Elīza fon der Reke. Soļi rītausmā

Romāns, izdots apgādā Zvaigzne ABC 2021. gadā.

Viņas vecāmāte rūpējās, lai meitenes āda allaž paliktu balta, tāpēc liedza iet svaigā gaisā un atklāt seju saulei – 18. gadsimtā titulētā ģimenē augusi jaunava bija laba tirgus prece, kas nedrīkstēja zaudēt vērtību! Arī viņas pamāte uzskatīja, ka sievietes dzīves galvenais mērķis ir apgādāt sev turīgu vīru un dzemdēt bērnus. Kad pavīdēja iespēja kļūt par lielās Jaunpils muižas īpašnieka laulāto draudzeni, to nedrīkstēja laist garām, un jauniņo meiteni izdeva pie divreiz vecāka, nemīlēta, toties bagāta vīrieša. Viņa uzdrošinājās sacelties. Rodot spēku tikko plaukstošās Apgaismības filozofijā, iestājās par personības neaizskaramību un sievietes tiesībām. Viņa daudz mīlēja, bet vēl vairāk cieta. Saņēma likteņa sitienus un augšāmcēlās. Spēra pirmos soļus Apgaismības rītausmā, atļaujoties ignorēt augstākajā sabiedrībā iesīkstējušās normas un saņemties uz drosmīgu lēmumu – šķirties no nemīlama vīra. Ļauni aprunāta un bieži nesaprasta, izmisusi, bet stipra garā, viņa palika uzticama pati sev.

"Tajā vietā, kurā mēs katrs atrodamies, mums jāmēģina kļūt tik noderīgiem un laimīgiem, cik vien iespējams. Tas ir mērķis mūsu esībai uz šīs zemes, caur kuru mēs pēc tam, kad būsim šo dzīvi gudri pratuši nodzīvot, trauksimies pretī augstākajai svētlaimei."
Elīza fon der Reke

https://www.zvaigzne.lv/lv/jaunumi/aktualitates/308868-eliza_fon_der_reke_aristokratiska_spitniece.html

https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/gramatu-stasti/ingunas-baueres-eliza-fon-der-reke.-soli-ritausma-un-gramata-ka-.a151729/

https://www.mammamuntetiem.lv/zinas/gramatas-un-zurnali/53572/jauns-romans-no-lasitaju-iemilotas-rakstnieces-ingunas-baueres-eliza-fon-der-reke-soli-ritausma

https://www.delfi.lv/kultura/news/books/izdots-jauns-romans-par-kurzemes-un-zemgales-hercogieni-doroteju.d?id=54310718

https://xtv.lv/rigatv24/video/zONvbERaNPM-07_11_2021_gramatu_kods

Lasītāju atsauksmes

Tā kā latviešu autorus lasu ar lielu izvēli, tad priecājos, ka atradās pērle no #IngunasBaueres krājumiem #Elīza fon der Reke. #Soļirītausmā.

Piesaistīja ar to, ka stāsts ir par reālu personību, kaut gan rakstniecei daudz tādu darbu, bet, šajā stāstā tā ir 18. gadsimta sieviete, kura izauga aizspriedumainā , drūmā, tumšā (vārda tiešā nozīmē, jo saule bojājot meitenes ādu) vidē, kuru nomainīja cita, vēl drausmīga vide, kas jauno sievieti iedzina depresijā. Tā vien liekas, ka šī dvēsele ir gribējusi pieredzēt visas pasaules ciešanas, brrr....

Piesaistīja, ka šī sieviete atrada sevī spēku izmainīt savu dzīvi un, kļuva pazīstama Krievijā un Eiropā (par to gan jālasa citos rakstos, jo rakstniece ļauj mums ieskatīties Elīzas dzīvē līdz plašākai atpazīstamībai).

Piesaistīja, jo uzrunāja viņas filosofiskais skatījums: "Tajā vietā, kurā mēs katrs atrodamies, mums jāmēģina kļūt noderīgiem un laimīgiem, cik vien iespējams. Tas ir mērķis mūsu esībai uz šīs zemes [..]."

Rakstniece veikusi lielu izpētes darbu, tādēļ lasot šo darbu, liekas , ka dodies ekskursijā pa 18. gadsimtā Kurzemes hercogisti, piedzīvojot tā laika īpatnības. Pa reizei der šāds izrāviens pagātnē, lai saprastu, kur esam, ko esam kā cilvēce sapratuši, un , ko, nē.

Viedās atziņas, kas aktuālas šodien, kas atklāj , ka nekur ļoti tālu neesam tikuši : “Naids nedod iespēju labajam. Mēdema kundze bija izgājusi skarbu dzīves skolu un nonākusi pie atziņas, ka viss notiek vienkārši – ļaunais vairo ļauno, gluži kā nezāles izsējoties laukā, bet neviltota labsirdība dzemdina skaisto un priecīgo.” (54.)

Laikmeta ainiņas par sievietes vietu s-bā . “Kad laulātā draudzene radībās dāvā vīrietim meitu, sākumā noteikti piemeklē vilšanaās un pat bailes, jo meitenes izaudzināšana par augstākās sabiedrības dāmu izmaksā ellōgi dārgi. Nedara neko un nerada neko, toties tēriņi lielāki kā par jaunu māju! Meitenes vienīgais uzdevums – mazliet paskoloties, būt pievilcīgai un ievilināt savos tīklos pēc iespējas lielāku zivi, tas ir turīgāku precinieku.” (69.)

Interesanta valoda “[…] viņa izturēšanās atstāja pašprātīga cilvēka iespaidu, kas, saprotams, raisīja cienīšanu.”(77.)

“[…] Sofija arī- tai tik padod grāmatu! Ja būtu piedzimusi par zēnu, noteikti tālu tiktu, bet meitenēm citi ceļi dzīvē ejami – jāatrod vīrs, jālaiž pasaulē bērni. Kad apdomā, tā tomēr netaisnība. “Tikai nemēģini meitenei to iešārēt,”, sieva aprāja Bekeru, kad tas izteica savus apsvērumus. Šārē vai nešārē, Sofija bija citāda.” (85.)

“Ak, kas gan būtu Kurzemes galms bez baumām, tenkām un intrigām? Taisna peles ala bez neviena stūrīša, kur kājai aizķerties.”(110.)

Un šeit tāds grāmatmīļu citāts :“Mierinājumu meklēju rakstos. Prātoju, ka cilvēks, kuram piešķirts prozista vai dzejdara talants, spēcīgāko mālu saviem darbiem uzrok dvēseles satricinājuma brīžos, tā spējot aizkustināt lasītāju, kas savā dzīvē piedzīvojis ko līdzīgu. Ja lasot, šķiet, ka rakstnieks jūt līdzi, ziedo daļu no sevis, pārmet laipu pār izmisuma grāvi, sniedz roku un saka – tu dzīvosi, vēl viss nav galā, tad viņa darbs nevar atstāt vienaldzīgu. Jo kas gan ir uzrakstīts vārds? Daļa no rakstītāja! Ļoti slepena, ļoti dārga daļa, kuru tas pret iejūtības mazumiņu atdāvina svešiniekam.”(139.)

Es priecājos, ka piedzimu šajā gadsimtā, nopietni!

Lāsma Spāģe

Interesanta lasāmviela par 18. gs. Kurzemes un Zemgales hercogisti, Elīzu fon der Reki un viņas ģimeni. Ja K. Sabaļauskaites "Pētera imperatore" man likās pārāk gara, tad šī pārāk īsa. Gribējās vēl lasīt, jo vietām likās, ka pārskrien pārāk ātri. Bet noteikti izzinoši un interesanti.

 

Beatrice

Ja kādreiz ir gribējies ielūkoties pa atslēgas caurumu un uzzināt, kā Latvijas pilīs un muižās dzīve ritēja 18.gadsimtā,tad šī grāmata kaut nedaudz to ļauj. Interesanti un ar atziņu beigās - cik labi dzīvot šodien!

Viktorija Gribuste

Pamatīga mazuma piegarša gan lapaspušu skaita, gan Elīzas dzīvesstāsta ziņā. Žēl, ka tik ļoti skopi aprakstīts Elīzas nodzīvotais laiks Jaunpils pilī un laulībā ar Reki.
Sākotnēji bija žēl, ka romānā tik maz pašas Elīzas dienasgrāmatu un atmiņu pierakstu fragmentu. Taču, kad izlasīju grāmatu "Kādas Kurzemes muižnieces atmiņas", kurā apkopoti Elīzas rakstītie teksti, sapratu, ka Baueres romānā to ir pārpārēm. Manuprāt, tas tikai celtu grāmatas vērtību, ja Elīzas rakstītie teksti būtu kursīvā vai kaut kā citādi izcelti. Tāpat grāmatai prasījās pēcvārds par Elīzas tālākajām gaitām un atstāto literāro mantojumu.

Rakstniece sev izvirzījusi ļoti drosmīgu un sarežģītu uzdevumu - rakstīt par personu, kuras dienasgrāmatas ir tulkotas latviski, turklāt apkopotas vienuviet vairāk nekā 300 lappušu biezā grāmatā. Domāju, daudzus šis romāns rosinās sameklēt un izlasīt "Kādas Kurzemes muižnieces atmiņas" un apzināti vai neapzināti abas grāmatas salīdzināt. Manā skatījumā "Elīza fon der Reke. Soļi rītausmā" vairāk līdzinās grāmatas "Kādas Kurzemes muižnieces atmiņas" konspektam. Diemžēl. Tomēr ar nepacietību gaidīšu romānu par Doroteju.

Erika

Krietni haotisks stāsts par absolūti fascinējošu sievieti.

Šoreiz es grāmatai biju ļoti neattapīgs lasītājs, un mans vienīgais vārgais attaisnojums ir tas, ka 18.gs beigas galīgi nav "mans" laikmets ne Latvijas, ne pasaules vēsturē. Rezultātā man pagāja diezgan ilgs laiks, līdz apjēdzu, ka grāmatas sākuma varone Lote un uz vāka piesauktā Elīza ir viena un tā pati persona, jo man neienāca prātā pirms lasīšanas izpētīt pēdējā vāka iekšpuses fotogrāfijas un to aprakstus. Tāpat regulāri mulsu, kad stāstījums pirmajā personā pārlēca uz stāstījumu trešajā personā, tad atpakal uz "es" formu, un tad vēlreiz uz trešajām personām un situācijām, kurās Elīza fon der Reke diez vai bijusi klāt. Es saprotu, ka tas ir labs veids, kā iestrādāt vēl vairāk no vēsturiskā materiāla un konteksta, bet vienalga mulsinoši.

Neskatoties uz visu šo burkšķēšanu, grāmatu izrāvu pusotrā dienā, jo stāstījums ļoti dzīvs, ļoti raits, ļoti personisks (laulības, bērni, mīlestība - "Sirds lūza krakšķēdama, troksnis atbalsojās galvā"), un vienlaikus arī ļoti informatīvs un izglītojošs, ar bagātīgu vielu pārdomām gan par to, kas it kā ir mainījies, bet tomēr ne pārāk (dzimumu līdztiesība, sievietes vieta un loma sabiedrībā), gan to, kas šodien ir tieši tāds pats kā 18.gs, kad Kurzeme un Latvija izskatās pēc provinces, bet patiesībā ir nesaraujami saistītas ar visu pārējo Eiropu, ietekmēja to un tapa no tās ietekmētas. Vēstures gardēžiem būs daudz aizraujošu sadzīves sīkumu, ieskaitot aprakstus par avantūristu grāfu Kaliostro un tālaika Eiropas dzejnieku un filozofu - Gētes, Lafatera, Klopštoka - atbalsīm Kurzemes hercogistē. Taču galvenā tēma tomēr paliek par Elīzas fon der Rekes kā personas transformāciju no iebiedēta bērna vecāsmātes ēnā uz ar milzīgu pašcieņu un drosmi apveltītu sievieti, kura ir gatava aiziet no nemīlama vīra, uzdrošināties rakstīt un publicēt dzeju, uzdrošināties apšaubīt cilvēces dalījumu cilvēkos un sievietēs, un spert pirmos soļus Eiropas un savas pašas Apgaismības rītā.
"Pasauli, kas ap mani, es nespēju grozīt, bet par to, kas manī pašā, esmu vienīgā valdniece! Cilvēks ir savas dvēseles kungs, un ir taču pūļu vērts - stāties cīņā pašam ar sevi, lai tiektos pēc patiesas dzīves gudrības. Jo cēlākus rakstura vilcienus iegūst mans iekšējais "es", jo neiedragājamāka kļūst mana patiesā laime, ar kuru varu dalīties, rūpējoties par to cilvēku labumu, kuri ienākuši manā darbības lokā."

Kristīne Līcis

Tā kā jau biju izlasījusi Imanta Lancmaņa grāmatu "Dievinātā Doroteja", ar lielu interesi ķēros klāt romānam "Elīza fon der Reke. Soļi rītausmā". Ļoti aizraujoša, izsmeļoša, izglītojoša lasāmviela, kuru lasot, nepamanīju, ka ir jau pusnakts, jo šķita, ka skatos filmu - tik dzīvīgi viss uzrakstīts, un kas lieliski atklāj vēsturisko personāžu cilvēcisko un sadzīvisko pusi, nianses un jūtas.

Atzīšos, ka paralēli lasīšanai visu laiku pētīju "Gūgles māti", lai noskaidrotu, kā savulaik izskatījušās un mūsdienās izskatās fon Mēdemu kādreizējie īpašumi (Vilce, Jaunpils, Eleja, Remte, Vecauce u.c.). Liels paldies par šo! Un ar nepacietību gaidīšu turpinājumu... :))

 

Una Griškeviča

Inguna Bauere turpina rakstīt par latviešu stiprajām sievām -"Elīza fon der Reke. Soļi rītausmā" . Šoreiz ne par to,ka aiz katra veiksmīga vīrieša stāv spēcīga sieviete. Šoreiz par to, kā no maza cinīša izaug lietas koks. Par to, ka vajag atļauties sapņot un ļoti,ļoti gribēt..., par rāmjiem un to pārkāpšanu. Autore milzu darbu ieguldījusi vēstures izpētē, kas grāmatu padara tikai interesantāku.

Māra Legzdiņa

Apraksts, stāsts vai romāns ir autora saruna ar lasītāju. Šorīt pabeidzu lasīt minēto romānu. Autore man stāstīja par dzīvi Kurzemes hercogistes galmā. Tagad mana kārta izteikties.

Mani nesen kāda lasītāja nosauca par ‘’Mežģīņu bruņinieku’’, jūtos pagodināts. Rakstniece Inguna Bauere savukārt ir pazīstama, kā lielisku, uz vēsturiskiem notikumiem balstītu, romānu autore.

Ņemot vērā minētos apstākļus, domāju, es varu atļauties neievērot politkorektumu un runāt atklāti.

Bet bija tā. Romānu par Elīzi fon Reki sāku lasīt drīz pēc tam, kad biju aizvēris grāmatu par Emiliju Benjamiņu. Lasīju un īsti nesapratu. Man bija grūti pārslēgties uz tā Kunga 1754. gadu. Rezultātā pirmās trīsdesmit romāna lapaspuses es lasīju veselu nedēļu. Sarežģīti radu raksti, man svešu uzvārdu jūklis: fon Mēdems, fon Kleista, Korfa, Bīrons, Katrīna II un Pēteris I un, visam pa vidu, kaut kāda vēl Lote.

Vairākas reizes gribēju lasīšanu pārtraukt, bet mani atturēja divi iemesli:

– Es zinu, ka autore ir lieliska rakstniece un tukšu nerunā.

– Grāmatas nosaukumā ir minēta Elīza. Tātad kaut kad ir jāsākas stāstam par Elīzu fon der Reki.

Cīnos tālāk, un kaut kur pēc trīsdesmitās lapaspuses romāna sižets mani aizrāva tā, ka vairs nespēju grāmatu nolikt malā. Pabeidzu romānu lasīt naktī uz svētdienu.

Valoda? Lieliska. Autore raksta viegli uztveramā un saprotamā valodā. Romāns ‘’lasās’’ ļoti raiti.

Autores vēstījums lasītājiem?

Stāsts ir par dzīvi Kurzemes hercogistes galmā hercoga Pētera Bīrona laikā. Aprakstīta tā laika dzīve hercogistes galvaspilsētā Jelgavā, brīvmūrnieku loža, Kaliostro viesošanās Jelgavā. Romāns vēsta par Elīzas fon der Rekes dzīves pirmajiem 30 gadiem un iesāk stāstu par Kurzemes hercogienes Dorotejas, dzimusi Mēdema, ienākšanu hercoga galmā.

Romāns ir ļoti saistošs un interesants. Lasīju ar milzu aizrautību. Tikko izlasīju: BEIGAS, tā atšķiru vēlreiz romāna sākumu, un šoreiz man viss bija skaidrs.

Lielisks darbs, man ļoti patika. Gaidu romānu par hercogieni Doroteju fon Bīronu.

Un tagad vārds autorei Ingunai Bauerei.

  1. – Pulka ļaužu paņēma mēris, bet elles katls neapstāja vārīties arī tad, kad melnā nāve aizvilkās savos ceļos. Drīz zviedru, drīz krievu, pulki, kas kāva cits citu, krustu šķērsu drasēja cauri Baltijas nomalei, pieprasīdami kontribūcijas savam uzturam un vietējo sievas izpriecām. Ja nedeva ar labu, ņēma ar varu – rīkojās kā jau iebrucēji svešā zemē, kur nekas nav svēts, un posta apmērus neviens jau vairs neskaitīja.
  2. – 1737. gada aprīlī Kurzemes bruņniecība vienbalsīgi (kurš gan iedrošinātos iebilst, kad visapkārt krievu kareivji ar stobriem?) ievēlēja Ernstu Bīronu par jauno Kurzemes hercogu...
  3. – Tātad uz Lotes glītošanu pienāktos skatīties nopietnāk. Viņa vairs nav bērns. Vēl pāris gadu, un jādomā par laulībām. Bet kā lai atrod labu partiju, ja meitene franciski neprot, klavieres nespēlē un dejot nekad nav mācīta? Kā lai tāda jaunkundze iziet sabiedrībā?
  4. – Tajos laikos, visos laikos tiek augsti vērtēta laba izglītība. Par Globusu vienmēr valda labi izglītoti ļaudis.
  5. – Pārbaudījumu pilnā laulība ilga sešpadsmit gadus, līdz Torks nolika karoti, pareizāk sakot, glāzi un devās pie Dieva uz mūžīgu palikšanu.
  6. – Jau minēju, autorei piemīt laba valoda. Šo lasot, smējos balsī.
  7. – Kad laulātā draudzene radībās dāvā vīrietim meitu, sākumā viņu noteikti piemeklē vilšanās un pat bailes, jo meitenes izaudzināšana par augstākās sabiedrības dāmu izmaksā ellīgi dārgi.
  8. – Jo kas gan ir uzrakstīts vārds? Daļa no rakstītāja! Ļoti slepena, ļoti dārga daļa, kuru tas pret iejūtības mazumiņu atdāvina svešiniekam.
  9. – Man bija divdesmit četri gadi, jaunība garām...
  10. - Man nākamajā rudenī būs 64... arī jaunība garām.
  11. – ‘’Ei, draugs, nešūpo vezumu,’’ uzsauca gredzenotais kungs. ‘’Manai dāmai sametīsies slikta dūša, ha, ha, ha! Dzirdi, vedēj? Traucies ātrāk, mūs Jelgavā jau gaida! Mūs – brīvmūrnieku goda viesi Kaliostro un viņa burvīgo laulāto draudzeni Serafinu jeb Lorencu – kā jums tīk – kura ir galīgi pillā, ha, ha, ha!’’
  12. – ‘’Spāņu grāfs, par kuru jūsmo visa Eiropa. Vai varbūt itāliešu. Dziednieks un labdaris. Brīvmūrnieks. Mums jāpanāk, lai viņa vizīte Jelgavā izdotos!’’
  13. – Tāpēc nebija brīnums, ka mēs visas iedegāmies apņēmībā nesavtīgi palīdzēt Kaliostro kungam Jelgavā iedibināt viņa izloloto ‘’LOGE d’Adption’’ jeb brīvmūrniecības ložu, kurā drīkstēs pēc ēģiptiešu parauga darboties arī sievietes.
  14. – Šo es nezināju.
  15. – Jutos, kā nosapņojusi garu, murgainu sapni. Vai tas vēstīja labu vai ļaunu? Ak, kāds sapnis? Visīstākā patiesība! Mana māsa Doroteja fon Mēdema bija kļuvusi par visas Kurzemes un Zemgales hercogistes jauno valdnieci.
  16. – Prātoju par to, cik savādi Dievs visu iekārtojis. Mana dzimšana mani novietojusi starp aristokrātiem, manas māsas hercogienes statuss, kas man likās nomācošs, piesaistīja mani galmam un augstākajai sabiedrībai. Bet sājās aprindās, kurās apstākļi novietojuši, es pa lielākajai daļai dzīvoju garlaicībā un atradu tikai dažus raksturus, kurus varēju cienīt.
  17. – Jā, man šķiet, tā tas ir arī mūsdienās.

Secinājumi, romāns ir lielisks, man ļoti patika!

 

Gundaris Kravalis

Inguna Bauere man atvērusi vēl vienas durvis un uzdāvinājusi ļoti interesantu lasīšanas pieredzi. Grāmata „Elīza fon der Reke. Soļi rītausmā” mūs aizved uz 18. gadsimta Kurzemi un Zemgali. Nezinu, kā klājās citiem lasītājiem, bet man sākumā nebija viegli orientēties sarežģītajos radu rakstos. Tur bija daudzi personāži ar „fon” un vairākiem priekšvārdiem (kas atkārtojās citās paaudzēs), tā bija svešāda vide un dīvainas ģimenes attiecības, pusbrāļi, pusmāsas, tantes un onkuļi, un arī viena briesmīga vecmāmiņa. Paldies par zemsvītras piezīmēm, tās ļoti palīdzēja!

Elīza, nē, mazotnē viņa vēl bija Lote, piedzīvoja ļoti smagu bērnību, bet tikko pārsniegusi pusaudzības gadus, tika atdota nemīlamam vīram. Visi kauliņi salikušies tā, lai viņa kļūtu par padevīgu, pelēku un garlaicīgu neko. Taču nē - Elizabete Šarlote Konstance iemanījās sajaukt likteņa izdalītās kārtis un nepalika savā upura lomā! Viņa panāca šķiršanos (tajos laikos kaut kas pilnīgi neticams), nomainīja vārdu, atmaskoja starptautisko blēdi Kaliostro, kļuva par dzejnieci. Šī spītīgā savas vērtības apzināšanās un izaugsme no absolūtas bezcerības līdz taisnai mugurai un augsti paceltai galvai man dīvainā kārtā sasaucas ar citu, nesen lasītu, grāmatu – Taras Vestoveras „Izglītotā”. Cits laikmets, cits kontinents, bet abām divām gara spēks un neatlaidība liek iet uz priekšu un neapstāties. Gan viena, gan otra grāmata stāsta par sievietēm, kas pratušas pašas sev palikt uzticīgas visbezcerīgākajās situācijās.

Apraksta sākumā minēju, ka šoreiz lasīšanas pieredze bija ļoti interesanta. Tad nu runāšu konkrētāk. Lasot grāmatu, dīvaini mainījās mana attieksme pret tās galveno varoni. Sākumā tā bija līdzjūtība (gribējās iekaustīt to vecmāmiņu), tad cieņa un apbrīna, bet uz grāmatas beigām... kā lai es to pasaku? Tās nebija antipātijas, nē. Drīzāk to varētu nosaukt par simpātiju mazināšanos. Nenoliedzot neko no pozitīvā, ko jau pateicu, es sāku just kaut kādu dīvainu nepatiku. Man pat grūti izskaidrot, bet kaut kādā ziņā Elīza sāka šķist kaitinoša un egoistiska. It kā grūtās bērnības un jaunības pie negribēta vīra dēļ dzīve un tuvākie cilvēki būtu viņai kaut ko parādā. Dažbrīd pat likās, ka pret pusmāsu Doroteju viņa izjūt prastu skaudību, bet cenšas to nomaskēt pat savās acīs,- tās, lūk esot ar rūpes par māsu. Mani ļoti interesē, vai vēl kāds izjuta ko līdzīgu. Varbūt es esmu kaut ko pārpratusi, lasījusi nepareizajā noskaņojumā?

Ļoti žēl, ka stāstam par Elīzu fon der Reki nebūs turpinājuma. Inguna Bauere – vai es esmu pareizi sapratusi, šķiet, ka Jūs par to izteicāties kādā komentārā vai intervijā? Teicāt, ka tādā gadījumā vajadzētu braukt uz Vāciju, lai izsekotu Elīzas turpmākās gaitas (tas tikai pierāda, cik atbildīga un skrupuloza ir Jūsu attieksme pret to, ko rakstāt. Paldies, mēs to ļoti novērtējam). Taču ļoti ceru, ka būs grāmata par Elīzas pusmāsu Doroteju fon Bīronu.

Ārija Vāciete

Atzīstos, ka pirmajā nodaļā apjuku visos vārdos, titulos, gadskaitļos un stāstījumā. Vai to stāsta Elīza? Lote? Autore? Bet līdz ar otro nodaļu aizrāvos un līdzpārdzīvoju, un ar grūtībām vakarā aizvēru grāmatu līdz nākamajam brīvajam brīdim.

Inuta

Mani atkal jau apbūra grāmatas valoda. Šķiet es varētu gaidīt rakstnieces jaunos darbus kaut vai tikai valodas dēļ. Šoreiz grāmata šķita izkaisīta visādiem jaukiem salīdzinājumiem (tā taču tos sauc, ja?), piemēram, par kleknēšanu kā krupim zem lapas (vai apmēram tā). Katrā ziņā es nevaru beigt domāt kā tas krupis to dara. Es kā pilsētas cilvēks reti esmu krupjus redzējusi un parasti tie ir lēkājuši prom pa ceļu no manis, ne kaut kur sēdējuši. Un es zinu, ka konkrētajā fragmentā svarīgs bija kas cits - cilvēki, ziema, aukstums, kas viņus traucēja. Es apbrīnoju to dzīvību vārdos un vārdu salikumos to spēju izcelt tik spilgti lietas, ka tu tām notici, spēj iztēloties un izjust. Skaisti un daudzšķautņaini un ļoti, ļoti dzīvi. Nu, kur var vēl labāk kāda izskatu raksturot, ja ne ar vārdiem: “Krunkains kā zemnieku pastala.” Tas nekas, ka es esmu redzējusi tikai jaunas pastalas, labi koptas pastalas un nekad ne tādas diendienā valkātas, bet es to spēju iztēloties. Vismaz domāju, ka spēju.

Arī sižets man likās interesants. Visas tās daudzās rakstnieku sievas man jau bija sākušas tā kā apnikt un šis bija kaut kas jauns arī tādā ziņā. Grāmata iemācīja mazliet vairāk izprast to cik daudz tie Mēdemi ir bijuši un mazliet sajust tuvību ar laikiem, kas man ir diezgan sveši un nezināmi. Lai gan ne gluži, jo kurš tad nav dzirdējis Rekes, Bērenus, Mēdemus vai Bīronus. Jā, es noteikti nespēju atcerēties visus vārdus arī tagad, bet tas jau ir cits stāsts turklāt grāmatu lapu apakšpusē taču bija lieliskas zemsvītras piezīmes, kas īsi iepazīstināja ar katru no vēsturiskajiem varoņiem. Man šīs piezīmes ļoti patika, bet man vienmēr ir paticis, ja grāmatā ir zemsvītras piezīmes, kas skaidro svešus vārdus, tulko valodas vai skaidro notikumus.

Liene

Katram latvietim, grāmatu cienītājam jāizlasa šī grāmata. Darbs apraksta 18. gs Elīzas fon der Rekes, Medemu dzimtes pārstāves dzīves ainas Zemgales un Kurzemes teritorijā. Grāmata ir viegli lasāma, ar humora devu, kura ļauj paskatīties uz dzīves peripetijām caur smaidu. Mani suģestē Elīzas personība, kā 18.gs. laikabiedrene viņa attēlo patiesu aristokrātijas dzīvi, bez piepušķojumiem. Tā kā dzīvoju Zemgalē, mani aizrāva arī tas, ka tiek pieminētas dzīves vietas, kuras "dzīvas" ir arī šodien ar saviem muižu kompleksiem vai arī tikai drupām, kuras no tiem palikušas. Nākamais mans solis ir apmeklēt šīs vietas reālajā dzīvē..

Viktorija Bērziņa

Šis ir drosmīgs solis, kuru vajadzēja spert - no zemnieku sētām pārcelties uz muižnieku pilīm un sākt tās apdzīvot! Inguna Bauere to ir izdarījusi, un Elīzas fon der Rekes stāsts ir tikai sākums. Lasu un priecājos par rakstnieces spēju iedvest dzīvību cilvēkos un notikumos, par kuriem man skolā nekas netika mācīts, kuri manā apziņā stīvi raugās no muzeju sienu gleznām un iedveš drūmu bijību ar kapeņu velvēs redzēto sarkofāgu paliekām. Lasot grāmatu, man acu priekšā ir Jaunpils pils, kuru izstaigāju 2017.gada rudenī, tīri fiziski izjūtu tās nemīlīgo vēsumu un gluži neviļus aizmirstu vērot, kā Inguna apraksta jauniņās Lotes, kas tikai vēlāk tiks saukta par Elīzu, izjūtas, un Ingunas balss viegli pārtop par Lotes balsi. Tagad ar nepacietību gaidu stāstu par Elīzas māsu Kurzemes hercogieni Doroteju fon Bīronu!

 

Vija Kilbloka

Paldies! Man arī labas atmiņas un pateicība autorei! Grāmatu iegādāties pamudināja mani tās nosaukums, jo esmu no Jaunpils un bērnu dienās ne vienreiz vien ar interesi aplūkoju Rekes dzimtas pārstāvju kapu plāksnes, kas atradās netālu no vietējās baznīcas visai pamestā vietā. Par Elīzu un Doroteju jau bija dzirdēts, bet kopumā joprojām zinu maz un no sirds izbaudīju šo vēsturisko laiku un vietu aprakstus un interesantos dzīves stāstus.

 

Ligita Smeile

Šī grāmata iedvesmoja plānot ģimenes ceļojumu pa Zemgali, aplūkot aprakstītās vietas pamatīgāk. Visdrīzāk pavasarī. Paldies autorei, grāmatas par vēsturiskām vietām un cilvēkiem man vienmēr likušās vissaturīgākās.

Indra Rožlapa Delvera

Lai arī esmu vēsturisku romānu fans, laikam tomēr 19.gs. otra puse un 20.gs. ir mans laikaposms. 18.gs. uzskati par sievietēm, laulībām, attiecībām un to, ka 25 gadu vecumā jaunība ir beigusies, liekas vājprāts.

Grāmata interesanta, iedvesmo apceļot Kurzemes hercogistes muižas. Mazliet gan sarežğīti noorientēties visos Bīronos, Medemos, Rekēs u.c. samudžinātajos radurakstos.

Sintija Meijere

Drusku ielasīties...

Es ienācu caur dzīvības vārtiem Tā Kunga 1754. gada divdesmitā maija vēlā pēcpusdienā, kad saule jau taisījās rietēt, pāri  apbirušu ievu krūmu čemuriem spīdinot atvadu starus Mēmeles pelēkajos ūdeņos. Kā pirmo ieraudzīju savu mātesmāti, vecmammu fon Korfu. Viņa pacēla mani, tikko dzimušu, trauslu kukainīti, savās  tuklajās, apgredzenotajās rokās un paziņoja:

,,Šis nu gan nebūs dzīvotājs. Tik vārgu bērnu redzu pirmoreiz.”

Vecāmāte ielika mani zīdītājas klēpī un, pat nepaskatījusies uz meitu, kura pārgurusi un izmisusi vaidēja radību gultā, izgāja no istabas un deva rīkojumu kalponei, lai uzklāj kafijas galdu ārsta kungam. Tas bija ļoti svarīgi – labi pacienāt dakteri, kurš, apmeklējot visādas mājas, katrā no tām sniedza atsauksmes un izdarīja spriedumus. Jaunajai fon Mēdema kundzei piedzimis vārgulīgs bērns? Ko niekus, varbūt vēl saņemsies un izdzīvos, toties kas Šēnberga par greznu muižu, kāda tur kafija un cik smalki našķi!

Tāds bija un līdz šai dienai palicis manas vecāsmātes saprāta pamatprincips – katru lielāku sāpi izstumt no dvēseles, nevienu nelaimi otrreiz nepieminēt, un sevi, kad sirds kļūst vāja, stiprināt aizņemtībā un darīšanās, kaut izdomātās, bet neatliekamās un svarīgās. Asaras samaitā kā acis, tā māgu, viņa uzskata, un bēdas iedragā veselību. Saprātīgs cilvēks nedrīkst tām padoties, viņam jālūko sevi iepriecināt caur labiem darbiem arī tad, ja viss nenotiek pēc viņa prāta.

***

Un tā mani, četrgadīgu meitenīti, kurai pēc padoma neviens neprasa, drīz pēc mātes bērēm aizveda pie vecāsmātes uz Bruknu. Tur priekšā jau bija māsīca Konstance, manas māmiņas vecākās māsas Eleonoras Emerentijas fon Kleistas kundzes meita, gandrīz pieaugusi jaunava ar reti nešpetnu raksturu, kura mani ienīda no pirmās dienas, jo laikam domāja, ka atņemšu viņai vecmammas mīlestību.

,,Šitā varde? Viņa taču ir tik neglīta, ka suņi bēg, tādu ieraudzījuši,” Konstancīte rauca degunu, mani pirmo reizi uzskatot, un viņas nepatika palika mūžīga.

Tēvu turpmāk satiku ļoti reti. Ja pa sešām nedēļām divas dienas viņš paciemojās Bruknā, tas jau bija daudz. Pret mani tētiņš izturējās salti, tomēr es viņu dievināju un skatījos  kā uz spožu zvaigzni, kas uzmirdzējusi drūmās debesīs. Laukā es netiku laista, bet zvaigznes caur logu itin bieži pētīju, kad naktīs negulēju, sapņodama par māmiņu un ilgodamās pēc mīļuma, ko nesaņēmu ne no viena. Ieradies tēvs izturējās tik nopietni, ka neuzdrīkstējos viņu uzrunāt, lai nepateiktu ko muļķīgu – Lielā māsa allaž apgalvoja, ka es esot stulba kā zābaks, un cilvēkos lai labāk nevirinot muti un netaisot kaunu citiem.

***

Kā tik īsā mirklī varēja izmainīties dzīve no bēdu ielejas uz laimes kalngaliem!

Tieši viņa, tēva trešā sieva Agnese fon Mēdema, bija Lotes glābējs – eņģelis, kas, karietei attālinoties no Bruknas, sēdēja iepretī un drošinādama turēja meitenes drebošo roku.

,,Neuztraucies, bērns. Viss būs labi. Mēs braucam uz manu muižu, un tev tur noteikti patiks.”

Lote neatbildēja, tikai plīvurs nokustējās, izpūšot garu elpu.

,,Paklausies, Šarlote Elizabete, ko tu tīsties tais plīvuros? Sien taču viņus nost, te ir karsti.” Tēvs uzlūkoja pa pusei sastingušo bērnu, un viņa sirdī sarosījās žēlums.

,,Kāpēc tu tik bailīgi skaties pa logu, mīļā?” tēvs apjautājās.

Lote sarāvās. Kā tramdīts zvēriņš. Agnēzes acis, ar kādām tā paskatījās uz vīru, runāja bez vārdiem.

,,Piedodiet, tētiņ, es tā vairs nedarīšu.”

,,Ko tu vairs nedarīsi, mīļais bērns? Neskatīsies pa logu? Vai arī tas tev Bruknā bija aizliegts?” Lotes jaunā pamāte mazliet pacēla balsi.

,,Lai nesabojātu seju,” meitene nočukstēja.

,,Ak Dievs, kāda tumsonība! Maigais gaiss tavai ādai neko ļaunu nenodarīs; skaties pa logu, cik vien gribi, un ņem taču beidzot to nejauko kapuci nost,” Mēdema kundze iesaucās, un vīrs viņai piebalsoja:

,,Paskaties, mēs braucam garām Dobeles pilsdrupām. Kāds iespaidīgs skats! Iegaumē, bērns, ka tava tēvzeme ir pati skaistākā vieta uz pasaules, un tev tā jāmīl ar visu sirdi un dvēseli.”

Tā bija jauna dzīvība, jaunas debesis - 1767. gada vasara, kad Lotei nupat bija iesācies četrpadsmitais gads.

Kratījušies cauru nakti, nākamās dienas rītā pēc izbraukšanas no Bruknas mēs ieradāmies pamātes muižā. Droši vien man patiktu jebkura vieta, kaut tikai tālāk no melno kraukļu pieķērktās Bruknas, bet Remte patiešām likās dievišķīga. Visapkārt lieli lapu koki, ceļš līdzens kā galds, un ceļmalās redzamās muižas ēkas labi apkoptas. Pie kalpu mājas greznojās plata vasaras puķu dobe. Cilvēki, ieraudzījuši karieti, noņēma cepures un godbijīgi sveicināja savu kundzeni. Pils atradās lēzenā pakalnā pie skaisti izkopta terasveida dārza, kam piekļāvās liels, saulē mirguļojošs ezers. Ziedu smaržas! Putnu dziesmas! Koki, mākoņi, saule – to visu taču bez bailēm un no sirds baudīju pirmo reizi mūžā!

Brāļi un māsas ar priecīgām gavilēm apsveica vecākus un uzreiz pieņēma mani kā savu vecāko māsu, kura nu paliks ar viņiem kopā uz pastāvīgu dzīvi. Es skūpstīju pamātes roku, jautādama, vai tiešām nesapņoju? Vai rīt, kad pamodīšos, neatradīšos vecāsmātes žņaugos, bet vēl joprojām šai paradīzē zemes virsū kopā ar saviem mīļajiem? Vēl pirms pāris dienām tante Kleista ar savām meitām varēja izrīkoties ar mani, kā gribēja, bet nu es drīkstēju gulēt mīkstā zālē un skatīties mākoņos, elpot svaigu gaisu un klausīties putnu čivināšanā! ,,Dievs, cik tu esi labs!” es piesaucu katrā vārdā, un pamāte vēlīgi baroja mani ar cepumiem.

Man tagad bija pašai sava istaba, un kalpones Sapas kaktiņš turpat blakus, un es atrados tādas mātes paspārnē, kura pat nedomāja par rīkstēm un sodīšanu!

Nakts vidū klusiņām izkāpusi no gultas, piegāju pie loga dārza pusē, skatījos uz spoguļgludo ezeru, kurā atspīdēja spoža pilnmēness ripa, pacēlu rokas pret debesīm un pateicos Dievam par viņa labvēlību. Pēc tam gultā pie sevis sarunājos ar mirušo māmiņu, pateikdamās viņai par dzīvību un cieši ticēdama, ka tieši viņa Dievam izlūgusies man pamāti, kas tagad uz zemes sagādāja man debesis.

***

,,Sofij, mīļā Sofij, viņa no tiesas grib, lai eju pie tā mežoņa! Viņi jau runā par kāzām! Un izskatās, ka es nevarēšu atteikties!”

Lote raudāja aizgūtnēm.

,,Tu pastāsti, atvieglo sirdi. Varbūt paliks labāk.” Sofija pieglauda pieri Lotes vaigam.

,,Ko tur daudz stāstīt? Reke esot kā sadedzis pēc manis. Divas dienas pirms mūsu aizceļošanas no Remtes viņš atkal bija klāt; tieši brīdī, kad pēc pusdienām dzērām kafiju. Kad viņu ieraudzīju, tici man, es smietos, ja vien nebūtu tik stipri pārbijusies.”

,,Par ko, mīļā?”

,,Visām istabas meitām par šausmām Rekes mati, tāpat kā iepriekš, bija saņemti augstu virs pakauša, bet pie deniņiem satīti divos iecietinātos ruļļos!”

,,Ak Kungs, nevaru pat iztēloties,” Sofija sasita plaukstas.

,,Galvā lēzena ādas platmale, mugurā cieši piegulošs vadmalas kamzolis, kas ierotīts ar zelta tresi. Kā āksts! Lielākā greznība - melnas samta bikses un zelta pušķiem rotāti puszābaki. Dora paslepus lūrēja no kakta un smējās kā kutināta, viņai aiz muguras snaikstījās mazie brāļi, kam arī jaunpilieša izturēšanās rādījās kā nožēlojams komedianta iznāciens, tikai pamāte jūsmoja un priecājās, sak, dārgā radinieka pārvērstais izskats liecinot, ka viņš ļoti vēloties patikt. Kam? Saprotams, ka Lotiņai, kuram gan citam?”

,,Šausmīgi.”

,,Iedomājies, Sofij? Viņš šņauca degunu rupjā zila lina mutautā un skatījās uz mani tik priecīgs, it kā es būtu lapsa, ko viņš nomedījis, un tagad izģērētu apmetīs ap kaklu!

Viņš man ir pretīgs! Jau no tālienes dzirdot viņa soļus, gribas atrasties vienalga kur, tikai ne viņa tuvumā! Kad ieraugu viņa milzīgo stāvu, tad ap sirdi ir tā, it kā Lielā māsa mani gatavotos sodīt kā bērnībā. Ak, Sofij, es labāk gribu nomirt, nekā iet ar Reki pie altāra!”

***

Jelgavā paklīda runas.

,,Jums jāstāv tam pāri, Rekes kundze. Ja vēlaties stiprinājumu, es to labprāt sniegšu,” Kaliostro mierināja. ,,Jūs esat ceļa sākumā. Jums jāturpina nemitīgi iepazīt sevi, lai tuvotos Mūžīgajam Visa Labā Avotam.”

Runādams viņš gluži neviļus saņēma manu roku un piespieda pie baltā kreklā tērptajām krūtīm. Uz mirkli ļāvos vājumam un izbaudīju, kā spēcīgie maģiskā vīrieša sirdspuksti atbalsojās manā ķermenī.

,,Dabas apslēptie spēki,” viņš kaislīgi čukstēja, ,,arī tie mums jāturpina iepazīt, Rekes kundze. Lūdzu, sekojiet man.”

Ak Dievs, kas ar mani notiek?! Es klausījos un gāju, kurp viņš mani veda, un darīju, kā viņam labpatika! Un tas, ko mēs darījām… bija šausmīgs, šausmīgs kauns!

No rīta pamostoties cerēju, ka vakarā piedzīvotais noticis sapnī. Taču viņa smarža vējoja ap mani, tā bija iesūkusies miesā un matos, un es ilgi berzos ar slapjiem dvieļiem, lai nomazgātu no sevis grēcīgo apmulsumu. Nākamajās dienās slēpos un izvairījos Kaliostro satikt, taču kaut kāds nesaprotams spēks tomēr vilka uz to pusi, kur domāju viņu staigājam…

,,Dārgā Elīza – vai drīkstu jūs tā uzrunāt? Šis vārds jums piestāv daudz labāk nekā Šarlote.” Pēc kādām dienām viņš noliecās pie manas rokas it kā nekas nebūtu bijis, un es atkal sajutu vājumu.

Viņa jutekliskās lūpas tikai viegli pieskārās ādai, bet ar to pietika, lai augumam cauri izskrietu zibens.

,,Jums ir karsti? Nāciet, atpogāsim jūsu tērpu, lai vieglāk elpot.”

,,Nē!!!”

Stīvām kājām aizsteberēju līdz krēslam un, piemetusies uz maliņas, ņēmos apvēdināties ar vēdekli, lai kaut drusciņ attaptos un atgūtu pašapziņu.

,,Es gribu ar jums nopietni parunāt, Kaliostro kungs. Man… saprotiet, man tas noteikti jādara, jo…”

,,Varat nepūlēties, Rekes kundze. Kaliostro nebūtu Kaliostro, ja nelasītu jūsu sirdī kā grāmatā.”

,,Ko? Jūs gribat teikt, ka…”

,,Saprotams. Taču par visu nav jārunā skaļi. Tāpēc ar nepacietību gaidu, ko teiksiet, mana jaukā. Lai saprastu, kurā virzienā domāt.”

Viņš pievilka otru krēslu un apsēdās man pretī, bet tik tālu, ka roka sniedzās tikai līdz maniem ceļgaliem, kas trīsēja no saspringuma.

,,Pagājušajā naktī es ļoti daudz lūdzos. Lasīju Bībeli. Tos stāstus par apustuļu brīnumdarītāju spējām. Jūs taču esat viens no viņiem.” Saņēmusies ieskatījos viņam acīs.

,,Nu, nu. Turpiniet, es uzmanīgi klausos.”

,,Es jūtos dziļi nelaimīga, grāf. Pēc brāļa nāves šī pasaule mani vairs nesaista, un tikai doma – būt daudziem noderīgai – dzīvi no jauna padara man mīļu.”

,,Jūs esat ceļā uz to, mana jaukā.”

,,Jā, bet… Varbūt tas izklausīsies savtīgi, taču man ļoti nepieciešams saistīties ar apgaismotiem gariem, lai būtu cienīga sastapties ar savu nelaiķa brāli un savu meitiņu, un arī māti, ko pazaudēju, būdama bērns. Kāpēc Providence man šo laimi liedz? Dārgo grāf, jums man jāpalīdz.” Vairs nespēdama valdīt satraukumu, izplūdu asarās.

Viņš piecēlās, apgāja ap krēslu un uzlika rokas man uz pleciem. Tas bija tēvišķīgs žests, taču no viņa plaukstām plūda tāds karstums, ka man noreiba galva un miesa aizdegās līdzi.

,,Dievs zina, ka vairāk par visu es gribu jums palīdzēt, Rekes kundze. Diemžēl man nav varas pār mirušajiem. Man padoti tikai vidējie radīšanas gari, kuri, kā rakstos teikts, sūtīti kalpot cilvēkiem. Taču es padomāšu. Ja ļoti pacenstos… Tikai tad jums man jāapsola…”

,,Visu, ko vēlaties!” Strauji pielēkusi kājās, gandrīz apkritu viņam ap kaklu.