Nu jau vairāk nekā divas nedēļas, kopš esmu atgriezusies no neparasta piedzīvojuma – ceļojuma uz Ameriku, kur latviešu vasaras mītnē Garezerā (latviešu kopienas īpašumā Mičiganas štatā) nometnes 3×3 ietvaros (3×3 saietu tradīcija aizsākušies tieši Garezerā tālajā 1981. gadā) sešas dienas katru rītu vadīju tā saucamās literārās ievirzes – faktiski sarunas par un ap latviešu literatūru, kā arī vienu tautiešu pulcēšanās vakaru visiem nometnes dalībniekiem. Pirmie un spilgtākie iespaidi 26. augustā jau tika publicēti vietnē www.retv.lv, kur visu iepriekšējo gadu katru nedēļu rakstīju ,,Vēstules no Piebalgas”. Palasiet – pēdējā vēstule veltīta tieši Amerikas braucienam:

https://www.retv.lv/raksti/vestules-no-piebalgas

Tagad, kad beidzot esmu iejutusies parastajā dzīves ritmā, vēl daži personiski iespaidi.

Kad marta sākumā e-pastā iekrita vēstulīte ar uzaicinājumu doties uz ASV, lai piedalītos 3×3 nometnē lektora statusā, godīgi sakot, paliku ,,uz pauzes”. ,,Biļetes tiks iegādātas, uzturēšanās apmaksāta, lido tik šurp!” aicināja Māra, kuru toreiz pat nepazinu. Tagad tas ir jau noticis fakts… Kā lai īsos vārdos apraksta piedzīvoto?

Pirms brauciena neko daudz par ASV nezināju. Neinteresēja. Viņu Tramps smīdināja, filmas nepavisam nelikās manā gaumē (cik tad es tās skatījos?), lielpilsētu debesskrāpji nevilināja, lielie attālumi, kurus jāveic milzīgās mašīnās (redzēts TV) likās biedējoši,  utt. Nevajag man tādu Ameriku, nodomāju pirmajā momentā, taču… kad vēl kā no zila gaisa radīsies tāda iespēja? Skaidrs, ka nekad, bet dzīvojam taču tikai vienreiz!

Milzīgajā Čikāgas lidostā pašai par brīnumu sāku sev atklāt jaunu Ameriku. Tik daudz ļaužu, bet nekādas panikas, nekādu stresu, viss noorganizēts tā, lai cilvēkiem būtu ērti. Raibu raibais pūlis, bet neviens nevienam netraucē. Arī turpmākajās dienās piedzīvotā cilvēku savstarpējā laipnība un smaidi likās pārsteidzoši. Neproti iegādāties biļeti transportam? Tev ne tikai parādīs, bet pat piedāvāsies to biļeti nopirkt. Uz ielas pajautāsi virzienu? Tev ne tikai izskaidros, bet visdrīzāk paņems aiz rokas un aizvedīs, kur vajadzīgs. Nezinu, varbūt tā bija sagadīšanās, jo ko gan nedēļas laikā daudz var saprast, tomēr patīkami. Mākslīgi smaidi? Nu nemaz! Tik jauki, ka konduktors piepilsētas vilcienā bezbiļetnieku, kuram nav bijis skaidras naudas, lai iegādātos biļeti, bet tikai karte, kuru te neņem pretī, nevis sagrābj aiz elkoņa un draud ar policiju, kā dažkārt mūsu tramvajos, bet vienkārši izstāsta, lai gala stacijā, jau izkāpis no transporta, tu nopērc to biļeti pie kases. Tur cilvēki uzticas cits citam, nevelk ap parku drošības lentas, lai kāds, nedod Dievs, neielien bez biļetes caur kādu neatļautu vietu. To novēroju milzīgajā Čikāgas botāniskajā dārzā, kur ir neskaitāmas ieejas un izejas, bet cilvēki godīgi stājas pie kases, lai samaksātu par apmeklējumu, i nedomājot šmaukties. Jo, krāpjot savu valsti, tu taču apkrāp pats sevi. Vienkārši.

Tā kā reiss no Rīgas uz Amsterdamu, kur bija paredzēta pārsēšanās, kavējās, tad Čikāgā nonācu dienu vēlāk nekā plānots, un pilsētu nepaguvu īsti apskatīt, drīz vien bija jādodas uz trīsarpus stundu brauciena attālumā esošo vietu Garezeru. Tādi attālumi Amerikā skaitās mazi. Pārsteidza, cik ļoti plato ceļu malas atgādināja Latviju – tādi paši koki (tikai lielāki), mājiņas ceļmalās, pa brīdim kāda upīte un ezers. Iebraucot nometnes vietā sapratu, ka nedēļu pavadīšu ,,džungļos”, un tā arī bija, bet tas nekādā ziņā netraucēja. Atgriezos atpakaļ laikā, kad septiņdesmitajos gados vasaras pavadīju pionieru nometnēs – gan sadzīves apstākļi, gan apkārtne stipri atgādināja bērnībā piedzīvoto. Taču atkal – daba ļoti līdzīga mūsējai. Meža takas, pats ezers, kuram par godu latviešu kopienas mītnes vietas nosaukums, apkārt biezi saaugušie koki, skaļās putnu balsis un… tāda kā pamestības sajūta. Vasaras sezonā Garezerā valda rosība (šai Amerikas vietā arī klimats atgādina mūsējo, bet siltais laiks mēdzot ievilkties līdz oktobra beigām). Pirms 3×3-nieku ierašanās nometnē dzīvoja Garezera vasaras vidusskolas audzēkņi un pedagogi, arī atpūtnieku kemperi ezera krastos likās ļaužu pilni, bet vēlā rudenī un ziemā? Man aizdomas, ka skats varētu būt diezgan bēdīgs. Taču latvieši, kuri dzīvo tik daudzās un dažādās milzīgās Amerikas pilsētās un laukos, šo vietu mīl un cenšas apmeklēt gadu no gada, kopīgi dziedāt, draudzēties un, galvenais, veiksmīgi kopt savu latviskumu, par ko viņus cienu un apbrīnoju no visas sirds.

Vienā vārdā šis ceļojums ar visu tajā ieraudzīto un izjusto bija liels PIEDZĪVOJUMS, par ko esmu pateicīga liktenim un cilvēkiem, kuri man uzticējās.

Garezera nometnes sauklis šogad bija ,,Dzīvo! Dziedi! Dziedē!” Lai jums visiem tā!