur dažiem skolēniem. Tad nu visi tie, kas bija dabūjuši zināt par „štucīgā” stāsta sarakstīšanu, gaidīja ar lielāko ziņkārību uz viņa iznākšanu. Tiklīdz pirmā burtnīca bija iznākusi, mans tuvais kaimiņš bija steidzies to tūliņ iegādāties. Šī burtnīca nu gāja no mājas uz māju, no rokas rokā. Kad ,,laiki” iznāca vienā sējumā, tad arī es viņus iegādājos un izlasīju, dažas vietas pat atkārtodams, it sevišķi, kur bija runa par Pietuka Krustiņu, Drekberģi un Švaukstu, jo šo tipu prototipi, kā to katrs tūliņ uzminēja, arī man bija personīgi pazīstami.”

Matīss un Reinis bija drosmīgi vīri, par to šaubu nav. Jo, lai viņi teiktu ko teikdami, vietējie ļaudis savējos pazina, tāpat kā romānā attēlotās vietas.

Ziņas par ML prototipiem smēlos no literatūras pētnieka Valda Egles komentāriem, kā arī no citiem internetā pieejamiem avotiem.

Ar Irbēnu divkāršajām mājām ir attēlotas Vecgaigalu un Kalnagaigalu mājas, starp kurām robežas bija tādas, kā aprakstītas romānā (sliktās zemes – pliena kalns un ezera slīkšņa iemērīta Gaitiņiem; labās zemes – pļava un lielais mežs – Oļiņiem utt.). Šajā ziņā Oļiņi ir Vecgaigalu saimnieki Hirši (Hiršs bija viens no pagasta varasvīriem un panāca labākās zemes iemērīšanu sev). Otro, Kalnagaigalu māju saimnieks bija Skaidrais. Taču romānā autori Skaidros ir nomainījuši ar saviem radiniekiem un paši ar sevi – ar Teni, Ilzi un Kasparu. Arī Oļiņietei bez Hirša sievas ir otrs, vēl būtiskāks prototips – Oļiņiete ir Matīsa Kaudzītes sievasmāte: Līzes Rātminderes māte, kura bija ļoti uzpūtīga un neļāva Līzei iziet par sievu pie Matīsa tāpat, kā Oļiņiete neļauj Lienai precēties ar Kasparu.

Andža Prātnieka galvenais prototips ir Lielģibuļu māju saimnieks Andžs Sniedze. Viņš bija liela auguma, holēriskas dabas, viltīgs, skops, nesaticīgs, labi paskolots un izveicīgs šivermanis. Sniedze ieņēma dažādus pagasta amatus, uzmetās par starpnieku zemes mērīšanas laikā, panāca, ka viņam un viņa radiniekam iemēra labāko zemi, bet kaimiņam, kura māsa bija atteikusies iziet pie viņa par sievu, – sliktāko zemi un pie tam vēl divos atsevišķos gabalos tā, ka uz otru gabalu vajadzēja iet vai braukt pusotru kilometru. Par savu starpniecību Sniedze savāca sev pilnu klēti visādu labumu, taču nespēja tos patērēt, un nācās sabojātos produktus mest ārā veselām kaudzēm. Andžs Sniedze nomira 1926.gadā.

Ķenča galvenais prototips ir Pidriķis Branders, kura mājas saucās Kalna Ķenci. Tātad brāļi Kaudzītes par sava personāža vārdu padarīja māju nosaukumu. Viņa «pušelnieka» Pāvula galvenais prototips ir Vecurļu māju saimnieks Jānis Sutris. Reālajā dzīvē viņi nebija «pušelnieki», bet gan kaimiņi, kuri dzīvoja 15 km attālumā no Vecpiebalgas katrs savā pusē Vecpiebalgas–Drustu ceļam un bija visā apkārtnē slaveni ar savu pastāvīgo ķīvēšanos.

Ja Kaspars ir abu brāļu-autoru sintezēts atspoguļojums, tad Liena ir viņu abu iemīļoto sieviešu sintezēts attēlojums. Kas bija Reiņa Kaudzītes «sapņu meitene», par to literatūrā nekādu ziņu nav. (Bet gan jau kāda bija, kas patika). Ar Matīsu Kaudzīti lieta skaidra: tā bija Vecpiebalgas skaistule Līze Rātmindere, skolotāja Andža Rātmindera meita. Matīss un Līze bija dzimuši vienā gadā, «draudzējās» kopš 16 gadu vecuma un vēlējās apprecēties, bet Līzes māte, «Oļiņiete», neļāva meitai «pat domāt par to plikadīdu un bezdievi» Kaudzītes Matīsu. ML rakstīšanas laikā šī situācija attēlota kā Lienas nāve viņas mātes vainas dēļ.

Oļiņiete ir visnegatīvākais ML tēls. Neviens, ne Feldhauzens, ne Raņķis, ne pat Prātnieks nenes tāda mēroga ļaunumu un tik tuviem cilvēkiem kā Oļiņiete savai meitai. Šajā ziņā var teikt, ka Matīss Kaudzīte ir pamatīgi «atriebies» savai sievasmātei. Kad 1876.gada septembrī brāļi Kaudzītes ķērās pie romāna rakstīšanas, Matīsam bija 28 gadi, un viņš gribēja precēties ar Līzi Rātminderi, kura bija tikpat veca. Bet viņas māte to neļāva (un Līze nezin kādēļ viņai klausīja). Kad romānu nodrukāja, abiem mīlniekiem bija jau 31 gads. Var domāt gan, ka romāna iznākšana nenoskaņoja Līzes māti labvēlīgāk pret Matīsu!

Oļiņiete romānā uzskata un sauc sevi par «lielmani», kaut īstenībā Oļiņi tak bija tādi paši saimnieki kā visi pārējie Slātavā un Čangalienā. Reālajā dzīvē tāds pamats tomēr bija. Grāfu Šeremetjevu Piebalgas un Veļķu muižās mērnieki 1867.–1873. gados izmērīja un novilka robežas apmēram 1000 saimniecībām. Tātad saimnieku bija tūkstotis. Bet Vecpiebalgas slavenais skolotājs Andžs Rātminders (tautā iesaukts par «skolas tēvu») – pie tam vēl tāds, kurš darbojas literatūrā, draudzējas ar mācītājiem, sastāv viņu biedrībās un raksta viņu avīzēs, – tāds bija viens pats. Tāpēc gandrīz vai «dabīgi», ka Rātmindera sieva uzskatīja savu dzimtu par augstāku, par piederīgu «lielmaņiem».

Pētera Cimdiņa atmiņas:

,,Draudzes skolas kursu beidzis un nolicis skolotāja eksāmenu, Kaudzītes Matīss sāka darboties kā skolotājs 1868. g. jaunatvērtajā pagastskolā — Kaibēnos, 1 km. attālumā no mana tēva mājām. Kādus gadus vēlāk sāka apkaimē daudzināt, ka Matīss gribot Līzi Rātminderi precēt, bet pēdējās māte liedzoties meitu dot aiz diviem iemesliem: pirmkārt, Matīss neticot Dievam, uz Dieva namu aizejot reti un saiešanu gandrīz nemaz — un otrkārt, viņš esot mazturīgs. Ka Līzes māte, tā sauktā ,,skolas māte”, tiešām ir turējusi К. M. par neticīgu, pierāda sekošais fakts: Lejas kroga krodzinieka Mūsiņa tēva bērēs mana māte gulējusi ar „skolas māti” vienā gultā. Mana māte iejautājusies: „Bet saki, kādēļ tu liedzies dot savu meitu Matīsam par sievu?” Uz to skanējusi atbilde: «Vī die’,viņam, kas netic Dievam, neparko nedotu savas meitas! Lai ņem, ja grib, krodzinieks Mūsiņš, tam es neliegtu.” Šo atstāstīja man mana māte.

Tā kā Līzes trīs vecākās māsas bija izgājušas tautā pie ievērojamiem un turīgiem vīriem, viena pie Dr. Jurjāna, Jurjāna Andreja tēva brāļa, otra pie bagātā tirgotāja Šancberga Veļķu muižā un trešā pie Drustu draudzes skolas skolotāja Tulija, tad māte cīņā bija ielikusi visu enerģiju, lai izgādātu ari Līzei ievērojamu un turīgu vīru, — kas viņai gandrīz būtu izdevies.

1930. gada vasarā, kad apmeklēju savas mājas un savus brāļa bērnus, uzkāpu pa paradumam atkal Kaibēnu kalnā, lai pakavētos kādu brītiņu telpās, kurās es pats esmu baudījis pirmo izglītību un kurās ilgiem gadiem darbojušies brāļi Kaudzīši. Tur tad atkal satiku pazīstamo kalponi, kas bija apkalpojusi un kopusi Matīsu un viņa dzīves biedreni uz slimības gultas, un pēc viņu nāves tagad atstāta par mājas pārzinātāju. Es viņai, starp citu, iejautājos, vai Matīsa laulātā draudzene, gulēdama uz slimības gultas, ir ar ko stāstījusi par sevi, par saviem jaunības gadiem, par precēšanos utt. «Viņa man stāstīja daudz ko pa klusām vakara stundām un atklāja visus savus sirds noslēpumus,” teica kalpone. Pavisam viņai esot 38 līgavaiņi bijuši, kas nopietnā kārtā griezušies pie viņas ar bildinājumiem, no kuriem vēl daži esot dzīvi. Bez šiem vēl šādi, tādi, kurus nav ņēmusi nemaz nopietni. Ar Kaudzītes Matīsu viņās draudzīgās attiecības un simpātijas sākušās jau ar 16 gadiem. Pilngadību sasniegusi, viņa būtu varējusi apprecēties ar Matīsu bez vecāku piekrišanas, bet negribējusi ar tādu soli māti apbēdināt, dzīvojusi joprojām tikai cerībā, ka kādreiz tomēr atnāks laimes brīdis un viņa uz visu mūžu savienosies ar to, kuru viņa jau agrā jaunībā ieslēgusi sava sirdī. Un tā cerībā dzīvi pavadot viņa par nožēlošanu bij spērusi visai kļūmīgu soļi, ka jau atradusies bezdibeņa malā. No mātes spiesta un no māsas, Šancberģa kundzes pierunāta, prāta apmulsumā, bija padevusies mātes iegribai un apsolījusies doties laulībā ar vienu no minētiem 38 precību kanditātiem, tirgotāju Kamparu, Rīgā.
Jau diena bijusi nolikta, kad jābrauc uz Rīgu izdarīt iepirkumus pūram. Māsa, Šancberģa kundze, solījusies līdzi braukt. Bet, tā kā māsai viņas meitiņa Milda saslimusi, vajadzējis braukšanu atlikt uz vēlāku laiku. Toreiz “viņa bijusi tuvu ārprātam: atstāt to, ko mīlē, un ņemt citu bez mīlestības, kā gan tas iespējams? Pie tam viņai bijis gauži žēl Matīsa, iedomājoties, vai viņš šo smago sitienu spēs pārciest.
Pa Mildiņas slimības laiku viņa sākusi pārdomāt, ka ar savu kļūmīgo soli padara ne tikai sevi uz visiem laikiem nelaimīgu, bet līdz ar to ari Matīsu, un tādēļ ņēmusi Kamparam doto vārdu atpakaļ. — Vēlākos gados, pie izdevības, viņa jokodama mēgusi teikt: „Mildiņa mani izglāba.”
Kad draudzes skolotājs Rātmindera tēvs mira, tad atraitnei ar vienmēr vēl neizprecēto meitu Līzi bija jāsāk dzīvot citādos apstākļos, kas laikam piespieda stūrgalvīgo māti piekāpties pret savu nākošo znotu un viņam dot atļauju precēt Līzi. Kāzas esot dzertas Drustos pie Tullijiem. Pēc laulību ceremonijas māte piesteigusies pie Matīsa un piesitusi viņam pie sāniem, teikdama: „Tu nu dabūji manu vismīļāko meitu!” Pēc tam, kad precības lieta ar Kamparu bijusi likvidēta, Matīss uzdāvājis Līzei gredzenu ar tanī iegravētiem vārdiem: „Un no jaunām rētām sirdi talismans lai pasargā.”
Beidzot stūrgalvīgā, ietiepīgā māte bija nākusi pie pārliecības, ka ar savu neatlaidīgo pretošanos bija nodarījusi lielu pārestību savai vismīļākai meitai, kā ari savam znotam Matīsam, kurš viņu mīļi pieņēma pie sevis, lai vecuma dienās nebūtu šķirta no savas vismīļākās meitas! Kādreiz Matīss vedis sievas māti pie radiem, ceļā pēdējā satvērusi viņa abas rokas un tās skūpstījusi. To Matīss pats, mājā pārbraucis, stāstījis savai kundzei.”

 

Laupītāja Grabovska prototips ir Jēkabs Goba no Roņu mājām. Viņš bija nokāvis svešu noklīdušu bullīti un tāpēc bēguļoja no pagasta policijas, staigādams pa mājām un uzdodamies par mērnieku, jo bija izskatā viņam ļoti līdzīgs. Protams, romāna Grabovska darbība pēc sava mēroga tālu pārsniedz sīkā Piebalgas blēža Jēkaba Gobas iespējas.

Labajam Šrekhuberam nav tieša prototipa Vecpiebalgas reālajā dzīvē; sudmalām, kur viņš mitinājās sākumā kā zellis, vēlāk kā nomnieks, prototips ir Leimaņu muižas dzirnavas, kur saimniekoja dzirnavnieks Vikmanis un kur romāna rakstīšanas laikā bieži viesojās Matīss Kaudzīte. Bijušais Kaudzīšu skolnieks un viens no romāna pārrakstītājiem Augusts Gusmanis stāstījis, kā reiz, atgriezies no dzirnavām, Matīss tūlīt pat visā ML rokrakstā salicis Ķenča runā tagad tik slavenos vārdus «..kā sacīt jāsaka..», kurus bija noklausījies dzirnavās no kāda malēja.

 

Kāds garāks vārds noteikti jāpasaka par Krustiņu Petaku (vīriešu vārds Krustiņš 19.gs. vidū Vidzemē bija visai populārs), kuru slātavieši iesaukuši par Pietuka Krustiņu…

Laikabiedri viņa personā saskatījuši divu un pat triju visiem labi zināmu piebaldzēnu atspoguļojumu.

Kā galvenais prototips tiek minēts Kagaiņu, vēlāk Vecpiebalgas draudzes skolas skolotājs Jēkabs Veismanis. Viņš visā apkārtnē bijis pazīstams ar savām runām kāzās, kristībās, bērēs un svinīgos apsveikumos, mīlējis dziedāt (bija pirmo sešu dziesmu svētku dalībnieks) un deklamēt paša sacerētus dzejoļus. Veismanis bijis klibs, daudz dzēris, bērēs uzturējies 2–3 dienas. Reiz pēc dzeršanas svētdienas rītā, kad vajadzēja doties uz dievvārdiem Cepļos, neesot varējis paiet, iekritis grāvī un saucis garāmbraucējiem pantos: «Ak, kungs, ņem mani uz pleciem Un nes no Kagaiņiem uz Cepļiem!»; citreiz naktī pēc kroga uz Vecpiebalgas draudzes skolas kāpnēm turējis jūsmīgas runas zvaigznēm vai modinājis bērnus un sacījis runas tiem.

Lūk, ko par Veismani atmiņās rakstījis aculiecinieks Cimdiņš:

,,Toreiz bija paradums, ka uz gavēņu dievkalpošanu piektdienās gāja draudzes skolas skolēni ar skolotājiem uz baznīcu. Pēc dievkalpošanas P. Kr. ar otru kolēģi B. atnāca uz Lejas krogu slāpes dzesēt. Tā kā es turpat biju pansijā, tad man pa pusdienas laiku bija tā laime, savus audzinātājus apkalpot. Bet kad stundenis rādīja laiku, ka jādodas projām uz pēcpusdienas stundām, es, paķēris vajadzīgās grāmatas, steigšus devos projām, atstādams abus kungus sēžam visā omulībā pie alus glāzēm. Drīz noskanēja skolā zvans, bet — 4. un 3. klases bez skolotājiem. Trešajā klasē skolotājam B. bija rēķināšanas stunda, kurā arī es biju. Skolēni sēdēja mierīgi solos un rēķināja uzdošanas katrs par sevi tāļāk, izņemot Baltacu Tauniņu, kas, galvu nolicis uz galda, saldi dusēja. Pēc kādas pusstundas redzam pie loga no baznīcas puses nākam smagiem soļiem abus tautas darbiniekus, kuri nonāk līdz balkona trepēm, un, augšā netikdami, turpat uz pirmā pakāpeņa atsēžas. P. Krustiņam bija ticis suitāk, tas sāka „kaut āžus”. Man šeit jāpiezīmē, ka B. bija krietns skolotājs un nepavisam ne dzērājs, bet laikam iesildami sarunās par tautiskām lietām, bija iesildījuši mazliet vairāk savas galviņas, kādēļ B. klasē nemaz neienāca.”

Ar brāļiem Kaudzītēm skolmeistars Veismanis bijis naidā vēl no Vecpiebalgas Labdarības biedrības laikiem, saucis tos par blēžiem un citu ķēzītājiem; «Mērnieku Laikus» viņš neieredzēja, apgalvoja pat, ka tos nemaz nav sarakstījuši Kaudzītes, bet gan Atis Kronvalds, kuram brāļi pēc nāves rokrakstu nozaguši un pārstrādājuši, piebaldzēnus izlopodami. Šīs baumas aizsniedza pat Rīgu, un, lai tās atspēkotu, Kaudzītes iesniedza un atdeva glabāšanā Rīgas Latviešu biedrībai divus «Mērnieku Laiku» rokrakstus: tā saukto Pirmrakstu (ar Matīsa Kaudzītes roku rakstīto un daudziem labojumiem izraibināto melnrakstu) un tā saukto Manuskriptu (ar dažādām Kaudzīšu skolēnu rokām pārrakstīto tīrrakstu). Neskatoties uz dzeršanu, Veismanis pārdzīvoja abus brāļus un nomira 1929.gadā.

Cimdiņu Pētera atmiņas:

,,Viņam kā ilggadīgam sabiedriskam darbiniekam ticis piešķirts Triju zvaigžņu ordenis. Priecādamies par tādu atzinību un pagodinājumu, ielūdzis pie sevis kādā vakarā pāra draugus, ar kuriem kopā iebaudījis iemīļoto miezīti. Ap pusnakti draugi, projām iedami,  piemirsuši pievērt durvis, caur ko P. Kr. stipri saaukstējies un pēc īsas slimošanas aizgājis mūžībā.”

Otrs Pietuka Krustiņa prototips (no kura, iespējams, ņemts ne tik daudz Pietuka tēls, cik vārds) ir Jaunpiebalgas Pētera skolas skolotājs un toreiz pazīstams dzejnieks Ceriņu Pēteris. Bez tam Kaudzītes reizēm ieliek Pietuka Krustiņam mutē slēptus citātus no Ausekļa rakstiem (kurš arī bija skolotājs) un ar Krustiņa dzejoļiem parodē Ausekļa dzeju. Auseklis, lai gan nestrādāja Piebalgā, bija to vairākkārt apmeklējis, un Kaudzītes ar viņu bija pazīstami personīgi. Kad «Mērnieku Laiki» tika rakstīti, Auseklis bija dzīvs; viņš bija 2 gadus jaunāks par Kaudzīšu Matīsu un 11 gadus jaunāks par Reini; Auseklis Pēterburgā saslima ar tīfu un nomira 29 gadu vecumā tieši tajā gadā, kad «Mērnieku Laikus» nodrukāja; pēc nāves Auseklis kļuva par Atmodas klasiķi, un tādu viņu – mirušu un klasiķi – Kaudzītes droši vien vairs nebūtu izzobojuši savā grāmatā. Bet «Mērnieku Laiki» tad jau bija izgājuši pasaulē.

Otrs kolorītākais personāžs, kuru visi zina, protams, ir ML Švauksts.

Visai drīz pēc romāna iznākšanas paklīda runas, ka Švauksta galvenais prototips esot Vecpiebalgas Lielpaužu saimnieks Prūšu Andžs, kuru piebaldzēni bija iesaukuši par Treidi vai Treidīti. Viņš arī, tāpat kā romāna Švauksts, izcēlās ar garu augumu, rudiem matiem un sarkanu bārdiņu un tirgojās ar liniem un lopu ādām, ko pārdeva pašā lielpilsētā Rīgā.

Pēteris Cimdiņš atminas:

,,Šo kungu personīgi tuvāk nepazinu, bet redzēt redzēju viņu diezgan bieži Vecpiebalgas draudzes skolas pagalmā. Viņš mēdza pastāvīgi nēsāt sarkanu šalli ap kaklu, kuras viens gals karājās pāri pleciem uz muguras pusi. Kādu laiku andele gāja no rokas, un Treidis, savu turīgumu un Rīgas dzīves pazīšanu izrādīdams, staigāja pa pagastu, cēli izslējies, brauca zirga pajūgā, kājās stāvēdams un skaļi bļaustīdamies, un ar līdzcilvēkiem sazinājās kroplīgā latviešu (vairāk gan vācu) valodā. Pārdevis preci Rīgā, kādu daļu naudas samainīja vienkapeikās, piebāza ar tām ķešas, ka plīst, tad devās uz krogu, kur atsita durvis ar kāju, un dižodamies kaisīja naudu pa labi un pa kreisi kā pasaules lielākais bagātnieks.”

Un vēl:

,,Švauksts tirgojies ar āžādām, teļādām un liniem. Kādā rudenī iebraucis Rīgā ar uzpirktām mantām, uz kurām cietis diezgan lielu zaudējumu. Uz šiem «kreņķiem” Švauksts licis savam puisim braukt vienam pašam mājās, teikdams, ka šis pats braukšot pa citu ceļu. Tiklīdz puisi izvadījis no mājvietas, steidzies uz telegrāfa kantori, nodevis telegrammu zirgu pasta turētājam Koknesē, lai 4-jūgs būtu rītdien pilnā gatavībā, kad vilciens no Rīgas Koknesē pienāk. Zirgu pastā, saņemot tādu telegrammu, bijis diezgan liels uztraukums, jo tur sākuši prātot, vai telegrafētājs nebūšot tikai kāds Prūsijas princis, jo telegrammas sūtītāja vārds esot Pruss. Zirgu pastā, saprotams, gaidījuši ar nepacietību «augsto ārzemes viesi.” Otrā dienā, vilcienam pienākot Koknesē, Švauksts devies taisni uz zirgu pastu, kur atradis 4-jūgu pilnā gatavībā uz braukšanu. Ar to pašu vilcienu no Rīgas uz Koknesi bija atbraucis Vidzemes landmaršals barons Meiendorfs, kurš ar pasta zirgiem gribējis braukt uz savu muižu — Bebriem, bet nevarējis tūliņ zirgus dabūt, jo lielākā daļa zirgu bijuši izbraukti un citi tikko atgriezušies stacijā. Tā kā baronam brauciens bijis steidzīgs, tad pasta ekspeditors, gribēdams izpalīdzīgs būt, ieteicis griezties pie tā svešā kunga, kas viens pats pa to pašu ceļu braukšot vakardien pa telegrāfu apsūtītā 4-jūgā. Barons velti nopūlējies Švaukstu pierunāt, lai ņemot viņu līdz, solīdams viens pats visu ceļu samaksāt. Bet Š. nav licies pierunāties, iesēdies karietē, uzsaucis pasta puisim: fār furt! un aizlaidies, ka zeme vien nodunējusi. Tās pašas dienas vakarā Š. piebraucis Vecpiebalgas muižā pie pagastnama durvīm, ka pulksteņi vien nožvarkstējuši. Pretim izskrējis «augsto kungu” saņemt pagasta vecākā palīgs, Švauksta tēvbrālis — un no brīnumiem tīri vai sastindzis, ieraugot savu krustdēlu no ratiem izkāpjam. Pēdējais pie apsveicināšanās tikai saucis: «ādas cenā cēlušās, ādas cenā cēlušās!””

Skaidrs, ka plašā dzīve itin drīz ,,atkodās”. Prūša saimniecība izputēja, un lepnais zellis staigāja pa kaimiņu mājām, kulstīdams linus. Kad 1879. gadā iznāca ,,Mērnieku laiki”, Lielplaužu Andžs, visdrīzāk, pats tos nelasīja un dāvāja savu uzmanību Kaudzīšu darbam tikai tad, kad sāka saņemt no līdzcilvēkiem ,,mājienus ar mietu” par savu trakoti lielo līdzību ar romānā attēloto Švaukstu. Ak, kādās svētās dusmās iedegās paputējušais saimniekdēls! Laikrakstā «Baltijas Vēstnesis» parādījās paziņojums: «Būs ievērot! Daudz tautiešu maldās, šķizdami to M. Kaudz. romānā «Mērnieku laiki» būdamo Švaukstu manu personi esam; bet ar šo apliecinu Es: Es vis tas neesmu. Punktum. Vec-Piebalgā. Treidīts.» Abus rakstniekus un «Mērnieku Laikus» Prūsis ienīda, sūdzējās par viņiem pat oficiālās iestādēs (gan bez panākumiem) un draudēja brāļiem ar divkauju. Kad 1910. gadā paziņas uzaicināja Prūsi uz «Mērnieku Laiku» teātra izrādi Vecpiebalgā «Švaukstu skatīties», viņš tā saniknojās, ka rokas gāja pa gaisu, un Treidis gandrīz piekāva savus draugus!

Kas notika ar Lielplaužu Andžu tālāk? Švauksta vārds nabagu vajāja visu atlikušo mūžu, tomēr, kā saka, suns spalvu met, bet tikumu nemet, un arī amizantais piebaldzēns palika lepns savā garā līdz pat pēdējai savas dzīves dienai. Tuvējā Silakrogā viņš saderēja ar pudeles brāļiem, ka mīnus divdesmit astoņu grādu salā aizies nomazgāties nekurinātā pirtī un to patiešām arī izdarīja. Sekas nenācās ilgi gaidīt – brašulis saķēra plaušu karsoni un drīz vien, karsoņa murgos mētādamies, atstāja šo pasauli. Ko tur piebilst? Vai daudzus no mums pēc aiziešanas mūžībā pieminēs vēl pusotru simtu gadus?

Švauksta kompanjona, ašā skrodera Drekberģa prototips reālajā dzīvē savās trakajās izdarībās pārspējis pat Švaukstu. Spriežot no Vecpiebalgas ,,Kaikašu” māju saimnieka Zālīša atmiņām, tas esot bijis Kaudzīšu laika Piebalgas labākais skroderis jeb, piebaldzēniski izsakoties, ,,skrodel’s” Jēkabs Pilsātnieks (nejaukt ar cienījamo skolmeistaru, Kronvaldu Ata domubiedru Pilsātnieku!). Laikam jau tās pašas iespējamās vārdiskās sajaukšanas dēļ skroderi visi saukuši nevis uzvārdā, bet gan par Ķīzeru (ķeizaru), jo viņš izskatījies visai pompozi – nēsājis lielas, majestātiskas ūsas un uz pleciem allaž uzmestu ,,peleriņu” jeb ,,ķeizarmanteli”. (Ar slaveno vārda un uzvārda brāli, kurš ilgus gadus strādāja draudzes skolā, Ķīzers neesot nesagājies, kaut abi skaitījušies attāla rada – ,,augstie plaukti” ar zemākajiem laikam īsti nesakrita.) Strādājis ar sešiem zeļļiem un savu darbu, gods kam gods, allaž padarījis kārtīgi. Šuvis Piebalgas ratiņdreimaņiem, vēršu kupčiem un gaļas tirgotājiem tādus tūka kažokus ar lielām aitādu krāgām, ka īpašnieki ziemā droši varēja sēdēt sniega kupenās un nenosalt pat lielākajā spelgonī. Kažoki bijuši ,,bez pogu un āķu”, sajožami ar zīļu jostām – skaisti droši vien. ,,Sundāriem (bērneļiem) par velti, abet lielajiem par naudu!” – tā allaž plātījies Ķīzers, kaut gan jau tajos laikos tāpat kā šodien visiem bija skaidrs, ka par velti pat siers peļu slazdā nemēdz būt. Mazo bērnu tiesu Ķīzers, saprotams, ,,uzspēris pa virsu” pieaugušo klientu rēķinam – vienkārša aritmētika, lai bizness neciestu zaudējumus. Mūsdienu izpratnē veiklais skroderis darbojies kā maza privātuzņēmuma menedžeris – pats tikai piegriezis ancukus vai citus drēbju gabalus, bet šūšanu un visus pārējos darbus uzkrāvis zeļļiem. Tāda kārtība Ķīzeram vareni patikusi, jo šis tik staigājis apkārt, rokas berzēdams un lielīdamies, ka ,,man’  puik’s šuj, ka švīkst vie’!”

Lielā staigāšana pa mājām piederējās pie skrodera amata, un Ķīzers to labprāt izbaudījis – dažādas ballēšanas, kur var pieēsties un piedzerties par velti, un joku plēšana viņam likušies īsti pa prātam. Tomēr vienam klenderēt pa ciemiem nebija īsti omulīgi, tālab Ķīzers parasti sametās kopā ar kādu draugu. Labākais no tiem – Kulķens jeb Baltgailis. Abi lieli mutaiņi un vēl lielāki dzērāji. Arī izdomas un blēžu gara nav trūcis. Piemēram, kad iestājies naudas bads, abi braukājuši pa ārpagastiem – Ranku, Velēnu, Lizumu, Tirzu, Druvienu un Liezēri – krogus ,,revidēdami”. Ķīzers uzdevies par ,,akcīznieku” un, nopietnu izskatu pieņēmis, ar nezin kur sadabūtu stikla cauruli makarējies pa brandvīna mucu, dzēriena kvalitāti ,,pārbaudīdams”. Buldurējis zem deguna gan krieviski, gan vāciski un, kad beidzot gana ,,piebaudījies”, tad bargi uzbrēcis: ,,Etot vodka kresķiķ!”, kas laikam jāsaprot, ka brandvīns esot ,,kristīts”, atšķaidot labu mantu ar ne tik labu. Krodzinieki tad nu mēģinājuši nolūgties (lieki teikt, ka ,,akcīznieka” secinājums arvien atbildis patiesībai), sarīkojuši viltus pārbaudītājiem lielu iedzeršanu un beidzot vēl paklusām iespieduši rokā naudu vai sabāzuši ķešās dāvanas, lai neziņo un nepalaiž muti, kur nepienākas. Tikai vienu reizi blēžiem misējies – tuvīnajā Liezēres krogā abi atpazīti, un nācies ņemt kājas pār pleciem, lai neiekultos lielās nepatikšanās.

Citā reizē, kad ievajadzējies naudas, Ķīzers ar Kulķenu sadabūjuši zirgu sienamo ķēdi un mietus un laidušies uz Jaunpiebalgu ,,zemi mērīt”. Nolūkojuši lielākas mājas un to saimnieku daļā sākuši ,,vilkt stigas” caur dārziem un ēkām. ,,Š’to būdu plēst zemē!” Ķīzers pavēlnieciskā tonī kliedzis Kulķenam. Protama lieta, ka saimnieki iztrūcinājušies, norāvuši cepures un lūgušies, sak, vai t’, mērnieklielskungi, nevarētu to stidziņu pavilkt tālāk? ,,Jā, jā, to varētu gan, to varētu, bet tas viss maksā…” Kad saimnieki sadevuši naudu un prāvas nešļavas, abi draugi veicīgi pametuši ķēdi ar visiem mietiem turpat, kur atstājuši, un laiduši ļekas vaļā, kamēr nav pieķerti blēdībās.

Ar samangoto naudu Ķīzers un Kulķens aizlaidušies tā patālāk no Piebalgas, parasti uz Cēsīm, kur to notriekuši plašā izdzīvē. Reiz, pusdienojot traktierī, Ķīzers, lielu kungu tēlodams, nupat apgrauzto cūkas kaulu ar plašu žestu izlidinājis ārā pa traktiera logu. Nelaimīgā kārtā pa ielu tieši tobrīd garām gājuši vairāki žīdiņi, un kauls trāpījis vienam no tiem pa pauri. Gājis vaļā milzīgs tracis, kas beidzies ar policijas iejaukšanos. Žīds iesūdzējis Ķīzeri bruģa tiesā (policijas tiesa Vidzemē laikā no 1668. līdz 1889. gadam), uzdodot citus žīdus par lieciniekiem, un Ķīzeram, nabagam, vairs nebijis, kur sprukt. Tiesas dienā šis jau laikus ieradies tiesas namā un skatījies – žīdu bars jau priekšā. Aptvēris, ka labi nav, tā teikt, cietuma atslēgas žvadz deguna galā, un licis lietā viltību – sabužinājis savu ,,peleriņu”, pieņēmis bargu izskatu un sācis pa vienam nopratināt žīdiņus: ,,Kā tevi sauc? Kā tevi? Un tevi?” Tādā garā ticis līdz pēdējam. Kad tas nodarīts, svarīgi noteicis: ,,Nu, labi. Šodien tiesas nebūs, varat iet mājās.” Viens caur otru brīnīdamies, žīdiņi nosprieduši, ka tikko izrunājušies ar pašu galveno tiesas kungu. Un, kad jau tas licis iet mājās, tad, savā žargonā vervelēdami, gājuši ar’. Bruģa tiesas īstais kungs, pēc brīža ieradies un neatradis nevienu no prāvniekiem, nolēmis lietu izbeigt. Tā veiklais Ķīzers izglābies no soda.

Jā, un vēl. Pilsētnieks esot uzšuvis uzvalku pašam Šeremetjevam, pie kam esot noblēdījis grāfam tik daudz drēbes, ka uzvalks iznācis arī pašam, tomēr augstais kungs piešķīris viņam mājiņu uzkalniņā, kur tagad ir Vecpiebalgas Tūrisma info centrs – iepretī baznīcai. Taču skroderis ar savu kompāniju taisījuši tik lielu troksni pa dievkalpojumu laiku, ka baznīckungs bijis spiests nokārtot lietas tā, lai brašas Ķīzers pārceļas citur.

 

Pēteris Cimdiņš atmiņās raksta:

,,Viņš bija jautras dabas cilvēks; nopietna es viņa neredzēju. Varētu gandrīz teikt, ka viņam pastāvīgi bija kādi niķi un stiķi aiz ādas. Viņš man pats stāstīja, kā šis Mietiņu mājas ļaudis izjokojis 1879. g. vasarā. Minētā gadā karoja būri Dienvidus Āfrikā ar mežonīgiem zulu – kaferiem. Viņš, minētā mājā strādādams, mājas ļaudīm dien no dienas bija stāstījis, ka zulu – kaferi esot briesmīgi mežoņi, kaujot baltos cilvēkus un ēdot, viena daļa esot nu ievazājušies Vidzemē un dzīvojot mežos, tādēļ lai esot uzmanīgi, ka nenotiekot kāda nelaime.
No šā nostāstiem ļaudis sākuši stipri vien baiļoties. Tad uzaicinājis divus ģimnāzistus, Dr. Jurjāna dēlus, nākt viņam palīgā nodomātos jokus izvest galā. Visi trīs savā starpā norunājuši tā, ka nākošā dienā, kad minētās mājas ļaudis grābs sienu meža malā, tad jāparādoties šiem zēniem kailiem meža malā, iepriekš miesu linu mārkā ar rāvu iezviežot, lai izskatītos brūni kā zulu-kaferi. Kā norunāts, tā tas arī tiek izdarīts. Otrā dienā, siltai saulei spīdot, ļaudis, sviedrus slaucīdami, grābj sienu un krauj gubās. Joku iniciātors sēd nemierīgi pie savas šujmašīnās un gaida, kas notiks. Mežmalā krūmi sakustas, parādās abi „zulu – kaferi.” Tiklīdz sievieši ieraudzījuši šos «briesmoņus”, visi joņo, rokas pa gaisu mētādami, uz māju un kliedz ko kurais var: «Cilvēku ēdāji mežā, cilvēku ēdāji mežā!” Saimniece, kas nāk no klēts pa dārzu ar miltu maisu, izdzirdusi ellišķīgo troksni, nomet bailēs zemē miltu maisu, sāk skraidīdama un rokas mētādama kliegt un brēkt citām sievietēm līdz. Kad pirmais uztraukums pārskrējis, apspriežas, ko nu darīt. Nolemj, ka jāapbruņojas ar cirvjiem, dakšām un rungām, un nu tikai skriet uz mežu «mežoņus” sist. Drekberģis, baidīdamies, ka puikām tiešām nenotiek kas ļauns, aizjoņojis kā zaķis uz mežu un saucis: puikas, laižaties lapās! Saprotams, siena pļāvēji veltīgi izmeklējās pēc zulu -kaferiem.

Pēc toreizējā paraduma vietējais krodzinieks uzcēla tirgus laukumā alus bodi tirdzinieku slāpju dzesēšanai. Tur tad nu bija krodziniekam jāpieņem palīgi pie kroģēšanas, starp kuriem allaž atradās arī Drekberģis kā izveicīgs publikas pievilcējs un alus pārdevējs. Bet kā jau visur citur, tā arī šeit viņš bez saviem stiķiem un niķiem nevarēja izpalikt.
Viņš pats man stāstīja, kā šis zaglīgus dzērājus mozējot: ietecinot urīnu pudelē, noliekot to aiz alus bodes aizžogojuma. Neesot ilgi jāgaida, kad jau tuvojoties slapstīdamies un apkārt ausīdamies tīkotājs pēc malka alus, par ko nav jāmaksā. Un, tiklīdz pēdējais noliecas un paņem pudeli, no bodes atskan izsauciens: bravo, bravo, urrā, urrā!”

 

SLĀTAVA UN ČANGALIENA

Šos romānā izmantotos pagastu nosaukumus skaidrojis literatūras pētnieks Valdis Egle.

«Slātava». Nosaukums dziļi simbolisks. Skaidrs, ka tas nāk no vārda «slāt». Šī nozīme bija tautas parunā saistīta tieši ar Piebalgu; paruna «piebaldzēns slāj pa visu pasauli ar saviem audekliem» ir fiksēta Mīlenbaha-Endzelīna vārdnīcā. Otra nozīme vārdam ,,slāt” – «izklāt, kraut, sist, pērt»; no šīs nozīmes tagadējā latviešu valodā ir palicis vārds «slānīt». Tātad «Slātavas» nosaukuma zemteksts ir tāds: piebaldzēni (arī mērnieki) gribēja «lieliem soļiem tālu iet» ar blēdībām un kukuļošanu, bet Dievs viņus noslānīja. Brāļi Kaudzītes vienā nosaukumā ir patiešām lieliski izmantojuši abas vārda «slāt» agrākās nozīmes.

ML čangalieši nav nekādi latgalieši, bet ir tie paši piebaldzēni, tikai ne no Vec-, bet no Jaunpiebalgas. No valodas izzudušais vārds «čangalis» kādreiz apzīmēja graudu apvalkus; tās bija pabiras, kas veidojās, graudus attīrot. Ar nosaukumu «čangalieši» Kaudzītes izsaka vecpiebaldzēnu augstprātīgo un nievājošo attieksmi pret jaunpiebaldzēniem, uzskatot viņus tikai par tādām pabirām (bet sevi, protams, par graudiem); šī slātaviešu nievājošā attieksme iet cauri visam romānam, sākot jau ar Miķeļdienas runām krogā par to, ka čangalieši visur atdarinot slātaviešus, arī ratu taisīšanā.

 

  1. gada 13. novembrī cars Aleksandrs II izdeva «Vidzemes zemnieku likumu». Saskaņā ar šo likumu, muižniekiem bija jāizdala katram saimniekam zeme, kuru tas izpirks par savu īpašumu. Šī zemes apsekošana un izdalīšana tad arī ir tie «mērnieku laiki». Slātavā un Čangalienā tie faktiski nāk ar apmēram sešu gadu novēlošanos pēc likuma izdošanas.

 

  1. gada 19. februārī cars Aleksandrs II izdeva «Baltijas guberņu pagastu pašvaldības likumu». Saskaņā ar to agrāk pilnīgi muižas iecelto pagasta pārvaldi nomainīja vēlēti orgāni – pagasta augstākais pašpārvaldes orgāns bija pagasta kopsapulce, kurā balsstiesības bija visiem saimniekiem un vienam pārstāvim no katriem 10 kalpiem un vaļiniekiem. Kopsapulce ievēlēja pagasta valdi (priekšsēdētāju jeb pagasta vecāko un 2–4 viņa vietniekus atkarībā no pagasta iedzīvotāju skaita), kā arī «vietnieku pulku» (8–24 cilvēkus atkarībā no pagasta iedzīvotāju skaita). Šī «vietnieku pulka» dalībniekus tad arī sauca par «runas vīriem».

«Runas vīri» ievēlēja pagasta vecāko uz 3 gadiem. Pagasta vecākais bija arī pagasta policijas priekšnieks (muižai joprojām saglabājās sava policija). Pie pagasta valdes darbojās pagasta tiesa, kas izšķīra zemnieku strīdus savā starpā un drīkstēja piespriest līdz 2 diennaktīm arestā un līdz 1 rublim naudassodu. Tas notika ar Ķenci un Pāvulu.

 

Piebalgās, it sevišķi Vecpiebalgā, zemturiem zemes platība nebija liela un zeme ne sevišķi auglīga. Lai dzīvē varētu tikt uz priekšu, tad piebaldzēni, it īpaši vecpiebaldzēni, piepelnīja lieku grasi ar kādu amatu, pa daļai arī ar sīkāku gadījuma tirdzniecību jeb, kā viņi paši to apzīmēja, — andeli. Piebaldzēnu specialitāte bija galvenā kārtā aušana, tad vērpjamo ratiņu pagatavošana. lecienīti bija arī daži citi amati, piemēram, saku pagatavošana vienā Jaunpiebalgas daļā, ādu ģērēšana un vēl daži citi. Ar savām precēm piebaldzēni braukāja uz attālākiem tirgiem un bieži aizbrauca arī ārpus Latvijas robežām. Rudeņos, kad lauku darbi pa labai daļai bija jau padarīti, uzņēmīgākie saimnieki braukāja pa tirgiem, sapirka tur jērus un aitas, pa daļai arī liellopus. Gaļu iesālīja un žāvēja, bet ziemā to veda uz Rīgu pārdot. Viņi tirgojās ar visu, kas uz laukiem bija pērkams, bet pilsētā pārdodams. Peļņa no tādas tirgošanās daudzkārt bija gluži niecīga, bet daudzu piebaldzēnu devīze bija ,,lai andele vārās!”

Slātaviešu un čangaliešu garīgā pasaule bija diezgan pelēka un vienmuļa: ļaudis maz izglītoti, pa labai daļai māņticīgi. Visa viņu valoda ir piesātināta citātiem no bībeles un reliģioza rakstura prātojumiem. Šis reliģijas kults tikai retos gadījumos iegūst īsta reliģioza noskaņojuma raksturu, bet romānā tēloto personu dzīvē aizvien ir it kā pavisam svešs elements, kas šo dzīvi gaužām maz ietekmē.

Pie galda uz paģirām tās labākās sarunas par Dievu… Fragments no ML:

Ēdot nāca runa par pestīšanas žēlastību un par to labumu, ka cilvēkam nav jānes savi grēki vairs pašam, kā vecos laikos bijis, jo nu varot viņus visus atdot un likt Pestītājam uz muguras.

«Man manas sirds jūtas tā nepaļauj, un es nedrīkstu kraut savu grēku Pestītājam virsū,» – tā Pietuka Krustiņš, garā pār citiem paceldamies, sacīja.

«Es neskaitu nekā,» Oļiņiete atteica, jo viņai bij uz Pietuka Krustiņa dusmas, «bet lieku vien viņam droši visus grēkus uz muguras, lai viņš nes, tas Dieva jērs, tāpat kā krusta koku. Kāda tur man bēda! Es viņam par moku un sāpju algu atdodu visas savas nastas, jo vai viņam nav spēka un vai viņš pats nav manis meklējis un mīlējis? Es gan nezinu otra tāda dvēseļu brūtgāna, kāds viņš ir; brīžam, kad ņemos, tad izstāstu viņam visu savu sirdi gal’ no gala un neapslēpju itin nekā.»

«Tāpat kā laulāti arī, kas mīlīgi dzīvo, neslēpj nekā viens no otra, bet izrunā savā starpā visu savu klāšanos,» Oļiņš sacīja.

«Ko nu laulāti vien! Kas gan laulība pret to siržu draudzību?» tā atkal Oļiņiete, gribēdama būt vienādi par Oļiņu pārāka. «Vai gan laulāti izstāsta visu viens otram? Meli vien! Bet viņa priekšā es nebēdāju, lai mana sirds ir vai cik melna, – saņemt viņš saņem to ar prieku, kad tik dod. Salauztas un sagrauztas sirdis viņam īsti patīk, viņš pats saka, ka veseliem ārsta nevajag. Bet tagad tā pasaulīte mēdz pacelties gara lepnībā un par Dieva bērnu negribas nevienam būt. Kas, redz, kait neskriet pa plato ceļu? Tas ir izpušķots ar skaistumiem un kārumiem; bet Dieva bērniem, – tiem jābradā pa ērkšķiem.»

«Kas muļķis ir, tas pa ērkšķiem bradā,» Pietuka Krustiņš izsacīja it kā netīši, savā nodabā.

«Ak tā, muļķis?» Oļiņiete atkliedza jau ar dusmām. «Nu savā laikā gan redzēsim, kurš būs muļķis bijis, vai es uz šaurā ceļa, vai tu uz platā; paši raksti saka:

«Daudz tur staigā, bet gan redzēs,

Ka tie būs pievīlušies.»

Gan redzēsi tu pats arī, ka paliksi ar savām pasaules gudrībām kaunā – tās ir viena negantība Dieva acīs. Pielūgties, lūk, pielūgties, noraudāties un savas vainas atzīt – to tie skolotie tur par kaunu, it kā kad asaras būtu jāpērk par naudu; bet man ir pielūgšanās, atzīšanās un asaras par godu un prieku, kā vēl dziesmiņā dziedam:

«No žēlastības vienīgi

Es dzīvoju it priecīgi.»

«Jā, Oļiņa māt,» – tā Pietuka Krustiņš atbildēja dziļā nopietnībā, «tava pārliecināšanās saietas pilnīgi ar teoloģijas likumiem.»

Ko tur teikt? Gan jau, ka arī citur Vidzemē pagātnē gājis visādi, bet mums, piebaldzēniem, laimējies, ka bija tādi brāļi Reinis un Matīss, kuri nenobijās un attēloja visas būšanas, kādas nu tās te notikušas viņu laikmetā ap 19.gs. vidu. Ja kādam šķiet, ka tik traki nu gan nevarēja būt, ka autori noteikti ir šo to pārspīlējuši, tad nobeigumā viens manis sacerēts gabaliņš, kas balstīts uz absolūti reāliem notikumiem!

BĒRES PIEBALDZĒNU GAUMĒ

 

 Netālu no Ērgļiem, gleznainā Pulgošņa ezera krastā atradās un vēl tagad atrodas Menģeļi – mājas, kurās 19. gadsimta sākumā saimniekoja Jurjānu dzimta. Šeit dzimuši četri brāļi – Pēteris (1851–1900), Andrejs (1856–1922), Juris (1861–1940) un Pāvuls (1866–1948), kuri kļuva par latviešu mūzikas kultūras pamatlicējiem. Slaveno mūziķu tēvu arī sauca par Andreju, un viņam bija jaunāks brālis vārdā Andžs, par kuru būs šis stāsts.

Ļaužu valodās Menģeļu saimnieki tika daudzināti kā bagāti un lepni ļaudis. Padomā tikai, viņi atļāvās tiesāties ar Ērgļu baroniem un vienu pēc otra aizlaist augstās skolās savus bērnus, parastu zemnieku dēlus! Jurjānu Andžs piedzima 1830. gadā un, par spīti barona aizliegumam un pretdarbībai, būdams divdesmit četrus gadus jauns, ar vecāku svētību pameta dzimteni, lai uzsāktu studijas Maskavas universitātes Medicīnas fakultātē. Ļautiņi mīļie, kur Ērgļi un kur Maskava! Bet Andžs, kura kristītais vārds tā savādās rakstības un izrunas dēļ dokumentos tika locīts visādi, līdz beidzot pārtapa par Jāni, uzsita knipi barona degunpriekšā, sapakoja ceļasomu un devās tālēs zilajās, lai izmācītos par dakteri!

Sasmēlies gudrības Maskavā, Tērbatā un pat Vācijā, Jurjānu Jānis atgriezās dzimtenē ar ārsta diplomu kabatā un dumpinieciskām domām gaišajā galvā. Tērbatā sadraudzējies ar progresīviem latviešu jauniešiem, Jurjāns sekoja domubiedra Krišjāņa Valdemāra paraugam, vizītkartē un sirdī nosaukdams sevi par latvieti. Stāsta, ka kāds dižciltīgs vācu students pie biljarda galda esot sācis par to ņirgāties, par ko tūliņ pat dabūjis ar šampanieša pudeli starp acīm. Rezultāts – piespiedu kārtā izlaists mācību gads. Jā, iekarsīgs un lepns esot bijis Jurjānu Jānis, dzimis Andžs, gluži tāpat kā daudzi citi viņa dzimtas vīrieši, un sava rakstura dēļ ne reizi vien dabūjis ciest arī vēlāk. Viņa plašais interešu loks raisīja apbrīnu – folkloristika, valodniecība, dzeja, dziesma – tas vēl nav viss. Jurjāns apceļoja Latviju kopā ar Krišjāni Baronu, vāca folkloras materiālus kopā ar Frici Brīvzemnieku, pierakstīja tautas dziesmu meldiņus kopā ar brāļadēlu Jurjānu Andreju, radīja daudzus jaunvārdus kopā ar Ati Kronvaldu. Viņš piedalījās zinātniskās konferencēs un rakstīja ,,Pēterburgas Avīzēs” par dažādām bioloģijas, ķīmijas un medicīnas problēmām. Viņš piebaldzēnu vārdā sacerēja lūgumrakstu ķeizaram, kurā prasīja samazināt pārmērīgo zemes nomas maksu un ieviest Baltijā agrāros likumus, par ko, starp citu, tika apsūdzēts kūdīšanā uz dumpi un pakļauts riskam tikt izsūtītam trimdā. Viņš piedalījās Vecpiebalgas dziedāšanas un lasīšanas biedrības dibināšanā, pats skanīgi dziedāja korī, solo, duetos un kvartetos. Viņš rīkoja literāros vakarus, kuros ar priekšlasījumiem uzstājās brāļi Kaudzītes, Auseklis, Kronvalda Atis, Pumpurs un citi tolaik daudzu par savādniekiem uzskatītie ļaudis.

1862. gadā Jānis Jurjāns – pirmais latviešu tautības lauku dakteris, kuru noalgoja pagasts par saviem līdzekļiem – apmetās uz dzīvi Vecpiebalgā. Matīss Kaudzīte secināja: ,,Jurjāns katrā ziņā bij pirmais latviešu tautības ārsts, vismaz uz laukiem. Ja arī Rīgā vai Jelgavā kādi atradās, tad tie pavisam neatzinās par latviešiem.” Nav šaubu, ka savā tiešajā darbā dakteris Jurjāns bija ļoti zinošs. Viņš mācēja gan gangrēnas skartu locekli nozāģēt, gan zarnu samešanos izārstēt, pakarinot pacientu ar galvu uz leju griestu kāķī un pamatīgi izgrozot. Ārsts pats gatavoja zāles, kuras nabadzīgajiem sirdzējiem atdeva par brīvu, ārstēja uz parāda, brauca mājas vizītēs, būdams mierā ar kuru katru pakaļbraucēja pajūgu, lai cik tas nabadzīgi aprīkots. Šai ziņā jaunais doktors nebūt nebija lepns vai iedomīgs. Kaudzītes Matīss: ,,Ar pazemības un labsirdības pilnu prātu dakteris Jurjāns darbojās savā veselības kopšanas darba laukā. Visiem bij brīnums par tādu dakteri, kas runāja skaidru ,,zemnieku valodu”, kungs būdams.”

Nezin vai šī Matīsa izceltā daktera labā īpašība atradās īsti pa prātam šerpajai skolas mātei Rātminderu Edei, kuras pieaugušajām meitām par preciniekiem tika lūkoti paši lepnākie un ietekmīgākie piebaldzēni. Plukatas un dienaszagļi, lai arī paskoloti un no skata glīti kā jaunais skolmeistars Kaudzītes Matīss, mātesprāt, Rātminderu jaunkundzēm par vīriem nederēja. (Ak vai! Nabaga Līze, Edes pati mīļākā meitiņā, šīs bargās tiesāšanas dēļ nosēdēja vecavās līdz pat četrdesmit piecu gadu vecumam!)

Skaidrs, ka dakteris Jurjāns, jauns un smuks, juridiski brīvs ļoti cienījamas profesijas pārstāvis, izraisīja dzīvu interesi Vecpiebalgas sieviešu sabiedrībā. Lai arī gana vieglprātīgs un nemaz ne tik bagāts, kā Rātminderu mātei īsti patiktos, tomēr ārsts likās laba kandidatūra precinieka godam. Pēc gadiem viņam vislabāk piestāvēja Rātminderu Anna, un veikli vien tika nokārtots, lai Dieva priekšā viņa kļūtu par Annu Jurjāni. Anniņa labi pieprata liķierīšu gatavošanu no ārsta krājumos esošā spirta. Jurjāns, sabiedriski aktīvs vīrs būdams, sīvā glāzīti pacilāja labprāt. 1875. gadā 38 gadu vecumā pēkšņi nomira Atis Kronvalds, Jurjānu Jāņa tuvākais draugs un domubiedrs. Dakteris ļoti pārdzīvoja sirsnīgā drauga nāvi un vēl dziļāk ieskatījās glāzītē, kas noteikti nenāca par labu viņa jau tā saspīlētajām attiecībām ar vietējo mācītāju un pagasta valdības vīriem. Viegli iedomāties, kurp aizveda šis celiņš. ,,Viņa necienītāji sāka celt vienmēr vairāk aizspriedumus pret viņu, tāpēc dakteris Jurjāns atstāja šo vietu,” rakstīja Kaudzīte. Pametis Vecpiebalgu, ārsts vēl pastrādāja gan šur, gan tur, bet sabeigtā veselība lika sevi manīt, un 1879. gada 27. aprīlī nepilnu piecdesmit gadu vecumā labā daktera acis aizvērās uz mūžu.

Par mirušiem tikai labu vai neko – šī patiesība dzīvoja piebaldzēnu sirdīs jau toreiz, kad risinājās turpmāk aprakstītie notikumi. Osvalds Kļaviņš atmiņu ieskicējumā raksta: ,,Kad nu Jānis Jurjāns jau bija miris, piebaldzēni viņu atcerējās ar labu vārdu un vīkšķīja lielas bēres. Ne Krišjānis Valdemārs, ne Barons no Krievijas uz drauga bērēm neieradās, toties no Rīgas atbrauca daudzi latviešu literāti un mūziķi. Brāļadēli Jurjāni muzicēja, brāļi Kaudzītes rakstīja asarainu nekrologu.”

Un ne tikai. Piebalgā ir tā – ja kaut ko apņemas izdarīt, tad par visu rubli! Mācītājs Guleke, kurš līdz tam bija liels mutīgā Jurjāna nedraugs, bērēs pārpildītajā baznīcā no kanceles teica divu stundu garu sprediķi. Ļautiņi slaucīja acis, tikai tagad tā īsti saprazdami, kāds iztrūkums radies uz zemes, labajam dakterim pametot šo pasauli. Cilvēks esot dzīvs tik ilgi, kamēr viņu kāds atceras. Bet atcerēties vislabāk var, aplūkojot bildes… Tā spriedelējot, pēkšņi nāca atklātībā nepatīkams fakts – dakteris Jurjāns, dzīvs būdams, nav ticis iemūžināts nevienā fotogrāfijā! Tik izcils cilvēks, bet bildes nevienas! Ko nu darīt?

Vecpiebalgā tolaik vēl fotogrāfa nav bijis, bet Jaunpiebalgā, kas kilometrus divdesmit piecus attālu, gan jau strādājis bilžu meistars Šķesteris. Kādam uzradusies, citu (tikai ne piebaldzēnu!) ausīm klausoties, neprātīga ideja – kamēr vēl nav pabāzts zem zemes, dakteri jāaizved uz Jaunpiebagu un jānofotografē! ,,Nesuši nu zārku no baznīcas ārā, likuši ratos un braukuši uz Jaunpiebalgu. Bēru ratus vilkuši divi zirgi. Tie bijuši vienīgie īstie atsperrati, kas piederējuši saimniekam, ko latviešu tauta no Kaudzīšu romāna pazīst kā Prātnieku. Pavadītāji – ap trīssimt pajūgu ar sērotājiem – aiz muguras. Braukuši tolaik piebaldzēni garos ratos, kuru priekšā bija iejūgts saimniecības lepnākais zirgs, pavadītāji sēdējuši, kājas pār ratu malām pārkāruši. Kad ceļš gājis pret kalnu, daļa braucēju kāpuši no ratiem ārā un gājuši kājām, lai zirgam vieglāk rati velkami.” (O.Kļaviņš)

Kā jau teikts, bēres iegadījās vēlā pavasarī, kad laiks vēl dzestrs, tāpēc labi, ka pa ceļam divi krogi, kuros zirgus atpūtināt un pašiem pa kādam mēriņam ieraut, lai sirdi apņem siltums. Daļa bērinieku krogos aizsēdējušies, bet lielākā daļa apzinīgi turpinājuši ceļu.

Beidzot līķrati pieripojuši pie fotogrāfa mājas. Tas šausmās – kaut ko tādu tikai vecpiebaldzēni spējīgi uzdomāt un sariktēt! Slātavieši pa tam, laiku nekavēdami, izcēluši savu dārgo nelaiķi no zārka un ilgi sprieduši, kādā pozā viņu labāk iemūžināt. Beidzot nosēdinājuši pie galda, atspieduši galvu pret skapi tā, lai izskatās, ka ārsts to pārdomu brīdī atstutējis pret roku. Fotogrāfija iznākusi labu labā, tikai dakteris tāds miegains, acis ciet.

Kad lieta nodarīta, guldījuši nelaiķi atpakaļ zārkā, cēluši zārku ratos un – aidā! Mājup uz Vecpiebalgu, pa ceļam ,,uzlasot” tos krogā sēdētājus, kuri līdz Jaunpiebalgai nemaz netikuši.

Fotografēšanās daudziem, kuri pavadīja Jurjāna zārku, bija kaut kas pilnīgi jauns. Nolūkojuši, ka sāpīga tā lieta nav, vairāki Vecpiebalgas saimnieki nolēma arī paši nobildēties, tā teikt, kamēr vēl dzīvi un acis var vaļā noturēt. Bet, līdz katrs sataisās uz pozēšanu, līdz meistars aparātu saregulē – laiks iet. Tā nu tie, kuri ar bildēšanos aizrāvās, uz galveno notikumu, proti, daktera Jurjāna mirstīgo atlieku guldīšanu zemes klēpī, nemaz nepaspēja. Kā stāsta, vēl nākamajā rītā daļa piebaldzēnu (arī tie, kuri krogos nopietnāk aizsēdējās) nebija tikuši līdz sava pagasta robežām, par pagūšanu uz bērēm nemaz nerunājot.

Tolaik ceļi Piebalgā ne tuvu nebija tik plati un līdzeni kā tas ir tagad, kad Vecpiebalgas – Jaunpiebalgas šosejas klāj asfalta segums. Divām ratu rindām, kas devās pretējos virzienos, izmainīties nenācās viegli. Ļaudis gan, pazīstamus ieraudzījuši, priecīgi satikās, sasveicinājās ar kaimīniem, aprunājās. Pa to starpu bēru rati, mainoties ar pretimbraucējiem, galu galā nonāca grāvī. Atkal klapata – kā laukā dabūt? Labi, ka ceļš savējo pagastnieku pilns, stipri vīri ratus sapravīja, un pret vakaru tie beidzot puslīdz laimīgi nokļuva galā – Vecpiebalgas kapsētā. Cienījamo doktoru zemes klēpī tautieši guldīja tumsā, kad debesu jumā jau mirdzēja dažas zvaigznes…