Izdevniecība Neputns, 2013. gads

Mākslinieka Ugas Skulmes memuāru grāmata. Tik interesanta, ka ne atrauties! Sarakstīta mazliet dīvainā stilā, kā jau tas ir, kad raksta it kā dienasgrāmatu, it kā atmiņu stāstus, it kā memuārus. Tik daudz slavenu, bieži dzirdētu vārdu! Notikumi, kuri liek gan pasmaidīt, gan noskumt. Viss atklāti, jo rakstījis vecs vīrs, kuram vairs nav, ko zaudēt. Rakstījis tā, kā pats to redz. Nu, piemēram maza epizode par pagājušā gadsimta 20-iem gadiem:

,,Zaga tie, kas brauca ar diplomātisko bagāžu. Zaga un spekulēja. Veda uz Krieviju kokaīnu un vēl šo to, un brauca atpakaļ ar mākslas priekšmetiem. Tā pie bagātības tika Meierovica mīļākā Bakmane, citi, arī Dzirkalis, Zāles draugs, kura tēvs un brāļi ieguva Zušu muižu, Valdeķa muižu, māju Matīsa ielā 13 un bez tam daudzas vērtīgas gleznas (..). Dzirkalis visu, itin visu notrieca. Nauda kā nākusi negodīgā ceļā, tā arī aizgāja, līdz beidza viņš ar ubaga spieķi un vājprātīgo namu. Vienīgi Z;ale savu mantu pavairoja. Viņam Rīgā radās mājas, bet veselība gāja uz leju.”

NEPUTNS grāmatas pieteikumā raksta:

,,Uga Skulme, viens no slavenās Skulmju dzimtas māksliniekiem, pārstāv paaudzi, kas 20. gs. veidoja Latvijas mākslas vēsturi. Atmiņas, kuras pierakstījis pats mākslinieks, ir nozīmīgs, līdz šim nepublicēts materiāls. Hronoloģiski tās ietiecas tālā dzimtas vēsturē un noslēdzas ar mākslinieka pēdējiem dzīves gadiem. Būdams lielisku mākslas recenziju autors, Uga Skulme arī atmiņas pieraksta ar literāro gaumi. Tie ir daudzkrāsaini, asprātīgi un intelektuāli piesātināti mākslinieka pieraksti, kas aizraus ne tikai mākslas pētniekus, bet ikvienu zinātkāru lasītāju.”

Tā arī bija. Aizrāvos ne pa jokam un iesaku katram, kurš interesējas par pagātnes aculiecinieku stāstiem.