Jāņa Rozes apgāds, 2012. No igauņu valodas tulkojusi Maima Grīnberga.

Šo grāmatu es uzskatu par savu (izklausīsies skaļi, bet cits apzīmējums nenāk prātā) Bībeli. Jā gan. Tieši tādam jābūt vēsturiskam romānam! Manuprāt, spožs igauņu rakstnieka Jāna Krosa meistardarbs, kuru tikpat spoži iztulkojusi mūsu tulkotāja Maima Grīnberga (no sirds apbrīnoju).

Grāmata ir šaušalīgi bieza, lasīju lēni. Gandrīz vai tā, ka beigās šis tas no satura, kas bija pa vidu, jau izkritis no prāta, jo faktu, notikumu, ļautiņu romānā ļoti daudz. Kā nekā autors darbu rakstījis desmit gadus, tā četras daļas Igaunijā izdotas laikā no 1970. līdz 1980. gadam. Tomēr sižets, lai arī stāsta par vienu galveno varoni, tik labi savīts, ka centos neizlaist nevienu rindiņu. Valoda paņēma savā varā, iztēle spilgti zīmēja romānā attēloto notikumu ainas – bieži visai drūmas, reizēm mazliet smieklīgas, bet caur un cauri ticamas un dzīvelīgas. Atgādināšu, ka romāns sarakstīts par Livonijas laikmetu, 16. gadsimta otro pusi, kad (tas, atšķirībā no lielas daļas romānā attēloto notikumu, kas radušies rakstnieka iztēlē, gan ir skaidri zināms) dzīvoja tā galvenais personāžs, Livonijas pēdējais hronists Baltazars Rusovs. Jāns Kross piedēvējis Rusovam igaunisku izcelsmi, un tas ir ļoti ticams (tikpat ļoti, cik Krievijas ķeizariene Katrīna I ir latviskas izcelsmes meiča, nevis lietuviskas, kā to apraksta Sabaļauskaite savā ,,Pētera imperatorē”). Kāds varbūt pārmestu rakstniekam, ka romāns pārāk apjomīgs, tā teikt, varbūt vajadzēja saīsināt, lai pārāk nenomocītu lasītāju… Nezinu. Man bija pašā laikā. Pie tam es labi zinu, kā ir, kad tik daudz meklēts un pētīts, un arī uzieti visvisādi pagātnes dārgumi – kā tos vienkārši izmest no teksta?!

Lasot par Baltazaru, var iztēloties paralēles, kādas rakstnieks Jāns Kross savilcis ar sava varoņa gaitām un pats sevi romānā. Šai būtībā fiktīvajā Rusova dzīvesstāstā samanāmas vairākas autobiogrāfiskas detaļas. Protams, vēstures liecību pētīšana, aprakstīšana, lai atstātu liecības nākamajām paaudzēm (Kross izteicies, ka rakstot jūtas kā arheologs, kas veic svarīgus izrakumus). Arī – rakstnieks kā svešinieks savā zemē, rakstniecība kā bīstama nodarbošanās (autors izcietis desmit gadus izsūtījumā).

Tallinas Zvejsētas vezumnieka dēls Baltazars, zinātkārs un spītīgs, dodas pasaulē, lai mācītos un pakāptos kaut nedaudz tuvāk tām debesīm, pie kurām turas maza zēna apbrīnots virves dejotājs romāna sākumā. Viņam tas izdodas. Pēc garajiem klejojumiem atgriezies mājās, Baltazars Rusovs kļūst par Tallinas luterāņu Svētā Gara baznīcas mācītāju un, sapratis, ka viņa dzīves laika notikumi pabrāžas garām, neviena nepierakstīti, ķeras pie sava mūža darba – Livonijas provinces hronikas rakstīšanas, par ko sākumā kautrējas izstāstīt pat sievai.

Kā jau teicu, grāmata ir ļoti bieza. Ja ņemtos aprakstīt sīkāk tās saturu un visu, kas mani pozitīvi iespaidoja, apraksts izvērstos bezgalīgi plašs. Vienu gan vēl pieminēšu – ,,Stūrgalvības hronika” (igauņu variantā pēc autora ieceres romāns saucās ,,Starp trim mēriem”) noteikti ir milzīgs autora cieņas un mīlestības apliecinājums savai tēvzemei, pirmkārt, sirmajai Tallinai un tās iedzīvotājiem.