No igauņu valodas tulkojusi Zane Balode. Izdevniecība Latvijas Mediji, 2022

Romāns par pasauli, kāda nekad nav eksistējusi, un laikiem, kādi nekad nav bijuši. Tas saprotams jau no pirmajām lappusēm un, ja kādu fantāzijas žanrs nepavisam neinteresē (kā mani), tad visdrīzāk viņš šo gabalu, mazliet ielasījies, noliks malā. Jo notikumi risinās izdomātā laikā, kad igauņi dzīvoja mežā, draudzējās ar čūskām, slauca vilkus un dzēra vilku pienu, ēda pūču olas un ceptu meža zvēru gaļu, bet nepazina maizi un putru, ko nupat, nupat uzturā sākuši lietot kaimiņos esošā ,,ciema ļaudis”, un kas kārtīgiem meža iemītniekiem izraisa nelabumu. Pēdējo sievas ar nicinājumu skatās uz cieminieku mājās ieviestajiem darbu palīglīdzekļiem (vērpjamo ratiņu, maizes lapstu) un bieži mēdz pievilt savus vīrus ar lāčiem, kas ir sava mīkstuma un pūkainuma dēļ ir neatvairāmi mīļākie. Čūskuvārdi, ko galvenais varonis Lēmets iemācās no tēvoča Voteles, mēli pārpūlot tik stipri, ka tā jātin kumelīšu tējas lupatās, ir izzūdoša vērtība. Tā ir aizlaiku valoda, ar kuru ne tikai var sazināties ar čūskām, bet arī pakļaut sev visus dzīvniekus. Diemžēl Lēmets palicis pēdējais, kurš čūskuvārdus apguvis pilnībā. Viņa dzimta iet uz postu, visu pārņem sveša vara un tikumi, agrāk igauņus sirdīgi aizstāvējušais Ziemeļu Rupucis ir aizmidzis un vairs nav pamodināms.

Mīts par zaudēto paradīzi? Ļoti negants mīts, kas iesākas uz gana jautras un draudzīgas nots, bet nobeidzas ar līķu kalniem un asiņu jūrām. Stāstot savu fantastiski asprātīgo un apbrīnojami savīto stāstu, autors izmanto valodu, kādā nekad nav runāts. Tajā mijas visdažādākie senvārdi, apvidvārdi, jaunvārdi un žargonismi – domāju, ka tulkotāja Zane Balode paveikusi milzu darbu, pie tam ļoti labi paveikusi, atnesot sarežģīto vēstījumu līdz latviešu lasītājiem tiešām aizraujošā veidā. Romāna gaisotne ir gan ironiski groteska, gan nopietna, brīžos gribas pasmaidīt, brīžos nepatikā sarauties no pārāk naturālām epizodēm.

Grāmata ir bieza. Lai to izlasītu, nepieciešama pacietība. Lai saprastu autora veidotās paralēles, krietni jāaizdomājas. Tas nav tikai mazliet dīvaina, šodienas cilvēkam līdz galam nesaprotama puisieša pieaugšanas stāsts mainīgās pasaules burzmā. Romānu var traktēt arī kā filozofisku līdzību – lūk, ļaudis, pie kā noved identitātes zaudēšana.  Cik lielā mērā pats cilvēks vainojams šajā procesā? Kā mazai nācijai izdzīvot citu nāciju pakļautībā? Vai tiešām – nekā?

,,Es izšņācu tukšumā dažus čūskuvārdus, tos pašus, ko tēvocis Votele man kādreiz iedzina galvā, un šie čūskuvārdi attīra gaisu. Viss pārējais manī var sapūt, bet čūskuvārdi allažiņ paliks svaigi. Čūskuvārdi un mierīgi snaudošais Ziemeļu Rupucis…”

Jā, gana dīvains stāsts. Otrreiz tādam nepieķertos, bet vienreiz noteikti bija vērts.