Izdevniecība Likteņstāsti, 2011. gads

,,Es šajā vietā reiz jau mīņājos, bet nepietika dūšas paieties atpakaļ. Varbūt tādēļ, ka tik bieži ir dzirdēts – atskatīties nav labi, pagātne ir kā akmens pie kājām, tā traucē skatīties uz priekšu. Pagātne īstenībā ir kā iekšējās ārzemes, uz kurām nav jāpērk biļete un nav jāgaida lidošanai labvēlīgs laiks. Neizstaigājot savu ceļu vēlreiz, to akmeni, kas pie kājām, nevar aizvelt tur, kur tam jāguļ.”

,,Ar mūžu ir tāpat kā ar dienu – no rīta skaties uz priekšu, vakarā – atpakaļ.”

It kā atmiņu stāsts, taču tik piesātināts, dziļš un izjusts, ka lasot acīs ik pa brīdim kāpj sāļums. It kā vēstules mammai, taču bieži tajās izlasāmas mammas vēstules meitai, un ir jādomā par veco ļaužu viedumu, godīguma mēru, sirdsapziņas diktātu. Par to, ko viņi grib vai negrib atklāt, par sevi un savu nodzīvoto dzīvi pateikt, un, galvenais – kāpēc?

Atmiņu grāmata rakstīta pirms vairāk nekā desmit gadiem, taču jau toreiz… ,,Ja Tu redzētu, kādi izskatās lauki tagad, 2010. gadā – vēl pamestāki nekā pēc 1949. gada 25. marta izsūtīšanas. (..) pamestību visasāk var izjust, braucot cauri Latvijai naktī. Kā pietrūkst uguntiņu māju logos! (..) No manām mājām netālajā Aizkujā, caur kuru Tu esi neskaitāmas reizes braukusi ar zirgu un kur vēl nesen bija veikals, pasts, konfekšu cehs, tagad nav nekā.”

,,Ar mums ir kā ar koku lapotni – redzama te lapu virspuse, te apakšpuse. Lai ieraudzītu visu, ir jāatrod kāds augstāks skata punkts. Visaugstākais punkts meklējams mūžībā, tikai no turienes pasts diemžēl nepienāk.”

,,Kad bērni aiziet savā dzīvē (..) bērniem pasaule atveras, mātēm šķiet, ka viņām tā veras ciet. Ar rūpēm allaž tik pilnās rokas pēkšņi izrādās tukšas, bet sirds – pilna. Misija ir pabeigta, apkārt plešas klajums, kurā atbalsojas tikai tavs pulss.”

Nevajadzīgo uztraukšanos par to, ka tikai viss būtu izdarīts nevainojami, un ka tikai kāds kaut ko sliktu nepadomātu vai nepateiktu, tolaik vēl nesauc par perfekcionismu. Kā tas var sabojāt attiecības! (..) Bet nepaies nemaz tik ilgs laiks, un sabiedrība iebrauks otrā grāvī – bezatbildībā un nevīžībā, ko divdesmit pirmais gadsimts nosauks par pofigismu.”

Viegla grāmata un smaga reizē. Tajā tēlotas arī izsūtījuma ainas un dzīve pēc tam, kad tālie spaidu ceļi izstaigāti. Bez lieka rūgtuma, ar jaunības mērauklu mērīti ceļi. Rakstnieces paaudzei Dievs uzkrāva nepelnīti smagu nastu. Apbrīnojama ir cilvēku spēja pielāgoties, izturēt un galu galā vēl priecāties par katru jaunu dienu.

,,Cik dīvains aplis ir dzīve! Bērniņš par pasauli brīnās, to nepazīdams, vecs cilvēks- pazīdams. Bērnībā mēs pasauli skatām kā vēl nelasītu grāmatu, vecumā kā pārāk ātri izlasītu. Bērnībā lielā pasaule šķiet sveša un no tās vēl ir bail, kamēr vecumā tā atkal šķiet sveša un no tās jau ir bail. Skumjas izvējo gausi, jo nav tik stipra vēja. Viss atdziest un izdziest, un, kad atskaties, redzi – dienu pelnos kā oglītes gail vien mīlestības zīmes.”

Anda Līce ir dzejniece, un savu grāmatu nobeidz ar dzejoli:

Visu jau nepateikt,

Kaut kas paliks starp rindām,

Starp lapām un pirkstiem,

Kad tie lapas šķirs.

Kaut kas pagaisīs laikos

Un izkūpēs tvaikos,

Pirms dzēriena trauks

Pie lūpām būs celts.

Bet, kas dzīvos,

Atvizēs klusi

Kā uz senas tasītes sadilis zelts.

Un tu skarsies ik reizi

Ar lūpām tam klāt,

Kaut vārdos nespēsi izrunāt.