Enerģiskā un darbīgā ,,Boļševika” kluba vadītāja Maija Tamme, pirms gadiem desmit kādā kultūras darbinieku seminārā sasmēlusies iedvesmu, Liepājā iedibināja mūzikas festivālu ,,Jūras pērle” – zvejnieku kolhozu estrādes ansambļu saietu, kas, sākot ar 1971. gadu, ik pa diviem gadiem notika plašajā, 1200 sēdvietām aprīkotajā ,,Boļševika” kluba zālē. Pirmajās reizēs skatītāju rindas vēl rādījās patukšas, taču ar laiku pasākums ieguva arvien lielāku popularitāti, un ,,Lūsēna laikā” par apmeklētāju trūkumu jau bija grēks sūdzēties, drīzāk otrādi – visiem gribētājiem nepietika vietas, un lieku biļetīti nācās meklēt ,,pa blatu” jebšu tā saucamo sociālo pazīšanos, kas padomju gados skaitījās prestižākā deficīta preču iegādes forma, ja, protams, konkrētajam cilvēkam izrādījās pieejama.

Liepājas godu festivālā ,,Jūras pērle” jau kopš tā pirmsākumiem ikreiz aizstāvēja ,,Neptūns” – citreiz vienā sastāvā, citreiz citā, citreiz ar lielākiem, citreiz mazākiem panākumiem, bet skanošā kolektīva atpazīstamība auga un klausītāju loks tāpat. Vietējais laikraksts ar iedvesmojošo nosaukumu ,,Komunists” 1984. gada 18. aprīlī par tobrīd pēdējo ,,Jūras pērli” vēstīja:

,,Lielu interesi ne tikai klausītājos, bet arī žūrijā izraisīja mūsu ,,Neptūna” uzstāšanās. Tādi mūzikas speciālisti, žūrijas locekļi, kā Latvijas radio mūzikas raidījumu redakcijas galvenā redaktora vietnieks G.Jēkabsons, komponists G.Rozenbergs un Latvijas TV skaņu režisors J. Radzinš atzina, ka tas ir ļoti cerīgs kolektīvs, piešķirot ,,Neptūnam” un tā vadītājam Jānim Lūsēnam balvu un Diplomu par sekmīgu debiju jaunā sastāvā.”

Latvijas mūziķi satikšanos ar kolēģiem Liepājā allaž gaidīja. Gan tāpēc, ka festivālā varēja paklausīties un paskatīties, uz ko spējīgi konkurenti, gan tāpēc, ka līdz ar koncerta beigām jautrība nekad nebeidzās. ,,Dzeršana tur bija diezgan liela,” Lūsēns vēlāk atzīsies. ,,Atceros, toreiz šņabi nevarēja dabūt, tad nu mēs Liepājā devāmies uz kādu privātmāju, kuras saimnieku bijām iesaukuši par Akmentiņa kungu, un viņš trīslitru burkās pārdeva kandžu. Mans ,,Neptūnā” pavadītais laiks bija viena vienīga bohēma.”

Tomēr – ne tikai. Pa vidu aktīvai muzikālajai darbībai, kas nesa gan priekus, gan arī kreņķus, jo pulciņā, kur satikušās lielas radošas personības, to nekad netrūkst, Lūsēnu ģimenē bija uzradies puika. Bez šaubām – Jānītis. Jānis Lūsēns Ceturtais. Jaunais tētis meklēja iedvesmas dzeju. Atklāja Frici Bārdu un radīja kora dziesmu ciklu ,,Mazas dziesmiņas”.

Klausoties ,,Nakts un sapņi”, Maija raudāja. Par ko? Jānis nesaprata. Viss taču bija kārtībā! Pēc kārtējās mēģinājumos un draugu sarunās ieilgušās nakts, kad galva vai plīsa no paģirām, uz galda atrada zīmīgā vietā atvērtu Bārdas dzeju grāmatiņu:

Kad mīlas kausu tu pie lūpām liec,
tad paskaties, cik zvaigžņu viņā laistās.
Tad paraugies, vai sirds ir tava it kā zieds,
kas rasas pilns tiek lauzts? Bezgala skaistas
vai zib tur sārtas guntiņas? Ak, zini:
tās asins lāses tavas! Tikai tās
un zvaigžņu mirdza mīlu dara svētu.
Kur neasiņo sirds, trūkst gaismas mūžīgās —
svied mīlas kausu prom to — niecīgu un lētu.

NEKAS NAV IDEĀLS

,,Tu televizoru neskatīsies? Šovakar rāda ,,Mikrofona” aptaujas noslēgumu.”

,,Ko es tur neesmu redzējis? ,,Dziesmiņu par Mocartu”? Trencei skaisti mati, zinu, paldies.”

,,Nesmejies. Man tā dziesma patīk. Un, piemēram, ,,Līvu” ,,Aprīļa pilnieni” arī. Nevajag jau vienmēr nezin kādu lielo mākslu, galvenais, lai cilvēkiem iet pie sirds.”

,,Nu, nezinu gan. Man liekas, ka gan ,,Mikrofons”, gan ,,Varavīksne” tikai zaudē no tā, ka ir vienīgie savā jomā. Baigo bezgaumību ražo, jo konkurences jau nav. Ar pārcilvēciskām pūlēm cenšas visiem izpatikt, un galu galā pirmās vietas viņu konkursos ņem lēti šlāgerīši.”

,,Tu netēmē par augstu? Ir jau dzirdēts – Lūsēns iedomīgs. Kas tad vainas šlāgerīšiem? ,,Vālodzīte” pat – tantes raud, kad dzied, un vai tas ir slikti? Cilvēku sirdis atveras, gaišais triumfē, bet tu kā tāds īgņa.”

,,Ja? Un pēc desmit gadiem mēs saviem bērniem teiksim – lūk, ,,Vālodzīte”, tā ir tā īstākā mūsu laika atspoguļotāja? Kāpēc? Man liekas, ka katram māksliniekam vispirms jāpadomā par to, ko un kā vārdā viņš grib pateikt. Mūsu estrādes mūzikā ir pārāk daudz rutīnas un standarta, bet vajadzētu vairāk un dažādākus sarīkojumus, vairāk drosmes, biežāk sanākt kopā, daudzveidīgāk izpausties!”

,,Tevi jau neviens nepārliecinās. Vienīgais gudrais. Bet, runājot par bērniem – kā mazajam Jancim klājas?”

,,Kas vainas? Aug griezdamies,” laimīgais jaunais tēvs acīm redzami atplauka  un izbrauca ar pirkstiem caur biezo matu ērkulim. ,,Maijai neiet viegli, bet kas tad puikam? Nupat jau skatās uz mani ar abām acīm, baigi vērīgais.”

,,Kā tā – ar abām?”

,,Joks, vecīt. Kad man viņu pirmo reizi ielika rokās, tādu cieši satītu, aizmigušu  vilkvālīti, viņš laikam sajuta kaut ko un pavēra vienu aci, nopētīja mani un snauda tālāk. Laikam būs liels sliņķis, gulēt un ēst baigi patīk,” Lūsēns priecājās.

Maijai patiešām neklājās viegli. Dēliņš vēl pavisam mazs, bet Liepājas teātrī pie režisora Naura Klētnieka sākušies mēģinājumi jaunai muzikālai izrādei, kurā viņai jādzied solo. Diplomēta aktrise tomēr, ar filmēšanās pieredzi, tādu iespēju nevarēja laist garām, bet slodze pamatīga, piedevām sadzīves apstākļi… nu, ko tur daudz.

Vīru līdzās tikpat kā neredzēja. Vai arī redzēja pārāk daudz. Viņiem bija grūti šķirties, bet ilgi būt kopā smagi tāpat.

Garie mēģinājumi un muzikālie meklējumi pamazām nesa augļus. Pēc aizgājušās vasaras panākuma – otrās vietas republikas astotajā pašdarbības estrādes kolektīvu un individuālo izpildītāju skates finālā, ar ,,Neptūnu” sāka rēķināties ne tikai Liepājā. Lūsēna iejūtīgās kompozīcijas uzrunāja klausītājus. Solists Aivars Brīze izcēlās ar spēcīgu balsi. Drīz pēc jaungada grupa uzstājās televīzijas  raidījumā ,,Sporta laureāts – 84”. Pēc tam visu janvāri ,,Neptūns” pavadīja ierakstu studijā ,,Melodija”, kur strādāja pie mazās skaņu plates ar Lūsēna  dziesmām. Maija iedziedāja ,,Lūgumu”. Viņas balsī vibrēja jaunas notis - tas noslēpumainais maigums un samtainība, kas vēlāk solistei Lūsēnai kļuva tik raksturīgs.

Jauno izrādi komponists nosauca par roka oratoriju. Vai pirmo teātra vēsturē? Režisors Nauris Klētnieks, kurš Lūsēnam uzticējās kopš ,,pirmajiem Liepājas laikiem” un atzinīgi vērtēja arī viņa pēdējā laikā Liepājas teātra izrādēm (,,Zītaru dzimta”, ,,Bundziniece”, ,,Modernā laulība”) radīto mūziku, piekrita  eksperimentam, jo gribēja, tā sacīt, ar vienu šāvienu nošaut divus zaķus – ziedot nodevas nomenklatūrai un radīt spilgtu, oriģinālu izrādi. Partija un valdība par godu Lielā Tēvijas kara beigu četrdesmitajai  gadadienai pieprasīja iekļaut teātra repertuārā kaut ko izteikti patriotisku.

,,Paskaties un izlasi šo,” teātra partorgs nolika režisora priekšā ,,PSKP Centrālās Komitejas, PSRS Augstākās Padomes Prezidija un PSRS Ministru Padomes AICINĀJUMU visu valstu tautām, parlamentiem un valdībām sakarā ar otrā pasaules kara beigu 40. gadadienu”.

,,Vai redzi, kas tur rakstīts?” viņš iebakstīja ar pirkstu lapā un, skaļi lasīdams, vilka līdzi līdz rindkopas beigām:

,,,,Pasaulvēsturiskā Uzvara pār hitlerisko fašistu un japāņu militārismu tika gūta ar antihitleriskās koalīcijas valstu tautu un armiju, partizānu, pretošanās kustības cīnītāju, antifašistu, demokrātu un patriotu, miljoniem brīvības cīnītāju kopīgiem pūliņiem…” Nu? Redzi? Un kā tu uz šito domā reaģēt?”

Teātra partijnieku šūniņas vadītājs pāri briļļu malai uzlūkoja galvu nokārušo Klētnieku.

,,Ja godīgi, tad es īsti nesaskatu sakarību,” režisors pēc pagaras klusuma pauzes pakasīja melnmataino pakausi.

,,Klausies, Klētniek! Netēlo man idiotu. Ceru, ka saproti, ar ko tas var beigties! Tā ka līdz pirmdienai uz galda redzētu tavu personīgo priekšlikumu, kā Liepājas teātra kolektīvs atbalstīs lielās uzvaras gadadienu!”

Nauris Klētnieks mīlēja dzeju. No krievu autoriem labprāt lasīja Jevgeņiju Jevtušenko, gana brīvdomīgo krievu dzejnieku ar latviskām saknēm, kā viņš pats apgalvoja. Priekšlikums, kuru režisors izauklēja, patika ne tikai partorgam.

,,Mēs uzliksim uz skatuves Autoru. Dzejnieku. Sāksim ar absolūti tumšu skatuvi. Iedomājaties? Bieza, akla, piķa melna tumsa, kurā vibrē tikai skaņas, kas atgādina lidmašīnas rēkoņu. Pasaule, līdzīgi abrā rūgstošai mīklai, pārvērtusies kustīgā masā, līp pie pirkstiem, lūst gabalos. Un pēkšņi gaismas kūlis to pāršķeļ uz pusēm, tad lēni, lēni taustās uz priekšu un apstājas, izgaismodams kādu salūzušu siluetu. Virzās tālāk. Atkal apstājas pie kaut kā. Vai tas ir priekšmets vai cilvēks, skatītāji nesaprot. Varbūt tas kādreiz BIJA cilvēks?” Klētnieks aizrautīgi tēloja iecerētā dzejas lasījuma ieskaņu.

Lūsēns noklausījās režisora ieceres, izlasīja tekstus un apņēmās uzrakstīt ,,kaut ko atbilstošu”. Lūk, te viņš redzēja ideju, dziļumu, īstu mākslu, nevis viendienīgu pačivināšanu ar mērķi saraudināt labticīgas tantiņas! Jevtušenko savā ,,Mātē un neitronbumbā” runāja par cilvēces pagātni, šodienu, nākotni. It īpaši – par šodienu, no kuras atkarīga pēcnācēju eksistence. Dzejnieks runāja par savu māti, kura ,,dziedāja frontē, stāvot uz smagajām automašīnām un pat uz ,,katjušām””. Tēvu, vectēvu – latvieti, matemātiķi. Jevtušenko runāja reizē par vistuvākajiem cilvēkiem un visu pasaules civilizāciju kopumā:

,,Bet, ja sprāgs neitronbumba,

tad vispār nepaliks bērnu:

Tikai lācēni gaudos

tukšajos bērnudārzos

un plastmasas nagiem

līdz skaidām skrāpēs

savas plīša krūtis…

Galvā rosījās idejas, kādu veidos partitūru – no gaišas lirikas caur dramatismu uz sāpju pilnu traģiku. Tieši tāda taču ir dzīvā dzīve, emocionāla un piesātināta, krāsainu atmiņu un vīziju mozaīka!

,,Jāņa Lūsēna mūzikai liepājnieku izrādē patiesībā ir patstāvīga mākslinieciska nozīme, tā būtiski papildina literāro materiālu ar visu to jauno, ko poēmā saskatījuši izrādes veidotāji,” vēlāk rakstīs prese. Klētnieka iestudējums kļūs par visas Latvijas mākslas dzīves notikumu, un atzinīgi novērtēs ne tikai komponista devums, protams. Viss aktieru ansamblis – Juris Bartkevičš, Jānis Dreiblats, Viktors Čestnovs, Dzintra Klētniece, Anita Kvāla, Dace Makovska, Juris Stobovs un Dace Stūre bija nešaubīgi ,,pārliecinājis ar savu snieguma drosmi un kontrastu atklāšanu”, lieliski strādājis arī izrādes scenogrāfs Rauls Zitmanis un mākslinieks Roberts Zariņš.

Par veiksmi tika nosaukta arī estrādes roka mūziķu piedalīšanās izrādē, kas nebūt nebija parasta parādība.

,,Līdzās aktieru lasījumiem veiksmīgi uzstājās komponists Jānis Lūsēns ar savu vadīto ansambli ,,Neptūns”, kurā viņš pats spēlē izteiksmes iespējām bagāto sintezatoru, bet Guntars Račs – sitamos instrumentus, Ivars Piļka – basģitāru, Tomass Kleins – soloģitāru, un solisti dziedātāji Maija Lūsēna un Zigfrīds Muktupāvels (arī vijolnieks)”.

Rokoratorijas ,,Māte un neitronbumba” pirmizrāde uz Liepājas teātra skatuves notika dažas dienas pirms lielajiem Uzvaras svētkiem - 1985. gada 3. maijā. Kurš varēja iedomāties, ka tieši šeit un ar šo brīdi sāksies kāda tobrīd pagalam pieticīga jaunekļa ,,lielie uzvaru svētki” Latvijas mūzikā?

 ZĒNS AR VIJOLI

1986. gada 20. augusta laikrakstā ,,Padomju Jaunatne” Liepājas teātra aktrise Dzintra Klētniece ievietoja apjomīgu rakstu ar augšminēto nosaukumu. Šķiet, labāk nav iespējams attēlot jauniņā Zigfrīda Muktupāvela ienākšanu teātrī un lielajā mūzikā, kas turpmāk uz ilgiem gadiem savienoja viņa un Jāņa Lūsēna gaitas. Vai toreiz aizsākās mūža draudzība? Augstiem vārdiem te neesot vietas, uzrunāts šodien, Zigfrīds lūko izvairīties no tiešas atbildes.

Viņš nav ne pirmais, ne pēdējais, kurš atzīst, ka ar lielu sirsnību un vēlēšanos tuvināties līdzcilvēkiem Lūsēns neizceļas. Neprot draudzēties? ,,Tā tikai varbūt šķiet, jo nestaigāju pa ielu, muļķīgi smaidīdams. Man ir labas attiecības ar daudziem, bet īsta draudzība ir ļoti smalka lieta. Tāpat kā mīlestība,” viņš skaidro kādā pasenā intervijā (Sestdiena, 14.10.2000) ,,Esmu pēc dabas vienpatis. Ja ilgāku laiku nevaru pabūt viens, tas mani besī ārā. Maija vienmēr teica: tu esi tāds vientuļais vilks.”

Nezin, vai dzīvot kā vientuļam vilkam ir jauki un labi? Komfortabli? Pašam patīkami? Jānim atrodas atbilde arī uz šo jautājumu: ,,Cilvēks pierod pie savas vienpatības. Ir neatkarīgs, pats sev var pagatavot ēdienu, nopirkt drēbes… Vai tā ir bagātība – būt vienam? Nē. Tas nemaz nav labi. Tā ir šā laika slimība. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka esam pārblīvēti ar informāciju, pienākumiem. Mēs dzīvojam ātrāk par laiku. Tā ir tāda sociāla iezīme. Vienīgais veids, kā cilvēks var sevi saglabāt, ir ielikt aiz sevis lielākas dzelzs durvis. Ierakties sevī.” (Patiesā Dzīve, 26.10.2007)

Durvis ir ieliktas, fakts. Ar Lūsēnu nav viegli piemīlīgi kontaktēties, trāpīt, tā sacīt, uz vienas stīgas, izrunāt viņam pa prātam. Tiklīdz kas, seko paskarba reakcija, kāda kodīga piezīme, pat negantība, ko apkārtējiem, īpaši sievietēm ar viņu jūtelīgo uztveri, nav nemaz tik viegli pieņemt. Tāds viņš ir cilvēkos. Pavisam citāds – mūzikā, kur gan netrūkst nedz iejūtības, nedz smalkuma un īstas, neviltotas romantikas.

,,Baltās maijrozītes, kas senos laikos ziedēja pie katras lauku mājas pakša – cik briesmīgi ērkšķainas, bet kas par debešķīgu smaržu,” raksturojot amata brāli, izteicās komponists Imants Kalniņš. Kā vienmēr – trāpīgi.

Bet atgriezīsimies 1985. gada pavasarī! Izrādes ,,Māte un neitronbumba” mēģinājumi iegadījās laikā, kad Zigfrīds kā vijoles klases abiturients kārtoja valsts gala pārbaudījumus Liepājas Mūzikas vidusskolā. Vēl mācoties muziķenē, topošais publikas mīlulis kopā ar Guntaru Raču, Tomasu Kleinu un Aldi Žimantu nodibināja nelielu mūziķu grupu Durbes kultūras nama paspārnē, kas ikgadējā rajona vokāli instrumentālo ansambļu skatē izcīnīja godpilno otro vietu. Račs toreiz jau bungoja ,,Neptūnā”, un pēc skates Lūsēns uzaicināja uz savu kolektīvu arī Zigi un Tomasu. Jaunajam siguldietim tas bija jautrs laiciņš, jo nācās dzīvot ,,Neptūna” mēģinājumu telpā, gulēt līdzās skandām un bungu komplektam mūzikas instrumentu plauktā un mammas ceptos speķa pīrādziņus nobaudīt tikai sapņos, jo kur tad Liepāja un kur Sigulda – vesels gaisa gabals!

,,Tas tāpēc viss,

ka dzimis es

zem zvaigznes

nelaimes-mes-mes,”

vientulīgos brīžos Muktiņš uztrinkšķināja ģitāru. Ar humora izjūtu viņam vienmēr viss bijis kārtībā.

,,Labi, ka Jānis Lūsēns mani notur grožos,” pēc veiksmīgās debijas izrādes, iekarojis pirmo atzinību, biklais divdesmitgadnieks atzinās vietējās  avīzes ,,Sestdienas sarunu” uzturētājai Sarmītei Pujēnai.

Turpinājumā – aktrises Dzintras Klētnieces (vieglas smiltis viņai!) jauka humora pilnais pastāsts par Zifgrīda ienākšanu teātrī:

,,Kad Rodrigo Fomins, tolaik intensīvi noslogots ,,Liepājas kvarteta” koncertos, darīja zināmu, ka Liepājas teātra izrādes – muzikālās poēmas ,,Māte un neitronbumba” tapšanā viņš tomēr nevarēšot līdzdarboties, mēs palikām bez vokālista, kuram Jānis Lūsēns bija sarakstījis krietnu buķeti dziedamu gabalu. Gluži dabiski, ka pēc šīs ziņas saņemšanas visu uzveduma dalībnieku acīs parādījās tāds neveselīgs, izmisuma pins spīdums, vienīgi Lūsēns aizdomīgi mierīgi smaidīja, sak, gan būs labi, dabūšu citu puisi Rodrigo vietā. Komponista un mūziķu grupas vadītāja nesatricināmais līdzsvars, manuprāt, bija galīgi nevietā, tas šķita pat kaitinošs, tāpēc arī vairākkārt neapzināti padziļināju mūsu avārijas situāciju, trauksmaini pareģodama, ka nu mēs ar savu ,,neitroneni” tintē esam (biju iedomājusies, ka Rodrigo aizstāšanai Lūsēns droši vien ir nolūkojis kādu dziedātgribošu pusmūža onkulīti vai arī kādu īskājainu resnīti ar sīkām sirdsslimnieka sviedru lāsītēm uz reto, iesirmo matiņu klātās galvas).

,,Gribu redzēt, Jānīti, kā tā visa mūsu ,,neitronenes ambrāža” izskatīsies, kad tavs tauklodītis sāks dziedāt par Jēzu Kristu, narkomānijas traģēdijām un bērnu izģindušajām rociņām…”

,,Nenervozē, būs labi, es zinu, ko daru,” Lūsēns savā mierā un pārliecībā bija neiedragājams.

…Un pēkšņi kādā jaukā dienā teātra mēģinājumu zāles durvīs stāv garš, izstīdzējis, kalsns jauneklis ar vijoli rokās un biklu, nedrošu skatienu acīs un  klusi saka: ,,…bdien! Vai man, lūdzu, šeit ir jābūt?”

Kas tā par vēja pāksti! Ko tam še vajag, es nodomāju, bet Jānis Lūsēns uzmundrinoši dimdina: ,,Šeit, Zigīti, šeit tev jābūt! Speries tik iekšā! Iepazīstieties, mūsu vīriešu balss – Zigfrīds Muktupāvels! Lūdzu visus cienīt un godāt! Un, padzīvojušās kundzītes, lūdzu, neapriet jauno censoni,” saka Jānis un tā nešpetni lūr uz mani (nu, vai nav draņķis?).

Un tā nu Jāņa Lūsēna sameklētais situācijas aizlāpītājs stāv mūsu priekšā. Un kaut arī jaunais kolēģis nevienā parametrā neatbilst tam veidolam, ko biju zīlējusi, tomēr samulsušais, gauži kautrīgais un par savu eksistenci šajā pasaulē it kā piedošanu izlūgties gribošais stāvs zāles durvīs nepavisam neliecina par stabila glābšanas riņķa atrašanu avarējošajam izrādes ansamblim.  Gribam, kā tādos gadījumos pieņemts, paplēst pa anekdotei ar jaunatnācēju, bet Zigfrīdam , šķiet, kaut kas negaršo šajā iepazīšanās banalitātē, un, aprauti atbildējis uz mūsu pastulbajiem humoriņiem, viņš nostājas pie klavierēm ar nošu un teksta lapām rokās.

,,Je-eēzu Kristu- ū!...” mūsu burbuļošanu pāršķeļ Ziga jaudīgais pirmās frāzes dziedājums. Un kā nebijis ir izgaisis biklais, nedrošais zēniņš. Pie klavierēm stāv Zigfrīds Muktupāvels. (..) Mums visiem bija skaidrs, ka ar absolūtu mākslinieka ožu apveltītais Jānis Lūsēns mūsu vidū ievedis ļoti talantīgu un interesantu cilvēku.”

Tālāk Klētnieces aprakstītais jaunpienācējs pats skaidro, tā sacīt, no kurienes viņš tāds – jauns un talantīgs – pēkšņi uz Liepājas teātra skatuves uzradies:

,,Man bija unikāls vijoles skolotājs. Ludvigs Bertovskis. Leģenda, ne cilvēks. Viņš mācīja ne tikai vijoli spēlēt, bet galvenais – dzīvi dzīvot. Cilvēkam būt. Bertovskim bija absolūtā vērtību dzirde… Un Māra Zikmane… Pie viņas spēlēju klavieres. Ar mani viņa iztērēja pamatīgus pacietības resursus. Fantastiska pedagoģe.”

Drīz pēc ,,Mates un neitronbumbas” Liepājas teātrī tika iestudēta izcilā  moldāvu dramaturga Jona Druces drāma ,,Kasa mare” (,,Laimes istabiņa”), kurai Lūsēns uzrakstīja ļoti romantisku, emocionāli bagātu un piesātinātu mūziku, un kurā atkal skanēja Zigfrīda balss un vijole.

Dziedot un mēģinot ,,Neptūnā”, bija atrasta laba vokālu saskaņa ar artistisko, trauslo un arīdzan vizuāli Zigfrīdam ļoti piemēroto solisti Maiju Lūsēnu. Puisis gan vēl šaubījās, vai kādreiz patiešām dziedās ,,pa īstam”, taču pamazām, palēnām akmentiņš sāka ripot – otrā vieta republikas IX pašdarbības estrādes kolektīvu skatē, arvien vairāk speciāli jaunajam dziedātājam rakstītu dziesmu, arvien lielāka atpazīstamība un popularitāte, pārliecinošāks izpildījums un ar nesamākslotu   patiesīgumu pievelkošs vizuālais tēls.

Tam it kā nebija nekāda pamata, tomēr trauslais Zigfrīds un viņam kā maiga ūdenszāle apkārt viļņojošā Maija kopumā tomēr radīja mazliet dumpinieciska pārīša iespaidu. Garie mati, auskariņš ausī – vīrietim? Solistes oriģinālie, košie, izaicinošie tērpi – padomijas pelēcībā? Lūsēna it kā ,,normālā”, tomēr tik zīmīgiem dzejnieces Vizmas Belševicas vārdiem komponētā mūzika – apzināts protests vai nejauša sagadīšanās? Gaisā kaut kas ļoti spēcīgi un neatgriezeniski viļņojās. Priekšnojautas? Tautas laiks, kas viņai atvēlēts… Laiks, ,,ko viņa viena pati redz”? Nekas te nebija nejauši. Nekas.

Kungs, mūžs man ir īss, un kakls man ir īss,Un manu galvu karā nocirtīs.Un pašu tautu simtreiz cirtīs karš,bet pāri man kā garumzīme garš,Iet tautas laiks, kas viņai atvēlēts - Tas laiks, ko viņa viena pati redz.Un viss, ko Jāņu vainagos reiz vīs,To Lielvārdē vēl jostā ierakstīs…

Vai viņi apzinājās visu tā laika bīstamību?

Kad Liepājā izskanēja ,,Māte un neitronbumba”, neviens vēl nenojauta, kas pēc gada darīsies Černobiļā, cik dzīvību aprīs atomreaktora uzsprāgšanas dēļ gaisā pasprukušie radioaktīvie izmeši. Neticēja, ka ,,mīļotā partija un valdība” ilgi centīsies noslēpt šo visaptverošo traģēdiju, mēģinot iestāstīt, ka noticis tikai sīks negadījums bez tālejošām sekām. Nenojauta, ka Lūsēna gadagājuma puišus sūtīs ,,likvidēt sekas”. Daudzi, kuriem neizdosies izmukt, izšmaukties un izvairīties, pēc darbiem reaktora tuvumā drīz nomirs no kaitīgā starojuma vai paliks par invalīdiem uz mūžu.

Jā, to neviens vēl nezināja, tāpēc dzīvoja samērā mierīgi. Ļaudis Padomju Latvijā vairāk uztrauca nupat pavasarī pēc kārtējā (otrā) ātri nomirušā PSRS vadoņa no jauna ievēlētā PSKP CK ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova izsludinātais ,,sausais likums”, kura dēļ (kaut kas neticams!) kāzās, bēres un citās lielākās saiešanās pašbrūvēto, sauktu par kandžu, bija slepus jālej tējkannās (oficiāli šņabi varēja nopirkt tikai vienu pudeli ,,uz galviņas”).

Liepājas laikraksts ,,Komunists” publicēja veselu sēriju raksteļu rubrikā ,,Mūsu devīze – atturība”. ,,Rubriku iepazinuši Cukurfabrikas jēlvielas nodaļas strādnieki. Ražošanas iecirknī izraisījās dedzīga domu apmaiņa. Jā, teica strādnieki, ar dzeršanas netikumu izlīguma nedrīkst būt! Viņi pilnībā pievienojās Galantērijas kombināta Nikolaja Šibaņenkova brigādes priekšlikumam algas un avansa dienās pārtraukt Liepājā tirdzniecību ar grādīgajiem dzērieniem. Nodaļas strādnieki ierosināja arī slēgt alkoholisko dzērienu tirgotavu Zaļajā birzī, jo tā atrodas vairāku nozīmīgu rūpniecības objektu tuvumā un nereti pamudina grādīgo dzērienu tīkotājus pārkāpt darba disciplīnu.”

,,Vot, to es saprotu,” avīzi pacilājis, skaļi ierēca uz kārtējo muzikantu skati kopā ar savu blici atbraukušais Kulakovs. ,,Šņaba bodes aizklapēt, dzērājus, maitas, apšaut, un būs miers mūsu klusajās mājās, ha, ha, ha!”

Vecais draugs Dūrīšu Juris nebija mainījies. Dumpinieka gars putoja aumaļām.

Sestdien, 1985. gada 6. jūlijā, Ogres estrādē notika Jura Kulakova vadītā kolhoza ,,Padomju Latvija” vokāli instrumentālā ansambļa, ko vēlāk pazīsim kā ,,Pērkonu”, koncerts. Līdz tā sākumam un pirmo skaņdarbu laikā viss rādījās mierīgi, ja neskaita neierasti daudzskaitlīgo klausītāju un skatītāju pūli un tajā labi pamanāmos lecīgi ģērbtos jauniešus. Miliči nervozēja. Kā tad! Pēc otrās dziesmas pēkšņi viena publikas daļa piecēlās kājās (kādas šausmas!) un pat sāka virzīties uz estrādi!

Nakts vilciens no Ogres uz Rīgu piebira stāvgrūdām pilns. Kad sāka kustēties, no mašīnista kabīnes atskanēja trauksmes signāls – palīgā, palīgā, Kulakova grupas koncertā ,,uzvilkušies” un satrakojušies pusaudži demolē vagonus!

Kamēr Liepājā ar panākumiem izskanēja teātra ļaužu ,,pretkara sauciens”, un  27. septembra avīzē ,,Cīņa” tika cildināta izrāde ,,Māte un neitronbumba”, recenzijai  līdzās parādījās raksts ,,Koncerts ar mielēm”, ko ievadīja kādas ļoti sašutušas ,,Pērkona” klausītājas, Ogres trikotāžas kombināta komjaunatnes locekles L. Jurjānes vēstule, kurai pēc minētā koncerta esot nācies ,,doties mājās nelabā noskaņojumā, kā riebīgas mieles nobaudījušai."

Tāds bija laiks, un Lūsēns jau cilāja Treimaņa – Zvārguļa dzeju:

Nāc ārā no metāla zārka,

nāc ārā, taisnība, nāc!

Viss asaru pērlēm rotāts un klāts,

un asins rozēm klāts.

Nāc ārā uz bagātu ražu,

ņem šķēpu griezīgu līdz!

Cērt katrai nezālei galvu,

kas mūsu laukos dīgst!

Un ne tik vien netaisnos augus

lai tava sodība skar:

Cērt gabalos žēlastību,

un līdzcietību ar'!

Jā, visu, kas cīņā pret tevi,tavs asmens zemē lai slien.Mēs negribam saldas druskas,mēs gribam tevi vien. Nāc ārā, nāc ārā!Cik ilgi miegs tevi valdzinās smags?Jau tūkstošiem gadu sēropēc tevis Staburags.