Vai esmu lasījusi ,,Staburaga bērnus”? Droši vien jā, bet tas bija tik sen, ka atmiņa iespaidus sen dzēsusi. Pamatskolas eksāmena līmenī droši vien arī šodien uz knapu trijnieciņu (kā manos laikos) spētu pastāstīt par šo Valda grāmatiņu – ka tur darbojas divi puikas, Jancis un Marčs, ka abi ir lieli dabas mīļotāji un pētnieki, ka dzīvo nu jau sen appludinātā Daugavas Staburaga tuvumā Vīgantē un bieži dodas uz Liepavotu. Vārdu sakot, rakstnieka bērnības atmiņu tēlojums. Ka autora vārds ir Valdis (tikai Valdis, bez uzvārda), atceros, mani skolas laikā mulsināja. Un rakstnieka Voldemāra Zālīša personība jau pieaugušu, atzīšos godīgi,  diez ko neinteresēja. Līdz brīdim, kad uzzināju, ka rakstniece Linda Šmite, par kuras talantu esmu pārliecināta, uzrakstījusi romānu par ,,Staburaga bērnu” autoru, piedevām ar grāmatai doto virsrakstu liekot saprast, ka ne tikai ,,Staburaga bērnu” vien.

,,Pedagogs Voldemārs Zālītis, rakstnieks Valdis – divas personības daļas, kuras gāja roku rokā. Lindas Šmites romāns atklāj, kā Sausnējā dzimušā zēna jūsmīgā daba radīja vairāku paaudžu lasītāju iemīļoto bērnības stāstu “Staburaga bērni”, kas nu ir arī piemineklis Daugavas dzelmē nogremdētajai leģendārajai klintij. Arī to, cik ļoti pašam Valdim gribējās pacelties pāri savam pirmajam romānam, palikt lasītāju atmiņā ar ko vērienīgāku un vērtīgāku. Un paver vēl vienu mazāk zināmu šķautni Latvijas 20. gadsimta pirmās trešdaļas kultūras dzīvē,” rakstīts portālā www.staburags.lv.

Romāns sagatavots un izdots apgādā ,,Latvijas Mediji”, un uzreiz gribas paslavēt tā vizuālo izskatu – gan vāks ar Valda jaunības dienu portretu, gan interesantais lappušu noformējums rada ļoti patīkamu iespaidu. Ar baudu atšķīru grāmatu, lai nodotos nesteidzīgai lasīšanai.

Visvairāk labu vārdu jāsaka par rakstnieces valodu. Zinu, ka Linda Šmite ir Ilzes Indrānes skolniece un rakstniecībā kādu laiku centusies saglabāt savas skolotājas stilu un izteiksmes veidu, taču šoreiz viņa iedvesmojusies, šķiet, no paša Voldemāra Zālīša un viņa ,,Staburaga bērniem” – daži teikumi, šķiet, pārceļojuši no puisēnu mutes uz jaunās grāmatas lappusēm. Tik poētiski plūst teksti, ka tīrā bauda lasīt:

,,Nu kurš gan domātu, ka Baltmuižas ceļi un pļavas ir tīras un tikai baltas? Raibu raibās krāsas naujums šorīt lejas un laistās, tikai ne balta. Mākoņi debesīs kā netīri spilveni, zālē nevienas baltas puķītes. Kur tas baltums? Akmeņi ceļa malā melli vien, rasa zālē nevis palsa, bet zili zaļa…”

,,Spilgts un iejūtīgs “Staburaga bērnu” autora portretējums precīzā laikmeta šķērsgriezumā,” par grāmatu teikusi Latvijas Avīzes kultūras žurnāliste Linda Kusiņa. Varu tikai piekrist, bet… Šķirot romānu lapu pa lapai un secīgi pēc kārtas uzzinot par Voldemāra Zālīša dzīves gaitām, ik pa laikam apstājos. Apmēram tā – ceļš taisni un līgani plūst zem kājām, bet pēkšņi kāda bedre vai gramba, un līganais plūdums beidzas. Stāvi un domā – kāpēc? Valdis tikko iepazinies ar jauku, ilgi kārotu meiteni, aktrisi, šķiet, tur varētu veidoties kopīgs stāsts. Tu pāršķir lapu, sākas jauna nodaļa, un… šī jaukā meitene jau ilgāku laiku, kopš sieva un bērna māte…

Tikšanās reizē grāmatas atvēršanas svētkos Sausnējā autore ar smaidu teica, ka viņas jaunā romāna varonis savā dzīvē bijis tik ļoti pareizs, ka grūti par tādu kā viņš uzrakstīt kaut ko ļoti aizraujošu. Jā, tiešām. Aizrautības un dinamikas man mazliet pietrūka, pareizā varoņa pareizā dzīve, romānam virzoties uz noslēgumu, atklāti sakot, sāka garlaikot. No otras puses, uzzināju gana daudz jaunu faktu par mūsu Latvijas ievērojamām personībām – Raini, Stučku, Blaumani, Plūdoni – un to, kā Valdis sevi izjuta viņu starpā. Viņu ēnā, pareizāk sakot. Cenšoties un cīnoties, tomēr allaž noskatoties, ka kādam citam ticis vairāk atzinības, kāds cits pamanīts, bet viņš nē, kādam citam veiksme smaidījusi daudz biežāk. Jā, tieši veiksme. Tā dzīvē gadās.

Viena izcila personība, bez kuras Latvijas raksti nezaigotu visā spožumā, ir pacelta no aizmirstības un aprakstīta romānā. Noteikti izlasiet visi, kam svarīga mūsu tēvzemes vēsture un nav vienaldzīgi tās labāko dēlu likteņi. Katrs latvietis zina, ka Rīgā ir Valda Zālīša pamatskola, bet vai viņš zina arī, kas bija Valdis Zālītis?