Ne zelts, bet putekļi

Vēsturisks romāns divās daļās.

II Hernhūtiešu meitas

(izdevniecība Zvaigzne ABC, 2016. gads)

Romānu cikla "Ne zelts, bet putekļi" otrā grāmata. Romāns – veltījums latviešu lauku sievietēm, kuras savā bērnībā vienas no pirmajām sāka apmeklēt skolas, jo iepriekš meitenēm tas bija liegts. Sievietēm, bez kurām nebūtu mūsu, nebūtu latviešu valodas un latvisku māju. Viņas iedvesmoja mūsu kultūras rašanos, mīlēja vīrus, kas pielūdza zemi, dzemdēja un izauklēja dēlus, kuri izcīnīja Latviju. Aizgājušo gadsimtu latvju zemnieku sievas ir svētums!

Divas Marijas – Bišere un Laimiņa – bija Vidzemes guberņā ietilpstošās Jaunpiebalgas draudzes saimnieku meitas, kuru senču dzimtās valdīja 19. gadsimta vidū vēl dzīvais hernhūtiešu ticības gars, darba tikums un morāle. Abu dēli – ekscentriskais otas mākslinieks Kārlis Miesnieks un melanholiskais komponists Emīls Dārziņš – Latvijas brīvvalsts nodibināšanās laikā kļuva par nozīmīgām personībām tautas kultūras vēsturē. Viņu mātēm katrai savs ceļš, kam kopīgs sākums – pelēkais lūgšanu namiņš gleznainās Piebalgas meža ielokā.

"Hernhūtiešu meitās" sastapsim jau romāna pirmajā daļā "Mācītājs un viņa dēls" iepazītos varoņus – ietekmīgo mācītāju Kēlbrantu ģimeni, Rankas baronu Leonu fon Meiendorfu, kura dzīve nejēdzīgi aprausies no nezināma ļaundara lodes, kā arī veco skolmeistaru Pēteri Ulpi ar viņa lielo saimi draudzesskolā. Skrīvera Kārļa Bišera un mazās Dulpu Lates ģimenē piedzims meita Marija, kurai no bērna kājas taps stāstīts, ka viņa apsolīta kaimiņam Viņķu Miesniekam par sievu, bet iznesīgais Jāņaskolas pārzinis Andžs Dārziņš tik ļoti iekāros jauniņo Abrupu saimniekmeitu Laimiņu Mariju, ka Kēlbrants meiteni nokristīs ātrāk, lai kāzas pasteidzinātu...

Literatura.lv

https://www.zvaigzne.lv/lv/gramatas/apraksts/111099-hernhutiesu_meitas.html

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/hernhutiesu-meitas-ingunas-baueres-veltijums-19.-gadsimta-latviesu-lauku-sievietem.a170694/

https://www.tvnet.lv/5083767/hernhutiesu-mantojums-jauna-romana-kipsalas-gramatu-svetkos

http://www.mumspatik.lv/herrnhutiesu-mantojums-jauna-romana/

Lasītāju atsauksmes

Sieviešu likteņu apraksti slīd viens aiz otra. Tomēr faktu un tēlu bagātība pati par sevi vēl nav romāns. Šim diemžēl aiz apraksta pietrūkst centrālās idejas, kas to saistītu kopā.

 

Dagnija Lace-Ate

Labs un dziļš vēsturiskais romāns. Lai gan brīžiem paliek sarežģīti izsekot līdzi visām personālijām, tomēr tas, cik izcili abi romāni papildina viens otru, noteikti ir pelnījuši visaugstāko novērtējumu.

Ivita Pelnēna

Ingunas Baueres romāns “Hernhūtiešu meitas” ir turpinājums aptuveni pirms gada izdotajai šīs pašas autores grāmatai “Mācītājs un viņa dēls”.  Gluži tāpat kā pirmajā grāmatā autore ļoti meistarīgi ataino laikmetu, sadzīvi, dažādu kārtu atšķirību, kā arī likumus, tradīcijas un vērtības pēc kādām šajos laikos dzīvoja Piebalgas puses ļaudis. Tas ir stāsts par dažādiem likteņiem, cilvēku raksturiem un spēku piecelties pēc tam, kad liktenis tevi notriecis uz ceļiem. Tas ir arī stāsts par spēju pielāgoties vai nepielāgoties, spēju izvēlēties kā dzīvot savu dzīvi – visu mūžu raudot par to, ko zaudējis vai priecāties par to, kas dots, turēt ļaunu prātu vai piedot. Tas ir stāsts par mūsu tautas vēsturi, par “mālu” no kāda esam veidoti. Tomēr man vislabāk šajā darbā man patika tas, cik labi autore parāda to, ka ne jau cilvēka izcelsme ir tā, kas cilvēku padara par nelieti. Teikšu godīgi, tā nosāpēja sirds par Rankas baronu Leonu fon Meindorfu, bet nekādi nespēju dzīvot līdzi viņa slepkavas Zariņu Kriša liktenim.

Ja grāmatas pirmajā daļā vairāk runāja vīrieši: vecais Kēlbrants un viņa dēls, tad “Hernhūtiešu meitās” lielākās runātājas ir sieviete, taču būtu melots, ja apgalvotu, ka vīrieši pie vārda netika. Tomēr šī grāmatas daļa ļoti skaidri parāda sievietes likteni 19. gs. Pakļaušanās vecāku un vīru gribai, aprēķina laulības, mirušo bērnu dēļ izraudātās asaras, sapņi, kas tā arī paliek tikai izsapņoti. Grāmatā ļoti labi parādīta dažādu sieviešu spēja pieņemt savu likteni. Man personīgi ļoti simpātisks šķita Kārļa Miesnieka mātes Bišeru Marijas tēls, viņas spēja pieņemt un priecāties par to, ko Dievs viņai devis. Savukārt nekādi nespēju dzīvot līdzi Dārziņmātes – Laimiņu Marijas ciešanām, lai arī sapratu iemeslus. Viņa ziedoša un gudra meitene izvēlējās būt mūžīgā cietēja, lai gan varēja būt laimīga, ja būtu gribējusi. Te jau nez kuro reizi saprotu, ka man grāmatās nepatīk un pat izraisa dusmas mūžīgie cietēji. Gribas to sapurināt, tā enerģiski sakratīt, lai tak beidzot atjēdzas un sāk dzīvot. Tieši tāpat gribējās iepļaukāt Zariņu Krišu. Velns parāvis, puis, liec mierā vecus notikumus, beidz žēlot sevi un atriebības vietā sāc ar to, ka pats par cilvēku topi! Ja godīgi gan Dārziņmāte, gan Zariņu Krišs paši izveidoja savu likteni, tādu kāds tas bija. Lai arī abi nāca no atšķirīgas vides, saņēmuši atšķirīgu audzināšanu, viņi nemaz tik atšķirīgi nebija. Abi izvēlējās dusmu un naida pilnu dzīvi, abi uzskatīja, ka ir upuri, bet patiesībā bija agresori un abi saņēma ko pelnījuši – vientulību.

Man ļoti patika tas, ka autore turpina iepriekšējā grāmatā aizsākto un ļauj izteikties diezgan daudziem grāmatā pieminētajiem personāžiem. Gan enerģiskajam baronam, gan jaunajam, gan vecajam Kēlbrantam, gan Dieva pulgotājam Bišeru Indriķim, gan ļoti ticīgajam Laimiņam. Runā gan sievas, gan vīri, gan bērneļi. Šādā manierē autore veiksmīgi atklāj katra personāža dzīves uztveri. raksturu, sajūtas un rīcības motīvus. Interesanti, ja pirmajā grāmatā man bija ļoti grūti sadalīt savas empātijas un es nespēju dusmoties uz veco rūgumpodu Kēlbrantu, tad kā jau var manīt no manis iepriekš rakstītā, šajā daļā ir divi tēli, kas man noteikti nepatika. Pārējie likās diezgan simpātiski, lai gan arī Bišeru Lates sērošana par pagātnes mīlestību mani kaitināja. Bet tas laikam jau ir stāsts par mani, kaut kā nespēju noticēt tam, ka pirmā mīlestība var dzīvot tik ilgu mūžu.  Un mani sadusmo tas, ka raudot par pagātni, cilvēki nedzīvo tagadnē. Diemžēl to dara vairāki grāmatas varoņi, pat skarbais Kēlbrantu tēvs. Arī pagātne nav zelts, tie ir tikai putekļi, ko aiznes pa gaisu dzīves vēji, kuriem visi pretī nostāties nespēj.

Siena kaudze

Drusku ielasīties...

1895. gada 13. marta dienvidus. Jaunpiebalgas pagasta Jāņaskola

Mīļais Dievs! Viņš atkal iegāzās istabā pilns kā mārks un, zābakus nenoāvis, iekrita gultā, kaut vakars vēl tālu un mājas darbi stāvēja pusratā! Kauns! Kāds šausmīgs kauns no cilvēkiem, jo to postu vairs gribēdams nevarēja noslēpt. Kaimiņu Lācu kalps aizgāja tik tālu, ka nekaunējās apvaicāties, kur tad atkal esot palicis ,,jaukās Dārziņa kundzes godājamais vīra kungs”, ka nemaz neredzot staigājam? ,,Kā sacīt, diena vēl tikai pusē, bet jau pie miera?” vecais izlikās, ka nezina, un muldēja, acīs skatīdamies. Glūnēja kā izplūkāta pūce – acis šauras, puspiemiegtas, dziļajās vaigu grumbās viltīgs smīns. Zināja taču, maita, kur Andžs vazājās, bet prasīja, itin kā Mariju tīši kacinādams. Riebīgā piebaldzēnu daba! Pats ar pilnām tiesībām ar Andžu pār vienu koku metams, jo Baznīcas kroga solu ar kārno pakaļu jau gludu noslīpējis, bet, redz - kamēr jaunu mēriņu nebija ņēmis, tēloja nevainīgu Dieva cilvēciņu. Labi vēl, ka Bībeli neturēja padusē.

Viņdien Marija satika valsts vecāko Ducenu, kuram tas pats jautājiens uz mēles, sak, vai tad tavs Andžs beidzot godīgi pa skolu, vai tomēr... Kad viņa nolaida acis, saprata bez vārdiem. ,,Arī šodien?” lielais vīrs nogrozīja galvu. ,,Ar ko šodiena sliktāka vai labāka par citām dienām?” viņa skarbi atjautāja. Apnicis! Līdz nāvei apnicis taisnoties Dārziņa vietā! Kurš dzēra, plītēja un kavēja darbu, tas lai arī taisnojas! ,,Šodien norunājām kopīgi noiet uz mācītājmuižu atvadīties no Kēlbrantiem. Pēdējie vezumi jau aizvesti. Rīt aizbrauks paši. Kā tad tā? Vai Andžs būtu mūsu norunu piemirsis, vai arī viens pabijis uz atvadu mielastiņu?” Ducens brīnījās. Marija raustīja plecus. Viņa, nudien, nezināja. Pēdējā laikā ar vīru gandrīz nemaz nesarunājās. Viss gāja uz postu. Pilnīgi viss.

Pirms gada skolmeistara Dārziņa kundzei apritēja apaļi četrdesmit, un dzīvi varētu skaitīt par nodzīvotu, ja ne dēli, viņas mīļie bērniņi, par kuriem jānotur rūpe, kamēr aizsauks kaps. Emīlītis (godīgi sakot, jau pieaudzis jauneklis, taču mātei arvien vēl gādīgi aprūpējams bērns) un Hermanis, kas par brāli dažas ziemas jaunāks. Dēli noturēja pie sajēgas, kad likās – gana cīnīties. Laulības saites ar Dārziņu spieda. Ko – spieda? Žņaudza, mocīja, rāva elpu ciet! Tikai pa pusei dzīva viņa jutās šos pēdējos gadus, kopš Andžs pasācis dzerstīties. Pirms tam bija labāk? Drusku tomēr. Krievu valdīšana esot tik tālu novedusi, vīrs taisnojās. Valdīšana? Tad būtu mācījies to suņu valodu, bez kuras latviešu zemē vairs nekādi nevarēja iztikt, ja gribēja palikt par skolmeistaru, bet nē. Pateica, ka neiešot neviena priekšā locīties, ka tā esot nejēdzība – nevētīt mūža veikumu, bet akli sekot pavēlēm, kuras uz dienas var mainīties. Ar brandvīnu cerēja rūgtumu aizskalot. Ak, to taču Marija zināja no pirmās dienas, ka pieļauj liktenīgu kļūdu, pie Dārziņa iziedama! Labāk būtu uzreiz Gaujā ielēkusi, bet jauns paliek jauns. Viņš cerē. Viņš tic un uzticas, kamēr dzīve visas cerības un naivo ticību aprij kā suns bada maizi.

Vīrs... Katru reizi, kad izrunāja šo vārdu, iekšā sagriezās ļauns atvars, lūkodams noslīcināt balto cerībziedu vaiņagu, ko agrā jaunībā dzīves upē iemeta naiva meitene, Jaun-Abrupu saimnieku Laimiņu meita Marija. Toreiz viņa nezināja, kas ir naids, jo sirdi pārpārēm pildīja mīlestība. Diemžēl ne pret to cilvēku, pie kura galu galā piespieda iziet tēvs. Kopīgā dzīve ar negribētu vīru kā neprašas zirga rauti rati iestiga dūkstī, un tur neko nevarēja padarīt – purvs abus nelaimīgos vilka arvien dziļāk akacī. Kāds taču pie tā bija vainīgs, bet kurš?

Pagastveča teiktais izrādījās taisnība – vezumi ar Kēlbrantu ģimenes mantību pēdējās dienās cits aiz cita smagi aizlīgoja Rīgas virzienā. Pulciņš abrupiešu, mazi bērni un veci vecīši, kam citu darbu nebija, dažu labu cēlienu pavadīja, tupēdami ceļmalā un vērodami drūmo parādi. Vai Marija izjuta nožēlu? Mācītāju Emīlu Kēlbrantu Jaunpiebalgā godāja kā reti kuru, senajās, labajās dienās viņš tika aicināts Dārziņu Emīlītim par krusttēvu, taču pēdējā laikā... Jā, pēdējā laikā nekas vairs negāja labi. Pilnīgi nekas. Un, domājot par agrāk gandrīz Dieva vietā turēto Kēlbrantu, Marija pati pret savu gribu sajuta rūgtu, atsvešinātu vienaldzību. Lai brauc! Lai aiztaisās projām un pamet Piebalgu likteņa varā, tāpat kā to izdarījis viņas vīrs Andžs ar saviem bērniem un agrāk tik karsti kāroto sievu. Lai izput! Lai izjūk un pazūd visa šī pasaules godība, kuru kāds mēģina celt, bet cits vienaldzīgi samin nevērtīgos putekļos!