Romāns (?) 8 daļās, kas apvienotas 3 nodaļās. Ļoti īpatnējs. Kamēr nebiju izlasījusi divreiz, īsti nesapratu, ko vispār par šo darbu domāt. It kā senlaicīga valoda, bet mēs taču zinām, ka mūsu laiku cilvēks (trimdas rakstnieks Baumanis dzimis 1905. gadā, miris 1989.) nevar zināt, kāda tā bija. Izmantot senvārdus – jā, bet pūlēties visu romānu noturēt veco laiku garā, manuprāt, ir ļoti grūti. Autoram tas izdevies pārliecinoši. Vismaz es noticēju.

Baumanis savā triloģijā rāda laiku pēc Lielā Ziemeļu kara, kas sākas ar Nīštates miera līgumu 1721. gadā, kad Vidzeme tiek atdota Krievijai un atjaunotas muižnieku privilēģijas, kas zviedru valdīšanas laika bija ierobežotas. Ar to sākas vissmagākais dzimtbūšanas laikmets mūsu vēsturē. Attēlojot hernhūtisma kustības sākumus, romāns reizē sniedz plašu laikmeta ainu. Tajā darbojas gan īstas, gan izdomātas personas, kas bieži (vismaz man) atgādina karikatūras. Īstās vēsturiskās vietas (romāna darbība risinās Raunas, Valmieras un Smiltenes pusē), personas (Valmiermuižas ģenerāliene Hallarte, Hernhūtes sūtnis Kristians Dāvids, Raunas mācītājs Hinkeldejs un citi) un  notikumi sacerējumam devuši tādu kā pamata tīklojumu, ko rakstnieks bagātīgi ,,aizpildījis” ar  savas fantāzijas palīdzību. Ļoti interesants darbs, kas atspoguļo nepelnīti novārtā atstātu mūsu vēstures lappusi. 

Intervijā Jānim Krēsliņam žurnālā ,,Jaunā Gaita” 1976. gadā Arturs Baumanis saka tā:

,,Vai Hernhūtieši monumentāli, nezinu. Bet uzbūves problēmas bija. No vispirmajiem uzmetumiem galīgajā versijā neuzņēmu itin nekā. Idejas ziņā ilgi svārstījos. Bet tas neuztrauca. Vispēdējos lēmumus pieņemot, bez sāpēm atstāju ārpusē diezgan daudz no uzrakstītā. Šis romāns nav ne dēku, ne vētrainas mīlestības romāns. Tēlo tautas mošanos, kad pie tās nonāk Cincendorfa vēsts. Uz to faktu ir likts galvenais uzsvars. Atmodas pacilātībai pretstatā ir tie drausmīgie apstākļi, kuŗos latvieši atradās pēc Lielā ziemeļu kaŗa.”

Un vēl – par brāļu draudzēm:

,,Brāļu draudzes ietekme latviešu vidū ir bijusi milzīga. Ir teritoriāli, ir sadzīves dažādās nozarēs. Jau 18. gadsimtenī tā kontrolēja Vidzemi no jūrmalas līdz pat Alūksnei un no Valkas līdz pat Dolei un Rīgai. Tas notika par spīti smagajām vajāšanām no mācītāju un valdības puses. Brāļu draudze ļaudis ietekmēja reizēm arī apšaubāmas kvalitātes nozīmē, teiksim, pārņemot visus muižas ierēdņu amatus un šo stāvokli izmantojot to cilvēku apkaŗošanai, kuŗi nejūsmoja par hernhūtismu. Saiešanas, kur viss dibinājās uz garīgu dziesmu dziedāšanu, jaunderības, kā arī brāļu dzīves aprakstu, dienasgrāmatu (diāriju) un vēstuļu priekšālasīšanu, veicināja lasīt un rakstīt prašanu tik lielā mērā, ka Vidzemi padarīja par izglītotāko novadu visā Krievijas impērijā. Brāļu draudzes darbinieku „kumperencītes” (konferences), jau 18. gadsimtenī savezdamas kopā gaišākos, un aktīvākos latviešus no visām malām, uzskatāmas par mūsu parlamentārisma sākumu. Brāļu draudzes „virsnieki” tik bieži piedalījās zemnieku polītisko un saimniecisko nemieru vadībā, ka krievu virskundzība un baltvācu kundzība vairākkārt pieprasīja un reizēm arī panāca brāļu draudzes slēgšanu.”

Viens no dīvainākajiem, bet reizē arī man mīļākajiem darbiem latviešu literatūrā. Iedvesmas avots.