No angļu valodas tulkojusi Laura Romanovska

Izdevniecība Latvijas Mediji, 2018. gads

,,Šo grāmatu veido cilvēku atmiņas – mutvārdu vēsture, kas stāsta par notikumiem Latvijā Otrā pasaules kara pēdējos mēnešos. Darbība noris valsts rietumos, Baltijas jūras piekrastē, kur vācu un latviešu karavīri tika norobežoti un iedzīti strupceļā Otrā pasaules kara epizodē, kas vēsturniekiem pazīstama kā “Kurzemes katls’’, “Kurzemes cietoksnis”, Kurzemes fronte,” ievadā raksta autors. ,,Īpaši mani interesēja tas, kā veterāni piemin savus kritušos draugus pēc tik ilga padomju okupācijas perioda, kura laikā tas bijis liegts. Karalaika pieredze latviešu ģimenēs atstājusi tik nesatricināmas un dziļas pēdas, ka teju ikvienam manam sarunu biedram bija kāds līdzīgs stāsts. Ģimenes, kuru piederīgie dienējuši pretējās pusēs, nav nekāds retums, un tas padara šo līdzīgu pilsoņu karam.”

Patiess stāsts. Ļoti baiss un briesmīgs, bet patiess. Skaudra atziņa – mēs šodien dzīvojam, izliekoties, ka visu esam aizmirsuši, ka nekas nav bijis. Nu, nekas TIK nopietns, ka to būtu diendienā jāpiemin. Vai vismaz jāatceras. Bet vēsture ir pierādījusi, ka dzīve notiek pa spirāli. Bijušais atgriežas, un tāpēc jābūt gataviem to pieņemt. Gatavs var būt tikai tas, kurš zina un saprot.

Lai nedod Dievs, ka mums būtu vēlreiz jāpieredz šausmas, ko pieredzēja latvieši, kas dzīvoja pirms astoņdesmit gadiem! Tikai 80!

Kad autors rakstīja šo grāmatu (iejūtīgi, aizraujoši, gandrīz romānam līdzīgi), karš Ukrainā vēl tikai brieda. Neviens neticēja, ka 21. gadsimtā tāds vispār iespējams. Tomēr… te nu mēs esam… un paralēles ir ļoti, ļoti biedējošas…