Daudz viņu ir. Ziedoņa epifāniju.

Izvēlējos vienu pēc nejaušības principa, bet jāizbauda visas!

***

Katrai dienai ir savs vārds. Tas atnāk dažreiz kā melodisks motīvs, uzpeld, pārņem un neatstājas.

Skaidas…

Mašīna brauca pa ielu, un pāris ēveļskaidu vējš izrāva no kravas un nesa pa gaisu man pāri.

Viena skaida pazuda pilsētas bezgalībā, bet man nu smaržo visa diena. Skaidas man ir dzīves vitālākā zīme. Un nemaz nav savādi, ka skaidu smarža man – no tā zārka. Tas stāvēja klētsaugšā skaidu pilns, un mēs tam izdauzījām zaru caurumus. Mēs klētsaugšā spēlējām jūrniekus, un vectēva nāve man nelikās bēdīga: viņš aizkuģoja un nogrima mūsu šķirstā diezin kur. Tikai skaidu smarža palikusi.

Man patīk, kā skaidas griežas virpuļos. Tās man atgādina lipsi, bolero, ča-ča-ča.

Tā skrullējas apiņu stīgas, ūsu galos tā ripuļos griežas lielība, un, kad es redzu sivēnu astes, man kļūst priecīgi.

Galvenais, tad es varu daudz strādāt. Varbūt tieši tāpēc, ka skaidas smaržo pēc darba. Es atceros veco laivu meistaru mūsciemā. Viņa cepure, viņa istaba un pat viņa suns smaržoja pēc skaidām.

Es eju pa trotuāru un redzu, kā svīķurbis griežas klucī, apaļi nesdams augšup mazus aplīšus, un vecais Miklāvs saka: – Nu, puika, atmini manu mīklu – „Auniņš d… ripultiņus”.

Skaidu smarža allaž man sajaucas ar žāvētu reņģu smaržu. Milzīgās skaidu kaudzes zivju fabrikas sētā, mēs, trīs puikas, kaudzes galā sitam kārtis, aiz sētas jūra, debesīs brēc kaijas, bet lejā sver un sāla, un žāvē, dūmi griežas, un sargs lamājas pilnā rīklē – sola ādu pār acīm nomaukt. Māte smaržoja pēc skaidām un žāvētām reņģēm, un vecāmāte; man liekas, ka visas vecvecmāmuļas tur aizsaulē staigā, skaidu smaržās satinušās, un žāvē vecajam Pēterim reņģes.

Tagad nāk modē skaidu paneļi. Tā man liekas drausmīga vardarbība. Es iedomājos mazas koka drupiņas saspiestajā plaknē blakus citām drupatām no cita koka un citas koksnes, ar kaut kādu mākslīgu līmi zem preses salīmētas kopā, un tikai šī līme tās satur, nekas cits. Kā pārprastā laulībā. Kā aprēķina draudzībā.

Skaidrs, ka šai līmei ir cita formula. Turklāt daudz vienkāršāka par manējo. Neorganiskas vielas formula. Bet koka skaidiņa ir organisks savienojums. Ozola skaidas formula nav vēl uzrakstīta.

Bērza skaida ir mana māsa, tikpat dzīva un organiska kā es. Es šo skaidu pazīstu un cienu, kad to, sulas urbjot, izrauj no bērza dzīvās miesas. Lai tā satrūd pie sava bērza saknēm, pārvēršas zemē, izkūst sulā un atkal kāpj zaros, bet paneli mēs nemīlam. Tas ir mehānisks savienojums. Tas ir plakans. Un visriebīgākā ir līme, kas satur kopā – mākslīgā un neorganiskā. Man patīk skaida, kas atšķelta no sava koka, savu vērtību nezaudē. Grozu sapin bez līmes, bez naglām. Skals pie skala un no viena koka. Un tas ir skaists!

Pret skalu, kas sadeg sprakšķēdams, es izjūtu tikpat lielu cieņu kā pret pašu priedi.

Kad es guļu skaidu čupā, man liekas, ka ikkatra skaida ap mani elpo – brīvi elpo un pašapzinīgi. Kā sava koka delegāti svešas pasaules asamblejā.

Man Liekas, ka viņi aizstāvēs katrs savu koku. Apvienoto Koku organizācijas šķirotavās, zāģētavās un malkas laukumā.

Neļaus lapegli mest upē pludināt un noslīcināt, jo lapegle ir smagākais mūsu zemes koks un upe to pazudinās.

Neļaus oša koku atdot malkā, kamēr tik daudz vēl priežkoku cirvjkātu un šķipeļkātu izļogās un lūst. Kastaņas skaida aizstāv kastaņas tiesības lapot mozaīkā, kur blakus lielajām lapām ir mazas lapiņas, kaut arī to nekā un nekādi nesaprot bērzs un egle. Bet sēru bērzs drīkst savus zarus liekt lejup, tāpēc viņš savām skaidām ir visskaistākais bērzs pasaulē.

Kad es guļu tādā skaidu čupā, tad esmu kā mežā un ap mani ir tūkstošiem koku. Un tad man liekas: ja es būtu skaida, tikai plika skaida, – arī tad es savu vērtību nezaudētu, jo esmu skaida no tā koka, kam ir saknes.

Tajā nokaltušajā zarā vārna ķērc, bet tajā lokanajā pakārta sulu pudele. Es redzu vīrus ar zāģiem, urbjiem un cirvjiem. Tie iet uz mežu. Skaidas lido. To ir pilna pasaule. Un skaidas man ir dzīves vitālā zīme.