Izdevniecība Latvijas Mediji, 2022.

Labi saprotu autori. Ja man būtu pieeja vēstulēm, kuras pilnā nopietnībā rakstījis kāds mūsu dižgars savā jaunībā un arī vēlāk (pie tam TĀDAS vēstules), visdrīzāk rastos jauns romāns. Jautājums, uz kuru neviens tā arī līdz šim man nav atbildējis, ir sekojošs – kā, nu KĀ šīs vēstules saglabājušās līdz mūsdienām?! Vai tiešām Plūdons bija tik pārņemts ar savu personu, ka pats novēlēja savu korespondenci muzejam? Droši vien radi. Brālis, sievasmāte? Ko pēdējā domāja, atdodama tik ļoti intīmo saraksti svešu lasīšanai?

Manuprāt, vēstuļu romānā bija par daudz. Vienveidīgas, vienas un tās pašas frāzes murmuļojošas, galu galā garlaicīgas – pārskrēju ar acīm, nemaz nelasot. Un romāna ,,īstā” teksta par maz. Šoreiz tāda sajūta, ka autore, piedodiet, bet ir lūkojusi ,,izbraukt  cauri uz vēstulēm”. Kaut arī saprotams, ka viņai tās likušās svarīgas. Kuru citēt, kuru izmest – tas vienmēr ir sarežģīti. Labi zinu, ka autors pats kā no malas lasītājs bieži īsti nespēj darboties.

Tātad – romāns par Plūdoni jebšu Vili Lejenieku lielā mērā balstīts vēstuļu citēšanā. Ja godīgi, šī ielūkošanās pa atslēgas caurumu sveša cilvēka dvēseles kambaros kaut kādā ziņā šķiet… neteikšu, ka pretīga, bet krietni neestētiska gan. Kāds jauneklis, kuram allažiņ trūcis mātes mīlestības, vienlaikus iemīlas kā mātē, tā meitā. Pēdējai, starp citu, romāna iesākumā ir tikai desmit vai vienpadsmit gadi. Mātei trīsdesmit astoņi. Nu, priekš mūsu laikiem, kad esam norūdīti ar visādām lolitām un divām mammām un diviem tētiem, kas, lai netiktu apsaukāts par atpakaļrāpuli, jāuztver kā dabiska parādība, šāds Viļa ,,izgājiens” nepavisam nav nekas ekstrēms. Tomēr jāatceras, ka notikumi, kas attēloti romānā, risinās ap 19.-20. gadsimtu miju, un toreiz morāles normas cilvēkus tomēr turēja rāmjos. Apkārtējo reakcija uz īpatnējo mīlas trīsstūri

Maija Krekle raksta vienkārši, bet aizraujoši. Galveno varoņu tēli iezīmēti gana kolorīti, un es kā lasītāja noticu visam, kas uzrakstīts. Spēju pat saprast un piedot. Sievietes. Tikai ne Vili. Tāda apmēra egoistu var tikai pameklēt, un, tuvojoties stāsta finālam, mazās Frīdas pielūdzējs un jaukās ,,māmiņas” lolojums jau šķita tik atbaidošs un nepatīkams, ka pat lasīt par viņu vairs negribējās. Kaut ko mazliet līdzīgu izjutu, lasot Bereļa grāmatu ,,Vārdiem nebija vietas”, kaut arī grūti starp abiem darbiem savilkt paralēles. Bet tā fiziskā nelabuma sajūta… jā, tieši tā, vismaz man, sēdēja mēles galā toreiz, kad iepazinu izdzimteni Tušu, un arī tagad, lasot par lirisko dzejdari Vili Lejenieku. Un tik ļoti negribas zināt, ka viņš taču bija un ir tas pats Plūdons, kura vārsmas mēs, latvieši, tik ļoti mīlam. ,,Brīnums, briljants, dzelme,” par Plūdoņa liriku saka aktieris Vilis Daudziņš. Piekrītu. Un nekādi nesaprotu, kā, būdams tik nejauks tips, kādu ar vārdiem uzgleznojusi romāna autore Maija Krekle, dzejnieks Plūdons spēja radīt ko tādu. Dieva brīnumi.