Izdevniecība Zvaigzne ABC, 2017. No angļu valodas tulkojusi Agnese Kasparova.

“Melnās ūdensrozes” aizsākas gandrīz kā pasaka: reiz dzīvoja trīs sievietes. Viena bija traka, otra bija mele, trešā – egoiste… Viņas nebija viena vecuma. Vienai bija vairāk nekā astoņdesmit gadi, un viņa bija atraitne. Otrajai bija trīsdesmit seši gadi, un viņa vēl nebija krāpusi savu vīru. Trešajai bija gandrīz vienpadsmit gadi, un visi skolas zēni gribēja viņu par savu draudzeni. Viņām bija arī kaut kas kopējs – vecākajai piederēja skaista glezna, jaunākā izcili gleznoja, bet vidējā ļoti interesējās par māksliniekiem. Viņas dzīvoja mazajā, brīnumskaistajā Živernī, ciematā, uz kuru impresionisma cienītāji dodas teju vai svētceļojumā, jo tieši Živernī ir tā vieta, kur tapušas slavenās Kloda Monē “Ūdensrozes” un daudzas citas gleznas. Lai gan uz šejieni ik vasaru plūst tūkstošiem tūristu no visas pasaules, trīs sievietes kaismīgi vēlējās doties tālu prom un nekad neatgriezties…”

Nespēju atturēties no šī citāta, kas kaut kur presē jau pavīdējis. Un kā nu ne, jo tieši pašā grāmatas sākumā, šo izlasot, sapratu, ka šis darbs domāts man. Jo man ir stāsts par Živernī. Reiz, kad bijām Parīzē, ļoti vēlējos turp nokļūt, bet… nepratu iegādāties vilciena biļeti un, kā smejies, paliku gribot. Pēc tam daudz lasīju un skatījos filmiņas par šo vietu. Un kaut kā tā milzīgā vēlēšanās tur atrasties ,,atlaida”. Jo lieli tūristu pūļi gan apgrūtina, gan izjauc noskaņojumu. Komercijas smaka ir atbaidoša tādās vietās. Taču grāmata par Živernī vēl nebija lasīta. Un šī tik tiešām bija īstā! Gan spriedzīte, gan skaistums un noskaņojums. Jā, arī kultūrvēstures zināšanas, ko rakstnieks meistarīgi spējis ievīt romānā un ,,iebarot” lasītājam. Izcils darbs, cepuri nost!