Sākot rakstīt savus Piebalgai un piebaldzēniem veltītos romānus, man pašai nebija īstas skaidrības, kas tie vēsturiskajos rakstos samērā bieži pieminētie tētiņi jeb saku tēvi un sacītāji bijuši, kāpēc saieta namus sauca par saiešanām un kas tajās īsti notika. Mazliet paskaidrošu, kā to būšanu, ļoti daudz meklējot un lasot, kā arī pirms dažiem gadiem apmeklējot Hernhūti klātienē, beidzot esmu sapratusi.

P.S. Bildē esmu kopā ar vienu no Hernhūtes varas vīriem, dāvinot viņu arhīvam savas grāmatas ,,Mācītājs un viņa dēls” un ,,Hernhūtiešu meitas”.

PAR DIEVA MĪLĒŠANU VAI, PAREIZĀK SAKOT, NEMĪLĒŠANU 18.GS. LATVIEŠOS

Piebalga… Iepriekšējā reizē es zīmēju piebaldzēna portretu, kāds tas varētu būt, un lūkoju saprast, kas tajā saglabājies līdz mūsdienām. Secināju, ka gauži maz. 19. gadsimta beigās vēl bija, nu jau vairs nav…

To, kas bija, lielā mērā radīja hernhūtisms.

Atgriežamies atkal mūsu ,,Vidzemes sirdī un serdē” 18. gadsimta sākumā. Nesen  beidzies Lielais Ziemeļu karš, kas ilga divus gadu desmitus un beidzās ar to, ka 1721. gadā zviedru valdīšanu Vidzemē nomainīja krievi. Pēteris I – kara uzvarētājs – pats drīz nomira (1725. gada sākumā), sākās visādas intrigas, jo viņš nebija atstājis oficiālu mantinieku, un uz īsu laiku, nepilniem 2 gadiem, par Krievijas impērijas pārvaldnieci kļuva Pētera sieva, mūsu tautiete Marta, imperatore Katrīna I – viņas stāsts ir vairāku romānu vērts, jo tādi brīnumi, kādi notika ar viņu, šķiet, nav piedzīvoti visā pasaules vēsturē.

Pēc kara viss bija izpostīts, tostarp arī baznīcas, kas tolaik laukos nebija nekādas pompozās celtnes – visdrīzāk parastas koka būdas. Izpostīto zemju pamatiedzīvotāji bija visai kūtri dievnamu apmeklētāji. Kad Livonijas iekarotāji vācieši (tā mēs gan sakām, ka vācieši, bet patiesībā šo cilvēku etniskā identitāte bija daudz sarežģītāka, un viņiem nav nekāda sakara ar tiem vāciešiem, par kuriem runājam 18.-19.gs. sakarā) sadomāja iezemiešus ievest vienā ticībā, tiem pašiem jau bija savējā – savi elki un svētie, savi ticības rituāli, un notika sīva pretošanās atnācēju uzspiestajai katoļticībai. Cīkstiņi turpinājās gadsimtiem, un nekas daudz neuzlabojās arī pēc Lutera reformācijas un vācu baznīcas ienākšanas Vidzemē. Bībeles mācība latviešiem lielā mērā tika uzspiesta ar varu, piedevām savas tautības mācītāju, kas runātu saprotamā valodā, nebija – lai par tādu kļūtu, bija jāmācas augstskolā, bet kur lai zemnieks tiek pie augstām skolām?

Pēc zviedru karaļa pavēles (tā saucamajos zviedru laikos, t.i. pirms krievi iekaroja Vidzemi) 17.gs. beigās šur tur gan tika nodibinātas pirmās latviešu skoliņas, bet to apmācību kvalitāte bija ļoti apšaubāma, un zemnieki savus dēlus nemaz tik ļoti nealka atdot mācībā – kas tad zemi strādās? Tā nu mācītājs, runādams par savas draudzes locekļu vienaldzību pret viņa postulātiem, bija spiests izteikties visai skarbā līdzībā, sak, ,,kā kaza, stāvēdama uz liela akmeņa, birdina savas spiras, tā birst mani vārdi pār jūsu galvām, bet, tāpat kā spiras nevar iesist robus akmenī, tā mani vārdi nespēj kustināt jūsu cietās sirdis.”

Arī lasīt mācēšana, ar ko latvieši tomēr tai pašā 18.gs. sākumā jau varēja lepoties, kamēr, piemēram, Francijā vienkāršo ļaužu vidū vēl valdīja totāls analfabētisms, palika tikai par prasmi, kas viņus nebūt neveda tuvāk baznīcas mācībām. Par to žēlojās Drustu un Dzērbenes mācītājs Dāvids Kristians Lenčs savā sprediķu grāmatā:

,,Ņemiet to labi vērā jūs, grāmatnieki, mūsu starpā. Citi no jums jeb Svētā grāmatā, jeb rokas-dziesmas-grāmatā gan lasa, tie ir baznīcā un Dieva vārdus gan dzird, bet tomēr tumši un akli paliek, nemācīdamies to Kungu Jēzu atzīt. Ja tie daudz dara, tad tie maģķenīt no Viņa ar galvu mācās, bet sirdī žēlastības nevaid, gaišuma nevaid, dzīvības nevaid.”

Visu 18. gs. vācu mācītāji pūlējās latviešus padarīt par grāmatniekiem. Bet tauta diemžēl neieredzēja skolu tāpat kā baznīcu un muižu. Visur viņu sagaidīja tā pati bardzība un sodi. Skolas kungs bija tāds pats kungs kā baznīcas kungs un muižas kungs. Skolā, baznīcā un muižā gāja tikai spiesti un dzīti, jo tās nebija latviešu pašu veidotas iestādes.

Matīss Kaudzīte šai sakarā raksta:

,,Mūsu tēvi mita tolaik vēl dziļā tumsībā, kā to apliecina caur toreizējo baznīcu virspriekšnieku, Unguru muižas lielkungu, ģenerālleitenantu von Kampenhauzenu 10 gadus pēc viņa atnākšanas, (1739.g.) noturētas vispārīgas draudžu pārlūkošanas protokols un atklāts paziņojums, iz kura ņemsim tik kādus teicienus liecības labad. „Tās bēdas baznīcas lietās ir lielākas, nekā var domāt, un es nevaru savu sirdssāpju apslēpt, kad dzirdu runājam par zemes (Vidzemes) ziedošu labklāšanos. Ar šādām valodām grib tik to briesmīgo vāti segt, kura pēc samaitās visu miesu.” Sava raksta beigās piezīmē tas dievbijīgais kungs šos vārdus: „Pātaga, rīkste un cietums nevar izdeldēt pagājības ar viņas ieaugušiem ieradumiem un nevar izaudzēt īstu kristīgu cilvēku, to apliecina visi laikmeti, bet sirdis var mantot tad, kad tanīs ieaudzē Dieva atzīšanu. Šis darbs zināms priekš mācītājiem. Tomēr tie ir bijuši jau no senlaikiem, bet nav nenieka pārlabojuši, jo daudz ir tādu, kuri strādā savus noliktos darbus it kā kādi amatnieki.

Šo milzīgo latviešu pretestību redzot, vāciešu starpā radās ļaudis, kas iesāka ar citādiem līdzekļiem lauzt latviešu stūrgalvību un cietību. Tie stājās sakaros ar Saksijas grāfa Cincendorfa Vācijā dibināto tā saucamo Brāļu draudzi, aicināja šurp misionārus no Hernhūtes un citām vietām, Valmiermuižas īpašnieces, atraitnes ģenerālienes Hallartes īpašumos ierīkoja skolu, kur sagatavot latviešu tautības skolotājus, kas “sludinātu Jēzu Kristu, ar siltu sirdi”. 1739. gadā Valmierā sākas pirmās hernhūtiešu sapulces latviešiem, kur, kā vēstures liecībās minēts, sirds runāja uz sirdi. Ar šo brīdi sākās vēl latviešos nepiedzīvota jūtoņa, ko daži nosauca par “atmodu”. Pirmo reizi latvieši pamanīja kristietībā tās reliģisko dzirksti.

Aculiecinieks mācītājs Zīlmans rakstīja:  „Uguns ir nokritusi no debesīm un sirdis deg, kad tām sludina par krustu. Tā ir liela atmoda.”

Īsā brīdī viss Valmieras novads bija „apgriezts apkārt un pārvērsts”.

Citās notikumu laikabiedru liecībās lasāms, ka jo daudzas dvēseles tikušas modinātas un  ”visa zeme” raud par saviem grēkiem, cilvēki cits citam lūdz piedošanu, atdod nozagtās mantas, mitējās dzeršana un izlaidība, apmeklētāju trūkuma dēļ slēdz krogus. Tiesas paliek bez darba, jāslēdz cietumus, jo tie stāv tukši…

 

Divi fragmenti no mana vēl neizdotā romāna ,,Māsa Magda”:

Ģenerālienes aicinājumam paklausīdami, sestdienas vakarā Rīvas kroga lielajā ērberģī sapulcējās apkārtnes ļautiņi, kas gribēja noklausīties Hernhūtes sūtņa Kristiana Dāvida uzrunas. Valmiermuižniece bija pacentusies, lai viņas laistās ziņas izplatītos gana tālu un svētā misijā atsūtītais Vāczemes viesis ieziņkārotu pēc iespējas daudzus. Galu galā, lai arī ērberģis izvēlēts gana plašs, tomēr visiem gribētājiem tajā pietrūkās vietas, un prāvs ļaužu pulciņš mīņājās ārpusē, snaikstīdamies gar logiem, lai vismaz kaut ko saskatītu un saklausītu. Starp sanākušajiem redzēja gan Valmieras bodniekus (arī pašu lielāko Rudzi ar gaspažu un meitām), gan kurpnieku Tīnīti, maiznieku Lāci un muižas kalēju Ķīša Pēteri, gan citus lielākus un sīkākus muižas ļaudis.

Priekšējās solu rindās apsēdās prāvests Neihauzens, pati baroniete Hallarte un viņas mājmācītājs Kellners, kā arī skolmeistars Paulijs un muižas pārvaldnieks Brumms, tāpat dažu kaimiņu muižu lielkungi un citas nozīmīgas personas, vācbrāli Kristianu Dāvidu ieskaitot. Nevācieši drūzmējās kambara dibenā. Tur bija gan staļļa puiši un lopu meitas, gan no valmiermuižnieku mājām uz muižu sūtītie riju kūlēji, linu malēji un dziju vērpējas, kam kārojās uzzināt, kas še īsti notiks, ja reiz dižkundze vēlējusi pulcēties.

Lai pietiktu, ko elpot, durvis atstāja līdz kājai vaļā, bet tāpat iekšpusē gaisa bija maz, un daudzi jau pirms sapulces sākšanās skaļi žāvājās. Beidzot piecēlās prāvests Neihauzens un, nostājies visiem priekšā, skaļi noklepojās par zīmi, ka tūdaļ runās. Žāvas un sačukstēšanās pieklusa. Neihauzens iesāka vāciski, bet katru teikumu pārcēla arī latvju mēlē, un sanākušie izbrīnīti saskatījās, sak, kas tad tie par jaunu laiku brīnumiem? Vai še pēkšņi zemnieki taptu pielīdzināti kungiem, ka par viņu saprašanu tā rūpējās? Tad nu gan tas vācbrālis sataisījis īstu jezgu. Ļoti aizdomīga padarīšana.

,,Ekselence ģenerālienes kundze, citi kungi un kundzenes, mīļie cilvēki iekš Kristus,” Neihauzens uzrunāja pārsteigtos ļaudis, jo arī vācu rindās iesākās dīdīšanās, kad nācās ciesties un gaidīt, kamēr draudzes gana izteikumi izskanēs bauru mēlē, lai pēc tam tiktu pārnesti uz vācisko. ,,Ar šo uzrunu jūsu priekšā gribu aicināt dievbijīga, dižciltīga, augsti mācīta sakšu lielkunga grāfa Ludviga Nikolausa fon Cincendorfa šurpu uz mūsu Dievzemīti atsūtītu vēstnesi un patiesi svētu vīru Kristianu Dāvida kungu. Par pieminēto lielkungu, proti žēlīgo Cincendorfa grāfu, mēs, kristīgie ļaudis, esam daudz laba dzirdējuši, un mūsu augstā ģenerālienes kundze ar viņu un viņa madāmu stāvējusi tuvos sakaros, kad vēl mita Drēzdenes pilsētā. Viņu labi pazīdama un zinādama grāfa kunga dievbijību, Hallartes kundze to Kristianu Dāvida kungu ir šurpu aicinājusi, lai caur viņa doto mācību jūs, mani draugi, taptu tuvāk Lielajai Patiesībai. Jūs varbūt gribēsiet zināt, ar ko  vācbrāļu būšanas atšķiras no mūsējām un kāpēc mums no viņiem jāmācās? Tad ziniet – viņi deg līdz galam piepildīt Dieva vārdu, kā tas atrodams Svētajos Rakstos un kā to skaidrojis doktors Luters, ko mēs tikai tā mēreni pieprotam. Viņi grib tam nolūkam sevi pilnīgi upurēt. Vai mēs to gribam? Jā. Bet vai mēs to protam? Nē! Tāpēc būsim klausīties un mācīties, ko mums svētais Hernhūtes brālis Krišjānis liks priekšā, lai taptu no Dieva gaismas apspīdēti un varētu saukties par Tā Jēra sekotājiem ar visām pilnām tiesībām.”

Sapratis, ka nu viņa kārta runāt, vācbrālis nostājās ļaužu priekšā un pirmos teikumus norunāja gandrīz skaidrā latviešu valodā, tā pārsteigdams visus klausītājus vēl vairāk nekā Neihauzens:

,,Laižat pie manis visus, saka mūsu Pestītājs. Mana tēva mājokļos ir daudz kambaru. Un to es gribu jums pavēstīt. Visus, arī tos mazākos, mūsu Pestītājs gaida pie sevis.”

Tālāk viņš turpināja vāciski, dedzīgiem skatiem uzlūkojot katru, kurš pacēla acis pretī, un viņa vārdu bultas, šķiet, ieurbās dažā sirdī kā asas adatas, kas lielu robu neiztaisa, tomēr brūcīte paliek, kas pēcāk niez un nedod mieru.

,,Mīļie brāļi un māsas iekš Kristus, esmu nācis nevis kādu jaunu ticību sludināt, bet, kā jūsu mācītāja kungs nupat teica – veco labo Lutera mācību līdz galam piepildīt. To gribu mums visiem atgādināt, kā lieliem, tā maziem, kā augstiem, tā zemiem, ka ir kāds, kurš stāv pāri mums visiem un pāri visam. Kad redzi, ka galds ir sataisīts, tad taču saproti, ka bijis kāds, kurš to galdu klājis. Kad redzi pasauli ar visiem tās daiļumiem – ar mežiem un kalniem un visādiem zvēriem, un arī visādiem cilvēkiem – tad arī saproti, ka KĀDS to visu ir radījis. Kāds, kurš mīl un sargā katru radībiņu. Kurš tas ir? Atbilde zināma – tas ir Jēzus Kristus, Golgātas krusta nesējs Dēls, tas vienās asinīs mirkdamais Sāpju Vīrs jeb, kā Svētie raksti viņu šur tur sauc, Tas Jērs, kurš ir lielāks par visiem lielmaņiem, un viņa ēna krīt pār visām zemēm. Arī pār manējo, kas tālajā Hernhūtē. Arī pār jūsējo šepat Vidzemē. Mostieties, Dieva ļaudis, un atdodiet godu Tam Kungam, ko esat aizmirsuši savos mazos mājokļos, bet kurš stāv par jums nomodā nakti un dienu, negaidot nekādas pateicības! Mostieties jaunai dzīvei kopā ar Viņu,” Kristians Dāvids nobeidza savu īso uzrunu.

Vai tie, kas klausījās, bija dzirdējuši? Vai sapratuši? Daudz par agru spriest, bet brālis Krišjānis bija centies. Pat asara izsprāgusi no lielas centības.

***

Jaunā, 1739. gada iesākums atnesa bargu salu, kas kā sastingusi miroņa roka turēja Lielvidzemi ciešā tvērienā vairākas nedēļas. Sniega maz, ragavu ceļš tikai ar pūlēm izbraucams, jo slieces rīvēja smiltis, tomēr uz pirmo pasludināšanu gada iesākuma astotajā dienā vēl līdz galam neizbūvētajā Jērakalnā sanāca un sabrauca krietns skaits apkārtnes latviešu. Galvenokārt ziņkāres mudināti, jo baumas par Valmiermuižas lielkundzes Hallartes īpašumos notiekošajiem brīnumiem izplatījās tālu.

Pats pirmais brīnums bija gludi notīrītais Gaujas krasts, kas nu izskatījās pēc liela būvlaukuma, ne vairs laužņaina meža kā iepriekš. Visgarām iesāktajām ēkām izveidoti grantēti celiņi, kuru malās sakrauti baļķi un citi materiāli. Līdz galam izbūvēta vēl tikai milzīgā lūgšanu ēka – nevis augsta mūra baznīca, kā to varētu domāt, bet zema, gara, parastai rijai līdzīga sarkani krāsota koka māja ar platiem sīkrūšu logiem un brangiem skursteņiem, kuru izveltie dūmu mutuļi redzami jau pa lielu gabalu.

Ļaudis stāvgrūdām piepildīja lielāko kambari, kurā ieejot, sievas tika palūgtas nodalīties no vīriem, jo katrai kārtai sēdēšana savā pusē. Priekšā – necils sacītāja galdiņš, pie kura piestājās diakons Buntebarts, ņemot par palīgu vācbrāli Kristianu Dāvidu, kurš pēc ilgāka laika atkal ieradies Valmierā. Nekāda altāra, nekā, acu priekšā tikai dzeltenas baļķu sienas un apkārt sveķu smarža kā meža baznīcā. Lai arī caur logiem ieplūstošās gaismas gana, visur dega sveces – ģenerālienes dāvana pirmajiem Jērakalna apmeklētājiem.

Dievlūgšanai iesākoties, brīnumi nebeidzās. Ļautiņi klausījās vaļējām mutēm – vāces gaiļi tak dziedāja skaidri latviski un cik dziļiem, kaismīgiem vārdiem viņi sludināja To Vēsti! Glītā Buntebarta labi nostādītā balss, lūgšanu noslēgumā dziedot kādu nekad agrāk nedzirdētu, sērīgu dziesmu vācu valodā, pacēlās līdz pašiem griestiem, un sievu pusē atskanēja daudznozīmīgi šņuksti.

,,Tas bija tā, it kā uguns būtu nokritusi no debesīm,” ģenerālienes mājas ārsts, viens no pirmajiem izvēlies no kambara, izteica daudzu klātesošo domas. Pamatīgi apmulsušie cilvēki izklīda, mājupceļā pārrunādami piedzīvotos brīnumus un apņēmušies nākamo svētdienu atkal pulcēties sanāksmītē.

,,Atstājiet vecos grēkus un nāciet pie Jēzus, kas jūs tik ļoti mīl,” Dāvida kungs, uz atvadām paspiežot katram roku, novēlēja.

No Kaugurmuižas atnākušais Šķesteru Pēteris pie šiem vārdiem nometās ceļos un, galvu klanīdams, bučoja sludinātāja piedurknes.

,,Mūs, nabaga ļaudis, uzlūkojis pats Latvju Pestītājs,” aizkustinātais vīrs skaļi šņukstēja un ilgi netika kājās.

Runas par Jērakalna brīnumiem gāja no mutes mutē. Saderināties ar Debesu Līgavaini – kurš gan to negribēja piedzīvot? Turpmāk cilvēki no malu malām mēroja ceļu līdz Valmiermuižai un, nonākuši galā, lūdzās ar tādu aizrautību, ka „zeme kustējās”.

Pienāca Vasarsvētki, kad Jērakalnā saplūda ne vairs nieka desmiti, bet jau simti latviešu. Kaut kas tāds šai pusē vēl nebija pieredzēts. Izkārtojušies dzērvju rindās, tuvas un tālas apkārtnes ļaudis pulcējās lielos baros un gāja, pa ceļam skandinot ,,Nāc, Tu, latvju Pestītājs, ko mums Dievs ir dāvināj’s…” vai arī ,,Nāciet kopā, bēdu ļaudis”. Kurš pārgrozījis baznīcas dziesmas vārdus no ,,ļaužu Pestītāja” uz ,,latvju Pestītāju”, palika nezināms. Jēzus Kristus, kurš krusta nāvē gājis, nomiris un augšāmcēlies arī par latviešu grēkiem, Asiņainais Sāpju Vīrs, līdz mielēm izbaudījis pasaules netaisnību, vienādi mīlēja visus atstumtos, ne tikai vācus un viņu izredzētos – lūk, kādu vēsti nesa pelēko ļaužu simti!

Pēc Vasarsvētku piedzīvojuma jaunais tautskolotāju semināra vadītājs Magnuss Buntebarts ierakstīja diārijā: ,,Telpu pietrūka, un mūsu brāļiem vajadzēja sludināt zem klajas debess, lietojot kāpnes diakonāta priekšā par kanceli un pārvēršot pagalmu par baznīcu.”

Kristians Dāvids nekavējās sūtīt ziņas uz Hernhūti, kur tās jau sen gaidīja viņa priekšstāvji: ,,Evaņģēlijs iet pāri Lielvidzemei, un Dieva augļi to ir pārpludinājuši! Šai sestdienā mums vajadzēja diakonātā pa nakti izmitināt piecus simtus dvēseļu un pie tirgus vēl kādu tūkstoti. Beigu beigās daudziem bija jānakšņo zem klajas debess. Lai slavēts Visaugstākais – viņi ir modušies!”

 

TĀTAD – KAS IR HERNHŪTISMS?

No Antona Birkerta 1926. gadā izdotās ,,Latvijas vēstures”:

Morāvijā kopš seniem laikiem pastāvēja īpašas brāļu draudzes. Īsi pēc Lutera mācības nodibināšanās katoļi sāka vajāt šīs draudzes. Viena no viņām, Kristiana Dāvida vadīta, meklēja patvērumu Saksijā. Te viņa sastapās ar grāfu Cincendorfu, kas tai ierādīja nometnes vietu savā muižā Bertelsdorfā, kura vēlāk dabūja nosaukumu Hernhūte. No tam arī pašus brāļu draudzes locekļus sāka saukt par hernhūtiešiem un viņu mācību par hernhūtismu. Faktiski tā pati Lutera mācība, tikai ar tieksmi noliegt milzīgi sakāpināto baznīcas ,,pareizību”, smagos rituālus un mācītāju augstprātīgo izturēšanos, tā vietā sludinot, ka katrs, arī viszemākais cilvēciņš ir izredzēts un Dievam mīļš kā paša bērns. Brāļu draudze tāpēc, ka pirmsākumos Cincendorfs iedomājās, ka viņa iedibinātā draudze apvienos visu ticību ļaudis vienotā, brālīgā kopienā, kas laimīgi pielūgs To Kungu, kurš taču visiem ir viens. Tā, protams, nenotika, jo cilvēkam ir cilvēka daba, ātri vien sākās kašķi un nesaskaņas arī Hernhūtē, bet tas jau ir cits stāsts.

Hernhūtiešu mācības kodols, tātad, bija sirds šķīstība un patiesi dievbijīga, šķīsta dzīve. Šinī ziņā hernhūtisms cieši pieslējās mācībai, ko sauca par piētismu. Savu mērķi tiklab piētisms, kā hernhūtisms pūlējās sasniegt ar bībeles lasīšanu, garīgu atdzimšanu un modināšanu uz īstu kristīgu dzīvi. Tas prasīja, lai nevien baznīcas dogmati un mācība saskanētu ar evaņģēliju, bet lai ari ļaudis dzīvotu pēc Kristus mācībām. Piētisms kā kustība iesākās nepilnu gadsimtu pēc Lutera reformācijas. To dēvēja par reformācijas reformāciju. Saskaņā ar piētismu, katram atsevišķam indivīdam vajadzētu vairāk nodarboties ar jautājumiem, kas saistīti ar Dievu, un galvenais – viņam ir tiesības ar to nodarboties! Mana jaunākā romāna (pie lasītājiem nonāks pirms Ziemsvētkiem) ,,Māsa Magda” titulvarone, Valmiermuižas ģenerāliene Hallarte, iepazinusies ar piētistu mācībām, bija aktīva šīs kustības piekritēja.

 

KĀ HERNHŪTISMS IENĀCA MŪSU ZEMĒS?

Brāļu draudze postulēja visu kristīgo apvienošanu zem Tā Jēra karoga. Visu – neatkarīgi no tautības, neatkarīgi no mantiskā stāvokļa. Ja kādi (kāda tauta, piemēram) netiek pie Tā Vārda, kā sauca kristīgos tekstus, tad viņiem šī iespēja jādod – jāsūta misionāri uz nomākto zemi, jāstrādā un jāpanāk, lai pēc iespējas daudzi pievēršas ticībai. Hernhūtes sūtņi ceļoja uz Grenlandi, Āfriku un citur. Kad Hernhūtē nāca zināms, ka viena tāda nomākta, beztiesiska tautiņa dzīvo Krievijas guberņā kaut kur pie Baltijas jūras, arī uz turieni tika norīkoti Tā Vārda nesēji. Brāļiem bija uzdevums pēc iespējas ātrāk apgūt vietējo valodu, uzrunāt cilvēkus aci pret aci, skaidrot un aicināt iepazīt evaņģēliju.

Nesodiet bargi – viss augšminētais, protams, ļoti vienkāršoti. Bet turpināšu.

Par muižniekiem jebšu latviešu kungiem mums ir iepotēts tas sliktākais – izdzinēji, asins rijēji utt. Bet, kā jau visās sabiedrībās, arī muižnieki bija dažādi. Ne tikai asins sūcēji, bija arī tādi, kam rūpēja viņiem pakļauto ļaužu likteņi. Valmiermuižas īpašniece Magdalēna Elizabete fon Hallarte 1783. gadā piedzima mūsu pašu Beļavā zviedru armijas virsnieka fon Bīlova ģimenē. Kāda nu tur augstdzimusi kundzene? Tajos laikos muižas ne tuvu nelīdzinājās pilīm – tādas pašas  zemnieku būdas, tikai drusku lielākas un varbūt ar skursteni, nevis caurumu jumtā, pa kuru izlaist dūmus. Viņa bija pārdzīvojusi karu, zaudējusi tajā vīru, abus mazos bērniņus un galu galā apprecējusies ar Pētera I padomdevēju fortifikācijas jautājumos Nikolausu fon Hallartu, vecu vīru kurš viņu atstāja atraitnēs, bet ar prāvu īpašumu. Hallarte bija izglītota dāma, ceļojusi vīram līdzi pa pasauli un dažādu apstākļu dēļ pieslējusies piētistu kustībai. Viņa personiski pazina grāfu Cincendorfu, sarakstījās ar viņu un bija viņa domu biedrene.

Fragments no vēl neizdotā romāna ,,Māsa Magda”:

Vēstules turpinājumā jaunais grāfs Cincendorfs rakstīja, ka vasarā pirms pieciem gadiem dzimtas īpašumos Oberlauzicā, Bertelsdorfas muižā, pašam klāt neesot, bet ar viņa svētību, maza kristīgu ļaužu grupiņa no Morāvijas un Bohēmijas zemēm, kas savā dzimtenē ticības dēļ vajāti un izlēmuši meklēt brīvību Saksijā, atnākuši pāri kalniem un ierīkojuši apmetni Hūtberga kalna pakājē. Bēgļu vadonis Kristians Dāvids, namdara amata meistars, uzņēmies apmetnes ierīkošanu, cērtot kokus un būvējot pirmās mājas, un nosaucis šo vietu Herrnhut – Tā Kunga pasargājums. ,,Tie ir senās čehu Brāļu draudzes brāļi un māsas, kurus viņu ticības dēļ vajā Romas baznīca. Viņu skaits pa šiem pieciem gadiem krietni audzis, un tur vairs nav desmiti, bet jau pāris simti zem mana jumta, bet viena nelaime – jo lielāks pulks, jo vairāk nesaskaņu un strīdu par kopienas īsto un vienīgo piederību. Beidzot aizgāja tik tālu, ka man nācās iejaukties un teikt savu vārdu. Šī draudzīte, kas apvienojusies zem Hernhūtes vārda, ir  senās Brāļu draudzes gara mantiniece un darba turpinātāja, tāpēc nolēmu, ka tai jāsaucas par  atjaunoto Hernhūtes Brāļu draudzi. Mani ievēlēja par patronu. Rādās, ka beidzot esam tikuši pie miera, un mieru novēlu arī Jums, cienītā kundze,” Cincendorfs nobeidza vēstuli.

Ne vārda par ģimenes dzīvi, par sievu, bērniem, muižu, Magda brīnījās. Galu galā grāfa kunga laulātā draudzene ,,mazā Erdmūte” bija viņas protežē. Bet tāds jau viņš bija. Neatkarīgs un brīvdomīgs. Atlika atcerēties abu satikšanos Drēzdenē. ,,Neņemiet ļaunā, es vienmēr saku, ko domāju. Ja kurš to pieņem, mēs paliekam draugi, ja nē, tad sveiki,” šis pienapuika toreiz izmeta un parādīja Magdai uz durvīm. Pašas mājā! Skaidrs, ka tāda cilvēka sievai neklājās viegli, un tikai ļoti liela paļāvība un ticība Tam Kungam varēja viņu stiprināt.

Cincendorfa sievas māte, grāfiene Erdmūte Benigna fon Reusa, ar kuru Magda sarakstījās, kopš pameta Drēzdeni, atklāja maķenīt vairāk. Viņa savās vēstulēs (tiesa gan, caur puķēm) ļāva noprast, ka ,,mazās Erdmūtes” un Niko  laulība ir vairāk kaujinieciska, nekā uz romantiskas mīlestības pamatiem dibināta, jau pašos pirmsākumos caur laulības līgumu balstīta uz vienošanos cīnīties par lieliem mērķiem. ,,Darbam Dieva valstības labā viņi kopīgi lēmuši piešķirt augstāku prioritāti nekā mierīgai ģimenes dzīvei, un Erdmūtiņa, kura no bērnības audzināta dievbijības garā, cenšas no visas sirds. Saprotams, nav viegli, kad bērniņi nāk cits pēc cita, un Lielais Bērnu Draugs viņus tāpat citu pēc cita aizved pie sevis. Viena meitiņa, mazā Benigna, mums par iepriecinājumu palikusi, bet Tas Jērs savā neizmērojamā žēlastībā nupat dāvājis jaunu cerību – Erdmūtiņa ir gaidībās, un septembrī mēs ceram uz dēlu, kuram jau iedots vārds – Kristians Renatus,” senā draudzene rakstīja. Viņa pati ,,savā miesā” jūtoties ļoti vārga un jau skaitot dienas, kas atlikušas šīszemes dzīvei. ,,Esmu mierīga un apmierināta, jo redzu, ka mana mīļā meitenīte nodevusies kalpošanai, kas svētī katru viņas soli. Viņa ir stipra un gudra, un daudz palīdz Niko saimnieciskās lietās, kamēr viņš rūpējas par garīgo celsmi. Darbošanās Hernhūtes Brāļu draudzes labā un lielie sapņi par labuma nešanu visai cilvēcei abus sien kopā daudz ciešākām saitēm, nekā dažu mietpilsoņu ģimeni, kas uz āru tēlo priekšzīmīgu pāri, bet savā mājā neatrod vienu valodu. Ļaudis gan pārāk daudz tenko. Neticiet viņiem, ja dzirdat ko ļaunu vai nepiedienīgu. Katrs skatās uz otru, allažiņ domādams, ka zina labāk.”

Magdalēna pārdomāja grāfienes rakstīto. Ko nozīmēja ,,sapņi par labuma nešanu cilvēcei”? Tikai skaļus vārdus? Ludvigs Nikolauss fon Cincendorfs nebija no vīriem, kas runās, bet lielos darbus (un, galvenais, to nestos augļus) atstās citiem. Slavas un atzīšanas ziņā viņš noteikti vēlējās nostāties līdzās Frankem vai pat uzkāpt augstāk, vēl augstāk, lai iemantotu vārdu, ko cildinās nākamās paaudzes. Jau piedzimstot iesvaidīts un apdāvināts – piecpadsmit gadu vecumā jaunais grāfs bija izlasījis lielo vairumu klasiskās literatūras vāciski un Bībeli grieķu valodā, brīvi pārvaldīja latīņu un franču mēli, nemaz nerunājot par mantotajiem tituliem, kas viņu bez paša pūlēm pacēla pāri ļaužu vairumam. Pie Frankes iepazinies ar misionāriem, kas pabijuši Indijā, un, viņu iedvesmots, sajutis aicinājumu nest Labo vēsti uz attālākajiem zemes nostūriem – tad jau varbūt arī Vidzemei spīdēja cerība vācbrāļus – sludinātājus sagaidīt? Tādu ļaužu kā Daudaru Līze un viņas tēvs – ak, zemnieku mājas pilnum pilnas dulburiem! –  galvas vēl bija senču māņticību pilnas. Dieva nepazīšana un nemīlestība nesa lielāko postu, bet uz baznīcā iešanu tikai ar draudiem un sodīšanu piedabūjami. Mājas garus pielūgt, veļus barot – to jā, bet, dievvārdos klausoties, žāvājās un trinās, un nevarēja solos nosēdēt. Magda vēl saprastu, ja mācītājs, kā daudzviet apkārtnē, sprediķotu vāciski, bet Neihauzens taču centās, katru runājamo gabalu pārceldams uz nevācu mēli. Dziesmas rakstīja, vārdus iedeva priekšā, bet cik no viņiem prata lasīt? Uz skolu tāpat kā uz Dievnamu – ar koku dzenami! Dažs puika varbūt gribētu, bet tēvs kā auns pie vārtiem – neparko. Es pats nemācīts esmu izdzīvojis, un mans dēls bez liekām gudrībām iztiks. Tumsonība! Varbūt ienācēji no ārzemēm, kas rādītu atzīstamu paraugu, beidzot varētu šo kalnu iekustināt? Tas būtu liels mīlestības darbs, kam Magdalēna ar Dieva palīdzību veltītu savus atlikušos spēkus un ziedotu līdzekļus, bet vienai tāda nasta nebija paceļama. Varbūt jāraksta Cincendorfam un jālūdz, lai sūta savus misionārus šurp uz Valmieru? Kaut kad taču šai gadu desmitiem un simtiem iegulētajai slimībai jāatrod zāles! Latvieši nav stulbāki par vāciem vai frančiem, viņi ir tādi paši Dieva bērni kā citi, tikai ļāvušies nospiesties un nav, kas viņus izvilktu no tumsonības zaņķa.

***

1729. gadā, jau pēc ģenerāļa nāves, Magdalēnas Elizabetes fon Hallartes aicināti, no Hernhūtes Vidzemē ieradās pirmie brāļu draudzes misionāri – jau pieminētais amatnieks Kristians Dāvids ar pāris biedriem. Viņi nebija mācīti cilvēki, bet nāca ar vislabākajiem nodomiem – glābt latviešus no bezdievības, kam par iemeslu cittautiešu neiejūtība, spiežot nabaga ļaudis klausīties dievkalpojumus svešā mēlē utt. Brāļu draudzes sludinātāji jau no paša sākuma noraidīja latviešu „brāļu” un „māsu” pārvācošanu. Vācbrālis Kr. Dāvids to pazemīgā kristietības apustuļa garā uzsvēra: „Mēs Vidzemē drīz nebūsim vairs vajadzīgi. Kā Dievs Ābramam radījis bērnus no akmeņiem, tāpat viņš radīs latviešiem apustuļus no pašu vidus.” Un vēl – ļoti svarīgi! „Tas Jērs aicina ne vien vāciešus − lielkungus un tā sauktos literātus, bet visus (visus!) ļaudis.”

 

Fragments no trimdas rakstnieka Artūra Baumaņa (1905-1989) 1975. gadā izdotā romāna ,,Hernhūtieši”:

— Tātad jūs, Dāvīda kungs, ceļojat, — ar pirkstiem galdu bungādams, rozēnietis turpināja. — Amatveidīgi ceļojat. Ļoti interesanti. Bet tādai izpriecai tak vajadzīga nauda. Es nedomāju, ka daudz; un taču.

— Gluži bez izdevumiem nav, — vācbrālis piekrita.

— Cik tad žēlīgais grāfa kungs iedeva?

— Kā nu bez ceļa naudas, — vācbrālis teica.

— Nu — cik ?

— Papiņ, kaunies! — Delabarra kundze iesaucās. Viņai likās — Hernhūtes sūtņa acīs viņa izlasa, ka šis viņai pateicas. ” Par ko?” viņa pie sevis brīnījās. ”Es tak tikai pate savu ādu glābju. Papiņš nejēdzīgs, viņa uzvešanās skandaloza… ”

Brālis Krišjānis tiešām bija viņai pateicīgs. Ja fon Korta kungs būtu izprašņāšanu turpinājis, vācbrālim laikam nebūtu cits nekas atlicis kā izstāstīt, kādu kapitālu Hernhūte Vidzemes modināšanai asignējuse. Ceļā uz austrumu viņu bija izvadījusi ar dziesmām un lūgšanām. Sešzirgu karietē sev blakus nosēdinājis, žēlīgais grāfa kungs bija viņu tādu gabaliņu — kādu jūdzi — vizinājis. Šķiršanās brīdī bija viņam vienu specijas dālderi pasniedzis, teikdams: ”Gan Tas Jērs gādās, mīļo brāli Krišjān. Un tas Dieva miers, kas augstāks nekā visu cilvēku prāts un saprašana, tas lai pasarga tavu miesu un dvēseli, amen. Arī manus personīgus labākos novēlējumus, lūdzams, pieņem… un nu adieu.”

Tad kariete ar grāfu devās uz Bertelsdorfu, un Hernhūtes sūtnis sāka kājām to gaisa gabalu uz Vidzemi…

***

KĀDA KĀRTĪBA BIJA PIE ERNUTERIEM, kā viņus sauca pašu vidē?

Visas Vidzemes brāļu draudzes priekšgalā bija prezbiteris jeb “lielais tētiņš”.

Viņam bija divpadsmit diakoni jeb palīgi, tos sauca vienkārši par “tētiņiem”. Tā kā tētiņi nāca no Vācijas, tad viņus sauca arī par vācbrāļiem.

Ernuteri apvienojās “pulciņos”, katra pulciņa vadīšanai izvēlējās “mazpulciņu”, no kā vidus nāca galvenie pulciņa dalībnieki un saiešanu vadītāji – sacītāji, saku tēvi, priekšdziedātāji – kā nu kuro godāja.

Vēl latviešiem tika uzticēti amati – vecākais, vecākā palīgs, uzraugs, paskubinātājs, slimo kopējs utt.

Lai gan tika uzņemti gan vīrieši, gan sievietes, ne visiem bija vienādas tiesības – tie nedaudzie, kas baudīja balss tiesības, bija tāda kā augstākā kārta. Aiz viņiem bija otrās un trešās kārtas locekļi jeb mācāmie ļaudis, kas sapulcē pēc īpašās lūgšanas tika aicināti iziet ārā no dievlūdzēju sapulces. Ja viņi neklausīja, tad viņus izveda ārā tik un tā. Tas, kas notika vēlāk, bija zināms tikai iesvaidītiem brāļu draudzes dziļākajos noslēpumos.

Jaunu locekļu uzņemšana notika saskaņā ar stingru kārtību – tik stingru un disciplinējošu, un motivējošu, ka ernuteru kustību vēlāk slavēja kā “latviešu tautas pašorganizēšanās un attīrīšanās skolu”.

Lai gan nolikums tika turēts kā liels noslēpums, tie, uz kuriem tas attiecās, prasības ievēroja ļoti stingri, tā teikt, “pēc raksta zīmes”. Kaudzītes Matīss stāstīja: “Kad kāds ilgāku laiku vienādi [t. i., regulāri] un ar asarām bija gājis visu kopīgās stundas, tad tādu uzņēma gaidītājos.” Tālāko virzīšanos uz priekšu, uz lielo noslēpumu iepazīšanu parādīja Dieva gribas apliecināšanās pie šī cilvēka: “Tādu gaidītāju vārdus piesūtīja diakonam jeb tētiņam, kurš tad caur lozēšanu noteica, kuri uzņemami. Tad tādiem uzņemamiem bija jāiztur vēl ilgāku laiku dažādi pārbaudījumi. Viņiem bija jāatzīstas par lieliem grēciniekiem, jāraud un jālūdz, un tad pēdīgi tādi tika apmierināti ar žēlastību, kas esot priekš salauztām un sagrauztām sirdīm. ”

Brāļi bija pārliecināti, ka pēc lūgšanām un Dieva slavēšanas Viņa griba atklājas mistiskā veidā caur lozēšanu, gluži kā apustuļu laikos. Galu galā “pie uzņemšanas draudzē tika lasīti priekšā šie paši viņu nolikumi, ar ko uzņemtajam draudzē bija jāapsolās pasaulei un velnam atsacīt, un pēdīgi ar visiem saskūpstīties. Šādās izredzēto sapulcēs tika turēta arī caurrunāšana– draudzes kopēji gāja pa sēdekļiem no viena pie otra, prasīja par iekšējo labklāšanos, par žēlastības sajušanu un baudīšanu utt. ”

Ar dievlūdzējiem tika noturētas garas sarunas zem četrām acīm, viņus rūpīgi izjautāja, visi kopā priecājās un bēdājās, stiprinājās cerībā, pabalstīja citu labos centienus, deva padomus un iedrošināja pret vajātājiem un ticības zaimotājiem, sevišķi ernuteru vajāšanas laikos.

“Visi noziegumi tikpat pret laicīgu kārtību, kā arī pret viņu garīgiem iestādījumiem tika piemeklēti no draudzes kopējiem. Vislielākais sods bija izslēgšana no draudzes. Tāpat arī visas pašu starpā cēlušās ķildas tika tiesātas un līdzinātas no draudzes vecākiem. Tas viss bija darīts uz apustuļu pamatiem.” [Kaudzītes Matīss ]

Tādā vidē par galveno kristīga cilvēka pazīmi tika uzskatīts tikums: “Mēs esam dumji, neizglītoti, tumši, mums nav spēju mācīt vārdiem, bet toties Tas Kungs mums ir devis citu dāvanu, un tā ir mūsu dzīvošana. Mūsu darbi: ar tiem mums būs mācīt un pārliecināt citus, un no laba darīšanas neviens nevar atteikties nemācēšanas vai nezināšanas dēļ. Darbi ir mūsu varā un mēs klusēdami, bez vārdiem pierādīsim mūsu nolūku un mūsu saiešanu svētumu.” Tā latvieši pirmo reizi nebija tikai ”svētdienas kristieši”, evaņģēlijs laida saknes dvēseles dziļumos.

Dvēseles dzīļu sakustināšana notika ar “sirsnību”, kas pie vidzemniekiem padevās brangi. Sirsnība deva iespēju uzsākt nekad agrāk nenotikušu sarunu ar Dievu. Iepriekš vācieši vieni paši teica, ka “dzird” vai “pārstāv” Dieva balsi, tagad arī tumšie un muļķie zemnieki to varēja.

Uz saiešanām zemnieki, lai gan darbā noguruši, gāja desmitiem verstu un “tanīs reizēs viņiem bija tā ap sirdi: kad uguns degtu uz ceļa, tad tam ietu pāri un nebītos, un kad akmens runātu un sacītu: neeita, šis ceļš nav labs, – tomēr atpakaļ negrieztos. ”

Brāļi viens otram stāstīja par Kristus upura nozīmi un nonāca sirsnīga aizkustinājuma stāvoklī, kas bija arī viņu dziesmu un sprediķu augstākā tēma.

Ko es šodien grēkojis,

Žēlīgs Dievs nepiemin’vis,

Izdzēsi to žēlīgi

Ar Tā Dēla asini.

 Antons Birkerts:

Hernhūtiešu mācība izplatījās strauji pa visu Vidzemi, aizņemdama zemnieku, muižnieku, mācītāju aprindas. Draudzes centrs bij Valmiera. Valmiermuižā dzīvoja ģenerāļa fon Hallarta atraitne, kura šo mācību visādi sekmēja. Viņa uzcēla īpašu māju tētiņam, nodibināja skolotāju semināru, kur izglītoja skolotājus latviešiem un kur drīz vien saradās 120 audzēkņu. Viņa uzcēla bez tam vēl sevišķu saiešanas jeb lūgšanas māju savā īpašumā pie Gaujas, ko nosauca par Jērakalnu.

Artūrs Baumanis:

Šobrīd tādi vārdi, kā Tas Jērs, Jērakalns (lielais saiešanas nams Valmiermuižā), mums var izlikties pārspīlēti, pat smieklīgi. Toreiz tie pēkšņi kļuva par augstākās gudrības, dižākā tikuma − un arī pēdējā modes kliedziena − simbolu. Hernhūtes literātūra, īpaši Cincendorfa sacerētās dziesmas un to latviskie tulkojumi, vai katrā rindkopā pieminēja To Jēru, kuŗš hernhūtietim bija „viss un gana”. Kustības pretinieki − „pasaule” − lamāja brāļus diezgan trāpīgi par jērabrāļiem. Bet taisni to šie ticēja: ka kļuvuši par Pestītāja tuviniekiem. Ar drausmīgu lepnumu viņi atbildēdami dziedāja: „Tavs negods ir mans gods. Ko pasaule man dos? To turu par nenieku.”

 

APKAROŠANA UN BEIGAS

Hernhūtismam tomēr nebija lemts bez traucējumiem ilgi plaukt. To sāka apkarot mācītāji, arī muižnieki, kas baidījās no zemnieku pulcēšanās, kaut kādām slepenām būšanām, mistikas varbūt. Baznīcas palika tukšas no apmeklētājiem, tāpat krogi. Mācītāji sāka iesniegt sūdzības un aprādīt, ka hernhūtisms baznīcai kaitīgs. Kaut kāda sekta! Šīs sūdzības atrada dzirdīgas ausis pie vietējiem valdības pārstāvjiem un arī Pēterburgā.

  1. gadā valdība hernhūtismu noliedza kā kaitīgu kustību, vācbrāļus sāka vajāt un izraidīt. Ar to beidzās pirmais laikmets Brāļu draudzes kustībā (1729.—1743.).

Bet stāsts tomēr turpinājās. Brāļu draudze pārorientējās darbībai nelegālos apstākļos.  Hernhūtieši paši šo laikmetu līdz pat 18. gadsimta izskaņai apzīmēja par „kluso gājienu”. Latviešu sabiedrības pašorganizēšanās pieredzē tas bija ārkārtīgi svarīgs pavērsiens. Tā kā vācbrāļi bija prom, tad draudzes vadības groži pārgāja latviešu rokās. Paši zemnieki bija spiesti plānot un organizēt Brāļu draudzes darbību, turklāt reālas konspirācijas apstākļos. Saiešanas notika mežu biezokņos, rijās sargiem stāvot uz vakts, u.tml. Īpašos slepenības apstākļos noturēja kustības reģionālās vadības sanāksmes, pašu sauktas par „komparencēm”. Tika svinēti dažādu kārtu svētki, notika regulāras bērnu saiešanas, Brāļu draudze organizēja mērķtiecīgu darbu ar bērnu vecākiem. 1762. gadā ieviesa atsevišķas dziedāšanas stundas, laulāto kārtas svētkus. Īpaša uzmanība tika vērsta mērķtiecīgam dvēseļu kopšanas darbam. Un ļoti interesanti un svarīgi, ka šajā 1762. gadā tiek svinēti pirmie tieši latviešu sabiedrības svētki. Dzimtcilvēki – hernhūtieši svinēja savu draudžu 20-tās gadskārtas jubileju! Latvieši sevi sāka saprast kā vēstures aktuālu sastāvdaļu.

Šajā laikmetā izauga pirmā latviešu dzimtcilvēku – inteliģentu paaudze. Latvieši masveidā sāka mācīties lasīt, lai varētu saprast Svētos rakstus un dziesmu grāmatu. Pirmo reizi viņi paši sāka rakstīt, lai savās autobiogrāfijās liecinātu par Dieva darbu viņu dzīvēs. Hernhūtiešu diāriji (dzīvesstāsti) ir pirmie daiļdarbi un nacionālās literatūras žanrs latviešu literatūrā.

Piemērs. Mūrmuižas dzimtcilvēks Skangaļu Jēkabs (1722 – 1801) piedzīvoja lielu Tā Kunga žēlastību. No dzimtkunga E. J. Bīrona lēpera (karietes līdzskrējēja) viņš kļuva par kalpotāja pašā Pēterburgā un beidzot par amatnieku Vācijas hernhūtisma centros un rūpnieku Ceistā. Savā 76-ajā mūža gadā Jēkabs uzrakstīja savu dzīvesstāstu; atšķirībā no daudziem, ļoti saprotamā un gludā latviešu valodā:

,,Mans tēvs jau ar vienpadsmito dzīves gadu sāka mani piespiest pie ļoti smagiem darbiem. No liela pārguruma es bieži iemigu rīta un vakara lūgšanās. Mani pēra kā par grēku, ka lūgšanas laikā biju iemidzis. Bet mana māte pati mani mācīja burtot un lasīt, un es to iemācījos ātri. Mana māte sprediķoja, lai es kļūstu pazemīgs – es nedrīkstot ne pret vienu izturēties ar nicināšanu. Mana māte labprāt gribēja, lai es, mazākais, kļūtu par skolmeistaru, bet mans tēvs sprediķoja, ka Vecajā Derībā rakstīts: Ej, resgali, pie skudru pūžņa un mācies! Man šķita, ka ne es, nedz pārējā sabiedrība ap mani neesam tādi cilvēki, kādi aprakstīti Jaunajā Derībā. Manī radās ļoti skumjas domas, ka tam jātop citādi, jo kaut kur taču jābūt tādai tautai un sabiedrībai, uz kurām attiektos tas, par ko lasīju.”

Mainoties politiskajiem vējiem, 19. gs. sākumā sākās Brāļu draudzes t.s. „otrie ziedu laiki”. 1817. gadā pēc Napoleona kariem krievu ķeizars Aleksandrs atkal deva zaļo gaismu hernhūtiešu aktivitātēm. Dzimtbūšanas atcelšana 1819. gadā aktualizēja latviešu cīņu par savām nacionālajām un cilvēktiesībām, kas bez mitas gan notika līdz pat Latvijas valsts izveidošanai. Ekonomiski un politiski valdošie baltvācieši ārkārtīgi sīksti turējās un cīnījās par savām kungu kārtas privilēģijām. Bet latvieši vairs nebija vakarējie. Pirmais latvietis, kas tiesas ceļā uzvarēja vācu baronu, Dzērbenes fon Veisenšteinu, bija leģendārais hernhūtietis Aumaņu Anžs (1783 -1852) no Dzērbenes Kurmju mājām. (Brāļi sameta naudu un noalgoja divus labus Rīgas advokātus.)

1830/40-tajos gados notika valsts pašpārvaldes sistēmas reformas, kas zemniekiem ļāva ieņemt pērminderu, skolotāju, skrīveru, pagasta tiesnešu u.c. amatus. Visbiežāk šiem amatiem izvēlēja hernhūtiešus. Tolaik Brāļu draudze Vidzemē un Igaunijā sasniedza  savus iespaidīgākos apmērus – ap 100.000 (simts tūkstošus!) organizācijas locekļu. Hernhūtieši dominēja un praktiski noteica latviešu un igauņu dzīvi.

Tikmēr Lutera baznīcas priekšstāvju domas dalījās. Vairums vācu mācītāju tomēr bija pret latviešu pelēkajām baznīciņām un to aktivitātēm.

Nākamais klupšanas akmens bija 1832. gads, kad Krievijā tika pieņemts jaunais baznīcu likums. Šis likums bija domāts, lai nostiprinātu pareizticīgās baznīcas pozīcijas un vājinātu luterisko un katoļu baznīcu. Tas negatīvi ietekmēja arī brāļu draudzes situāciju, jo tika pasludināts, ka dievkalpojumus drīkst vadīt tikai cilvēks, kuram ir teoloģiska izglītība. Tētiņiem, dabiski, tādas nebija. Nākamā problēma – šajā likumā tika deklarēts, ka brāļu draudzē drīkst uzņemt tikai pieaugušos, kas apzinās, ko viņi dara, un tas arī samazināja brāļu draudžu iespējas. Pakāpeniski 19. gadsimta vidū brāļu draudze nonāca tajā situācijā, kurā dažreiz vēsturnieki arī vēlas to ielikt, proti, kļuva par sektu, jo sāka naidīgi izturēties pret apkārtējo pasauli. To labi var redzēt ,,Mērnieku laikos”, kur arī Kaudzītes pasmejas par hernhūtismu ar Oļiņietes tēlu, par viņas mūžīgo Dieva vārda piesaukšanu. ,,Lai eimu, kurp iedama, man visur Dieva vārds ir mutē”, bet tas netraucēja meitu novest līdz pašnāvībai…

Beidzot vāciskajai luterāņu baznīcai izdevās panākt, ka 1860. gadā krievu valdīšana pavisam atcēla brāļu draudžu īpatno iekārtu, un no šī brīža hernhūtisms panīka un nekad vairs īsti neatkopās.

 

BRĀĻU DRAUDZE VECPIEBALGĀ

Vēstures profesors Gvido Straube:

Piebalga ir reģions, kurā brāļu draudzes jeb hernhūtieši kādu laiku bija modes noteicēji, turklāt šeit dzīvoja arī brāļi Kaudzītes, Matīss un Reinis, kuri bija saistīti ar hernhūtiešiem. Var pat teikt, ka, tikai pateicoties brāļu draudzēm, mums ir tādi brāļi Kaudzītes un ir tāds romāns “Mērnieku laiki”.

No Matīsa Kaudzītes grāmatas ,,Brāļu draudze Vidzemē” (izdota 1878. g.):

,,Vecpiebalgā ir 5 saiešanas:

1/ Cepļos, Alauksta malā, kādas 3 verstes no Brežģa kalna uz Piebalgas pusi un tuvu pie Cēsu lielceļa. Celta 1817.g.

2/ Greiveros, otrā malā Alaukstam, no Cepļiem uz rīta pusi, pie tā ceļa, kas iet uz Drustiem – celta ap tiem pašiem laikiem, kad Cepļu saiešana.

3/ Naurēnos, kādas 2verstes no Vecpiebalgas muižas uz ziemeļiem – celta 1820.g.

4/ Prizēnos, pie tā lielceļa, kas iet no mācītāja muižas uz Kaivas pusi. Celta 1847.g. No 1871-73.g. tika svētīti še gada pēdējie vakari, pa daļai savienībā ar Vecpieb. dzied. biedrību.

5/ Raušos, pie tā lielceļa, kas jauns taisīts no Leimaņu muižas uz Ērgļiem. Celta 1847.g.

,,Visas saiešanas atrodas Vecpiebalgas valstī un ir celtas no pašu gājēju labprātības dāvanām.”

Straube raksta:

,,Laiks no 1817. gada līdz 19. gadsimta vidum bija “otrie ziedu laiki”, kad hernhūtisms izplatījās un strauji pieauga apjomā. Par vienu no hernhūtisma centriem kļuva nevis Valmiera, kā tas bija 18. gadsimtā, bet gan Piebalga, kur aptuveni 90% zemnieku iestājās brāļu draudzes kustībā. Kaudzītes vienā no saviem darbiem raksta, ka Piebalgā faktiski ir valdījusi hernhūtiešu „mafija”, jo viņi, pateicoties labākai izglītībai, prasmei runāt, rakstīt, ieņem labus amatus draudzē, muižā, pārvaldē, ir arī tiesu piesēdētāji. Ja Vecpiebalgā un Jaunpiebalgā, kas gan savā starpā ne pārāk labi dažreiz sadzīvoja, bija konflikts starp diviem zemniekiem, no kuriem viens bija hernhūtietis, bet otrs nebija, tad, pat ja taisnība bija tam otrajam, hernhūtieši tās lietas mācēja iztiesāt par labu savējiem.”

 

  1. gadā Matīss Kaudzīte rakstīja:

,,Saiešanu priekšniekus cienīja un bijājās gandrīz par visu citu virs pasaules, un raudzīja slēpt visu, kas viņiem nepatika, noziedzības bailībā. Visas malas trīcēja vien svētdienās un arī darba dienās aiz saiešanu dziesmām; uz kārtu svētkiem gāja svētdienu vakaros pulku pulkiem, gan uz savām, gan uz citām saiešanām. Bet viss šis viņu ziedu krāšņums ir nobiris īsti, it kā magonām, un tagad atrodas viņas tādā pašā liktenī, kā lielākā puse Latviešu saiešanu. Reti, reti atskan vēl svētdienās no kādas ganu meitas daža dziesma, it kā: „Labu dienu, mieru, veselību.” – līdzīga sērai un tālai izgaisuša jaukuma atbalsei.”

Matīss turpina:

,,Saiešanu gars ir bijis še no laika gala bargs un tiesājošs. Pašā pirmā iesākumā ir atcelts no amata kāds cienījams priekšsacītājs un pirmākais Cepļu saiešanas cēlējs tik tādēļ, ka pieļāvis sava dēla kāzās drusku kādas līgsmības jaunajiem, kuriem, pēc vadoņu prāta, vajadzēja tik sēdēt rindās un dziedāt garīgu dziesmu. Paši sev viņi gan neliedza nevienas vecu ļaužu patikšanas, it kā brandvīna dzeršanas, kuras nelikās ne zinot, jo tā gandrīz bij pašiem – es negribētu sacīt – mīļa. Savā laikā ierakstījās viņi arī sātības biedrībā, bet pēc kāda laiciņa negribēja par to vairs nekā zināt.”

Tagadējais Brāļu draudzes saiešanu kopējs mācītājs Gundars Ceipe komentējis:

,,Gadu gaitā saskaroties ar Vidzemes Brāļu draudzes vēstures liecībām, tiešām, šķiet, ka Vecpiebalgas hernhūtieši bija cietāki savos raksturos, vairāk vērsti uz savām iekšējām problēmām. Pagaidām nav liecību par viņu misijas centieniem ārpus sava novada. Kopējā Vidzemes hernhūtiešu tēlā viņi ieņem diezgan savrupu vietu. Acīm redzami, ka Matīsa Kaudzītes bieži pārspīlēti kritisko attieksmi pret latviešu Brāļu draudzi var lielā mērā skaidrot ar ikdienas pieredzi dzimtajā Vecpiebalgā, kur 19.gs. otrajā pusē vairāk kā citviet ir liecības par augstprātību, liekuļotu reliģiozitāti, nicīgu attieksmi pret „svešajiem”, jeb vienvārd sakot – farizejiskums.”

Nu re, esam atpakaļ pie piebaldzēna tēla! Un visā kopumā šis stāsts bija garā atbilde uz jautājumu, cik lielā mērā piebaldzēnu raksturus varēja ietekmēt hernhūtisms…

Jērs, tavas vātiņas,

Ir manas aliņas

Iekš kā es bēdzu

Un saldā mierā sēžu,

Kad grēki manu sirdi

Nokremt grib dažā brīdī.

Tad es tiem atsaku:

Es sev nepiederu,

Man nav nekas priekš sevis,

Es esmu vissnodevis.

Tam priekš tam krustā sistam,

Tam esmu par laupīšan’.

Jo viņa sviedriņi

Tik karsti sarkani,

Un visa viņa ciešan’

Ir mana vienīg’ glābšan’;

Bez tās es būt pazudis

Kā elles prauls satrūdis.