Fragments no romāna ,,Dieva riekšavā”

1799.gads

Lūgšanu kambara durvis jau kopš pirmā gaismas svīduma stāvēja plaši atvērtas. Katrs, kurš spēra kāju pār augsto akmens slieksni, sajutās mīļi gaidīts – ar pīlādžu zariem izpušķotas sienas un sacītāju galdiņš, baltām smiltīm nokaisīts klons, kadiķu kvēpeklīša tīrā smarža un sveces visos svečturos. Dienas garumā ļaudis nāca un nāca, un pret vakaru, kad ieradās kaimiņu draudžu tētiņi ar pašu Podiņu sacītāju Rūmnieka tēvu priekšgalā, kambaris bija pieslānīts tā, ka velti meklēt brīvu vietiņu. Pats Vidzemes guberņas civilgubernators, bijušais landrāts, Ungurmuižas īpašnieks Baltazars fon Kampenhauzens, cienīgi gorīdamies, ieņēma goda krēslu sacītāju galdiņa labajā pusē, kur viņu apspīdēja skopa gaisma no mazā lodziņa, kas rādīja smalkā uzvalkā ieģērbtu augumu un kalsnu seju ar palīku, ļoti spicu, garu degunu. Ļautiņi snaikstīja galvas, lai dabūtu redzēt augsto kungu, kādus te manīja reti. Likās – kādam ziņkārīgajam acis izlēks no dobuļiem vai garā kaklā izstieptā galva novelsies no pleciem un aizripos pa grīdu, ja vien atradīsies brīva vietiņa, kur nokrist. ,,Khm, khm,” Kampenhauzens zīmīgi noklepojās, un telpā iestājās klusums, ko pārtrauca vienīgi daži skaļāki elpojieni un kādas mātes bāršanās, kas apsauca nerātnu bērnu. Kad arī tā apklusa, iesākās dziedāšana.

Maše bija iespiesta starp vīra māti un māsu Babi un jutās kā sālīta siļķe koka mucā. Lai arī abas radenes centās turēties nostāk, lai netraucētu Mašes lielajam vēderam, to nebija viegli izdarīt, jo sievu soli vai lūza no brangajām miesām, kas uz tiem sasēdušas.

Tētiņa Rūmnieka ziņojums aizslīdēja gar Mašes ausīm kā murgaina vāvuļošana. Nākamais runātāja krēslā stājās sirms teicējs, kuru Maše nekad agrāk nebija redzējusi, laikam no tālienes:

,,Lai pieminam to svētīgo dienu, kad mūsu mīļā Pestītāja sūtnis Kristians Dāvids, pieveicis garu un briesmu pilnu ceļu, pirms septiņiem desmitiem gadu no tālās Hernhūtes ieradās Valmieras muižā, lai izvestu sirsnīgu mīlestības darbu Jēzus Kristus valstības labā pie toreiz tumsībā dzīvodamiem brāļiem latviešiem,” tētiņš stiepa vārdus, un Maše atkal pazaudēja stāsta pavedienu.

Kad sievas cēlās kājās, lai, klusu ciešot, pavadītu runātāju uz vietu, Maše nejaudāja uzslieties un palika sēžot. Elpa smagi kūleņoja, ļoti gribējās dzert. Iedūcās mazās ērģelītes, ļaudis nometās ceļos un vienojās kopīgā lūgšanā, kas, arvien stiprāk un skaļāk dunēdama, cēlās pret kambara tumšajiem griestiem. Atjēgusies Maše juta, ka gar kājām notek kaut kas silts, pastalās sataustīja slapjumu. ,,Es… man nu jāiet,” viņa smagi atslējās pret vīramāsas plecu, ,,bērns nāk.” Taču Babe bija tā aizrāvusies, ka radinieci nedzirdēja.

Vienotā korī skandētie lūgšanu vārdi visus klātesošos bija paņēmuši savā iespaidā tik stipri, ka neviens vairs neievēroja, kas notika apkārt. Daži tikai klanījās, bet citi, lielā pārdzīvojuma vārā nokļuvuši, metās zemē un dauzīja galvas pret klonu.  Mašei pēkšņi sametās briesmīgi bail, un viņa no visa spēka iebelza Babei pa sānu.

,,Nu jau gan, Maše! Vai tiešām nevari paciesties?” Babe attapusies uztraukti paskatījās apkārt.

,,Man jātiek mājās. Bērns nāk.”

,,Kad jau jātiek, tad jātiek. Celies un ej,” Babe vienaldzīgi atmeta.

Būdama bezbērne, vīramāsa nezināja, ka tāds padoms šajā mirklī nieka putekļa vērts.

Maše pacēlās augstāk un grozoties lūkoja saskatīt, kur Jānis. Vīru solos tāpat visi dedzīgi lūdzās, un Jāņa galvu tai lielajā barā nevarēja izšķirt. ,,Jāiet, jāiet. Jāiet uz māju, ja negribu, lai bērns atnāk tepat,” Maše saprata un, nepacietīgu roku stumdīta, sāka spraukties ārā no kambara.

Tomēr bija jau krietni par vēlu mēģināt nokļūt līdz mājai. Par laimi sāpes bija paciešamas un viss notika ātri. Puisītis atskrēja turpat netālu apšu birztaliņā, kur Maši atrada satrauktā vīramāte, kura uzreiz saprata, ap ko lieta grozās, kad beidzot pamanīja tukšo sēdvietu līdzās. Paldies Dievam, viss bija izgājis labi, saulīte spīdēja, vājniece ērti atlaidusies, bērniņš žirgts un jau pie mātes krūts, vēl tikai otrējā daļa jāsagaida un varēs saukt vīrus, lai nogādā abus līdz mājām, kur aptīrīs un apkops.

 Zīmīgajā dienā dzimušo puisīti nosauca par Mārci. Mārcis no Priekuļu kroņa muižas Podiņu mājām, šo māju saimnieku Jāņa un Mašes sestais bērns.

 

,,MĀCĪTĀJS UN VIŅA DĒLS”

Ierosmi romānam smēlos no grāmatiņas ,,Kāda mācītāja dzīvesstāsts”, kuru man uzdāvināja Jaunpiebalgas vidusskolas bijusī direktore Astrīda Knāķe. Viņa šo grāmatu par vietējās draudzes mācītāja Emīla Kēlbranta dzīvi bija iztulkojusi no vācu valodas. Es pašķirstīju, palasīju… un izauga divdaļīgs romāns. Kā teicis klasiķis: ,,Vajag tik rakt!” Tieši tā arī notika. Sāku rakt, un ierakos arvien dziļāk un dziļāk…

19. gadsimtā Jaunpiebalga nekādā ziņā nebija atpalicis, pamests lauku nostūris, tieši otrādi. Kopš gadsimta sākuma šeit lietpratīgi un neatlaidīgi risināja skolu lietas, 1835. gadā celtais draudzesskolas nams tolaik bija viens no retajiem Vidzemē. Tajā darbojās visā apkārtnē slavenais skolmeistars Pēteris Ulpe, tāpat arī vesela rinda cienījamu darbinieku daudzajās pagastskolās. Tomēr šim intensīvajam apgaismības darbam bija sava īpatnība. Atskaitot pašu Ulpes tēvu, kas izglītojies Raunas draudzes skolā, visi pārējie skolotāji bija, kā saka, pašu cilvēki, vietējās draudzes skolas audzēkņi, kurus personīgi pārbaudījis un amatā iecēlis vietējais mācītājs.

Mācītājs toreizējā Jaunpiebalgas draudzē viennozīmīgi bija pirmais vīrs. Raugi, atskaitot Rankas muižas īpašnieku baronu fon Meiendorfu, šaipusē nebija iespaidīgu muižnieku, kas citos lauku novados saistīja ap sevi ļaužu uzmanību un no kā arī mācītājs sajuta zināmu atkarību. Grāfa Šeremetjeva īpašumus, tāpat arī kroņa Zosena muižu pārvaldīja pilnvarnieki, kas bieži mainījās un kuru vārdiem trūka svara. Centrālā un nozīmīgākā persona visā draudzē bija mācītājs, turklāt ne tikai tiešā draudzes kopšanas darbā, bet arī tīri pasaulīgās lietās un attiecībās, nemaz jau nerunājot par skolām un skolotājiem, kur viņš bija pilnīgs saimnieks.

Sākot ar 1831. gadu 80 gadus (!) Jaunpiebalgas draudzi pārvaldīja mācītāji Kēlbranti: tēvs Kārlis Ludvigs un dēls Emīls. Ienācēji vācieši – enerģiski, apdāvināti, stipras gribas un dedzīga temperamenta ļaudis, kas turēja sevi par augsti dzimušiem (tā nebija tiesa), Dieva aicinātiem un svaidītiem luteriskās konfesijas un vācbaltiskās kultūras pārstāvjiem un sargiem. Brāļu draudzes lūgšanas namus (Jaunpiebalga bija viens no hernhūtiešu kustības centriem) viņi necieta ne acīs, no krieviem un pareizticības vairījās kā no mēra, bet pret latviešu tautiskajiem centieniem vai, kā paši teica, jaunlatviešiem, vērsās ar visu savu spēku un saprašanu, šai lietā nepazīdami nekādas žēlastības un kristīgas iecietības. Jaunlatviešu centieni, kā arī ,,pelēko brālīšu” saiešanas Kēlbrantu acīs bija ne vien muļķības un ālēšanās, bet arī kaitīgas padarīšanas, kas apdraud mieru un sabiedrisko iekārtu. Tā nu laikā, kad Vecpiebalgā tautiskās atmodas viļņi sitās visaugstāk (Pumpurs, brāļi Kaudzītes, Kronvalds), turpat kaimiņos IT KĀ valdīja pilnīgs miers un klusums.

Šis romāns ir stāsts par brāļu draudzes rosīgo, pa daļai slepeno dzīvi, kuras piekopējus Kēlbranti nīda un nicināja, tomēr tā arī nespēja nokaut vienkāršo ļaužu Pestītājam uzticamo ,,zemnieku ticību”. Matīss Dulbe, viens no Hernhūtes brāļu vadoņiem, kļuva par vecā Kēlbranta nāvīgāko ienaidnieku. Matīsa radi, draugi, kaimiņi un citi pietuvinātie (ticības brāļi un māsas) mācītājam riebās, un naidu bija grūti apslēpt. Starp saiešanu gājējiem bija arī Viņķu un Kaņepu māju ļaudis, Miesnieki un Bišeri, slavenā latviešu mākslinieka Kārļa Miesnieka senči, par kuriem vairāk vēstīts ,,Hernhūtiešu meitās”. Naids rada naidu. Kā naidā sadzīvot?

  1. gada septembrī atsevišķi no draudzes ,,nabagu kapiem” tika ierīkota un ievētīta īpaša kapsēta pastorāta saimniekiem un – kāda likteņa ironija! Tā paša gada oktobrī piedzima jauno Kēlbrantu puisītis, kurš pēc dažām dienām nomira un kļuva par pirmo ,,kungu kapsētas” iemītnieku, apliecinot sen zināmo – kungs vai kalps, pazemīgi dievbijīgs vai pagāns, no likteņa sitieniem nav pasargāts neviens. Kēlbrantu ģimenes dzīves atspoguļojums, kas balstīts Emīla meitas Marijas atmiņu stāstos, izvērties arī ļoti aizkustinošs.
  2. gada rudenī kā apžilbinošs meteors Jaunpiebalgas dzīvi izgaismoja dzejnieks Auseklis, kurš pēc Cimzes semināra beigšanas sāka strādāt par skolotāja Ulpes palīgu. Kur pazuda Kēlbrantu modrība, kas pieļāva jaunlatvieša ienākšanu jaunpiebaldzēnos?! Un kā beidzās Ausekļa karjera Jaunpiebalgā? Par to romānā.
  3. gada rudenī nezināms ļaundaris raidīja slepenu lodi uz Rankas vecā barona Meiendorfa dēlu Leonu, Kēlbranta – juniora sirdsdraugu un domu biedru…

Var jautāt, kāpēc diloģijai dots nosaukums ,,Ne zelts, bet putekļi”. Tas, kas gadu desmitiem mirdzējis kā visspožākais zelts, tagad sabirzis aizmirstības putekļos. Ietekmīgo Kēlbrantu īpašā kapsēta aizaugusi un izpostīta, Rankas muiža, kad rakstīju, vēl bija drupās, par Hernhūtes brāļiem, viņu darbošanos un ārkārtīgi svarīgo ietekmi uz mūsu vēstures gaitu zina tikai retais. No putekļiem zelta stieni vairs neizkalt – tāds bija mans noskaņojums rakstot.

 

Fragmenti no romāna ,,Mācītājs un viņa dēls”

Zīmīgajā 1829. gada vasarā saule netaupīja spožumu un sildīja zemi tāpēc, ka pa to staigāja Eiženija. Viegli, tikko pieskaroties, jo bija trausla kā pieneņu pūciņa un smalka kā zāles stiebriņš. Pati saulei rada. Lietus lija, lai, slapjos matos sapinušās, atpūstos mīlētāju rokas. Gaišos, zīdainos un tik garos, ka pazuda saprāts, mēģinot atritināt matpīnes. Puķu, zāļu, upes ūdens un pat krasta dubļu smaržas reibināja. Putni gavilēja bezgalībai. Ak, dzīve! Skaistā, rožainā, brīnišķīgā un… trakoti mulsinošā.

Kārlis Ludvigs Kēlbrants, divdesmit piecus gadus vecs nesen ordinēts mācītājs, kurš līdz ausīm iemīlējies pilsētas meitenē Eiženijā, patiesībā bija nokļuvis pamatīgās sprukās, par ko liecina audžubrālim Augustam, kurš Kārlim sen gadus tēva vietā, rakstītās rindas:

,,Man uzticēta draudze ar apmēram septiņiem tūkstošiem dvēseļu, un nu, kad esmu šeit, tā sacīt, notikuša fakta priekšā, ar šausmām aptveru, ka man nemaz nav īsta priekšstata par dvēseļu gana pienākumiem! Esmu neziņā par stāvokli laukos, par vietējiem paradumiem, par latviešu raksturu. Ak, Dievs, es taču pat nepārvaldu viņu valodu, tad kā gan lai vadu dievkalpošanu, dodu padomus un atrodu saprašanos?!”

***

Saiešanu kambarī valdīja dziļa krēsla. Tik liela, ka, pārkāpjot augsto slieksni, nācējs gandrīz zaudēja līdzsvaru un iestreipuļoja sāniski saliktajos, garajos koka solos. Pēdējās nedēļās netika pietiekami ēsts, no pārguruma un kreņķiem reiba galva. Viņš samiedza acis, lai ātrāk aprastu ar apkārtni. Galu galā te nemaz nebija tik tumšs. Sveces dega uz galda pie uzšķirtas grāmatas, pa vienai koka svečturos pie sānu sienām un pie brūni krāsotām durvīm kambara dibenā vēl viena.

Kāda salkanība! Baznīciņa baznīcā – vai tā ļaudis sauca šo bēdīgā paskata nameli? No galda piecēlās neliela auguma iesirms vīrs un, ne vārda nebildis, panācās Kārlim pretī. ,,Jums te tumšs,” ciemiņš gribēja uzsākt sarunu tā, lai mājinieks nemanītu viņa apmulsumu. ,,Dieva gaisma izgaismo mūsu mājokļus,” sveiciena vietā atteica saku tētiņš. Kopš pirmā mirkļa mācītājam riebās viņa svētlaimīgi apaļais ģīmis, uzkumpušie pleci un vēsā, miklā plauksta, kuru tas pēc neilga, stomīga mirkļa pasniedza sarokojoties. Tētiņa apģērbs bija pati vienkāršība. ,,Nabagu mācītājs,” Kēlbrants nodomāja, jau nožēlodams, ka paļāvies Ulpes ieteikumam un iespēris kāju šai pagānu miteklī. Tika apmeklējis arī agrāk, ziņkārības dzīts pat vairākas reizes, taču pie gaismas un, iejaucoties ļaužu murskulī. Šoreiz viss rādījās daudz citādāk. ,,Nāciet tālāk, mācītāj. Apsēdīsimies,” aicināja Upmalis, pats piemezdamies uz sola maliņas. Nekādas cienības! Itin kā Kēlbrants būtu kāds vienkāršs garāmgājējs, kurš iegriezies kambarī atpūtināt kājas!

,,Un šī pēc jūsu domām ir tā īstā vieta, kur cilvēkiem Dievu lūgt? Šī pelēkā būda, kurā pat gaisma neiespīd? Nost no lielajiem ceļiem, meža vidū kā nabagu māja, uz kuru kā zagļiem paslepus jālavās?” pašam negribot, mācītājam paspruka neiecietīgi jautājumi.

Saku tēvs lēni piecēlās un nostājās aci pret aci ar atnācēju, salika kopā rokas un smagi nopūtās:

,,Kā rādās, mums nekāda runāšana nesanāks. Šovakar jūs neesat nācis kā draugs.”

Draugs? Kurš teica, ka teoloģijas fakultāti absolvējis, teicami izskolots vācu mācītājs varētu būt šī prastā bauru zemnieka, pašpasludinātā dievvārdu teicēja draugs?! Kāda viņam tiesība vispār kaut ko teikt, kur nu vēl pamācīt?

,,Tā mīlestība, ar ko Jēzus mūs mīlējis, tā dara visu svētu.”

Kāda aplama maldīšanās! Ātrāk prom no šejienes, kamēr kāds vēl nav pamanījis Kēlbranta kļūmīgo izmisuma soli!

,,Mācītāja kungs, bet…” saku tēvs pastiepa roku, it kā gribētu saķert aizejošo vīru aiz svārku stērbeles un noturēt. ,,Mēs taču nepārrunājām neviena prātīga vārda. Tā nevar. Mēs esam vienas ticības nesēji, mums jādzīvo mīlestībā un sadraudzībā,” viņš murmināja, kamēr Kēlbrants uz sliekšņa apstājās un pagriezās atpakaļ:

,,Mēs – un mīlestība? Mēs – un sadraudzība? Lieciet aiz auss, bauru pravieti – no šī brīža un turpmāk uz visiem laikiem – no manas puses ne uz kādu draudzību neceriet. Darīšu, ko spēšu, lai šī ļaužu musināšana pa smirdīgiem kaktiem manā draudzē izbeigtos. Jaunpiebalgas Kristus baznīca būs tīra no hernhūtisma smakas, tas nu reiz ir skaidrāks par skaidru!”

 

,,HERNHŪTIEŠU MEITAS”

Šai romānā vairāk par vienkāršo ļaužu dzīvi mācītāju Kēlbrantu pārvaldītajā Jaunpiebalgas pagastā. Daudzus talantus izauklējusi mazā Jaunpiebalga – gleznotāju Kārli Miesnieku, komponistu Emīlu Dārziņu… Viņu vecāki un vecvecāki arī bija centīgi saiešanu gājēji…

Fragmenti no romāna ,,Hernhūtiešu meitas”

 1895. gada 12. marta pēcpusdiena, Jaunpiebalgas Dievnams

Saule šodien nespīdēja, šmīgāja nejauks lietutiņš, un arī ceļš, kamēr tika līdz baznīcai,  nebija nekāda Dieva dāvana, jo rati grima izkusušā sniega un dubļu putrā, un Jēkabam nācās pasvīst, lai braucēji nepaliktu pusceļā. Ko tad iesāktu? Kāptu laukā no vezuma un stupītu kājām, un pēc tam sēdētu ar slapjām mugurām baznīcā? Bet Marija uzstāja un Jēkabs samierinājās, ka šodien uz baznīcu jānotiek, lai tur vai kas. Ak, šīs pieklājības nodevas! Dižie Kēlbranti atvadās no draudzes. Nu un tad? Atnāks citi ,,branti” vietā, neviens zārks tukšs nepaliek. Kāds Dievs? Kāda baznīca? Jēkaba Dievs ir saule, kas dzīvības devēja, un labākā baznīca mežā zem egles. Putni, koki, puķes, zvēri – tos viņš gatavs pielūgt, uz ceļiem mezdamies, bet nevis izdomātu jūdu ķēniņu, kura dēļ pasaule tik daudz nelaimju pieredzējusi.

Miesnieku Jēkabs ir pamatīgs vīrs. Itin visā pamatīgs, arī savā neticībā. ,,Kā tu tā vari?” sieva brīnās, bet viņam nāk smiekls. Kas tur ko nevarēt? Darbs, tā sacīt, kaulus nelauž – pieklājības pēc aiziet uz baznīcu, izdara visu, ko mācītājs grib, un dzīvo mierīgi tālāk. ,,Tu taču zaimo,” Marija satraucas. Nē, viņš nezaimo, itin nemaz! Nekad un nevienu sliktu vārdu par To Kungu nav teicis. Tikai pie sevis padomājis – nu kā Viņš tā var? Laulību pirmajā gadā, kad piedzima Jānītis un pēc pusgada nomira – vai Dievam itin nemaz sirds nenosāpēja, ka varēja viņiem to nodarīt? Jauni, tikko kopā sagājušies, kas no dzīves smaguma vēl ne nieka nezināja… Bet neba nu viņi vienīgie. Bērni visā draudzē dzima daudz un mira vēl vairāk. Vai Dievs, pasaules glābšanas darbos aizņemts, zināja, cik grūti sievai jaunu dzīvību radīt? Jēkabs zināja. Viņš stāvēja Marijai blakus, kad dēli nāca, kaut arī tika gaiņāts prom ar naidu un asarām. Viņam bija jāredz, un viņš pieredzēja. Briesmīgi tas bija. Ļoti briesmīgi. Nezin, vai Kristus ciešanas pie krusta līdzinājās sievu ciešanām, kaut gan – ko tur salīdzināt? Sāpes nevar nosvērt. Ciešanas izmērīt. Jēzus nomira un nezināja, kā tas ir, kad tev atrauj bērnu no krūts un iemet aukstā kapā. Tas decembris, kad Jānītis nomira, bija tik šausmīgi auksts! Lai izcirstu zemē kapiņu, mazo bedrīti nācās skaldīt baltā ledū divas dienas. Kā Marija raudāja! Ar spēku un ļoti, ļoti stipri siltās rokās sievu auklējot, beidzot asaras pārstāja un viņa apmierinājās. Pēc deviņiem mēnešiem piedzima Pēterītis. Jēkabs cerēja, ka jauna mazuļa ierašanās aizņems Marijas prātus un mirušais dēliņš aizmirsīsies, taču alojās. Kā tikai brīvs cēliens, tā Marija steidzās uz kapsētu. Vai arī lejup pa kalnu un Kaņepu saiešanā iekšā, lai pabūtu starp savējiem un aizlūgtu par zaudēto. Un tā visus šos gadus…

Pēteris jau liels, rudenī paliks divpadsmit. Māju mantinieks. Lēnīgs un apdomīgs, lieku vārdu nepateiks. Jēkabam gribētos, lai vecākajā dēlā manītu maķenīt vairāk dzīvīguma, kura nekādā ziņā netrūka Kārlēnam, Miesnieku jaunākajam. Nu? Ko viņš tur tagad darīja, baznīcas solā Marijai ar sānu piespiedies? Nevar būt, ka paņēmis uz Dieva namu savu ogli līdzi! ,,Gribu zīmēt,” vēl pavisam mazs vīriņš būdams, Kārlēns apgalvoja, skrīpādams un strīķēdams visur, kur vien tika klāt zīmuļa galam un papīra strēmelei. ,,Lai taču,” Marija samiernieciski pūta, kad Jēkabs lūkoja dusmoties. Viņai par Kārlēnu bēda kopš pašas piedzimšanas. Jo tikai viens varēja vecākais dēls un māju mantinieks būt, un ko lai ar nākamiem dēliem iesāk? Kā viņu nākotni nodrošināt? Jēkabs bažījās par Pēterīti. Dažreiz likās, ka puisis gluži asarainām acīm uz māti skatījās, kad tā čubinājās tikai ap jaunāko.

Nākamiem dēliem. Visā nopietnībā derētu padomāt par vēl kādu. Vismaz vienu, kamēr gadi ļāva. Visu mūžu Marija no viņa kā vīra tika vairījusies, gandrīz bēgtin bēga, kopš notika nelaime ar Jānīti, un tas taču neatminami sen, toties tagad, kad divi braši puikas mājās, noteikti priecājās par viņiem. Aprunāties? Nē, Viņķu Jēkabs Miesnieks nebija runāšanas, bet vienīgi darīšanas cilvēks. Kad sāka runāt, allaž izspruka kas lieks. Kad darīja, viss nostājās savās vietās. Tikai – ko iesākt, ja sieva atkal pagriezīs muguru un pataisīs viņu par muļķi, kā tas  jau bieži gadījies?

 

  1. gada 13. marta dienvidus. Jaunpiebalgas pagasta Jāņaskola

Mīļais Dievs! Viņš atkal iegāzās istabā pilns kā mārks un, zābakus nenoāvis, iekrita gultā, kaut vakars vēl tālu un mājas darbi stāvēja pusratā! Kauns! Kāds šausmīgs kauns no cilvēkiem, jo to postu vairs gribēdams nevarēja noslēpt. Kaimiņu Lācu kalps aizgāja tik tālu, ka nekaunējās apvaicāties, kur tad atkal esot palicis ,,jaukās Dārziņa kundzes godājamais vīra kungs”, ka nemaz neredzot staigājam? ,,Kā sacīt, diena vēl tikai pusē, bet jau pie miera?” vecais izlikās, ka nezina, un muldēja, acīs skatīdamies. Glūnēja kā izplūkāta pūce – acis šauras, puspiemiegtas, dziļajās vaigu grumbās viltīgs smīns. Zināja taču, maita, kur Andžs vazājās, bet prasīja, itin kā Mariju tīši kacinādams. Riebīgā piebaldzēnu daba! Pats ar pilnām tiesībām ar Andžu pār vienu koku metams, jo Baznīcas kroga solu ar kārno pakaļu jau gludu noslīpējis, bet, redz – kamēr jaunu mēriņu nebija ņēmis, tēloja nevainīgu Dieva cilvēciņu. Labi vēl, ka Bībeli neturēja padusē.

Viņdien Marija satika valsts vecāko Ducenu, kuram tas pats jautājiens uz mēles, sak, vai tad tavs Andžs beidzot godīgi pa skolu, vai tomēr… Kad viņa nolaida acis, saprata bez vārdiem. ,,Arī šodien?” lielais vīrs nogrozīja galvu. ,,Ar ko šodiena sliktāka vai labāka par citām dienām?” viņa skarbi atjautāja. Apnicis! Līdz nāvei apnicis taisnoties Dārziņa vietā! Kurš dzēra, plītēja un kavēja darbu, tas lai arī taisnojas! ,,Šodien norunājām kopīgi noiet uz mācītājmuižu atvadīties no Kēlbrantiem. Pēdējie vezumi jau aizvesti. Rīt aizbrauks paši. Kā tad tā? Vai Andžs būtu mūsu norunu piemirsis, vai arī viens pabijis uz atvadu mielastiņu?” Ducens brīnījās. Marija raustīja plecus. Viņa, nudien, nezināja. Pēdējā laikā ar vīru gandrīz nemaz nesarunājās. Viss gāja uz postu. Pilnīgi viss.

Pirms gada skolmeistara Dārziņa kundzei apritēja apaļi četrdesmit, un dzīvi varētu skaitīt par nodzīvotu, ja ne dēli, viņas mīļie bērniņi, par kuriem jānotur rūpe, kamēr aizsauks kaps. Emīlītis (godīgi sakot, jau pieaudzis jauneklis, taču mātei arvien vēl gādīgi aprūpējams bērns) un Hermanis, kas par brāli dažas ziemas jaunāks. Dēli noturēja pie sajēgas, kad likās – gana cīnīties. Laulības saites ar Dārziņu spieda. Ko – spieda? Žņaudza, mocīja, rāva elpu ciet! Tikai pa pusei dzīva viņa jutās šos pēdējos gadus, kopš Andžs pasācis dzerstīties. Pirms tam bija labāk? Drusku tomēr. Krievu valdīšana esot tik tālu novedusi, vīrs taisnojās. Valdīšana? Tad būtu mācījies to suņu valodu, bez kuras latviešu zemē vairs nekādi nevarēja iztikt, ja gribēja palikt par skolmeistaru, bet nē. Pateica, ka neiešot neviena priekšā locīties, ka tā esot nejēdzība – nevētīt mūža veikumu, bet akli sekot pavēlēm, kuras uz dienas var mainīties. Ar brandvīnu cerēja rūgtumu aizskalot. Ak, to taču Marija zināja no pirmās dienas, ka pieļauj liktenīgu kļūdu, pie Dārziņa iziedama! Labāk būtu uzreiz Gaujā ielēkusi, bet jauns paliek jauns. Viņš cerē. Viņš tic un uzticas, kamēr dzīve visas cerības un naivo ticību aprij kā suns bada maizi.

Vīrs… Katru reizi, kad izrunāja šo vārdu, iekšā sagriezās ļauns atvars, lūkodams noslīcināt balto cerībziedu vaiņagu, ko agrā jaunībā dzīves upē iemeta naiva meitene, Jaun-Abrupu saimnieku Laimiņu meita Marija. Toreiz viņa nezināja, kas ir naids, jo sirdi pārpārēm pildīja mīlestība. Diemžēl ne pret to cilvēku, pie kura galu galā piespieda iziet tēvs. Kopīgā dzīve ar negribētu vīru kā neprašas zirga rauti rati iestiga dūkstī, un tur neko nevarēja padarīt – purvs abus nelaimīgos vilka arvien dziļāk akacī. Kāds taču pie tā bija vainīgs, bet kurš?

Pagastveča teiktais izrādījās taisnība – vezumi ar Kēlbrantu ģimenes mantību pēdējās dienās cits aiz cita smagi aizlīgoja Rīgas virzienā. Pulciņš abrupiešu, mazi bērni un veci vecīši, kam citu darbu nebija, dažu labu cēlienu pavadīja, tupēdami ceļmalā un vērodami drūmo parādi. Vai Marija izjuta nožēlu? Mācītāju Emīlu Kēlbrantu Jaunpiebalgā godāja kā reti kuru, senajās, labajās dienās viņš tika aicināts Dārziņu Emīlītim par krusttēvu, taču pēdējā laikā… Jā, pēdējā laikā nekas vairs negāja labi. Pilnīgi nekas. Un, domājot par agrāk gandrīz Dieva vietā turēto Kēlbrantu, Marija pati pret savu gribu sajuta rūgtu, atsvešinātu vienaldzību. Lai brauc! Lai aiztaisās projām un pamet Piebalgu likteņa varā, tāpat kā to izdarījis viņas vīrs Andžs ar saviem bērniem un agrāk tik karsti kāroto sievu. Lai izput! Lai izjūk un pazūd visa šī pasaules godība, kuru kāds mēģina celt, bet cits vienaldzīgi samin nevērtīgos putekļos!