Laika Grāmata, 2017. gads

Grāmata, kura aizkustināja no pirmās lappuses. Brīnums, ka tikai tagad nonākusi manās rokās.

,,…maija vakars, maija vakars, tas vien jau izteic visu… Pāri zaļai zemei dzidrajā zilumā slīd reti skaistie mākoņi, atstarodami maigu, iedzeltenu gaismu. Klusi, sirds, pati zeme tevi nes cauri zilajai mūžībai, garām zvaigznēm un zvaigznājiem. (..) Cik dziļš un neizmērojams ir dzidrais zilums, cik sīks un niecīgs ir cilvēks ar savām sāpēm un ilgām zem viņa…”

Tā rakstīja dzērbeniete Jette Užāne savā dienasgrāmatā, kad viņai bija tikai nedaudz pāri divdesmit. Jette, kuru bērnībā sakropļoja slimība, un kurai garum garus gadus nācās pavadīt ratiņkrēslā. Jette, kuru visa Latvija iepazina laikā, kad par Atmodu vēl tikai sapņojām. Toreiz daudzi apbrīnoja un sajūsminājās par viņas dabisko mākslinieces talantu, mīļi iesaucot par Cimdu Jettiņu. Lai arī viņas kājas nespēja staigāt, viņas rokas radīja brīnumainus cimdu stāstus, bet sirdsgudrība saviļņoja līdzcilvēkus, vēršot pasauli siltāku un labāku.

,,Jettes dienu grāmatas” lielāko daļu aizņem jau pēc Jettiņas nāves atrastās dienasgrāmatas teksti. Grāmata izdota 2017. gadā, kad viņas jau desmit gadus nebija starp dzīvajiem, un tajā, kā Elīna atzinusi, atainots ,,viss sūrais laimīga cilvēka tapšanas ceļš”.

Mazā sapņotāja Elīna kā septiņgadīga meitenīte sastapās ar brīnumaino savādnieci Jettiņu, un gluži nemanot tapa noburta, kļūstot par viņas draugu mūža garumā:

,,Mēs uzreiz sākām runāties, un viņa mums izrādīja savu māju. No sākuma mēs iebīdījāmies pirmajā istabā, un viņa teica, ka tā ir vasaras virtuvīte, tas šķita tik jocīgi, ka mājā var būt gan ziemas, gan vasaras virtuve; nākamā istaba bija ļoti gaiša, spīdīgu, brūni krāsotu koka grīdu un dzelteni oranžām, strīpainām tapetēm. Man tās likās ļoti priecīgas, jo atgādināja mana tēta pidžamu, kad mēs ar mammu braucām pie viņa uz Tērvetes sanatoriju. (..) Jettiņa ieveda savā virtuvītē un parādīja man savas panniņas un katliņus, un tie bija kā no mūsu bērnudārza leļļu stūra! Jā, tieši ar tādiem mēs spēlējāmies ,,mājās”, un tas bija pa īstam! Pieaugušie neticēja, bet nu es biju satikusi vienu pieaugušo, kurš arī spēlējās, un tas bija pa īstam, jo no visiem šiem trauciņiem varēja ēst, tajos varēja cept olu, vārīt putru un ūdeni kafijai. Es biju satikusi pieaugušo, kas tomēr nebija pieaugušais, jo viņš pasaku pasauli pārvērta par īstenību tik viegli, it kā pieaugušo un bērnu pasaule, spēlēšanās un īstā dzīve būtu viss kopā, it kā starp to robežu nemaz nebūtu. ,,Manā valstībā es esmu karaliene, un es varu izvēlēties, no kādiem traukiem ēst,” viņa teica un tad uzdāvināja man mazu adītu rozā somiņu, tik maziņu, ka tur varēja ielikt tikai vienu mazmazītiņu rožu smaržu pudelīti, un teica, ka visas mazas meitenes ir pasaku princeses, un viņām ir nepieciešama maza somiņa ar smaržu pudelīti.”

  1. gada 7. maijs ir Jettes Užānes dzimšanas diena, un vai gan cilvēks varētu izvēlēties burvīgāku laiku ienākšanai pasaulē? Viss smaržo, viss zied, arī pats mazākais, necilākais kociņš un krūmiņš, kuru ikdienā neievērojam, lūko raisīt spriganus pumpurus un žilbināt ar košu zaļumu. Bet tad pēkšņi uzkrīt salna. Kā Jettei mazotnē slimība – kaulu tuberkuloze, no kuras sekām viņa cieta visu mūžu.

,,Kā man gribas iet,” viņa ierakstījusi dienasgrāmatā. ,,Ar katru vissīkāko muskulīti, katru matiņu – es pati esmu tikai viena gribēšana! Te nu pierādās, cik maz kādās vietās var līdzēt griba. Zinu, ka tas vairs nekad nenotiks, tomēr sirds vēl negrib ticēt un jautā – vai tiešām nekad, nekad, nekad?!! Tad tiešām liekas, ka sirds vai no rasas var lūzt…”

,,Cik daudz sniega pārslām jākrīt, lai zeme būtu balta? Cik daudz cilvēkiem jāiet bojā, lai iezīmētu jaunu laikmetu?” Jette jautājusi. Jo toreiz, kad sākās karš, viņa bija tikai padsmitgadīgs skuķēns. Nespēdama dzīves īstenībai pretī stāties, viņa tomēr šo dzīvi ļoti mīlējusi un mācējusi novērtēt: ,,Svētīsim katru brītiņu, ko esam uz šīs zemes, lai nu kā mums katrreiz iet… Jo bez tās melnās stundas mēs jau arī balto neieraudzīsim. (..) Es pateicos šai dienai par īso, gaišo rieta brīdi, par sārto mākonīti pelēkās debesīs.”

Viņas pasē padomijas ierēdņi bez šaubīšanās ierakstīja: ,,analfabēte”. Jo Jette nebija gājusi skolā. Domāju – kāds kauns šiem ierēdņiem! Kurš no viņiem mācētu tā uzrakstīt ar visām savām augstajām izglītībām?

,,Tu taču tici mūžīgai dzīvībai, mūžīgai kustībai, nezūdamībai – dzīvība viļņo un grimst, bet nenorimst – viss mainās, pārveidojas, bet nepazūd. Dzīvība kā mūžīgi viļņojoša straume, kā vienmēr zaļojošs koks, kuram reiz plaukst un birst lapas. Nekas nebūs zudis, ja tu mirsi, kaut kur citur kāds sāks no tās vietas, kur tu paliki, kāds cits izdarīs to, ko tu domāji.”

Paldies, Elīna Apsīte, par grāmatu, kas vērta gaišāku un mīļāku manu ikdienu!