Dieva riekšavā

Romāns, izdots apgādā Zvaigzne ABC 2017. gadā.

Romāns vēsta par pirmo ievērojamo latviešu būvmeistaru, lībiešu izcelsmes dzimtcilvēku Mārci Sārumu (1799–1859), kurš, kaut gan būvniecības prasmes apguva pašmācības ceļā, spēja gan izveidot ievērojamu amata meistaru skolu, gan pats būvēt staltās, skaistās Vidzemes luterāņu baznīcas – Drustos, Dzērbenē, Vecpiebalgā, Trikātā, Rūjienā, Smiltenē... Liela loma romānā atvēlēta arī Gatartas muižkungam Augustam fon Hagemeisteram, kurš gan simpatizēja saviem zemniekiem, bet vienlaikus bija "īsts barons" ar visām augstas kārtas kungam piemītošām cilvēciskām vājībām. Tā kā vēsturisku ziņu par Mārci Sārumu saglabājies ļoti maz, ritinot sava varoņa dzīvesstāstu, autorei nācies likt lietā gan plašās zināšanas 19. gadsimta kultūrvēsturē, gan iztēli. Romāna notikumi atklājas caur vīzijām, kuras Sārums skata smagas slimības laikā; šais redzējumos viņš sastopas ar saviem priekštečiem – atklājas pagātnes notikumi, Vidzemē ierodas un apmetas sena lībiešu dzimta, no jauna risinās senču dramatiskie dzīves un attiecību stāsti, no jauna Mārcis sastop savas dzīves liktenīgās kaislības – gan amata mākslas, gan vairāku sieviešu veidolā... Dziļi tikumiskā, brāļu draudzes tradīcijās audzinātā vīrieša sastapšanās ar dzīves realitāti bijusi skarba, tomēr stiprākas par nelabvēlīgiem ārējiem apstākļiem, trūkumu un līdzcilvēku skaudību vienmēr bijušas alkas izdzīvot, cīnīties, paturēt prātā savu mērķi un galu galā pacelties augstumos – "Dieva riekšavā", kas minēta grāmatas nosaukumā.

Literatura.lv

Rakstnieces Ingunas Baueres popularitāte latviešu lasītāju vidū apliecina: lasītājs ir novērtējis autores talantu vienlaikus precīzi un intriģējoši vēstīt par mūsu zemes un kultūras vēsturi. Lasot autores kārtējo romānu, varam būt droši, ka ne tikai labi pavadīsim laiku, bet arī uzzināsim ko jaunu par Latvijas izcilākajiem dēliem un meitām, par interesantiem pagātnes laikposmiem, tradīcijām un nostāstiem. Lasītāji iemīļojuši Ingunas Baueres darbus, kuros autore pievērsusi uzmanību pazīstamu latviešu rakstnieku un kultūras darbinieku – Kārļa Skalbes, Matīsa Kaudzītes, Andreja Pumpura, Ata Kronvalda – laulātajām draudzenēm, kurām bijusi būtiska, lai gan bieži vīru slavas apēnota, loma to dzīvēs un darbos; tikpat daudzi aizrautīgi lasa arī autores “vēsturiskos detektīvromānus”, kuros uz detalizētas laikmeta ainas fona pagātnes mistērijas cenšas atrisināt mūsdienu cilvēki. Taču rakstnieces galvenā interese joprojām saistās ar to, ko varētu dēvēt par “literārā zelta rakšanu” – meklējot, atrodot un lasītājam saistoši pasniedzot stāstus par vēsturiskām personībām, kas savulaik daudz devušas mūsu kultūrai, bet šobrīd bieži nepelnīti piemirstas.

Šāda personība ir arī autores jaunākā darba – romāna “Dieva riekšavā” – centrā. Romāns vēsta par pirmo ievērojamo latviešu būvmeistaru, lībiešu izcelsmes dzimtcilvēku Mārci Sārumu (1799 – 1859), kurš, kaut gan būvniecības prasmes apguva pašmācības ceļā, spēja gan izveidot ievērojamu amata meistaru skolu, gan pats būvēt staltās, skaistās Vidzemes luterāņu baznīcas – Drustos, Dzērbenē, Vecpiebalgā, Trikātā, Rūjienā, Smiltenē... Liela loma romānā atvēlēta arī Gatartas muižkungam Augustam fon Hagemeisteram, kurš gan simpatizēja saviem zemniekiem, bet vienlaikus bija “īsts barons” ar visām augstas kārtas kungam piemītošām cilvēciskām vājībām.

Tā kā vēsturisku ziņu par Mārci Sārumu saglabājies ļoti maz, ritinot sava varoņa dzīvesstāstu, autorei nācies likt lietā gan plašās zināšanas 19. gadsimta kultūrvēsturē, gan iztēli. Romāna notikumi atklājas caur vīzijām, kuras Sārums skata smagas slimības laikā; šais redzējumos viņš sastopas ar saviem priekštečiem – atklājas pagātnes notikumi, Vidzemē ierodas un apmetas sena lībiešu dzimta, no jauna risinās senču dramatiskie dzīves un attiecību stāsti, no jauna Mārcis sastop savas dzīves liktenīgās kaislības – gan amata mākslas, gan vairāku sieviešu veidolā... Dziļi tikumiskā, brāļu draudzes tradīcijās audzinātā vīrieša sastapšanās ar dzīves realitāti bijusi skarba, tomēr stiprākas par nelabvēlīgiem ārējiem apstākļiem, trūkumu un līdzcilvēku skaudību vienmēr bijušas alkas izdzīvot, cīnīties, paturēt prātā savu mērķi un galu galā pacelties augstumos – “Dieva riekšavā”, kas minēta grāmatas nosaukumā.

Saglabājusies liecība, ka Mārcis Sārums vēlējies, lai viņa kapa krustu greznotu uzraksts: "Pēdējais Vidzemes lībietis”. Šī vēlēšanās tikusi izpildīta.

Lsm.lv

https://www.youtube.com/watch?v=Lz_zNjDDx0A

https://www.youtube.com/watch?v=5b4-GLR9l4g

https://lr2.lsm.lv/lv/raksts/lasamlaiks/inguna-bauere-dieva-rieksava.a94165/

https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/gramatu-stasti/dieva-rieksava-un-stasti-viniem-par-kaujam-valdniekiem-un-ziloni.a94455/

Drusku ielasīties...

Lūgšanu kambara durvis jau kopš pirmā gaismas svīduma stāvēja plaši atvērtas. Katrs, kurš spēra kāju pār augsto akmens slieksni, sajutās mīļi gaidīts – ar pīlādžu zariem izpušķotas sienas un sacītāju galdiņš, baltām smiltīm nokaisīts klons, kadiķu kvēpeklīša tīrā smarža un sveces visos svečturos. Dienas garumā ļaudis nāca un nāca, un pret vakaru, kad ieradās kaimiņu draudžu tētiņi ar pašu Podiņu sacītāju Rūmnieka tēvu priekšgalā, kambaris bija pieslānīts tā, ka velti meklēt brīvu vietiņu. Pats Vidzemes guberņas civilgubernators, bijušais landrāts, Ungurmuižas īpašnieks Baltazars fon Kampenhauzens, cienīgi gorīdamies, ieņēma goda krēslu sacītāju galdiņa labajā pusē, kur viņu apspīdēja skopa gaisma no mazā lodziņa, kas rādīja smalkā uzvalkā ieģērbtu augumu un kalsnu seju ar palīku, ļoti spicu, garu degunu. Ļautiņi snaikstīja galvas, lai dabūtu redzēt augsto kungu, kādus te manīja reti. Likās – kādam ziņkārīgajam acis izlēks no dobuļiem vai garā kaklā izstieptā galva novelsies no pleciem un aizripos pa grīdu, ja vien atradīsies brīva vietiņa, kur nokrist. ,,Khm, khm,” Kampenhauzens zīmīgi noklepojās, un telpā iestājās klusums, ko pārtrauca vienīgi daži skaļāki elpojieni un kādas mātes bāršanās, kas apsauca nerātnu bērnu. Kad arī tā apklusa, iesākās dziedāšana.

Maše bija iespiesta starp vīra māti un māsu Babi un jutās kā sālīta siļķe koka mucā. Lai arī abas radenes centās turēties nostāk, lai netraucētu Mašes lielajam vēderam, to nebija viegli izdarīt, jo sievu soli vai lūza no brangajām miesām, kas uz tiem sasēdušas.

Tētiņa Rūmnieka ziņojums aizslīdēja gar Mašes ausīm kā murgaina vāvuļošana. Nākamais runātāja krēslā stājās sirms teicējs, kuru Maše nekad agrāk nebija redzējusi, laikam no tālienes:

,,Lai pieminam to svētīgo dienu, kad mūsu mīļā Pestītāja sūtnis Kristians Dāvids, pieveicis garu un briesmu pilnu ceļu, pirms septiņiem desmitiem gadu no tālās Hernhūtes ieradās Valmieras muižā, lai izvestu sirsnīgu mīlestības darbu Jēzus Kristus valstības labā pie toreiz tumsībā dzīvodamiem brāļiem latviešiem,” tētiņš stiepa vārdus, un Maše atkal pazaudēja stāsta pavedienu.

Kad sievas cēlās kājās, lai, klusu ciešot, pavadītu runātāju uz vietu, Maše nejaudāja uzslieties un palika sēžot. Elpa smagi kūleņoja, ļoti gribējās dzert. Iedūcās mazās ērģelītes, ļaudis nometās ceļos un vienojās kopīgā lūgšanā, kas, arvien stiprāk un skaļāk dunēdama, cēlās pret kambara tumšajiem griestiem. Atjēgusies Maše juta, ka gar kājām notek kaut kas silts, pastalās sataustīja slapjumu. ,,Es... man nu jāiet,” viņa smagi atslējās pret vīramāsas plecu, ,,bērns nāk.” Taču Babe bija tā aizrāvusies, ka radinieci nedzirdēja.

Vienotā korī skandētie lūgšanu vārdi visus klātesošos bija paņēmuši savā iespaidā tik stipri, ka neviens vairs neievēroja, kas notika apkārt. Daži tikai klanījās, bet citi, lielā pārdzīvojuma vārā nokļuvuši, metās zemē un dauzīja galvas pret klonu.  Mašei pēkšņi sametās briesmīgi bail, un viņa no visa spēka iebelza Babei pa sānu.

,,Nu jau gan, Maše! Vai tiešām nevari paciesties?” Babe attapusies uztraukti paskatījās apkārt.

,,Man jātiek mājās. Bērns nāk.”

,,Kad jau jātiek, tad jātiek. Celies un ej,” Babe vienaldzīgi atmeta.

Būdama bezbērne, vīramāsa nezināja, ka tāds padoms šajā mirklī nieka putekļa vērts.

Maše pacēlās augstāk un grozoties lūkoja saskatīt, kur Jānis. Vīru solos tāpat visi dedzīgi lūdzās, un Jāņa galvu tai lielajā barā nevarēja izšķirt. ,,Jāiet, jāiet. Jāiet uz māju, ja negribu, lai bērns atnāk tepat,” Maše saprata un, nepacietīgu roku stumdīta, sāka spraukties ārā no kambara.

Tomēr bija jau krietni par vēlu mēģināt nokļūt līdz mājai. Par laimi sāpes bija paciešamas un viss notika ātri. Puisītis atskrēja turpat netālu apšu birztaliņā, kur Maši atrada satrauktā vīramāte, kura uzreiz saprata, ap ko lieta grozās, kad beidzot pamanīja tukšo sēdvietu līdzās. Paldies Dievam, viss bija izgājis labi, saulīte spīdēja, vājniece ērti atlaidusies, bērniņš žirgts un jau pie mātes krūts, vēl tikai otrējā daļa jāsagaida un varēs saukt vīrus, lai nogādā abus līdz mājām, kur aptīrīs un apkops.

Zīmīgajā dienā dzimušo puisīti nosauca par Mārci. Mārcis no Priekuļu kroņa muižas Podiņu mājām, šo māju saimnieku Jāņa un Mašes sestais bērns.

***

Nē, nav tiesa, ka Mārcis toreiz, kad satika Annu, bija pārāk jauns! Tai 1819. gada rudenī, kad māte nesen bija nomirusi, un sāpes joprojām plosīja sirdi, viņam apritēja apaļi divdesmit, un tēvs paziņoja: ,,Tepat priekuliešu Sārumos uz Vaives krasta viens saimnieks meklē strādniekus pie jaunā ērberģa. Ņemšot tikai labākos, kam darbi sokas, jo grib līdz jaunam rudenim tikt iekšā. Strādniekus salīgt grib jau tagad, bet darbi sāksies, tiklīdz nokusīs sniegs.”

Salīgšana vedās viegli, jo Sārumu saimniekam Pēterim labus strādniekus vajadzēja, un tādi jau apkārt nemētājas. ,,Tu viņus baro labi, jo dūšīgiem strādniekiem vajag krietni paēst,” Sārumu Pēteris jokodams teica jaunai, skaistai sievietei, kura tobrīd ienāca pa durvīm ar mazu bērnu uz rokas. Viņa pasmaidīja, un Mārcis piedzīvoja dīvainu jutoņu - tādu kā iekšēju saviļņošanos, kā priekšnojautu? Varbūt tāpēc, ka, lai arī sniegs vēl pieturējās dziļākajās grāvās, dzīvības atmoda spēcīgi virmoja gaisā, dzērves tik žēli brēca, ka cilvēka sirds atvērās pat nejauši sastaptam svešiniekam? ,,Viņas vārds ir Anna,” Sārums teica, ,,mana sieva.” ,,Laimīgais,” Mārcis nodomāja un centās izlikties vienaldzīgs, kamēr acis tā vien griezās uz jaunās saimnieces pusi. Tā sīkā dzirkstelīte, kura ar laiku iekvēlina lielu uguni, prāta sausajos salmos negribot bija iekritusi un pamazām iesāka karsti gruzdēt.

Vasara iegadījās sutīga, bieži pērkoņoja, pļavās aizlija siens, bet mājas būve labi vedās uz priekšu. Strādnieki slēja vaiņagu pēc vaiņaga, izmetušies pa pusei pliki, nodeguši saulē gluži melni, tikai acis spīdēja, kad sasēdās ap pusdienu galdu, kas nebija necik liels, un Mārcim nejauši iekrita vieta galda galā. Pēteris, kurš gan uzraudzīja arī citus darbus, tomēr visbiežāk strādāja uz būves vīriem līdzi, sēdēja vienā, Podiņu Mārcis otrā saimes galda galā – tāda liktenīga sakritība, kurai toreiz neviens vēl uzmanību nepievērsa, tikai pasmējās zobodamies.

Smagā darbā saraduši, vīri mīlēja apcelties. ,,Paskat, Mārcim atkal lielākais taukuma gabals! Nezin, nezin, kā tie vienmēr atrod ceļu tieši uz viņa bļodeli,” irgojās resnais Juris, kuram ēdamā vienmēr likās par maz. ,,Tas tāpēc, ka šis uz saimnieci blenž jauna teļa acīm, bet sieviešiem jau tādi skatieni patīk,” atsaucās Rīveļu Jēkabs, kam tā nešpetnākā mute.

Vīri zviegāja, putras šļakatas pa gaisu spļaudīdami, bet Mārcis sarka un bālēja, un labi, ka caur tumšo nodegumu sarkšanu nevarēja redzēt – ko saimnieks padomās, tādās runās klausīdamies? Anna, karotes dalīdama, šad tad viegli pieskārās Mārča rokai kā mierinādama, sak, nav ko apsmieklos klausīties, tie jau tikai pa jokam. No tāda pieskāriena roka palika gluži stīva, karote krita laukā, un vīriem jauns smējiens pilnā skaļumā, sak, kura brūte tad mūsu Mārcīšam roku nogulējusi, ka ēdamrīku nevar kārtīgi saturēt?

Nekādas brūtes nebija, jo neviena nespēja līdzināties Annai!

***

Sārumu Annas vecākajai meitai Marijai nupat apritēja piecpadsmit, un viņa ne acu galā neieraudzīja savu audžutēvu Mārci. Jo viņš māti nemīlēja! Lai arī izlikās, tomēr nemīlēja, tas katram redzams! Ienācējs Sārumos, bet lielais kārtības noteicējs, visu lietu priekšnieks! Kā viņš uz pirkstiem skatījās, kad Marija berza klonu vai kārtoja plauktus! Katrai lietiņai jānonāk savā vietā, neviens puteklītis nedrīkst uz gultas gala notupties, neviens diega galiņš pēc šūšanas pa zemi mētāties! ,,Kurš iztikšanu gādā, tam galvenā teikšana,” māte atteica, kad meitenes žēlojās par tik stingru audzināšanu. Kamēr bija mazas, pakļāvās bez ierunām, bet, jo vecākas, jo sīvāk pretojās. Marija negribēja padoties, un Jūlīti nebija grūti pierunāt uz bunti, jo viņai maigs raksturs, pakļāvīgs – uz kuru pusi vējš lieca, uz to noliecās. Ar māti gan nācās pacīnīties.

,,Nu kas tas ir, ka tu pret viņu nemaz nevari stingrāk nostāties?” Marija iekaisusi klaigāja.

,,Tā vis nerunā, meit. Mārcis mums maizes pelnītājs. Mūsu muižas pārvaldnieks viņu labi ierauga, tāpat Gatartas barons un arī drustēnietis, un to par katru vis nepateiksi. Vai mēs kādreiz, kad tavs tēvs bija dzīvs, varējām sapņot ar lielkungiem biedroties? Mārcis to iespēja. Prasts dzimtcilvēks.”

,,Gatartas barons Hagemeisters? Visiem zināms, kāda viņam slava. Ko tad šie – meitās kopā gājuši, vai?” Marija ļauni pasmīnēja.

Muļķa skuķis itin neko nesaprata no dzīves, bet vai jaunībā kāds citāds bijis? Anna atminējās sevi – ak, Dievs, kā viņa toreiz Mārci mīļoja! Viss, viss cits palika negribēts un vienaldzīgs - koki varēja sākt augt ar saknēm uz augšu, puķes par nātrēm pārvērsties – kaut tikai VIŅŠ būtu blakus! Vai tur prātiņš stāvēja blakus? Ne tak!

,,Kad satiksi savu īsto, meit, tu, cerams, mani sapratīsi,” Anna nopūtās.

Kāpēc Marija tik netaisnīga? Pietrūka vārdu, lai viņu atspēkotu.

Meitene arī pati nesaprata, no kurienes viņas naidam auga kājas. Toreiz, kad, no jaunceļamās mājas jumta krītot, nositās tēvs, mazajai bija pilni pieci gadi, un bēdīgie notikumi kā uguns dzirksteles, kas aizdedzina koka šķilas, atstāja sadeguma pēdas meitenes sirsniņā, ko lielie, visticamāk, nemaz nepamanīja. Tēvs sastindzis šķirstā, bet mātes roka sveša vīra saujā... Marija miegā siltā mātes līkumā, kuru iztraucē klusa balss, un pēkšņi mātei jāiet, un Marijai jāpaliek tumsā vienai, pilnīgi vienai, un ir tik auksti... Viņš ir sagrābis māti ap vidu un negrib laist, bet Marijai vajag izsukāt matus, un lielā ķemme ir tik smaga, ka nevar rokā noturēt... Spīd mēness, un tie abi, cieši saspiedušies, nevar un nevar viens no otra atrauties...

,,Marij, tu neesi taisna. Mārcis nopūlas mūsu labā. Redzi? Pat stārasts, satiekot mūs uz ceļa, noņem cepuri,” Anna aizrādīja. ,,Tu, meit, vairs neesi mazais bērns. Paskaties skaidrām acīm – bez Mārča mēs postā būtu. To es saku un pie tā palieku, ka esmu viņam pielaulāta, uzticama sieva, un tāda palikšu līdz pēdējam elpas vilcienam, vai tev tas patīk vai nepatīk, man vienalga. Viņš nedzer, godīgi dzīvo, Tā Kunga namu apmeklē, saiešanās dzied – ko vēl no cilvēka var gribēt?”

Karstums saskrēja galvā, un Anna atsēdās uz sola, lai pārlaistu pēkšņi uznākušo reiboni. ,,Tikai vēja pūsma ir cilvēks savās gaitās,” teica mācītājs, lasīdams Bībelē. Tikai vēja pūsma...