Doroteja. Izredzētā
Romāns, izdots apgādā Zvaigzne ABC 2022. gadā.
Viņa bija skaista un talantīga. Kurzemes augstāko aprindu rīkotajās ballēs viņas pusmāsa Šarlote izcēlās kā graciozāka dejotāja, taču skatītāju kvēlākie aplausi vienalga tika mazajai un piemīlīgajai Dorotejai. ,,Šis bērns reiz lauzīs daudzu sirdis,” atzina Kurzemes valdnieks Ernsts Johans fon Bīrons, i nenojauzdams, ka vieglprātīgais pravietojums drīz skars paša dēlu.
Anna Šarlote Doroteja fon Mēdema piedzima 1761. gada 3. februārī Mežotnē, kur viņas tēvs Johans fon Mēdems apsaimniekoja tobrīd pagalam nolaistu muižu. Kad jaunavai tuvojās astoņpadsmitais gads, liktenīgas sagadīšanās dēļ viņā ieskatījās Kurzemes un Zemgales hercogs Pēteris fon Bīrons – 37 gadus vecāks, divreiz šķīries un vairāku ārlaulības bērnu tēvs. Ar likumīgiem mantiniekiem Bīronam neveicās, un steidzīgi noslēgtās laulības galvenais uzdevums, protams, bija pēcnācēju radīšana. Kā no zila gaisa klēpī iekritusī milzu bagātība un hercogienes tituls žilbināja. Tikai pēc laika, kad cita pēc citas pasaulē ieradās trīs Bīronu meitas un beidzot arī troņmantnieks, kurš diemžēl agri nomira, Dorotejas rozā sapņu burbuļi saplīsa, un sekoja sāpīga vilšanās…
Kļuvusi par valdnieci, daiļā hercogiene tika ierauta politisko kaislību virpuļos, jo dzīvoja laikā, kad hercogiste pamazām, bet neglābjami zaudēja neatkarību. Mēģinādama mainīt uz labu tēvzemes likteni, Doroteja vairākkārt iesaistījās diplomātiskās misijās, kuras viņai deleģēja apolitiskais vīrs, un ar savu patīkamo raksturu, gudrību un, protams, arī ārējo pievilcību iekaroja Eiropas aristokrātijas pārstāvju simpātijas.
"Es neticu, ka uz zemes jelkad būtu bijusi kāda sieviete, vairāk cienīga būt dievināta," par hercogieni Doroteju teicis apgaismības laikmeta franču diplomāts Šarls de Taleirāns.
https://epadomi.lv/kulturasvestis/gramata/03052022-jauns_ingunas_baueres_romans_doroteja_izr
Lasītāju atsauksmes
Šodien ieplānotā dzīvokļa logu pucēšana izpalika, jo no rīta tikai "iemetu aci" vakar nopirktajā Ingunas Baueres grāmatā "Doroteja. Izredzētā" un... attapos vakarā, kad tā visa bija izlasīta. Izcila!
Drusku ielasīties...
Svētes pils, kas atbraucējiem pa lielu gabalu mirdzināja pretī koši sarkanu kārniņu jumtu virs slaidiem pilastriem sadalītas, gaiši krāsotas galvenās fasādes, bija neiedomājami lieliska, lieliska, lieliska! Īsts mākslas darbs, kas pelnīja ievērību ne tikai ar savu harmoniski izveidoto un bagātīgi izgreznoto ārpusi, bet jo vairāk ar brīnišķīgajiem iekštelpu dekorējumiem, kurus aplūkojot, sareiba galva. Kā cilvēka roka spējīga radīt tādus brīnumus?
,,Mihaels Grafs. Izcils meistars, izcils. Un viņa brālis Jozefs, protams, arī. Visa Rundāle ir abu roku darbs. Diemžēl viņš mūs pametis,” skaidroja hercoga uzticamais padomnieks fon Rezona kungs, kuram bija uzdots mūs pavadīt un izrādīt pili.
Rezona kungs, šķiet, nervozēja, taču acīm redzami centās saglabāt mieru. Runāja, ka Rezona kundze, gaidot piekto bērnu, esot daudz slimojusi un arī tagad stipri saaukstējusies, kas, saprotams, uztrauca laulāto draugu, kuru pienākums turēja atstatus no mājām.
,,Miris?” Māte sasita rokas.
,,Nē, cienītā, neuztraucieties. Pametis – tas nenozīmē, ka miris. Grafa kungs devās uz Berlīni, kur saņēma lielu pasūtījumu. Lai arī labprāt būtu paturējuši meistaru savā galmā, mēs viņam paredzam spožu nākotni arī ārzemēs,” Rezons atturīgi paskaidroja.
Viņa ausis zem parūkas ruļļiem spīdēja koši sarkanas, bet balss palika mierīga.
Balles vakarā pils lielajā, ovālajā zālē, kas pušķota ziedu un zaļumu vijām, bija novietots skaisti klāts svētku galds. Uztraukuma dēļ ievēroju tikai sveces un milzīgos cepešu šķīvjus, jā, un vēl arī sudraba paplātes ar eksotiskiem augļiem, kas slējās augstās grēdās. Sulaiņi pienesa dzirkstošos vīnus. Iedzēru malciņu un uzreiz sajutos apreibusi. Vai tāpēc, ka hercogs nenolaida no manis acis?
Pēc mielasta izredzētie viesi tika lūgti apskatīt jauno oranžēriju. Padomnieks Švandera kungs veikli nokārtoja, ka lielākā daļa ciemiņu aiziet ar viņu, bet Elīzu un mani pavadīja pats hercogs. Rezons bija nozudis, iespējams, aizsteidzies mājup.
Gleznu galerija, šķiet, vēl nebija izbūvēta līdz galam, taču mūsu pavadonis mācēja tik aizraujoši stāstīt, ka sīkos trūkumus neievērojām. Cik viņš aizrautīgs, cik gudrs! Un acis – tās meta zibeņus manā virzienā! Sirds drebēja priekšnojautās. Ne tikai sirds, es taču viscaur drebēju arī pati, un Elīza arvien krampjaināk spieda manu roku.
Siltumnīcā, kur rūgteni smaržoja citronkoks un laidelējās raibi taureņi, abas grupiņas izšķīrās, un mēs palikām trijatā – Elīza, valdnieks un es. Sapratu, ka tūdaļ notiks kas ļoti nozīmīgs. Izvilku vēdekli, lai atvēsinātos un noslēptu acis. Hercogs uzmanīgi izņēma to no manas rokas un, nolicis malā, satvēra manas plaukstas savējās.
Vēlāk Elīza atstāstīja, ka sekojusi kvēla atzīšanās mīlestībā. Vai es to dzirdēju? Nē! Galvā dūca bišu spiets, un vienīgā skaidri saprotamā starp visām haotiskajām domām bija – Doroteja, lūdzu, saņemies un izturies cienīgi! Tevi uzrunā pats zemes valdnieks. Un šķiet, ka viņš ne tikai apraksta, cik spēcīgas un nepārvaramas ir viņa pēkšņi modušās jūtas, bet izsaka arī bildinājumu!
Sarku un bālēju, aiz pārsteiguma, kauna un samulsuma nespēdama pacelt acis. Mani izglāba mīļā, mīļā māsa, pasakot vārdus, ko no viņas nebūtu gaidījusi:
,,Jums, mīļais hercog, varbūt būs nesaprotama manas māsas zīmīgā klusēšana. Bet es zinu, ko viņa domā, un esmu pārliecināta – ja jūs būtu privātpersona, viņa dotu jums priekšroku starp visiem kandidātiem.”
,,Vai tā taisnība?” Pēteris saviļņots nočukstēja, paceldams pie lūpām manas rokas.
,,Jā…”
Pēkšņi Elīza izgaisa un mēs palikām divatā. Nu es droši drīkstēju saļimt hercoga skavās. To mirkli vēl šodien grūti aprakstīt. Es, mazā Doroteja Mēdema - Kurzemes valdnieka līgava?!
Cik brīnumaini skaists ir jaunības putns ar saldo solītāja balsi, kuru nevienam nav izdevies noķert un paturēt! Nevainības šķīstums. Cerību miglojums, kas kā balta rasa norit pār vaigiem un pazūd, kad seja sāk novecot un acis vairs neizstaro mirdzumu.
***
Acis ciet – negribu uz viņu skatīties. Lai arī naktskrekls nekad netiek novilkts, vienalga, rēgojas pārāk daudz miesas, kas man sveša un pretīga. Vienai kājai zils nags, ko nospiedusi jaunā kurpe. Kā te gadījusies viņa kāja?! Viņš aizlidina pa gaisu parūku, ko steigā aizmirsis noņemt. Arī bez tās sviedri tek pār plato, grumbaino pieri un jocīgi pakšķēdami pil uz atlasa palagiem. Skaitu – viens, divi, trīs…
Drīz jau tas beigsies, cerams, ka drīz. Viņa deniņos pulsē zila dzīsla, kuru redzu caur aizvērtiem plakstiem. Pavērtā mute kampj gaisu. Sviedri pil – desmit, vienpadsmit…
Liekas, viņš grib kaut ko teikt. Aizspiežu ar pirkstiem ausis. Netaisos klausīties! Cenšos nekustēties un paciesties.
Elsošana izklausās pēc medībās nodzīta suņa sēkšanas, to nevar nedzirdēt. Viņš liecas tuvāk, it kā gribētu iekost. Strauji aizgriežu galvu un iespiežu degunu spilvenā. Viņa mute smird pēc cauriem zobiem un vīna atraugām.
Beidzot atskan garais rēciens, ko labi pazīstu un, kuru izdzirdot, iekšēji pārmetu krustu. Viņš iekrīt ar ģīmi spilvenā. Īsu mirkli uzaust cerība, ka miris. Tomēr elpo. Pagrābj saburzīto palagu un noslauka sviedrus. Apmetas uz muguras un vecišķi elšā, vilkdams zemāk naktskreklu, kas sagriezies ap ļumīgo vēderu.
Maija nakts dievišķās smaržas varu tikai iztēloties. Un zvaigznes samtainās debesīs. Saldu kafiju un cukura kūciņu, ko gribētos apēst, lai nodzītu grēmas. Pēc brīža viņš pagriežas uz otriem sāniem un skaļi iekrācas. ,,Mums vajag dēlu,” vēl nosaka.
Vajag. Es zinu. Kaut nu beidzot!!!