Piedzīvoti daudzi izdevumi, es lasīju 1936. gadā Jāņa Rozes apgādā iznākušo grāmatiņu (bilde gan no daudz jaunāka izdevuma, vecais neļāvās pievienoties).

Kā nosmaržoja vasara no ievziediem līdz vēlam rudenim, kad salnas apkoda dāliju ziedus!
Dievs, Daba, Darbs.
Dievs dabā. Liels, spēcīgs, visur līdzi esošs un mierinošs.
Tik brīnišķīgus dabas tēlojumus, kādus pratis uzburt Akuraters, man domāt, šodien vairs nespētu uzburt neviens. Mums taču nav laika, visu aprij steiga; kāda tur siena pļauja ar izkaptīm?
,,Šorīt mēs pļaujam četri — arī saimnieks ir līdz – man ir kauns aizkavēties. Rasa tek ar straumi, kad izkaptis trinām, un zāle gāžas šņākdama. Baltas, krāšņas vījgriezes krīt viena uz otras un smaržo un vīst drīz. Un kad saule sāk dedzināt, no visa kūp vītuma smaka. Griezes laižas ap mums un kliedz, viņu pērkļus mēs esam pārpļāvuši. Raibas un sarkanas zemes bites dūc ap galvu un šur tur paveļas viņu migas ar šūnām un medu. Mārtiņš, atrazdams medu savā vālā, tecina to mazā pudelītē — tas esot labs pret rīkles krupi un nelabiem sapņiem.”
Mūsu darbi ir citi, visa dzīve ir cita, ak dieviņ! Mūsu sapņus piepilda dators un internets, mums zemes bišu medu nevajag.
,,levas un cerinas un ābeles ir apziedējušas, un pašlaik zied rudzi uz lauka. Kā dzelteni kumeļi joņo dažreiz ziedu pulki no vienas druvas uz otru. Un dārzā, gar saimnieka istabas logiem ir jasmīni, pusplaukuši un pumpuros. Mēs ar Mārtiņu no agra rīta smērējam ratus – mēsli jāved uz lauka…”
Darbs, kas paņem cilvēka jaunību. Tēlaini aprakstīts, līdz sūrumam izsāpēts. Par visas vasaras gājumu pārdesmit rubļi no saimnieka un auduma gabals no saimnieces jaunam uzvalkam.
,,Un nejauši, kad es pa ielu eju un migla veļas, es satieku bēru gājienu. Pulks baltu tēlu ar vaiņagiem galvās un ar zariem rokās, nes uz ziedu nestuvēm mīļu, mirušu meiteni.
Es pieeju un apstājos un redzu: guļ mana jaunība uz nestuvēm un ir mirusi.
Es pazīstu arī nesējus un dziedātājus — tās ir manas kalpa zēna dienas, viņas smaida man un dažas slauka acis un raud, un dažas kvēpina ievziedus un pļavu vijgriezes un liepu saldumu, kā dziļu
dienu svelmes.”