Izdevniecība ,,Likteņstāsti”, 2004. gads

Neliela grāmatiņa, kuru izlasīju tāpēc, ka interesējos par pirmskara norisēm teātra ļaužu dzīvēs – kādi bija aktieru kursi un ko tajos mācīja, kāpēc jaunieši tolaik, kā autors izteicās ,,krita grēkā, iemīlēdamies teātrī”. Ne mirkli nenožēloju! Dzirkstošs humors, dzīva klātesamības sajūta, raits stāstījums. Grāmatiņa no sērijas ,,Latvijas teātra zvaigznes”. Kārlis Pamše neapšaubāmi piederas teātra zvaigžņu plejādei, jo bijis ar sirdi un dvēseli uzticams savai profesijai, pareizāk sakot, profesijām, jo bijis gan aktieris, gan režisors un arī lielisks stāstnieks. Es viņu atceros kā jau pavecu vīru, bet arī toreiz, kad parādījās uz skatuves vai televīzijā, humors no viņa dzirkstīt dzirkstīja.

Kārlis ar drauga (cita Kārļa) mammu no dzimtajiem dzelzaviešiem nejauši sagādās kopā operas izrādē, ko abi skata pirmoreiz dzīvē.

,,Starpbrīdis.

– Kāpēc tu neaplaudēji, Kārļa māt, vai tad nepatika? – es prasu.

– Patika jau gon, bet kā lai es plaukšķinu, mon abas rokas iekrampētas, citādi as navaru notupāt.

Izrādās, pustumsā viņa nebija pamanījusi, ka krēsli ir ar tā sauktajām atklapītēm…”