Grēksūdze

Romāns, trilleru konkursa laureāts, kas izdots apgādā Zvaigzne ABC 2016. gadā.

Diplomēts mākslinieks restaurators Žanis Lodēns ik vasaru dodas uz tēva mājām, lai tur pavadītu trīs laiskus atvaļinājuma mēnešus. Šajā reizē rodas iespēja arī pastrādāt – restaurēt vietējās baznīciņas altārgleznu. Gleznas autors nav zināms. Taču Žaņa profesionālā acs spēj novērtēt, ka mākslinieks vēlējies ne tikai attēlot Bībeles ainu, bet arī kaut ko būtisku pavēstīt... Žanis kopā ar Valdu – jaunu sievieti, kas aizrāvusies ar vietējās vēstures izpēti, – uzzina, ka gleznotājs bijis mēms.

Kad Žanis un Valda atrod mācītāja Furholca atvadu vēstuli, top skaidrs, ka pirms vairāk nekā simts gadiem te notikušas baisas lietas – pašnāvība vai slepkavība. Un kas bijis Ernests Lode, kurš šajā laikā bijis baznīcas ērģelnieks? Lode, Lodēns... Vai te būtu kāda saistība? Iespējams, līdzība, daļēja sakritība. Bet ja nu tomēr?

Stāsts iegūst patiesu kriminālintrigu, kurā pagātne savijas ar mūsdienām.

“Grāmata par mīlestību. Kā gan citādi? Visur, kur plosās kaislības, mīlestība ir cieši līdzās. Tāpat kā ciešanas un nāve. Tāpat kā ticība un cerība. Nožēlojot grēkus un izlūdzoties piedošanu, cilvēks pietuvojas mīlestībai, kura mīt viņā pašā. Mūžīgajai. Gaismai, kas nepazūd arī pēc tam, kad cilvēka paša vairs nav.”
Inguna Bauere

Zvaigzne ABC

http://www.mumspatik.lv/gadsimtu-miklas-jauna-ingunas-baueres-romana/

Lasītāju atsauksmes

Ingunai Bauerei patīk noslēpumi, senču atstātais mantojums un dzimtu sāgas. Un vēl viņai patīk mācītāji. Ja ne patīk, tad vismaz patīk viņus kā nākas paķidāt, parādot gan no labās, gan ne no tik labās puses, parādot cilvēku tādu kāds tas ir, neatkarīgi no ieņemamā amata un statusa. Tikko vēl februārī pie lasītājiem nonāca Ingunas Baueres grāmata “Herhūtiešu meitas”, kas bija turpinājum vēl pirms gada iznākušajai “Mācītās un viņa dēls”, bet jau vasaras sākumā lasītāju vērtējumam nodota nākamā grāmata “Grēksūdze”, kurā viens no spilgtākajiem tēliem atkal ir mācītājs. Ne jau šāds tāds mācītājs, bet gan lāga vīrs, kuram diemžēl ir ļoti bīstams noslēpums. Viņš nav vienīgais, kura dzīve norit noslēpumu ēnā. Dzimtu noslēpumi savijas ņudzeklī, te saskaroties viens ar otru te atkal attālinoties. Cilvēki nomirst, bet noslēpumi paliek un tos nākas atšķetināt viņu pēcnācējiem. Par to arī stāsta Ingunas Baueres jaunākais darbs “Grēksūdze”, kas teju vai nelīdzinās detektīvam.

Žanis Lodēns ir mākslinieks restaurators ar ļoti traumatisku bērnības pieredzi. Viņa brālim, kurš piedzimis pēc varmācīgā tēva nāves nav ne mazākā nojausma par to, ko savā laikā nācies piedzīvot viņa mātei un brālim Žanim, jo te jau atkal pāri visam valda lielais noslēpums un kauns, lietas par ko ne viņš, ne viņa māte nespēj  runāt, pat ne ar trešo ģimene locekli. Patiesībā absurds. Jo ja jaunākajam brālim Imantam tēvs ir gaišais tēls, kurš traģiski gājis bojā, tad Žaņa dzīvē viņš ir palicis kā briesmonis, kas nežēlo ne raudošo sievu, ne mazo dēlēnu. Žanis nemaz nenojauš, ka piekrītot atjaunot dzimtās puses baznīcas altārgleznu viņš uzdursies ļaunuma saknei jeb ļaunu gēna nesējam, kurš savu mantojumu nodevis tālāk paša Žaņa dzimtā. Līdz ar dzimtas nostāstiem un leģendām atklājas gadsimtu veci tīši un netīši noziegumi, pašnāvības, liekot Žanim un viņa jaunajai draudzenei Valdai teju kļūt par detektīviem.

Paralēli gadsimtu veciem notikumiem norisinās paša Žaņa dzīve. Līdz ar piedāvājumu atjaunot altārgleznu viņam paveras iespēja mainīt savu dzīvi. Attiecības ar patstāvīgo un nepakļāvīgo Valdu un noslēpumu šķetināšana liek pašam Žanim pārskatīt savi dzīvi, ielūkoties acīs tālākai un tuvāki pagātnei, savām bailēm un rast ticību labākai nākotnei. Tā ir viņa iespēja darīt ko jēdzīgu ar savu dzīvi, iespēja izrauties no ērtās un ierastās ikdienas un nostāties aci pret aci ar pagātnes rēgiem un savām bailēm.  Jo patiesībā jau visa šī “Grēksūdze” ir stāsts par mīlestību, nesaprastu, neatbildētu, aizliegtu un iznīcinošu. Tas ir stāsts par grēku nožēlu un spēju piedot ne tikai citiem, bet arī pašam sev. Nav bargāka biktstēva un sevis nosodītāja kā pats cilvēks, bet tikai mīlestība ir tā, kas spēj atlaist grēkus un piedot.

Ingūna Bauere kā jau ierasts skrupulozi attēlo pagātnes varoņus, piešķir tiem atbilstošu izturēšanos, runas veidu un raksturu. Var just, ka rakstniece dievina pagātnes elpu, jo mūsdienīgie tēli, lai arī gana spilgti, tomēr ir blāvāki kā no pagātnes izkāpušie.  Autorei izdevies uzburt aizraujošu stāstu, kas ļaus aizlavīties prom no ikdienas un ielūkoties svešos noslēpumos, kā arī aizdomāties par vērtībām, kuras mums pašiem ir svarīgas.

Siena kaudze

Drusku ielasīties...

  1. GADA 26. AUGUSTA NAKTĪ

Šonakt viņš to pieredzēja otrreiz – sapnī, saliecies kā pīpes kāts vājas lampas blāvā gaismā, ilgi rakstīja pelēkā burtnīcā. Šī sajūta – kā to sauca, kad pēkšņi ne no šā, ne no kā vienā brīdī liekas, ka tas jau kādreiz piedzīvots? Vieta, noskaņa, izjūta... DEŽA VU! Boraka grāmata par psihes izzināšanas nākotni, līdz galam neizpētītais fenomens, ko zinātnieki visbiežāk saistīja ar sapņiem. Viņš sacerēja grēksūdzi. Par tēvu. Bija nolēmis atklāt, kas notika tai briesmīgajā naktī. Izsūdzēt. Lai pateiktu, ka neko nenožēlo. Aiz loga ūjināja pūce.

Miegs pagaisa, un Žanis piefiksēja dīvaino sajūtu. Gulēja vaļējām acīm un atminējās iepriekšējo reizi, kad smadzenes signalizēja ko ļoti līdzīgu. Toreiz, pagājušajā ziemā, tas noteikti nebija sapnis. No Rozienas piezvanīja vietējās draudzes priekšniece un aicināja viņu kā mākslinieku – restauratoru iesaistīties interesantā projektā. Žanis piekrita, gari neprātojot, jo zināja, ka vasaras mēnešos varēs atļauties padzīvot savam priekam. Valda Aparjode (tā sauca priekšnieci) palūdza atsūtīt autobiogrāfiju, ko pievienot projekta dokumentācijai. Pirms ievadīt datorā, Žanis nolēma uzmest melnrakstu. Paraugu Valda atsūtīja e-pastā. Rakstīja lēni, apdomājot un glīti, mākslinieciski izvilka dažus burtus (studiju laiku niķis), kad pēkšņi... šī sajūta! Satrakums. Baiļu trīsas. Priekšnojautas?

Augusta nakts, kurā sāka prātot par deža vu un tā arī novārtījās bez miega līdz rītam, ievadīja Žaņa vārda dienu. Rītausmai iekrāsojot debesis maigi oranždzeltenā akvarelī, nemierīgās domas pagaisa. Vasara gāja uz beigām, darbs pie altārgleznas atjaunošanas veiksmīgi noslēdzies, un savu vārda dienu Žanis varēja pavadīt pēc patikšanas, kaut vai laiskojoties šūpuļtīklā zem ābeles. ,,Pieraugi, ka nedabū ar ābolu pa pakausi, nupat jau krīt paukšķēdami,” mamma nolika spaini un, garām ejot, pabužināja dēla kuplos matus. ,,Brauksi uz Rīgu, bet galvā puns.” Nakts bezmiegs prasīja savu, un lielāko dienas daļu jubilārs pavadīja, šūpojoties tīklā kā vecs zirneklis, kam apnicis ķerstīt mušas.

  Vakarā dārzā ap svinību galdu sanāca draudzīga četrotne. Brāļa Imanta gatavotās uzkodas garšoja izcili, mammas sarūpētā dāvana (pašas adīts džemperis košās krāsās) sildīja sirdi, un Valdas Aparjodes negaidītā ierašanās atgrieza jaunībā piedzīvotas izjūtas, kad miesa kņudēja iespējamā priekšnojautās – varbūt šīs vasaras draudzība būs iesākums kaut kam daudz nopietnākam, par ko abi vēl kautrējās runāt? Viss gāja gludi, līdz Imants kā baltu trusi no burvju mākslinieka cilindra apakšas izvilka seno fotogrāfiju...

Valda stāvēja ar muguru, klusēdama lūkojās dziestošā vakara tumsā un malkoja vīnu. Žanis atcerējās deža vu. Puzles gabaliņi paši no sevis sakrita vietās. Pēkšņi viss bija skaidrs. Tikai – kā ar šo skaidrību lai turpmāk sadzīvo?!

- Tie ir kā pavedieni – izstiepušies gadu desmitu un simtu garumā, krāsaini un izbalējuši, stingri, grodi savijušies un jau krietni pairuši, gatavi pārtrūkt un izzust pavisam. Pavedieni, kas sasien kopā paaudzes, apvieno dzimtas. Kādam nozīmīgi, citam vienaldzīgi – ja ir, var paciest, ja nav, tad lai nav, un kas tur pavisam? - Valda pagriezās, nolika vīna glāzi uz galda un apsēdās pītajā krēslā, kuram viena kāja bīstami ļodzījās.

Mamma sen pārmeta, ka Žanis krēslu nav salabojis, tas esot no veciem laikiem, un galu galā viņš taču restaurators, viņam nu tiešām neklātos vienaldzīgi noskatīties, kā tāda laba manta aiziet postā. ,,Uz tā krēsla varbūt tavs vectēvs vai vecvectēvs sēdējis, Žanīt, bet tu...”

- Tu mani mierini?

- Nē, es domāju.

- Par ko?

- Cik tas ir briesmīgi.

- Varbūt iespējama kļūda? Pierādījumu taču mums nav.

- Es saprotu, - Valda novērsās un sāka knibināt puķainās kleitas malu, kas apšūta ar krāsainu lentīti. – Ļoti labi saprotu. Tomēr...

Vēl pirms mirkļa viņš priecājās par draudzenes teicamo izskatu, par tuvāko cilvēku klātbūtni. Viena sena fotogrāfija, viens zīmīgs uzraksts, viens savādi izvilkts burts...

- Valda, mēs neesam tiesneši. Katra vaina ir jāpierāda, un tikai tad...

- Bez šaubām.

Viņa atspieda elkoņus pret senatnīgā krēsla platajiem, ērtajiem rokturiem, sakrustoja slaidos grāmatvedes pirkstus zem zoda un pievēra zaļganās acis. Debesīs mirkšķināja zvaigžņu miljons. Nekas nebija beidzies. Viss turpinājās. No aizlaikiem līdz šolaikiem un tālāk bezgalībā.

Tēvu tēvu laipas mestas,

Bērnu bērni laipotāji.

Tā, bērniņi, laipojat,

Ka pietika mūžiņam...

***

Pēc spēcīga sitiena ar laužņa aso galu iesākumā nobira tikai apmetums. Vēl viens sitiens, un Žaņa acīm pavērās neliels četrkantīgs iedobums! Norausis gružus, viņš sastinga no pārsteiguma. Tā izrādījās paslēptuve, kas glabāja... nē, nevis zeltu un dārglietas, bet pavisam parastu, pelēku piezīmju burtnīcu, kādas agrākos laikos izmantoja skolas bērni! ,,Jesusmarija! Bārmenis – restaurators Lodēns atradis apslēpto mantu,” Žanis noelsās un, uzmanīgi pacēlis burtnīcu divos pirkstos, it kā baidītos, ka tā aiz vecuma sadalīsies pa sastāvdaļām, ar otru roku rūpīgi iztaustīja iedobumu. Nekā, tukšs. ,,Te tev nu bija,” viņš vīlies noelsās. ,,Un pat neviena vecas naudas gabaliņa, tikai kaut kādi pieraksti.”

Apsēdies tuvākajā baznīcas solā, Žanis aplūkoja atradumu. Pirmā lapa pavērās, tālāk vairākas salipušas kopā, droši vien no mitruma. ,,Mana grēksūdze, iesākta 1895. gada pavasarī.” Skaists, gandrīz kaligrāfisks rokraksts, tikai burti izbalējuši, lapas apakšējā stūrī neglīts pelējuma traips. Grēksūdze? Izklausījās baisi. Ja grēki nopietni, tad nebija brīnums, ka cilvēks burtnīcu tik rūpīgi slēpis. Mācītājs? Vai pelēkā burtnīca atklās noslēpumu, kuru viņi ar Valdu vēlējās uzminēt?

Uzmanīgi pāršķīris vairākas kopā salipušas lapas, Žanis mēģināja saburtot izdzisušo tekstu: ,,Čabu kalpone Rute, maigā daiļaviņa ar tumšajiem matiem un gaiši pelēkajām acīm, man atgādināja Annu, manu pirmo iemīļoto.” Atzīšanās mīlestībā? Vai grēksūdze izrādīsies izmisuma sauciens pēc atraidītām jūtām? Mācītāja sievu sauca Amālija. Tad kas bija Rute? Pāršķirot vēl kādas lapas, acīs iekrita teksts: ,,... nolēmu atriebties. Visas viņas ir vienādas maitas... Ar vienu roku glāsta, ar otru sit. Nevienai nevar ticēt. Izvirtules...” Atriebties? Tas nu nepavisam neizklausījās pēc Dieva kalpa. Un tomēr. Kas īsti te, Rozienā, pirms simts gadiem noticis?!