No somu valodas tulkojusi Gunta Pāvola. Zvaigzne ABC, 2015. gads

Sakarā ar to, ka esmu iecerējusi jaunu romānu, kura darbība risināsies (man neierasti) 20.gadsimtā, pārcilāju savu grāmatplauktu un pārlasu iepriekš par ļoti labām atzītas grāmatas par to laiku. Kā vienu no pirmajām paņēmu Oksanenas ,,Kad pazuda dūjas”. Lasīta pasen. Labi atceros, ka ,,vaktēju”, kad parādīsies grāmatnīcās, un nopirku Rīgā par lielu naudu (tiem laikiem 17.33 eiro likās baigi daudz – cenu zīmīte vēl saglabājusies). Tādu interesi radīja iepriekš izlasītā šīs pašas autores ,,Attīrīšanās” – satriecošs darbs. Zinu, ka bija plauktā, būtu tagad ņēmusi kā pirmo, bet nezin kur izgaisusi. Visdrīzāk, kā parasti, iedota kādam izlasīt un aizgājusi savus ceļus. ,,Dūjas” vairs nelikās tik iespaidīgs darbs kā ,,Attīrīšanās”, tomēr vienalga spēcīgs. Nu tā, ka līdz zosādai. Malacis, Oksanena!

Romāna darbība risinās Otrā pasaules kara gados un 20. gadsimta 60. gados. Tā galvenie varoņi ir brīvības cīnītājs Rolands, viņa gļēvulīgais, mazliet bremzētais, bet tai pat laikā slīpētais brālēns Edgars un Edgara sieva Judīte, kuru viņš apprecējis… velns viņu zina, kāpēc. Viņi sastopas un šķiras, un atkal satiekas. Viņiem līdzās rit citas dzīves, un, kā jau tas notiek – viena ietekmē citu un otrādi. Sākumā mānīgi šķiet, ka te veidosies stāsts par maigām jūtām kara apstākļos, stāsts par izdzīvošanu un cerību. Taču romāns galu galā vēsta par to, ka ar kailās dzīvības izglābšanu, instinktīvās tieksmes izdzīvot par katru cenu apmierināšanu tomēr nepietiek. ,,Katra cena” var izrādīties pārāk augsta. Kā kaut kur izlasīju: ,,Ir iespējams nodzīvot līdz sajūtai “esmu dzīvs” un vienlaikus vairs nespēt sajust dzīvību sevī, pilnībā zaudēt spēju izbaudīt jūtas (izņemot nāves bailes) un gadiem ilgi saspringti un bezcerīgi eksistēt šo nāves baiļu stindzinoši aukstajā ēnā.” Par to ir šis romāns, jā. Protams, arī mīlestība tajā ir, taču tik baisa un dīvaina, ka vēl ilgi pēc tam, kad grāmata aizvērta, par to jādomā.

,,Sofi Oksanena šausminoši un vienlaikus talantīgi parāda, kā laiks un apstākļi maina, loka un salauž cilvēkus. Kā cilvēki maina, lauž un salauž viens otru. Kā, lūstot cilvēkiem, lūst viss, kas tiem apkārt. Tumsa, kas valda pār visiem trim karu pārdzīvojušajiem jaunajiem cilvēkiem, ar katru nākamo lappusi, katru nākamo sīko atklājumu par viņu dzīvēm kļūst vēl biezāka, vēl necaurredzamāka. Sofi Oksanenas romānā nozīme ir ikvienai detaļai, ikkatram reiz sacītajam vai pat nodomātajam vārdam.”