Ede, Pumpura sieva

Vēsturisks romāns, izdots apgādā Zvaigzne ABC 2012. gadā. Atkārtots izdevums jaunā noformējumā 2020. gadā.

Lasītāji jau iemīļojuši rakstnieces Ingunas Baueres romānus «Lizete, dzejniekam lemtā» un «Skolas Līze». Tagad «Apgāds Zvaigzne ABC» laiž klajā jaunu stāstu par ievērojama latvieša dzīves biedreni, līdzgaitnieci un iedvesmotāju – Edi Pumpuru, dzejnieka Andreja Pumpura sievu.

Šajā romānā rakstniece atkal ved lasītāju uz 19. gadsimta pēdējām desmitgadēm, kad Latvijā, īpaši Vidzemes novadā, plaukst jaunlatviešu kustība, aktīvi rosās kultūras dzīves kopēji, top pirmie augstvērtīgie literārie darbi – risinās tā dēvētā pirmā nacionālā atmoda. Savdabīgi un pārsteidzoši cilvēciski romānā atklājas šī laikmeta leģendāro personību tēli, tostarp – dzejnieka, tautas eposa «Lāčplēsis» autora Andreja Pumpura tēls.

Rakstniece it kā uzdod vārdos neizteiktu jautājumu: ko mēs patiesībā zinām par cilvēkiem, kas slēpjas aiz latviešu literatūras hrestomātiskajiem tekstiem, aiz sausiem biogrāfiskiem faktiem, aiz pieminekļu vaibstiem? Ko mēs zinām par apstākļiem, kādos tapa šie teksti, kurus jau otro gadsimtu māca skolās, un – ko ģeniāla darba tapšana prasa no ģēnija tuviniekiem? Daiļrunīga atbilde uz šo jautājumu ir Edes, Pumpura sievas – ikdienišķas, praktiskas, ar «augstajām sfērām»  ne pārāk saistītas sievietes – tēls. Taču vai bez šīm sievietēm, uz kuru pleciem gulstas mājas rūpes, bērnu audzināšana un domas par dienišķo maizi, ģeniāli darbi maz būtu tapuši?

Romānā paralēli Pumpura sievas dzīvesstāstam risinās arī otrs stāsts – vēstījums par Edes māsasmeitas, vēlākās rakstnieces un kultūras darbinieces Angelikas Gailītes-Miķelsones, bērnību un jaunību. Šis stāsts it kā sagādā atsvaru, pretsparu Edes dzīvei, rādot, ka visos laikos bijušas latviešu sievietes, kas rūpējušās ne tikai par dienišķo sadzīvi, bet arī pašas tiekušās uz «gara gaismu». Kāda cena par to tiek maksāta? Atbildes uz šo un citiem jautājumiem – lasītāja paša ziņā.

Arī šajā romānā atradīsim interesantu vēsturisko faktu materiālu, mazzināmas detaļas no jaunlatviešu laika ievērojamāko cilvēku dzīves, kas noteikti saistīs gan latviešu literatūras vēstures pārzinātājus, gan vienkārši aizrautīgus lasītājus.

Lauku bibliotēku atbalsta biedrība (LBAB) apkopojusi datus par 2013.gadā vislasītākajām grāmatām Latvijas bibliotēkās, aģentūru LETA informē LBAB valdes priekšsēdētāja Biruta Eglīte.

Konkursā piedalījās tikai tās grāmatas, kas izdotas pagājušajā gadā.

Nominācijā "Oriģinālproza" par vislasītāko kļuvis Daces Judinas detektīvromāns "Dīvainais Līgovakars", ko izdevusi izdevniecība "Zvaigzne ABC", otrajā vietā Ingunas Baueres vēsturiskais romāns "Ede, Pumpura sieva", ko arī izdevusi "Zvaigzne ABC", bet trešajā vietā Laimas Kotas "Mana turku kafija", ko izdevusi izdevniecība "Dienas Grāmata".

https://www.youtube.com/watch?v=fdIkYIhpjYg

https://www.youtube.com/watch?v=yEYZJtSOt4w

https://www.delfi.lv/kultura/news/books/gramatas-latvija-pasmaju-autoru-izdevumi.d?id=42245970&page=4

Lasītāju atsauksmes

Šobrīd manī ir tik daudz emociju, tik daudz domu, kas jāizdomā un analīžu, kas jāveic, ka viss lauztin, laužas uz āru.

Tātad šodien pabeidzu Ingunas Baueres "Ede, Pumpura sieva" un pat nezinu, kā tagad justies, gribas gan raudāt, gan dusmās kliegt, tikai galīgi nav vēlmes smaidīt. Nu skumjš, drūms tas Edes stāsts. Labi, ka pirms tam izlasīju Marta, mana Andromeda, sasmēlos īstu un stipru mīlestību un tad nu varēju lasīt šo. Šī ir trešā Ingunas Baueres grāmata, ko esmu lasījusi un, šobrīd šķiet, ka tieši šajā darbā visspilgtāk izpaužas rakstnieces spēja ar tekstu un dialogu palīdzību radīt reālus, atšķirīgus, pēc skaita tik daudz varoņus un vidi, kurā tie dzīvo. Es vēl joprojām staigāju pa Vecpiebalgas pakalniem, esmu ziedu ieskautajos Vecgaigalos, pelēkajā Rīgā un smilšu putekļu pilnajā Dvinskā. Manā galvā joprojām dzīvo Gobu Reinis ar Līzi, Edes māsa Anna, Angela, Andrejs un protams pati Ede, sākumā nedaudz naiva, dzīvespriecīga un līdz ausīm iemīlējusies meitene, bet dzīves nogalē salauzta, rūgtuma pilna, valdonīga sieva. Viņa ir Laimdotas prototips Lāčplēsī, diemžēl mūža otrā pusē no Laimdotas vairs nekas daudz pāri nav palicis. Sekojot viņas dzīvesstāstam, visu laiku jāaizdomājas par piedošanu. Patiesu, tādu, kas palaiž vaļā aizvainojumu, dusmas, atbrīvo no negatīvā, dodot vietu labajam cilvēkā pašā. Edei nebija lemts tādu sajust. Visas sāpes, gadiem krājoties, pilnībā pārņēma viņu, padarot nelaimīgu pirmkārt pašu. Andrejs gan arī tur pielika savu artavu, sākumā mīlot citu, pēc tam vispār pametot sievu uz četriem gadiem, padarot viņu par apsmieklu citu cilvēku acīs. Plānā galdiņa urbējs, tāds man bija priekšstats par Pumpuru. Vēlāk gan viņš manās acīs mainījās un viņa optimisms un dzīvesprieks līdzsvaroja Edes drūmumu. Grāmatas vidū, kā gaismas stariņš stāstā ienāk Angela, Edes māsas meita un arī krustmeita. Ja Ede nespēj piedot, tad Angelai šī spēja ir pār pārēm. Kad abas jau dzīvo atsevišķi, Angela turpina Edei rakstīt sirsnīgas vēstules, neskatoties uz to, ka, agri palikusi bāreņos (kopā ar māti, zaudējot arī abas mazās māsas) un nonākusi Pumpuru ģimenē, nesaņēma neviena īsti mīļa vārda un glāsta, vēl trakāk, tika padarīta par kalponi.

Tagad lasīšu par Spīdalas prototipu Līzi. To, kas pirmā uzplēsa Edes dvēseli un atvēra ceļu pārējam rūgtumam.

Laila Masa

Bija patīkami lasīt,pilnīgi cits priekštats par Pumpuru!

Iepriekš no skolas laikiem celts vai debesīs, bet izrādās parasts cilvēks vien bijis ar savām vājībām kā visi ļautiņi. Šī grāmata likās interesantāka par Skolas Līzi!

Anonīms

Cildināma ir Ingunas Baueres spēja uzburt raksturus, atdzīvināt senbijušus notikumus! Vecpiebalgas novada bagātība cieši savijas no novadnieku likteņiem.

 

Linda Lielvarde

Izlasiet! Man patika, ļoti. Lai cik reizes neesmu nodomājusi cik dumjš un neko neizsakošs ir šāds apgalvojums, bet patreiz neko citu pateikt nevaru. Labi uzrakstīta. Ja es būtu jaunāka, noteikti uztvertu citādi. Lasīju un atcerējos bērnību un savas omes pasaules uztveri. Bija vērts izlasīt. Paldies autorei.

Inkata

Tik daudz sāpju vienā dzīvē. Tik daudz sāpju tik daudzās dzīvēs. Kā spēt saglabāt veselo saprātu? Kā spēt nenocietināt sirdi? Kurš gan būs tas, kurš pateiks, nosodīs, vērtēs? Kurš?
Un kas ir tas, kas dažiem cilvēkiem dāvā spēju priecāties, izturēt, piedot un spēt izjust pateicību? Pēc visa piedzīvotā un (ne)pārdzīvojamā.

Grāmata atsauca atmiņā reiz lasītu jautājumu: "Vai par šādu sievieti tu vēlējies izaugt, kad biji maza meitene?" To laiku pa laikam ikdienā atceros, atgādinu sev.
Tieši šī grāmata pārsteidzošā kārtā mani iedrošina - atzīt zaudējumus; izsērot zaudējumus; novērtēt visu to, ko neesmu zaudējusi; izturēt, pieņemt, piedot un izjust pateicību.
Skumji iedvesmojoša. Skaudri skumja. Pārsteidzoši iedvesmojoša.

Linda Vituma

Man tiešām patīk vēsturiski romāni par spilgtām personībām. Raksturot laikmetu no latviešu dižgaru ģimeņu sieviešu skatupunkta - kas varētu būt aizraujošāk? Bet nekā. Vairākkārt esmu mēģinājusi lasīt Baueres grāmatas, bet šī ir pirmā, ko patiešām izlasīju, un, šķiet, ka tā arī paliks vienīgā. Lasītājas un autores raksturu nesaderība. :)

 

Inese Okonova

Skaudra ieskatīšanās Edes Pumpures un viņas dzimtas dzīvē.
Vai var aizmirst un piedot, kad jaunais vīrs kāzu dienā dejo nevis ar jauno līgaviņu bet citu? Kā nepārvarama neizrunāta siena nostājas Edes dzīvē neziņa, kas pamazām sagrauž un saposta viņu pašu. Piedošana netika prasīta, piedošana netika dota.
Kādas sajūtas sievai lasīt vīra mūža darbu ‘Lācplēsis’, kad Spīdala ir atkal viņa, tā būtne no pagātnes. Vai pietiek ar apziņu, ka viņa ir tā drošā Laimdota, vai tomēr katra sieviete grib arī būt Spīdala savam vīram.

Kā citas sievietes var viņu nosodīt, vai tiešām viņas pašas nesagrūtu zem ikdienas bada nastas septiņu gadu garumā, kamēr tapa Lācplēsis? Piedzīvot tik daudz sāpes, nodevību, noraudzīties māsas skarbajā liktenī un jūtot vainu par viņas precībām. Cik stiprai ir jābūt sievietei un vai tik stipram būt vispār ir iespējams?

Aija Ekmane

Vēsturisko darbu cienītājiem patiks, lai gan romāns visai pasmags un depresīvs. Lasās gan ātri un raiti. Kas vēl interesanti, - viens no retajiem darbiem, kuru galvenais varonis spēj izraisīt lasītājā antipātijas.

Daina Valeine

Daudz sirdssāpju pārdzīvojusi laulības sākumā lepnas Piebalgas ģimenes vecākā meita Ede Goba, sagaida savu vīru no viņa klejojumiem, piedod par visiem grēkiem un šķietamo nevērību un turpmāk seko vīram ikkatrā viņa dienesta vietā, lai arī ikdienā mīļoto vīrieti redz reti. Šis romāns, manuprāt, tikpat lieliski kā iepriekšējais Ingunas Baueres darbs atklāj 19. gadsimta beigu, 20. gadsimta sākuma vēsmas latviešu sabiedrībā. No iepriekšējās grāmatas par lepno Rātminderu Līzi, varoņi iemājo arī šajā grāmatā - viena pilsēta, visi viens otram tuvākā vai tālākā pakāpē radinieki. Tomēr, ja nav lasīts iepriekšējais romāns, orientēties tēlos grūtības nesagādā. Šis romāns arī atklāj, kā tapis latviešu eposs „Lāčplēsis”, kādus upurus tas prasījis dzejniekam un viņa ģimenei. Šī stāsta nianse varētu būt „visgardākā” īpašiem latviešu literārās daiļrades gardēžiem.

Stāstījums dinamisks un nav lieki ievilkts par tiem laika posmiem, kad tas maz skar tieši Andreju Pumpuru. Vairāk gan gribētos, lai būtu iekļautas kādas reālas sarakstes starp Pumpuru un viņa sievu, Pumpuru un brāļiem Kaudzītēm. Protams, vēstuļu fragmenti bija, bet līdz galam nesapratu, vai tie autores izdomāti vai reāli. Bet kopumā šī jauktā realitātes izjūta, kad nekad nevar zināt, kas patiesi ir bijis teikts un, kas tikai piedomāts, nemaz nemaitā kopainu par darbu.

Izrādās, ka būt dzejnieka sievai nemaz nav tik viegli, jo īpaši, ja sieva domā, ka vīram nav tik dārga, kā kāda cita. Greizsirdības tārps, izrādās Edi ir grauzis visu mūžu. Par ko greizsirdība? Par to lasiet paši. Lai arī dzejnieks, pret sievu Andrejs Pumpurs nav bijis tik romantisks kā viņa būtu vēlējusies, nekad nav bijis gana rūpīgs un nekad nav bijis gana daudz blakus. Mūža otrajā pusē, kad Ede Pumpura prāto par to, ka vīrs tik daudz laika pavada prom no mājām, viņa nospriež, ka varbūt tā arī ir labāk. Viena lieta, ko vēl gribēju piemetināt - pirmās daļas nosaukums "Ziedu norāvis to neatstāj'..." ir patiesi vispiemērotākais nosaukums kādu esmu redzējusi, saviļņojošs un aizkustinošs.

Citiem cilvēkiem Ede Pumpura, dzimusi Goba vienmēr būs tikai dzejnieka Andreja Pumpura sieva un bērnu māte, piedēklis, svars, kas velk pie zemes dzejnieka dižo garu, jo par bērniem ir jāgādā, jābaro , jāģērbj. Ja Andrejs Pumpurs nebūtu precējies ar Edi, varbūt būtu vairāk sarakstījis sava mūža laikā, varbūt nebūtu savu veselību sabeidzis raujoties darbā armijas dienestā, bet varbūt tā arī nebūtu. Minējumi par to kā būtu, ja būtu, var būt bezgalīgi. Ede ir bijusi Pumpura sieva un par Pumpura sievu arī paliks.  Bet viens gan ir skaidrs - liela mīlestība var nest ne tikai lielu laimi, bet arī lielas sāpes, ne velti darba sākumā iekļauts Reiņa Kaudzītes citāts:

"Mīlestība ir gan visaugstākās debesis, bet līdzās turpat arī visdziļākā elle."

 

Līva Alksne

Nomocīju gandrīz pusi. Grūti lasīt, ja nepatīk galvenie varoņi, ja stāstījums liekas pārāk lēns un vienmuļš, un tad vēl visu laiku tā nolemtības un gaidāmās nelaimes priekšnojauta.

Ilva

Drusku ielasīties...

1875.gada 27. jūlijs, svētdiena. Vecpiebalga.

Jau iepriekšējā vakarā jutās negaisa tuvums. Saule nežēlīgi cepināja, pamalē vilkās tūces, naktī cilvēki nevarēja gulēt karstuma dēļ. Svētdien kopš paša rīta mākoņi staigāja virs zemes neparasti zemi, drūmi un apmākušies. Pēc brokasta, kad kāzinieki taisījās ceļā uz baznīcu, kas vairāku verstu attālumā, lietus sāka līt straumēm vien, bet sutoņa nemaz nedomāja rimties.

- Kas par nelietas laiku, - pukojās Jaungaigalu saimnieks Goba, slaucīdams sviedrus un noskatīdamies, kā muižas pārvaldnieka Alabuševa slēgtās ekipāžas priekšā, kas iznomāta jaunā pāra vešanai, tiek iejūgti divi brangi zirgi.

- Jaunie jau vēl kaut kā, tiem vismaz jumts virs galvas, bet kā mēs pārējie tiksim līdz baznīcai, kad lietus gāž aumaļām? – ar asarām acīs jautāja Reiņa jaunākā meita Anniņa, viena no sešām baltās un rozā drānās tērptām, nedabīgi satrauktām brūtes māsām.

Gobu pusauga dēls Reinholds maisījās visiem pa kājām, nevarēdams izvēlēties, kurā pajūgā ietrausties. Zēna goda uzvalks jau tagad, tikko uzvilkts, izskatījās saburzīts. ,,Kur atkal bružājies?” sirdījās māte, kurai neatlika laika visus uzmanīt, un tas padarīja nervozu. Tomēr jāsaņemas! Šajos godos Līzei ar Reini jāiznes lielākais smagums, Pumpuram, nabagam, radu tikpat kā nekādu, tāpēc jāturas godam.

- Vasaras laiks, gan izdzīvosim. Kāzas taču nevar atlikt lietus dēļ, - līgavas māte, steidzoties no istabas uz klētiņu, mierināja Anniņu. – Un netaisi tik bēdīgu seju, citādi Ede pārdzīvos vēl vairāk. Jau tagad izskatās kā nopērta nedarbniece. Kāds sastāstījis, ka lietus kāzu rītā nozīmējot sievas asaras mūža garumā. Muļķīte! Kurš šoslaikus vairs tādiem māņiem tic?

Izklausījās, it kā māmuļa mierinātu pati sevi. Anna greizi pasmīnēja. Šī milzu jezga māsas kāzu dēļ sāka kaitināt.

- Pareizi gan. Skrien iekšā un labāk uzmundrini māsu, nekā gaudies par Dieva svētību, kas krīt no gaisa, - Gobu tēvs piebalsoja sievai. – Visas tās pasakas ir tikai skuķu izdomas. Un pasaki Reinholdam, ka pie viņa krusttēva ir brīva vieta.

Dīvaini, bet arī klausoties līgavas tēvā šķita, ka tas mierinātu pats sevi. Kas šai mājā šorīt īsti notika? Kāzas taču vislielākais gods un vislustīgākās svinības! Laikam apnicīgais lietus pie vainas, ka lielākā daļa Jaungaigalu mājinieku staigāja samākušies un tikai tēloja priecīgu noskaņojumu.

,,Laika vairs nav, jātaisās ceļā,” pāri pagalmam noskanēja Gobas Reiņa balss, un kāzinieki, kā nu kurais glābdamies no lietus, sakārtojās cik iespējams glītā rindā. Zem nemierīgām zirgu kājām pašķīda dubļi. Jaungaigalu Edes Gobas un Pumpuru Andreja kopīgais ceļš varēja sākties.

- Turi ciešāk manu roku, - biklā līgava čukstēja, bet balsi apslāpēja lietus lāšu sišanās pret ekipāžas rūti.

- Tu kaut ko teici, mīļā?

Līgavaiņa skatiens likās tāds kā iztramdīts. Visdrīzāk tā paša lietus dēļ. Andrejs noteikti raizējās, kā jutās viņa māmuļa un mazā māsa, pilnīgas svešinieces citu kāzu viesu starpā, vai viņām izsniegti lietussargi un vai slapjums negāzās tieši uz galvas.

- Par māti neuztraucies. Es redzēju, ka viņa kopā ar Elīzi iekāpa pie Čolēniem. Vai varbūt... tu satraucies par mums?

Pumpurs skatījās pa mazo lodziņu, kā lietus kapāja ceļmalas granti, un nespēja saņemties pasmaidīt. Viņš taču nešaubījās?

Ja Laimas māte stūrēs,

Tad puķēs sēdēsim;

Ja vētra laivu turēs,

Tad kopā airēsim!

Mācītājs Guleke, vidēja auguma kalsns, melnīgsnējs vīrs ar asu skatienu un stingru roku, ar gudru ziņu draudzes dievkalpošanu pavilka garāk, lai laulājamie un ciemiņi paspētu sakārtoties pirms ienākšanas altārtelpā. Tas lietus! Par laimi izskatījās, ka nu jau lielākais gāziens pāri, debesis pamazām gaismojās. Baznīcā valdīja liels karstums, jo ārā nejuta ne vēja pūsmiņas, lietus, kad gāzās, nāca gandrīz stāvus no debesīm.

Baznīcas priekšnamā kāzinieki pabeidza gatavošanos. Brūtes māsas katra savam maršalam piesprauda pie atloka baltu, garu zīda lenti ar baltu puķu pušķīti, visi sastājās kopīgā rindā. Pumpurs melnos svārkos, stalts un svinīgs, Ede gludi cēla un balta, tikai glīti sakārtotie mati mazliet pajukuši, un līgavas māte steidzās tos piekārtot. Pavadītājos daudzi vietējā sabiedrībā labi zināmi cilvēki – Korneti, Šancbergi, abi brāļi Kaudzītes, Rātminderu ģimene, Šīroni, Hirši un citi Piebalgas lielmaņi. Draudzes dievvārdi pa tam jau beigušies, taču neviens no baznīcā sanākušajiem ārā negāja, visi gaidīja laulību ceremoniju – katram zināms, cik piebaldzēni ziņkārīgi.

- Tas Kungs lai ir ar jums, - mācītājs Guleke pacēla rokas, un koris uzsāka jauko četrbalsīgo dziesmu ,,Dievs ir tā mīlība”.

Lai arī likās, ka pārstās, tomēr lija joprojām, un Edes acis pildījās karstām asarām. Vai tās aizkustinājuma, prieka, vai tomēr ļaunu priekšnojautu asaras? Kaut kur tepat stāvēja un visā noskatījās skolas Līze, kura, Ede zināja, nevēlēja viņai sirsnīgu laimi jaunajā dzīvē. Andreja dēļ. Daudzas apskauda Gobu meiteni par to, ka tā galu galā dabūja stalto puisieti, bet Līze visdedzīgāk. Kā viņa toreiz, tūliņ pēc dziesmu svētkiem, mēģināja Edi atrunāt uzsākt draudzību ar Andreju! Brašais mērnieks tikai joka pēc esot Edi uzrunājis, bet patiesībā mīļojot vienīgi viņu, Elīzi, kā Andrejs to saucot. Izvilka vēstules no azotes, vicināja Edei gar degunu, kaut ko mēģinādama pierādīt. Ragana! Viss, ko Līze melsa, izrādījās blēņas un aplamības, taču kāpēc Edei tās sanāca galvā tieši tagad, šai svinīgajā, pašā svarīgākajā dzīves momentā?

Izskanēja dziesmas pēdējās taktis, gari nopūtās ērģeles. Draugi un radi nāca jaunlaulātos sveicināt, arī Līze starp viņiem. Bāla, cēla, cietu akmens ģīmi, kuram uzbāzts nedabīgs smaids. Kapa krusts ar atieztiem zobiem! Ede cieši jo cieši ieķērās Andreja elkonī, tik cieši, ka viņš izbrīnīts paskatījās un atrāvās drusku nostāk – šis vīrietis līdz mūža galam piederēs viņai vien!

- Novēlu jums daudz laimes kopīgā dzīves ceļā, - skolas tēva meitas balss izklausījās drusku aizsmakusi. – Tu izskaties tik skaista, Ede!

- Paldies, - jaunā sieva mēģināja izlikties vienaldzīga.

Lai taču Līze iet ellē! No šī brīža Ede vairs nebija Goba, mazā nobijusies meitene, bet gan Ede Pumpura, dzejnieka Pumpura likumīgā sieva! Vienīgā, kuru Andrejam mīļot un sargāt, lutināt un appuišot. Pārējās raganas lai taisnā ceļā laižas uz elli, kur tādām īstā vieta!

Vakarā galdi vai lūza no bagātīgā mielasta, taču mazā līgaviņa nevarēja norīt ne kumosa. Uzklausīt garās galda runas trūka spēka. No Piebalgas Dziedāšanas biedrības kā vietējā kora aktīva dalībniece Ede par atmiņu saņēma vērtīgu zelta gredzenu, bet pat tas nesniedza prieku. Likās, ka katram solim, katram pagriezienam un kustībai sekoja kāds viltīgs acu pāris, kāda burvestība, kura turēja pinekļos Edes augumu un prātu. Līze? Nē, par laimi tā ragana sēdēja iesāņus pret jaunlaulātajiem un, kamēr muzikanti skaņoja instrumentus, dzīvi sarunājās ar vairākām Edei svešām sievietēm. Māte un tēvs rīkoja kāzas, un viņi arī izvēlējās, kādus viesus lūgt un kur tos sēdināt. Dažus no saviem ciemiņiem ne Ede, ne Andrejs vispār nepazina. Tā, kas jaunajai sieviņai uzglūnēja kā vanags, tiešām nebija Līze, bet gan Andreja māte, kam turpmākajā dzīvē nāksies atdot lielāko godu. Ak, tavu misēkli! Kas zina, kurš tā ierīkojis, pa burzmu Ede pat nepamanīja, bet vīramāte pie kāzu galda apsēdināta pavisam otrā istabā kopā ar mājiniekiem! Viešņa, kam pienācās pirmā vieta blakus dēlam, līgavainim, atstumta un noniecināta kā necienīga, visdrīzāk, ka apvainota līdz sirds dziļumiem!

- Andri, vai redzēji, kur tava māte sēž? Ak, kungs! Kāpēc viņas nav še, pie mums, bet ietupināta tālajā kaktā kā pēdējā nabadze? – Ede, lielo kļūdu aptvērusi, mēģināja vēl glābt, kas glābjams. Ja tika nodarīts pāri mātei, kā varēja justies dēls?

- Tavā mājā par nabagu uzskata arī mani. Bet tas tā neies ilgi. Gan es viņiem visiem parādīšu!

Muzikanti iepūta taurēs, kāds sasita plaukstas, aicinādams uz deju placi. Andrejs pacēla un pārsteigtās sievas priekšā vienā paņēmienā iztukšoja brandvīna glāzi, ar troksni atgrūda krēslu, piecēlās un notrauca neesošu pūku no svārku atloka. Un tad... Ak, Dievs! Viņš nevis galanti palocījās savas tikko pielaulātās sievas priekšā, bet gan, apmetis slaidu loku pa plašo telpu, apstājās pie... Elīzes Rātminderes!

- Vai drīkstu jūs lūgt uz deju, Elīzes jaunkundz?

Ja neskanētu mūzika, istabā noteikti iestātos kapa klusums. Pieredzēt kaut ko TĀDU! Jaunais vīrs pie kāzu galda pamet bez ievērības tikko pielaulāto sieviņu un aiziet dancot ar citu! Kur vecais Goba? Vai viņš maz zināja, kas te notikās?!

Par laimi Jaungaigalu saimnieka istabā nebija. Viņš kopā ar vairākiem vīriem sēdēja lievenītī un mierīgi apsprieda politiku, kad satraukusies piesteidzās sieva Līze.

- Reini, nāc šurp, - Līze aicināja, taču Gobas tēvs, alu sadzēris, vairs negribēja klausīt.

Kas tad nu atkal? Lielāko darbu daļu saimnieks godam paveicis, laulības notikušas, meita pie viņai tīkamā vīra izdota, viesi pie pilniem galdiem ēd, dzer un priecājas par Gobas naudu. Arī tā... kā viņu tur sauca, nu, jaunā vīra māte no lielvārdiešiem. Un skuķis, Andreja māsa. Nelabi sanāca, ka veco sievu un meiteni iespieda mājinieku galā sēdēt, bet tai trakajā ļembastā taču nevarēja par katru viesi rūpi noturēt. Ja gribēja tuvāk dēlam, pašai vajadzēja uzprasīties. Lai Andrejs kārto! Lai izkārto kaut vienu lietu pats par savu naudu un uz savu saprašanu!

Uz īsu mirkli mātei blakus nostājās meita – līgava. Izmisušām acīm, nokārtām rokām, kā lupatu lelle bez dzīvības. Kas tad nu Edei atkal lēcies? No rīta lietus smaidīt traucēja, kas tagad uz varžacs uzkāpis? Jupis parāvis visus tos sieviešus, kuriem nekad nekas nebija labi!

Kā izdzirdējusi tēva domas, Ede apmetās un izskrēja pa durvīm, ka baltā kleita noplīvoja vien. Savādi, ka ne uz dancojamo istabu, jo galu galā taču tika lustētas viņas kāzas.

- Kas Edei vainas? Muzikanti nepatīk? – Reinis jautājoši uzlūkoja joprojām blakus stāvošo sievu.

- Ak, tev tāpat to nesaprast, - Līze atmeta ar roku. Acis piesprāga asarām. Ko teica tā muļķa sirds, kurai Gobu māte allaž tik padevīgi uzticējās? Joprojām solīja, ka viss būs labi? Ak! Līze pieķēra ar roku vietai, no kurienes gaidīja atbildi. Tuk – tuk - tuk, dobji un lēni pukstēja dziļi krūtīs, kur kā negaisa mākonis auga melns nemiers – nebūs labi, nebūs gan. Bet viss jau par vēlu, par vēlu! Ko nu darīt?