PIEBALDZĒNS VAKAR UN ŠODIEN
Piebaldzēns… Par šo interesanto tēmu runājot, skati jāgriež uz pagātni, jo – vai tad šodien šeit kāds vairs var ieraudzīt ĪSTU piebaldzēnu?
- gadu simteņa beigās tagadējā Vecpiebalgas novada teritorija atradās Tālavas zemes Piebalgas pilsnovadā. Vēlāk to iekļāva Rīgas arhibīskapijas Latvju galā. Rakstos vārds ,,Prebalge” pirmoreiz minēts Tālavas dalīšanas aktā 1224. gadā jau kā Rīgas arhibīskapa īpašums. Novada pārvaldes centrs ilgus gadus atradās senajā koka pilī, kuru kā castrum Pebalche 1318. gadā sev pakļāva Livonijas ordeņa karotāji.
- gadā Rīgas arhibīskaps Frīdrihs netālu no senlatviešu pilskalna nolēma uzbūvēt jaunu mūra pili. Apjomīgie celtniecības darbi ilga gandrīz gadsimta ceturksni, jo vēstures avoti vēsta, ka vācu pils esot tikusi pabeigta 1365. gadā.
Par to raksta Matīss Kaudzīte savā vēsturiskajā apcerējumā ,,Vecpiebalga”:
,,Īstenais vēsturīgais laikmets Vecpiebalgā iesākās ar 1340. gadu, kad Rīgas bīskaps Fridriķis šeit lika uzcelt pili – nevis kara cietoksni, bet nodevu saņemšanas vietu un, iespējams, arī mednieku mitekli.”
Kāpēc īsti arhibīskaps Frīdrihs izlēma, ka netālu no senlatviešu pilskalna, ko mēs zinām kā Grišku kalnu, būvējama jauna mūra pils, Dievs vien zina. Iespējams, lai paturētu acīs tolaik vēl pastāvošo samērā neatkarīgo letgaļu pili, bet varbūt (un tas šķiet vairāk ticams) tāpēc, lai nodrošinātos pret ordeņa uzbrukumiem, kas atkārtojās nepārtraukti. Par cīniņiem arhibīskapa pils apkārtnē saglabājušies daudzi nostāsti.
Viens no tiem vēsta, ka vecos laikos Vecpiebalgā bijusi stipra pils ar dziļu grāvi apkārt. Bet tad uzbrukuši kara laiki. Ienaidnieki sanākuši kā mušas gar pili un gribējuši mūrus sašaut. Bet nekā: kura lode pret mūri atsitusies, tā atsprāgusi atpakaļ. Ilgi izmocījušies veltīgi. Pils iedzīvotāji, to redzēdami, sākuši medīt ienaidniekus.
Tai pašā naktī ienaidnieka karavadonis nosapņojis, ka vienā vietā – tur un tur – mūri tomēr varot sašaut. No rīta tūliņ mēģinājuši, un patiesi: jau pirmā lode sadragājusi mūri. Tagad pils iedzīvotāji bailēs salēkuši ūdenī un gribējuši izpeldēt otrā malā, bet noslīkuši. Ienaidnieka karavīri izvilkuši slīkoņus un no priekiem sanesuši ar cepurēm vien tik daudz smilšu miroņiem virsū, ka izcēlies kalns, ko vēl šodien par Griškas kalnu sauc. Tad ņēmušies pili gluži izpostīt. Tikai dārgās mantas slepenos pagrabos neatraduši, tās vēl šodien pūķis tur sargājot. Un lai Dievs pasarga to, kas tur raudzītu ko meklēt – tādam pūķis tūliņ apgriežot galvu riņķī.
Pils nav bijusi nekāda mazā – tās mūri, kas veidoti no laukakmeņiem vainagu pa vainagam, līdzīgi kā ceļ guļbūves, bijuši sešas pēdas biezi, veidojot 60 x 80 soļus lielu taisnstūri ar torni austrumu pusē. Tos soļus savulaik mērījis Kaudzītes Matīss, par ko arī vēlāk uzrakstījis dokumentos, tāpēc ticamība visai droša, bet citādi… šodien mēs redzam tikai drupas.
Arī par bīskapa pili klīda leģendas, ka zem tās pazemē atrodas slepenas ejas un dārgumu pagrabi. Pils atradās netālu no baznīcas, kas būvēta aptuveni tai pašā laikā – ejas tiešām varētu būt. Un pils pagrabi varētu būt iespaidīgi. Tomēr tā īsti par apslēptās mantas meklētājiem nekas nav dzirdēts – visdrīzāk, ka dārgumu meklētājiem bail no lāsta, jo pagrabi esot apburti un katram, kas tur ieejot, beigas klāt.
- – 17. gadsimtā Piebalgas pilī daudzreiz mainījušies gan īpašnieki, gan pārvaldītāji, tā bieži postīta, atjaunota un nograuta atkal. Kaudzīte raksta, ka ,,stalto akmens mūra pili nopostīja krievu cara Ivana Bargā karavīri, kas 1575. gadā devās sirojumos no Kokneses caur Ērgļiem uz Cēsīm.” Tas bija Livonijas kara laiks (1558-1583). Beidzoties karam, beidza pastāvēt arī Rīgas arhibīskapija, un tās teritorijā izveidojās Pārdaugavas hercogiste – Piebalga nu ietilpa tajā. Bet miers nevilkās ilgi. Drīz sekoja Polijas – Zviedrijas karš (1600-1629), kurā atkal notika cīņas par virskundzību Baltijas jūrā un tās austrumu piekrastē. Piebalgas novads un līdz ar to arī pils nonāca kara uzvarētāju zviedru īpašumā.
Nākamais – Lielais Ziemeļu karš, kas ilga no 1700. līdz 1721. gadam. Kara rezultātā Vidzemi iekaroja Krievija.
No mana romāna ,,Skolas Līze”:
,,Tā notika visur, katrā pilsētā un ciemā, kur pāri gāja Šeremetjeva karaspēks. Daugavā vairs netecēja ūdens, bet pludoja asinis. Zemi vairs neklāja zāle, bet cilvēku kauli un saplosītas vai apdegušas miesas. Gaisus netricināja putnu dziesmas, bet lēni pret debesīm kāpjoši vaidi. Te, bijušajā Livonijā, vairs nebija, ko postīt. Tukša, izmirusi, sajāta, izvarota, nosvilināta zeme, iznīcībai nolemta tauta.
Un tomēr Borisam Petrovičam Šeremetjevam kaut kas še likās velnišķīgi pievilcīgs. Vai atmiņas par uzvarām? Vai tās zilacainās, gaišmatainās zemnieku meitas un sievas, kuras bez žēlastības piesmēja viņa kareivji? Vai padevīgie, pazemīgie ļaudis pelēkajos uzvalkos, kas katra kunga priekšā liecās deviņos līkumos, jo nekad nezināja, ko sagaidīs – dāvanu vai pērienu? Vai stiprie, lepnie puiši gaišām galvām un platiem pleciem, kārtu kārtām sajoztos kara kreklos, kuri, pat uzdurti uz pīķa, neizdvesa ne vaidu un skatījās acīs uzbrucējiem tā, ka šermuļi skrēja pār kauliem un rokas sāka trīcēt? Savāda tauta, pilnīgi neizprotama krieviem.”
Tas, kas nav saprotams, vai nu baida, vai pievelk kā magnēts metāla gabalu. Vecajam velnam Pētera I rokaspuisim Šeremetjevam trakoti iegribējās pajokot, un viņš ,,pilnīgā padevībā” palūdza savam labvēlim Viņa Ķeizariskajai Majestātei ,,žēlīgi novēlēt nevis par nopelniem, bet no žēlastības” Rīgā Licenta namu un Vidzemē Vecpiebalgu līdz ar visām tai piederošajām muižām, ,,lai būtu vecuma dienās kāds iepriecinājums”.
Viņš dabūja, ko gribēja. Un Vecpiebalga, Jaunpiebalga un Veļķi uz ilgiem laikiem, līdz pat 1920. gadam, kļuva par Šeremetjevu dzimtas īpašumu.
Galveno muižu Šeremetjevi uzbūvēja tagadējos Inešos, kas agrāk bija Vecpiebalgas centrs.
Boriss Petrovičs nomira, atstādams aiz sevis vairākus dēlus. Stāsta, ka mūža beigās brašais feldmaršals, laikam taču sirdsapziņas ēdu mocīts, gribējis iestāties klosterī un kļūt par mūku…
PIEBALDZĒNA PORTRETS
No Jaunpiebalgas skolotāja Jāņa (Anša) Ulpes (1858 – 1929) atmiņām:
,,1714. gadā grāfa Šeremetjeva atraitne saņēma no ķeizara bez izlūgtām muižām arī 80 zviedru gūstekņus, kas lai izdzīvotu Piebalgā un gādātu par jaunu paaudzi. Kad ievērojam piebaldzēnu smuidro augumu, viņu zilās, jautrās acis un gaišos matus, caur ko viņi atšķiras no apkārtējiem iedzīvotājiem, tad jāsaka, ka viņu dzīslās plūst zviedru asinis. Bet ne vien caur savu stalto stāvu, bet arī ar savu uzņēmīgo garu un enerģiju piebaldzēns nošķiras no saviem kaimiņiem. Arī kāds uzvārds norāda uz zviedru senčiem.”
Zviedri, poļi, vācieši, krievi – viņi visi še bijuši un neba nu bez pēdām izzuduši…
1793. gadā dzimušais mācītājs Eduards Napjerskis uzrakstījis ,,Dažus novērojumus par latviešiem Jaunpiebalgas draudzē”. Viņš Jaunpiebalgā nokalpoja 15 gadus. Pie šīs draudzes piederēja arī Ranka. Attiecībā uz savas draudzes locekļu izskatu viņš secināja:
,,Ir atšķirības starp abiem draudzes pagastiem – Jaunpiebalgu un Ranku, jo Piebalgas un Rankas latvieši dažādi gan valodas, gan ārējā izskata, gan arī parašu, apģērba un mājokļa ziņā. Rancēnieši vairāk līdzinās saviem latviešu kaimiņiem Valkas apriņķī, bet jaunpiebaldzēni un vecpiebaldzēni Dzērbenes draudzes latviešiem. Kas attiecas uz pēdējiem, tad viņi ir stalti un spēcīgi ļaudis ar izteiktām nacionālām iezīmēm, kas ir jūtamas, bet ne tik viegli aprakstāmas. Viņi parasti ir blondi ar bieži sastopamu dzimtas fizionomiju. Tas mazāk sastopams pie rancēniešiem, kam augumi mazāki un padrukni, melni mati, un jau pēc sejas formas tie atšķiras no Piebalgas latviešiem. Viņu sejas vaibsti ir skaudri un nevienmērīgi, ko neredz piebaldzēnu sejās. Rankas sievietes ir plecīgākas, spēcīgas, aktīvākas nekā vīri, bet Piebalgā – otrādi. Savstarpējās laulības ir ārkārtīgi retas, to gandrīz nav; viņi jūtas kā svešu cilšu locekļi, un piebaldzēni uz rancēniešiem viņu skarbo dīvainību dēļ skatās visai kritiski.”
Vēsturnieka Edgara Dunsdorfa rakstā ,,Mērnieku laiku vēsturiskais fons”, izcelta vēl viena hipotēze, proti, ka tai pašā laikā (pēc Ziemeļu kara) Piebalga kolonizēta ar krieviem.
Dunsdorfs raksta: ,,Ir fakts, ka Lielajā ziemeļu karā Piebalgu stipri izpostīja. Pamatojoties uz šo faktu daži spriež, ka jaunais Piebalgas īpašnieks grāfs Šeremetjevs atvedis uz šejieni krievu zemniekus no Jaroslavļas guberņas. Atvestie krievi pakāpeniski pārlatviskojušies, bet kā piemiņa palicis viņu garais augums.
Vēl cits variants šai hipotēzei par piebaldzēnu krievu cilmi ir, ka Ziemeļu kara laikā Piebalgā esot novietots garnizonā krievu gvardes pulks. Ir labi zināms fakts, ka cars Pēteris savai gvardei meklēja liela auguma vīrus. No šīs krievu gvardes tad arī esot radušies garie piebaldzēni.”
Par laimi Dunsdorfs turpina:
,,Cik ticamas ir šīs hipotēzes? Liekas, ka var tūlīt noraidīt zviedru cilmes hipotēzi, jo, spriežot pēc publicētajām asins grupu kartēm, Latvijā nav ABO sistēmas gēnu tādā frekvencē, kādā tie ir Zviedrijā.”
Ko tas nozīmē, godīgi sakot, nezinu, bet lai nu paliek. Tātad zviedri lielā daudzumā nav piebaldzēnu senči.
Tālāk par krieviem.
,,Noraidāma arī hipotēze, ka piebaldzēnu senči bijuši krievi. Par Lielajā ziemeļu karā nodarītajiem zaudējumiem ir saglabājušies sīki dati.”
Izrādās, zeme bijusi izpostīta gan briesmīgi, mājas nodedzinātas un lopi izkauti, bet cilvēki sabēguši mežos un tādā kārtā palikuši dzīvi.
,,Tā kā nedz Vecpiebalga, nedz Jaunpiebalga Lielajā ziemeļu karā nebija traģiski zaudējusi dzīvo spēku, tad, protams, nebija vajadzības Piebalgu kolonizēt nedz ar krieviem, nedz zviedriem, un ar to abas hipotēzes sabrūk. Arī variants, ka piebaldzēni savu garo augumu mantojuši no cara gvardes karavīriem, neiztur kritiku, jo pēc tik pamatīgiem postījumiem pret krieviem bija naidīgs noskaņojums, un neviena Piebalgas meita gan nebūtu ielaidusies ar krievu karavīriem.”
Lai nu kā, spilgtākā īsta piebaldzēna vizuālā iezīme, tātad, laikam ir garais augums. Kā dzejojusi Ilze Kalnāre: ,,Lai nu paliek šoruden rudzu zeme arumā: Aug man tālu Piebalgā meita egles garumā.” Ko tur teikt? Viss plūst, viss mainās…
RAKSTURA ĪPAŠĪBAS
Lepnums par sevi un savu Piebalgas valsti
Kurš nav dzirdējis piebaldzēnu lielāmies? Ja neplātās – varbūt nav īstais? Piedodiet, kungi un dāmas, tā nav lielība, tas ir lepnums!
Fragments no ,,Mērnieku laikiem”:
,,Nu jau, Ķenci, tev atkal ir lielība piesitusies,” tā viens teica, kuru Ķencis bij atraidījis no palīdzēšanas, ,,bet tik ievērojams jau nemaz neesi vis, kā lielies.
,,Kā ne?” Ķencis ar nepatikšanu atsaucās. ,,Esmu gan es ievērojams, jo kādreiz satikos gan vēl ar to pašu kungu ziemas laikā kādā krogā, kur tad atkal labi izmēļojāmies.”
Tāļāk teica vēl, ka šim gadījusies galvā tā ziemas cepure ar lielām ausīm, kuras bijušas nolaistas gar vaigiem un pazodē sasietas. To tad kungs esot ļoti uzteicis un solījies sevīm arī tādu iegādāt, ja tik varēšot vien dabūt tāda skrodera, kurš mākot izšūt. Šis vēl parādījis, ka tās ausis esot arī atceļamas un atsienamas tāpat savā pusē katra, kas kungam paticis vēl vairāk, jo galva ar tādu cepuri izskatoties ļoti skaista, it kā divu riteņu rati.”
Un vēlreiz:
,,Daži sāka spriest un lielīties par to, cik varenas valstis esot Slātava un Čangaliena, jo kur gan vēl būšot tik daudz un tik mazu saimnieku vienkop? Un tomēr bada nāvē vēl neesot neviens nedz miris, nedz arī mirstot, lai bagātība bijusi vai nebijusi. — Kamēr lielīja abas valstis kopā, tikām turējās arī paši vienkop, bet, līdz sāka drusku šķirt, tad šķīrās arī paši lielītāji divi pulkos. Slātavieši cēla augstāk Slātavu, čangalieši Čangalienu: vieniem bij lielāka un līdzenāka kapsēta, garāki krogi, jauns tiesas ērglis, platāki ceļi, sausākas pļavas un rupjākas kaņepes; otriem valsts mājai viens skurstenis vairāk, pilsēta tuvāk, baznīcā upuriem garāki kāti, pašiem baltāki zirgi un lielās zortes auzas.”
Lieliski amatnieki, čakli strādnieki
Piebalgas akmeņainie pakalni un mālainās pļavas nav piemērotākās lauksaimniecības attīstīšanai. 19. gadsimta presē atzīmēts:
,,Piebaldzēni nodarbojas ar tirdzniecību, brauc uz Kurzemi, igauņu zemi un poļu zemi, pērk linus, linsēklu, kaņepājus, ādas, lopus, vaskus u.c. Viņu manta nav uzaugusi Piebalgā, bet salasīta no malu malām. Saimnieki, kas tikai no savas zemes dzīvo, ir nabagi. Tiem vairāk raizes kā maizes.”
,,Kas Kurzemē bij žīds, tas Vidzemē piebaldzēns,” dzirdēja runājam. Un vēl smēja, ka, arī caur Sahāras tuksnesi ejot, kur trīs dienas nevienu dzīvu radību nesatiksi, pirmais tev pretī noteikti gadīsies piebaldzēns ar saviem vērpjamo ratiņu vezumiem. M.Kaudzīte rakstīja:
,,Iegriezies vienās, otrās mājās un tā caur visu valsti pie kādiem 600 saimniekiem. Tu atradīsi 2-3 stelles istabā, kur ar mašīnu ātrumu auž, ka ausis ciet jābāž, katrs 30 – 35 olektis pa dienu. Citās atradīsi kurpniekus, citās skroderus, citās dišlerus, podniekus, kalējus, dreimaņus un dažādus amatniekus, kas savas preces tālu jo tālu pārdod.”
Ja grib, tad var. To mums pierāda arī šodienas čaklie uzņēmēji.
Progresīva domāšana, atbalsts jaunām idejām
Vecpiebalgas Labdarības biedrību nodibināja 1869. gadā pavisam drīz pēc Rīgas Latviešu biedrības nodibināšanas (kā gan citādi, jo vai tad Vecpiebalga par Rīgu kaut kādā ziņā sliktāka?). Jaundibinātajai biedrībai vajadzēja telpas. Runas vīri sprieda, ka vislabākā vieta ievērojamas būves celtniecībai būtu kaut kur netālu no skolas nama uz Kalna Kaibēnu pusi, kur līdzens reljefs un laba pieiešana, jo garām veda ceļš. ,,Bet vienmēr par lielāko kavēkli bij derīgas vietas nedabūšana no grāfa Šeremetjeva, kuram piederēja draudzes viducī visas derīgākās un vienīgi no viņa dabūjamās vietas.”
Bet vecpiebaldzēniem vajadzēja kori, bibliotēku un teijāteri!
Pirmos četrus gadus Labdarības biedrība mitinājās draudzes skolā, kur plašāka rūme, tad jaunuzceltajā Laskates meiteņu skolā, kur arī bija gana liela skatuve teātra izrādīšanai, bet vēl pēc tam īrēja bijušo kazarmu ēkas Vecpiebalgas muižā (Inešos), tomēr tās visas bija tikai tādas pagaidu apmetnes vietas. Cerība uz jauna, skaista nama celšanu nenorima, tā būvniecībai tika rūpīgi krāta nauda.
,,Beidzot, kad 1886. gada vasarā zeme bij dabūta, biedrība nekavējās stāties pie darba, gādājot cauru ziemu būvmateriālu, lai nākamā vasarā nams tiktu uzcelts, kas arī tā notika. Bij priekš biedrības laimīgs gadījums, ka viņas pašas biedru pulkā un vietējībā atradās mācīts namdaris J.Brauns, kas izpalīdzības prātā izgādāja pagatavot plānu, saņēma pats par it mērenu maksu būves darbu un gaidīja līdzinām maksas summu, izdalot to uz laikmetiem vairāk gadus, kas arī viss tika godam izlīdzināts ar pienācīgiem augļiem. Namam pamata akmeni lika 12.apr. 1887. gadā un iesvētīja namu jau tā paša gada 23. augustā ar lielām svinībām”.
Tā rakstīja notikumu aculiecinieks M. Kaudzīte.
Biedrības nams tika būvēts ar tā laika Latvijas laukiem nepieredzētu vērienu – parketa grīda, liels balkons, skaisti koka griesti, lielā un mazā zāle, un kur tad vēl nekur citur neredzētās aktieru ģērbistabas! Biedrības nama ēka divreiz tikusi izpostīta, tomēr atkal rūpīgi atjaunota. Tās atklāšanas 100 gadu jubilejas reizē pagalmā uzstādīja pieminekli abiem darbīgajiem piebaldzēniem brāļiem Kaudzītēm (arhitekte A.Skujiņa, tēlniece M.Eņģele).
Konservatīvs. Tomēr dažā ziņā brīvdomīgs.
18. un 19. gadsimtā Vidzemē strauji un visaptveroši izplatījās hernhūtisms jeb brāļu draudžu kustība. Hernhūtiešu mācība aicināja uz vienkāršību un pieticību, ar laiku diemžēl pārejot gaudenā asarainībā un visa ,,pasaulīgā” noliegšanā. Vecpiebalgā saiešanas bija ļoti modē (ja var lietot šo vārdu) un hernhūtiešu izplatītie likumi tika stingri ievēroti.
Pasarg’ Dievs, ja kāds iedomājās ,,izlēkt” ārpus vispārpieņemtajiem rāmjiem, kā to darīja, piemēram, Kaudzītes Matīss, kuru tamdēļ apsaukāja par ,,pasaules bērnu”.
Ko tad šis bija sastrādājis? Izrādās, Rīgā pie skrodera sašuvies jaunmodīgu, īsu žaķeti un sācis valkāt piebaldzēnu ierasto, garo, pelēko svārku vietā, kādos visu mūžu nostaigāja konservatīvais Reinis. Šausmas un ārprāts, Sodoma un Gomora, klaigājušas dievbijīgās sieviņas, sak, pasaules gals, nudien, vairs neesot tālu, jo pats skolmeistars puspliks pa pagastu apkārt staigājot!
Ko te piebilst? Droši vien, ka mūsu vecvecmātes kapā otrādi apgrieztos, ja redzētu, kādi jaunieši pa Piebalgu staigā šodien. Savukārt šodienas jaunie pasmaidīs par veco piebaldzēnu godu ēdienkartes aprakstu: ,,Ēdiens (piemēram, kāzās) bija ļoti prasts un sastāvēja iz īsi savārītas ļoti gardas liellopa gaļas, baltmaizes, sviesta, biezpiena un siera. Nažu, gafeļu un šķīvju nebija, bet katram viesim kabatā savs nazis.”
Cenšanās pēc izglītības
Nevar noliegt – tas, ka Piebalgā strauji uzplauka skološanās, noteikti bija gan hernhūtiešu, gan arī vietējo mācītāju un draudzes vadītāju nopelns.
Runājot par hernhūtiešiem, viņi savos dievkalpojumos ļoti nopietni apgaismoja visu draudzi, it kā nejauši piespiežot cilvēkus mācīties. Saiešanas, kur viss dibinājās uz garīgu dziesmu dziedāšanu, Bībeles tekstu, brāļu dzīves aprakstu, dienasgrāmatu (diāriju) un vēstuļu priekšā lasīšanu, veicināja lasīt un rakstīt prasmi tik lielā mērā, ka Vidzemi padarīja par izglītotāko novadu visā Krievijas impērijā. Uz tā saucamajām caurrunāšanām nāca bērni, viņiem, lai varētu runāties ar tētiņu, bija jāprot lasīt, rakstīt, runāt un atstāstīt, nāca pieaugušie, kurus pamazām iemācīja dziedāt pēc notīm, dziedāt korī utt. Būdami zināšanu kāri, piebaldzēni vieni no pirmajiem kļuva par lasīšanas entuziastiem, un Piebalgā bija visvairāk skolu!
Pirmās ziņas par draudzes skolas esamību Vecpiebalgā ir no 1696. gada. Vēlāk tās uzradās kā sēnes pēc lietus, un tiešām sasniedza tiem laikiem atzīstamu izglītības kvalitāti.
ML kāds viesis sarunājas ar skolmeistaru un droši vien izsaka autoru Kaudzīšu domas:
,,Nu, citās malās ir gan savādāki ļaudis nekā še, slātaviešos; es viņus pazīstu gan.
Ja aplūkojam Slātavu īpaši un salīdzinām ar citām pusēm, tad tur atrodam gan vairāk to, ko jūs saucat par rupjību, un citur atkal vairāk to, kas jums liekas par smalkumu.
Slātaviešos turas visas ļaužu kārtas vairāk vienkop un iet attīstībā gandrīz vienlīdzīgi uz priekšu, bez nekādām lielām atliekām. Dažās citās pusēs turpretī atrodas arvienu divi šķiras: vienai ir gan jūsu nosauktais smalkums pārpārim, un lielākā daļa no tādiem domā, ka latviski nemāk un iet pie vācu dievgalda, lai citi arī neturētu viņus par rupjiem. Otrā šķirā tad paliek gandrīz tik tie, kas danco krogos un redz ķēmus.
Slātaviešu gars teicams ne tik vien taī lietā, ka viņi cenšas gandrīz līdz pēdējam sūtīt bērnus skolās, bet arī tas, ka izturas pret skolām pavisam godprātīgi un nemaisās skolotāju darīšanās, kā to citur esmu piedzīvojis, kur nāk dažs, kas pats nepazīst gandrīz ne burta, tomēr grib pavēlēt skolotājam, ko lai māca, kā lai viņa bērnu tur un glabā.”
BĒRNU VĀRDI
18. gadsimtā Piebalgā katrs piektais vīrietis atsaucās uz vārdu Jānis, bet katrs sestais uz vārdu Pēteris. Nākamie divi populārākie personvārdi bija Andžs un Bērtulis. Vairāk nekā puse Piebalgas sieviešu toreiz esot valkājušas Marijas, Edes, Mades vai Annas vārdu.
Gadsimtu vēlāk savas līdera pozīcijas saglabājis Jānis, arī Pēteru un Andžu vēl daudz un Jēkabu arī, toties izzuduši Bērtuļi, bet starp sieviešu vārdiem priekšgalā izvirzījusies Anna, Marija, Katrīna un Līze.
- gadsimta beigās sieviešu vārdos vēl nav jūtamas svaigas vēsmas, bet vīriešiem sāk parādīties jauninājumi – Antons, Ernests, Emīls, Gatis, Hermanis, Leonards, Viktors. Joprojām draudzīgi līdzās pastāv Andrejs un Andrievs, bet Pidriķi konsekventi izskauž ,,smalkākais” Frīdrihs.
Šodien? Pirms pāris gadiem, kad tika apkopota statistika, Jāņa vārdu nesa vairāk nekā 100 jaunie vecpiebaldzēni. Otrajā vietā īsto piebaldzēnu Andžs? Vai varbūt Matīss? Nekā nebija! Vecpiebalgā nebija neviena Andža, bija daži Matīsi, bet Andru gan diezgan daudz – ap 30. Smukās Mades un Edes te vairs nedzīvo, Marijas un Annas ir pa kādai, bet visvairāk Līgas, Anitas un Ineses.
ANEKDOTES PAR PIEBALDZĒNIEM
Reiz piebaldzēns stāvējis uz Gaujas tilta, pakšķinājis pīpīti un ilgi garlaikoti skatījies ūdenī. Gājis garām otrs un nenoturējies, uzsaucis garlaikotajam: ,,Ei, Jēni, brāl, ko brīnies? Pīpe izkritīs!” ,,Na-a,” atteicis Jēnis, un pīpe ūdenī iekšā gan.
Divi piebaldzēni Rīgā labi āžus pārdevuši un nolēmuši iet uz restorāciju ieturēties. Lēnā gaitā apstaigājuši visus galdus pētīdami, ko citi ēd. Skatījušies – notiesā dažādas lielas un mazas porcijas, bet tādu dzeltānu smēri katrs ņem tikai pa druskai uz naža gala. Abi nosprieduši, ka tas laikam labākais un dārgākais ēdiens, kad jau tā knapinās.
,,Vadzi, Ondž, brāl, vai mums naudas trūkst?”
,,Nemaz ar nē! Teiksim sulainim, lai nes mums maizi un veselu telēķi tā smēra.”
Sulainis izpildījis pasūtījumu un, garām iedams, piebakstījis citiem apmeklētājiem, lai nāk nu skatīties, kas par joka vīriem restorācijā salasījušies. Tostarp piebaldzēni no lepnības par necerēto uzmanību gluži resni piepūtušies un savā garā sprieduši, sak, visi Rīgas kungi brīnās, kādus ēdienus mēs varam atļauties. Abi apsmērējuši maizes šķēles ar pamatīgu kārtu sinepju, un pirmais jau kodies ņukā iekšā, pēc kam sācis aurot kā nepilnīgs: ,,Vai dievī, vai dievī, Ondž, brāl, gādā nu par sievu un bērniem! Man ģipts mutē!”
Piebaldzēns, uz tirgu braukdams, netīšām izmetis savu miltu maisiņu no ratiem. Kāds no tirdziniekiem to pacēlis un prasījis: ,,Kam tā miltu ķesele pieder?” Piebaldzēns, kulīti pazīdams, bet negribēdams savu mantu par sīku noturēt, teicis otram piebaldzēnam: ,,Vei, vei, brolīti, kā viņš manu zebenīcu par miltu ķeseli lamā!”
Duraks bija, kas nesaprata, cik piebaldzēns lepns par savu zebenīcu!
Reiz piebaldzēni sapirkuši āžu partiju un dzinuši uz Rīgu pārdot. Ielas malā stāvējuši divi jaunkundziņi, kuri gribējuši pavecos vīrus iznerrot un sākuši blēt kā āži – bēeee, bēee. Viens piebaldzēns piegrūdis otram ar elkoni un, ar pātagas kātu uz jaunkungiem rādīdams, skaļi teicis:
,,Vai redzi, Ondž, kā brēls brēli pazīst no balss vie’? Ej nu piedzen tos divus āzēnus ar’ pie pārējiem!
Krietnā pusnaktī Piebaldzēns izlīgojis no kroga, kurā mīlējis sēdēt daudz par biežu. Pie debesīm spīdējis liels, apaļš mēness. Vīrs kādu brīdi nopietni skatījies mēness ģīmī, tad pacēlis rādāmo pirkstu un teicis:
,,Redzi, mēnesi, tu tikai reizi pa reizei esi pilns, bet es – katru dienu!”
Piebaldzēnam sieva pusdienā sašmorējusi akniņas. Kā par nelaimi tieši ēdamā laikā ciemos iegriezies kaimiņš. Tas kāri aplaizījies un prasījis:
,,Ondž, brāl, ko tu tur ēdi?”
,,Oknas.”
,,Iedod nu mun ar!”
,,Navaru, navaru. Koulīts vie’ i.”
Agrākos laikos, kad zemniekiem pavasarī pietrūka sēklas tīrumu apsēšanai, viņi gāja to lūgt no muižas. Jaunpiebalgā bijis nikns barons, neviens neuzdrošinājies viņu traucēt. Beidzot pārējie pierunājuši kādu dūšīgāku piebaldzēnu, lai tas iet pirmais. Drosminieks saņēmis dūšu un spēries iekšā barona istabā, kamēr citi gaidījuši pagalmā.
,,Kas tur nāk?” neapmierināts jautājis barons.
,,MĒs!” zemnieciņš pazemīgi nokrekšķējies.
Jāpiezīmē, ka piebaldzēni parasti par sevi runāja daudzskaitlī ,,mĒs” ar plato Ē.
Cik tad jūs tur esat?” barons jau uzskaities, nevienu citu bez runātāja neredzēdams.
,,Pie tevis nāku mĒs viens pats!”
Par tādu nerrošanu barons jau pa īstam sadusmojies, piecēlies un sācis skatīties pēc stirnas kājas – kančuka. Zemnieciņam dūša ar joni saskrējusi papēžos, un viņš izmeties pa durvīm, tā arī neko nepalūdzis. Pagalmā to noķēruši pārējie zemnieki, sak, ko barons teica? Ko sarunāji?
,,Muld kā bāba, ej presi pets, ko barons teica,” piebaldzēns tik atmetis un taisījies ātrāk no muižas prom.
Reiz pie Grišku upītes satikušies divi mednieki – viens no čangaliešiem, otrs slātavietis.
Tas bijis tais vecos laikos, kad plintes vēl lādējuši no galiem, un kad mednieki nēsājuši līdzi pulvera ragus.
Uz upītes tilta slātavietism atāķējies pulvera rags no jostas un iekritis upē.
Tūliņ čangalietis meties upītē un pazudis zem ūdens.
Slātavietis gaidījis minūti, divas, trīs, līdz beidzot neizturējis un līdis upē iekšā glābt savu draugu. Un ko viņš ierauga?
Čangalietis zem ūdens pārber pulveri no viņa raga savā ragā!
MANI DARBI PAR PIEBALGU UN PIEBALDZĒNIEM:
Vecpiebalga. Ieraudzīt, iepazīt, izjust. Aprakstu grāmata. Vecpiebalgas pagasta padome, 2007.
Lizete, dzejniekam lemtā. Biogrāfisks romāns par Kārļa Skalbes ģimeni. Lauku Avīze, Rīga, 2009. Atkārtots, papildināts izdevums. Zvaigzne ABC, Rīga, 2013.
Skolas Līze. Romāns. Zvaigzne ABC, Rīga, 2011.
Ede, Pumpura sieva. Vēsturiski biogrāfisks romāns. Zvaigzne ABC, Rīga, 2012.
Piedod, Karolīne! Vēsturisks romāns par Kronvalda Ati. Zvaigzne ABC, Rīga, 2013.
,,Pie tevis eju…” Aprakstu grāmata par Vecpiebalgas novada pieciem pagastiem. Vecpiebalgas novada dome, 2013.
Ne zelts, bet putekļi. Vēsturisks romāns. I daļa Mācītājs un viņa dēls. Zvaigzne ABC, Rīga, 2015.
Ne zelts, bet putekļi. Vēsturisks romāns. II daļa Hernhūtiešu meitas. Zvaigzne ABC, Rīga, 2016.
Leave A Comment