Izdevniecība DienasGrāmata, 2020. No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Sākšu ar to, ka uzteikšu grāmatas noformējumu un, protams, Maimas Grīnbergas tulkojumu. Kā arī oriģinālo ideju – radīt divu dažādu tautību rakstnieku kopdarbu, kas, manuprāt, izdevies ļoti veiksmīgi. Žoludes sievišķīgi trauslais, maigais pa pusei dzejojums, pa pusei stāsts labi sader ar Aleksejeva vīrišķīgi skarbo vēstījumu, kopā veidojot jauku… pasaku? Tēlojumu? Stāstu? Jauna vēsturiska romāna ieskicējumu varbūt?

Galīgi neesmu spēcīga literatūras teorijā, tāpēc nezinu, kā konkrēto literāro darbu nosaukt. Mēģināšu izstāstīt līdzībās. Abu rakstnieku kopīgais vēstījums man atgādina raibu tamborējumu, par kura pielietojumu īsti nav skaidrības. Rakstniece-latviete iesākusi ļoti apņēmīgi, skaistās valodas kruzuļi meistarīgi rindojas grodā rokdarbā, un tā tas ir, līdz Marta zaudē savu grēka augli, kas kaut kā ļoti viegli un vienkārši (piedošanu, es zinu, kas ir spontānais aborts) noplunkšķ podā. Tad stāstā ienāk karš, bet skaisti iesāktajā rokdarbā sākas haoss – cilpu cilpām, mezglu mezgliem, kaut kā jau līdz galam tamborētāja tiek, bet iespaids tāds, ka diegi beidzas, vai arī palikuši tikai bezkrāsainie. Saturiski – liels lēciens pāri dažādiem visiem labi zināmiem faktiem. Jā, Martas dzīve ir noslēpumu pilna, un līdz galam tos neatšifrēs jau vairs neviens, tomēr dažas lietas pētnieki ir atklājuši, un tās komentārus neprasa. Vienā teikumā Marta tiek izņemta no Glika vecākā dēla rokām un atdota ,,kādam zviedru dragūnam”, bet nākošā lappusē jau saņem dāvanas no Pētera (ne Marienburgas krišanas, ne Šeremetjeva, ne Meņšikova) un vēl pēc brītiņa jau stāsta, ka ,,tagad mana Baznīca bija cita – pareizticīgā”.  Pēdējie divi teikumi: ,,Citā zemē man tagad cita dzīve – Katrīnas. Un šajā dzīvē man ir viss.”  Pavediens norauts. Tamborējums, manuprāt, sabojāts. Par laimi sākas otrs – Adriana stāsts. Lai cik savādi nebūtu, tas itin veikli izlīdzina iesāktā rokdarba negludumus un veikli saliek visu atpakaļ rāmjos. Mazliet brutāli, bet īsti laikā. Rakstnieks-igaunis ir diplomēts vēsturnieks, kurš sarakstījis vairākus vēsturiskus romānus, bet viņa īsprozas darbs – novele ,,Adrians” – Igaunijā jau iepriekš tikusi izdota un saņēmusi balvas.

Stāsts beidzas ar Adriana mocekļa nāvi. ,,Es paraudzījos visapkārt, meklēju atbalsta punktu. Tāda nebija. Pasaule bija neskaidra, palsa, ar skrandainām malām, raksti uz tās bija krecelīgi, bez nozīmes.” Un beidzot: ,,…tās ir tikai teikuma beigas, Adrian, tikai beigas, tikai punkts.”

Literāra fantāzija? Lūk, arī tikko aplūkotā īsdarba žanrs iezīmēts. To devis autors darba nobeigumā.

Teikuma beigas? Nezinu. Varbūt vajadzēja turpināt, un mēs sagaidītu jaunu, lielisku vēsturisku romānu?