Tulkojusi Kristīne Blaua. LA izdevniecība, 2016

,,“Bustera ausis” ir romāns par mīlestību, uzticību un nodevību, un tas atzīts par labāko Marijas Ērnestamas romānu un saņēmis trīs Francijas balvas Prix Page des Libraires, Prix La Passerelle un Prix de l’Armitière.” Tā rakstīts uz grāmatas vāciņa. Meklēju kaut ko brīvbrīža palasīšanai un nolēmu pieķerties. Vāka bilde gan pabriesmīga, bet, ja jau autores labākais darbs, turklāt trīsreiz ,,karogots”…

Teikšu, kā ir – jau no pirmajām lappusēm aizrāva valodas stils – kaut kas tik pazīstams, labi saprotams, laikam jau ziemeļniekiem raksturīgs. Romāns rāda īsti zviedrisku dzīvi. Tā kā esmu tur vairākkārt bijusi, tad viegli iztēloties gan lauku pilsētiņu, gan baznīcu, gan klinšaino salu jūrā. Arī ar aprakstīto ģimeni, šķiet, viss gandrīz kārtībā, kaut uztrauc jau pašā sākumā paustā varones atzīšanās, ka kopš septiņu gadu vecuma plānojusi nogalināt savu māti. Kaut kas traks, vai ne? Nu, pamazām atklājas iemesli, un galu galā tāds plāns nemaz vairs nešķiet tik nereāls, kaut arī ir šausmīgi ekstrēms, bet, kā viss norisinās tālāk, protams, nestāstīšu, lai neatklātu intrigu. Pateikšu vienīgi to, ka uz beigām lieliski iesācies gabals pamazām ,,pārgāja lubenē”, kā es nosauktu procesu, kas, manuprāt, notika. Rakstniece ,,nepavilka” līdz galam, uzradās vairāki apšaubāmi varoņi un arī galvenās varones darbības vairs nepārliecināja, kaut varbūt, ja ļoti piespiestos, varētu arī noticēt, ka viņa tiešām tā rīkojās.

Katrā ziņā bija interesanti palasīt kaut ko pavisam ,,no citas operas”, jo parasti grāmatas, kuru vākus rotā daiļavas ar rožu pušķiem, lasīšanai neizvēlos. Šai gadījumā iztēli sakairināja fakts, ka Ērnestama pieteikta kā ,,spilgtākā psiholoģiskā zviedru detektīvu autore, kas suģestē un satrauc vienlaikus”, un attiecīgajā brīdī meklēju kaut ko izklaidējošu. Izklaidējos tā, ka diennakts pagalam. Grāmata bija aizraujoša. Un tas laikam ir labs rādītājs.