Izdevniecība Orbita, 2022

Īsti nezinu, par ko šo rakstnieka Gunta Bereļa darbu var nosaukt. Visdrīzāk par pārdomām rakstīšanas sakarā. Tā kā pašai nācies gana dziļi iebraukt minētajā procesā, es, protams, nespēju Bereļa kunga  pārdomas lasīt ar attālinātu rezignāciju, visu salīdzinu ar savu pieredzi. Mēs esam dažādi. Un mana pieredze itin bieži, augšminēto sacerējumu lasot, iebrēcās, sak, nekā nebija, tā nav, nepavisam nepiekrītu un tamlīdzīgi. Tieši tāpēc īsti neredzu jēgu šādus darbus radīt un izplatīt – it kā pārdomas, it kā pamācības, kuras, kā jau teicu, visiem nekad vienādi neder. Bereļa personiskā pieredze, ar kuru noteikti vajadzēja publiski dalīties? Labi. Lai būtu. Ar interesi izlasīju.

Par to, kā autors saredz kritiķa misiju, atklāti sakot, jutos… pārsteigta (lai neteiktu, ka viegli šokēta):

,,Avīžu kritikai jābūt interesantai, t.i. viegli un patīkami lasāmai. To pieprasa redaktors, to vēlas miglainais un nekur nedefinētais, toties vispārpieņemtais ,,vienkāršā lasītāja” tēls, arī pašam recenzijas autoram nav nekas pretī, ja viņu lasīs un traktēs kā labu kritiķi. Savukārt interesanta kritika – tas ir nevis salkans un komplimentārs pļāpūdens, bet gan kārtīgs blieziens autoram ar mietu pa pieri. Prasti izsakoties, avīžu kritiķa uzdevums ir pamatīgi nosvētīt autoru, ka viņš atkal ir izlīdis no aizkrāsnes ar kārtējo nelasāmo lasāmgabalu, un štrunts, ka īstenībā lasāmgabals gluži lasāms. Ja kritiķis tiešām ir virtuozs, viņš izmantos vispēdīgo iespēju autoru pataisīt par muļķi un iedzīt stāvus zemē. Kritikas sižets – tā ir autora slānīšana; cik tā pamatota – tas jau ir pakārtots jautājums: ja kritika tiešām piesaista uzmanību un pārkvalificējas par aizraujošu lasāmvielu, pieņemamas ir jebkādas kritiķa sadisma izpausmes.”

Ejam tālāk. Mans jautājums: kāda jēga jau tā plānā bukletveidīgā grāmatiņā veselu nodaļu veltīt tēmai ,,rakstnieks un alkohols”? Viens slavens rakstnieks dzēra no brokastīm līdz vakariņām, cits dzerdams nodzēra arī rakstnieka talantu un nomira jauns. Slikti? Tam pretī var likt vēl kādu, kurš ,,vienā mierā dzerdams un vēl rakstīdams par dzeršanu” nodzīvoja līdz 73 gadiem…

Kam šī moralizēšana, ka ,,narkologi zina elementāru patiesību, ka cilvēks, alkohola iespaidā pamazām degradējoties, var pārstāt interesēties par sevi un pasauli” utt.? Galu galā Bereļa padoms – alkohols un rakstniecība nav savienojami. ,,Vai nu tu dzer un gausi, bet noteikti pa glumu reni izšļūc laukā no literatūras pasaules, nonākot mazā ellītē (..), vai arī nospļaujies uz kārdinājumiem un raksti.” Nē, nu skaisti! Man patīk, ka par rakstniekiem kāds viedi pasaka: ,,Viņi nemāk dzīvot, viņi nemāk arī dzert, viņi māk tikai rakstīt.”

,,Štrunts” par to un ,,štrunts” par šito, ,,trimpelēšana” un ,,kāda suņa pēc” tekstā atkārtojas atkal un atkal, radot iespaidu, ka autora mokas sacerēt jēdzīgu tekstu ir lielas. To netieši pierāda fakts, ka nelielā apjoma darbiņš, kā pats autors atzīstas, tapis piecpadsmit gadus. Tiešām. Ļoti lielas un nopietnas mokas. Jo teksti nenāk viegli. Nu ļoti grūti ir būt par rakstnieku, ticiet, tauta! (To Berelis par Bereli.  Es tā neteiktu, bet kuru tas interesē?)

Raidījumā ,,Kultūras Rondo” autors teica: ,,Es noteikti iesaku lasīt šādus rakstītmācību grāmatas. Arī manējo. Izlasīt un pēc tam izmest. Visus šos ieteikumus var paturēt prātā, bet viņiem nedrīkst uzticēties kā tādai galīgai patiesībai, jo rakstīt iemācīt no malas nevar. Rakstīt var tikai iemācīties. Ne velti es tajā grāmatā, tas padomā gan jāņem vērā, desmitām reižu atkārtoju, ka tev ir jāraksta, jāraksta, jāraksta diendienā, diendienā, diendienā. Nevienu dienu neizlaižot. Kaut vai dažas rindiņas, bet jāraksta katru dienu.”

Pēdējo padomu nekad neesmu ievērojusi, bet par pirmo (izlasīt un izmest) padomāšu.