Pirms ilgāka laika kādā preses izdevumā (piedodiet, vairs neatceros, kurā) lasīju interviju ar bijušo Rundāles pils direktoru Imantu Lancmani, laikam lielāko autoritāti, kādu varu iedomāties savu līdzcilvēku vidū. Vārds vārdā viņa pausto neatminos, bet doma bija tāda, ka savu pasauli mums katram jāveido pašam. Ka grūti saprast cilvēkus, kuri dzīvo visādu ļaunu un riebīgu interneta komentāru ēnā. Ka savu vienīgo dzīvi nav vērts pieskalot drazām, jo dzīvot ar prieku – vienīgi tāda ir pilnvērtīgas eksistences jēga. Aptuveni tā teica Lancmaņa kungs, un viņš nebūt nav vienīgais, kuru var citēt šai sakarā. Klasika – Skalbes Baltais Kaķītis no ,,Kaķīša dzirnavām”. Bieži pieminēta pasaka, kas nebūt nav domāta tikai bērniem. Atceros, lieliskais aktieris Gundars Āboliņš, ciemodamies ,,Saulrietos”, reiz atzinās, ka uz klausītāju vēlēšanos esot gatavs nolasīt jebkuru no Skalbes pasakām, tikai ne šo, jo bez asarām to nevarot izdarīt. ,,Kāpēc vairot sāpēs? Lai vairojas labāk prieks!” saka Kaķītis, kuram tik daudz pāri nodarīts. Dažos vienkāršos vārdos izteikta pamācība, kas noderīga jebkurā laikā, jebkurā vietā, vienmēr. Kāpēc vairot sāpes? Nu tiešām – kāpēc? Bēdas un nelaimes savu upuri tāpat atradīs. Bēdas nokauj, ar tām smagi jācīnās. Kurpretī prieks ir enerģijas baterija, kas dod spēku dzīvot un darboties, rada iedvesmu. Prieks ir būtiskākā sastāvdaļa jebkurās attiecībās, katrā darbā, ko darām, visos vaļaspriekos, kam veltām laiku. Ja klātesošs ir prieks, tad pat skeptiķim pēkšņi šķiet, ka nekas nav par grūtu, nekas nav neiespējams. Laimīgi tie, kuri piedzimuši ar ,,prieka gēnu” azotē. Jo spēja priecāties, kā izrādās, nav nemaz tik pašsaprotama. Atrodas pat tādi, kas baidās no prieka. ,,No rīta smejies, vakarā raudāsi.” ,,Nesapriecājies par daudz, ka nepiesauc nelaimi.” Nu dikti latviski izklausās, vai ne? Paceļ rokas tie, kam vecmāmiņa vai mamma nekad to nav teikusi! Un paši? Ja ne teikuši, tad vismaz domās sevi šādi brīdinājuši? Es esmu. Kad apdomāju, jābrīnās. Vai tas nav traki – baidīties no prieka?

Vecais gads Piebalgā vēl mīņājas pa balta sniega kupenām, pamazām čāpodams uz Aizgājuša Laika Valstības vārtu pusi. Priecīgi staro košā egle, kas vakar tika iedegta Vecpiebalgas centra ,,viesistabā” uz saliņas. Gaiši kļūst, redzot uguntiņas māju logos un lampiņu dekorācijas pagalmos. Lai visiem miers un prieks – tāda ir mana šīgada nogales lūgšana, ko gribu sūtīt labajiem cilvēkiem tuvu un tālumā.