Izdevniecība Zvaigzne ABC, 2017. gads
Šo grāmatu izlasīju otro reizi ar mērķi labāk izprast 20.gs. vidus notikumus. Notikumu tur īsti nav, to jau zināju, bet nedomāju, ka otrreiz tik spēcīgi dabūšu ,,ar mietu pa pieri”. Ziniet, kā ir? Vismaz man. Kad daudz visu ko lasa, iespaidi kaut kur sablīvējas un sajaucas, un galu galā paliek tikai TĀ sajūta, kas uzreiz nāk atmiņā, paņemot rokās pirms vairākiem gadiem izlasītu grāmatu. Protams, ar izņēmumiem. Bet ne par to. Par ,,Vēstuli ar pielikumu”. Vēsturnieces Ineses Dreimanes debijas romāns, kurš savulaik mani nošokēja ar… kaut kādu nedabisku patiesumu laikam. Ar to, ka lasot burtiski iedzīvojos aprakstītajā vidē, līdz šermuļiem pār kauliem uz savas ādas sajutu visas tās šausmas, netaisnības un nelietības, kādas vienkāršiem Latvijas iedzīvotājiem atnesa brīvās valsts trīsreizējā okupācija. Kas bija kā katalizators cilvēku raksturiem, uzticībai saviem un kopīgiem ideāliem, spējām pieņemt likteni, nenododot sirdsapziņu. Tai darbā nebija nekā briesmīgi asiņaina un šausminoša kā Nesbē krimiķos, bet līdz pēdējai lappusei spriedze saglabājās un, dodoties pie miera, gribējās ilgi, ilgi lūgt Dievu, lai nekas tāds mums nekad un nemūžam nebūtu jāpiedzīvo. Bet… karš ir tuvu, un varbūt arī tāpēc tik spēcīgs iespaids, ko atstāja Inese Dreimane romāns. Arī toreiz neviens neticēja, ka karš iebridīs konkrēti viņa pagalmā. Arī toreiz cilvēki gribēja mīlēt, nevis mirt par svešiem ideāliem (nu, varbūt ar dažiem izņēmumiem, un arī tagad tādi ir).
Saturu, protams, neatstāstīšu, tikai pārdomas. Romāna beigu daļā varone it kā starp citu piemin, ka viņai piedzimusi meita. Es tā nodomāju – priekš kam tad tas bija vajadzīgs? (Kad lasīsiet, varbūt sapratīsiet, kāpēc es tā nodomāju.) Bet naktī, netiekot vaļā no romāna iespaida, izprātoju, kāpēc rakstniece ievilkusi šo līniju savā darbā. Māte meitai, kā likās, nepievērsa gandrīz nekādu uzmanību, jo savu personīgo pārdzīvojumu dēļ to vienkārši nespēja. Gan jau mīlestība pret bērnu bija, bet… Meita, kurai jādzīvo mūsu laikā, neko nezinot par savas radītājas (fizioloģiski paša tuvākā cilvēka) piedzīvoto, jo romānā skaidri pateikts, ka galvenā varone nekad un nevienam savu pagātni neatklās. Cik tādu noklusētu, noslēptu likteņu guļ kapos, par kuriem bērni un bērnu bērni nezina vispār neko?
Mana omīte arī nesagaidīja mājās vīru, Latvijas armijas virsnieku, kurš pēc kara iegāja mežā, lai cīnītos partizānos. Tagad zinām, ka viņu nošāva aplenkuma laikā 1946. gadā Lubānas pusē. Tālāk – līķa izvazāšana pa pagastu, pēcāk aprakšana nevienam nezināmā vietā. Omīte par viņu nekad nerunāja. Glabāja dažas lietas, kurām mēs, mazbērni, nedrīkstējām pieskarties – kā svētumu. Arī, kad pēc Atmodas atklājās patiesība, viņa teica, ka neko nav zinājusi. Baidījusies meklēt bērnu dēļ. Arī apdraudēt citus ģimenes locekļus, kuriem gan tāda piesardzība neko nedeva – izsūtīja tāpat.
Mamma saka, ka nemaz negribot neko zināt. Viņa savu tēvu gandrīz neatceras. Tas arī viss stāsts. Par bērniem, kuriem neko neatklāj un kuri neko negrib zināt.