Līdz septītajai paaudzei

Romāns, kas izdots apgādā Zvaigzne ABC 2013. gadā.

Vēstures skolotāja Ieva Zilberte savas audzināmās klases izlaidumam ir rūpīgi gatavojusies. Svinīgais brīdis ir klāt – viņa stāv uz skatuves audzēkņu un viesu priekšā, gatava uzrunai, bet pēkšņi viss sareibst… un viņa savā priekšā redz Zanes vecmāmiņas – ārstes Monikas Vaišļas acis. Kāds sens noslēpums vieno abas sievietes?

,,Aizraujošs stāsts, kas paņem savā varā jau no pirmās lappuses un kurā meistarīgi savijas darbība mūsdienās ar seniem notikumiem 18. gadsimtā. Romāns vēsta par kādas dzimtas likteņa līkločiem līdz pat septītajai paaudzei, par mīlestību, ciešanām un cilvēciskām kaislībām, kas liek iedegties neprātīgā naidā…”

Ko tur piebilst? Par šo romānu esmu saņēmusi gan noraidošas, gan ļoti cildinošas atsauksmes. Sevišķi aizkustināja šī:

,,Divās dienās, kamēr mazdēliņš guļ dienasvidiņu, vakarā, kad zeķu adīšanai patumšs, gadsimtiem cauri izšāvos vienā elpas vilcienā.

Inguna Bauere prot -

paņemt savā varā, sapīt vakardienu ar rītdienu. Vienkārši, saprotami, bez pārspīlējuma. Ir gan intriga, gan racionālisms, gan mistika, gan smeldze, autorei piemītošais dzirkstošais humors un vieglā valoda.

Mistika, raganas, dzimtu likteņu līkloči, lāsti...

Es viņai noticēju. Un ticība nav akla, bet uz pašas ādas pārbaudīta.

Ticu tam, ka ļaunu aci var just pat ar pagrieztu muguru. Ka dusmās,neapdomīgi izkliegti vārdi trāpa, ievaino, izposta dzīvi. Gan tam, kuru lād, gan lāsta licējam...

Domāsim, ko runājam, kādu enerğiju laižam pasaulē. Viss atgriežas pie mums pašiem.

Saudzēsim viens otru.

Irīna Pumpure”

Lasītāju atsauksmes

Mistikas varbūt par daudz, bet īstā noskaņa un atmosfēra tika radīta. Grāmatas noslēpums ātri bija atkožams, lai gan autorei izdevās sižeta atrisinājuma intrigu noturēt līdz grāmatas beigām. Inguna Bauere kā vienmēr spēcīga, aprakstot senos laikus, lai gan mani pārliecināja arī mūsdienu notikumi. Grāmata varētu patikt cilvēkiem, kas nodarbojas ar dzimtu pētniecību :)

Elza

Ļoti laba grāmata, divas pusgulētas naktis un aizraujošs sižets, liek padomāt.

Jau divas nākamās grāmatas stāv uz naktsskapīša, noteikti gribu izlasīt visas rakstnieces grāmatas.

Evita Reriha

Grāmata ar vēstures skolotāju kā galveno varoni – jā, man tas uzreiz ir interesanti. Ideja par to, ka sižets norisinās gan 18. gs., gan mūsdienās, gan arī 20. gs. 50. gados: arī interesanti.

Tajās grāmatas daļās, kurās darbība risinās pagātnē vai darbojas pieaugušie – jā, nav ne vainas lasāmvielai. Taču kad autore pievēršas jauniešu līnijai – ai, ai, ai... Tā runā veci cilvēki, kas cenšas būt „stilīgi”. Un ja izrādās, ka autore ir jauna (tiešām nezinu), tad tas ir vēl skumjāk. Nevajadzēja tos jauniešus, tiešām nevajadzēja...

 

Ieva

Grāmata interesanta, lai gan tomēr man Inguna Bauere vairāk patīk tieši mūsu dižgariem veltītajā lauciņā.

Elza Pučko

Drusku ielasīties...

SIRMGALVIS SOĻOJA, mazliet salīcis, bet tikai mazliet, un uzmanīgam vērotājam nepaliktu nepamanīts, cik agrāk šis vīrs bijis stalts un iznesīgs. Kalsns, gara auguma un platiem pleciem, mērķtiecīgu, tālē vērstu skatienu un, par spīti krietnajai gadu nastai, kura spieda plecus uz leju, joprojām atsperīgu, vingru gaitu un platiem, drošiem soļiem – tādu iespaidu atstāja vientuļais gājējs. Vecais zināja, kurp iet. Viņa apģērbs no galvas līdz kājām bija melns, un tāpēc jo baltāki izskatījās kuplie mati, kuri garās, nekārtīgās šķipsnās krita pār apkaklīti.

Izmetis palielu līkumu, akmeņainais lielceļš gājēja priekšā beidzot nostiepās taisns kā zaļajā meža vaigā iecirsta gara, gaiša, sīkām zemes pikām, oļiem un zālainām nogāzēm apaugusi kreveļaina brūce. Putnu balsis, kuras šajā gadalaikā no rītiem jau skaļi tricināja gaisu, likās apklusušas, vienmuļi žūžoja egles un bērzi. Pats dienvidus.

Pārlicis smago nesamo no vienas rokas otrā, vientuļais gājējs pēkšņi apstājās ceļa vidū un uzmanīgi ieklausījās. Te viņš stāvēja pilnīgi viens, cik tālu skatiens sniedza – nevienas citas dzīvas radības. Meža zvēri katrs savās gaitās, un cilvēki, jau kur tas laiks, šaipusē apgrozījās reti. Kāda savāda skaņa darīja viņu tramīgu – tāds kā kliedziens, kā vaids. No kapsētas puses? Cilvēku balsis? Nē, tas nevarēja būt, jo vecajos kapos jau sen, kopš nevienu vairs neglabāja. Ja nu tomēr, tad viņš taču to zinātu. Kurš gan cits, ja ne viņš?

Labu brīdi vecais vīrs stāvēja un uzmanīgi ieklausījās. Nekā, tikai parastās, labi pazīstamās skaņas, kādās ik dienas elpoja un dzīvoja mežs. Pavasara vējš maigi glāstīja sirmgalvja seju, un viņš tam ļāvās, labpatikā pievēris plakstus. Ļoti vecu, simttūkstoš grumbām un grumbiņām izvagotu seju ar dziļi iekritušām acīm, platu pieri un liesiem, ar sirmiem bārdas rugājiem noaugušiem vaigiem. Patīkamu? Tik vecu cilvēku sejās parasti skaistumu neviens vairs nemeklē. Labu brīdi stāvējis, vecis saņēma ciešāk ap kaklu melnā, platā mēteļa atlokus un pacēla skatu pret debesīm. Lūpas veidoja vārdus, kurus dzirdēja tikai viņš pats un, iespējams, vēl kāds, kuram tie lielā padevībā veltīti: ,,Paldies Tev, Kungs, par dāvanām, kuras Tu tik bagātīgi mums sniedz. Paldies par šo skaisto dienu, par sauli, par vēju, par mežu, kokiem un par zilajām, mierīgajām debesīm. Paldies, ka es, Tavs padevīgais kalps, atkal varu atgriezties mājās.”

Pārlicis nesamo no vienas rokas otrā, vientuļais gājējs turpināja ceļu. Vēl tikai pāris kilometru, un viņš būs tur, kur nokļūst katrs laimīgais. Vietā, kur starp ceļmalas kokiem vīdēja norāde ,,Mācītājmuiža”, viņš pagriezīsies pa labi, kādu gabaliņu pakāpsies kalnā, tad izies cauri veco liepu alejai, paies garām akai un piestās blakus tikko zaļas lapiņas raisošajam jasmīnu krūmam. Stāvot uz sarkanā ķieģeļa pakāpieniem zemē ieaugušā pagraba priekšā, viņš dziļi ieelpos spēcīgus asnus dzenošās zāles, plaukstošo lapu, pirmo ziedu un netālu viļņojošā ezera reibinošās smaržas. Tad pagriezīsies pret rītiem un ar skatienu apmīļos simtgadīgo ozolmilzi, kurš savu vareno vainagu izpletis pāri pusei jau sen, kopš atālā aizlaistās pļavas. Ozols te bija galvenais. Paklanījies svētajam kokam, viņš būs pārnācis mājās. Savā muižā.

***

Sendienu čuksti. Annas burtnīca, 1771. gada rudens

ES ESMU ANNA EIHORNA, dzimusi 1755. gada 4. maijā. Es dzīvoju Silcenes mācītājmuižā, kura ir apmēram tikpat veca, cik es, ļoti skaista un ērta dzīvošanai. Mans tētiņš ir mācītājs, bet māmiņa eņģelis debesīs, kurp viņa devās, man piedzimstot. Jūtos vientuļa, jo man nav ne brāļu, ne māsu. Māmiņa bija ļoti jauna, kad nomira, un tētiņš dzīvo viens. Viņš saka, ka nekad vairs neprecēšoties, jo viņam pietiekot ar mani. Tikai man jākļūst ļoti gudrai, lai mums kopā nebūtu garlaicīgi.

Aumeistars, kuru noalgojis tētiņš, man nepatīk, viņš ir muļķīgs un garlaicīgs. Viņa taisnie, plānie mati smird pēc sviedros nodzīta zirga, un zem acīm tam ir zili riņķi, it kā būtu slims. Varbūt, ka ir arī. No pārgudrības. Viņš nekad neskatās man virsū, bet tikai garām, it kā runātu ar sienu. ,,Jaunkundze nepareizi raksta burtu ,,tē””, tas cilvēks savā smalkajā balsī saka, it kā stāstītu to manam tēvam, nevis man. Bet mācāmajā kambarī mēs esam divi vien! Viņa vārds ir Gotlībs Rozenbahens – tikpat muļķīgs, kā viņš pats. Diemžēl tētiņam šis dīvainais Gotlībs iet pie sirds. Mājskolotājam, sevišķi tādam, kurš māca meitenes, neesot jābūt nedz smukam, nedz patīkamam, viņam tikai jāzina savs darbs un jāpaveic tas godam – tā tētiņš saka. ,,Mans tēvs mani mācīja, modinot dzīvu interesi par katru apkārtējo parādību un to lieliski izskaidrojot, un vēl tagad esmu viņam pateicīgs,” tētiņš saka, ,,gribu, lai arī tu dabū tikpat labu izglītību.” Tad kāpēc tu pats nemāci mani, bet liec to darīt svešam cilvēkam? – es jautāju. Uz ko tētiņam, saprotams, jau gatava atbilde – viņam neesot laika. Draudzes mācītāja pienākumi esot smagi un izsūcot visus pēdējos dzīvības spēkus. Un galu galā katram esot jānodarbojas ar to, ko viņš vislabāk pieprot. Man liekas, ka tētiņš vislabāk pieprot kāršu spēli, medības un zveju, un tā nemaz nav, ka viņam trūktu laika. Bet šeit, mūsu mīļajā mācītājmuižā, mans tēvs Rauls Eihorns ir vienīgais noteicējs, jo, kā jau teicu, māmiņa ir mirusi un citas īstās saimnieces mums nav. Es cenšos klausīt, lai nesadusmotu tēvu. Dusmās viņš kļūst briesmīgs. Nemaz vairs nevalda pār sevi un var sastrādāt lielas muļķības. Lai Dievs nedod tādā brīdī pagadīties viņam pa kājām!

Tas gan jāatzīst, ka mājskolotāja Gotlība vadībā manas zināšanas uzlabojas. Lūk, viņš iedeva burtnīciņu, dažas kopā sašūtas lapas, un lika tajā laiku pa laikam ierakstīt kādu rindu, lai vingrinātos izteikt domas un uzlabotu rokraksta glītumu. Nolēmu paklausīt un reizi pa reizei ierakstīt. ,,Saturu varat nevienam nerādīt, galvenais ir darbs,” Gotlībs teica, skatīdamies laukā pa logu, kur es gan neko interesantu neredzēju. Bet padoms labs. Ja viņš nebūtu tik šausmīgi neglīts un neuzvestos tik augstprātīgi, varbūt mēs ar laiku varētu kļūt par labākiem draugiem. Jo necik vecs šis Rozenbahens nav, gadus desmit par mani vecāks varbūt. Man patlaban ir sešpadsmit. Saņemties un pajautāt?

Tētiņš saka, ka tad, ja es labi mācīšos, varēšu pati izvēlēties, ko turpmāk dzīvē darīt. Zinu, ka viņš gribētu, lai palieku tepat muižā, izdevīgi apprecos, vislabāk ar kādu jaunu mācītāju, un turpinu Eihornu dzimtu, kurā esmu palikusi pēdējā. Ko es? Pagaidām par to vēl cenšos nedomāt. Jo man ir kāds noslēpums. Ļoti liels, skaists un mīļš. Viņa vārds ir... Andulis.

***

Uzzinājusi patiesību par Zanes mātes likteni, Ieva Zilberte labu brīdi izjuta kaut ko līdzīgu sastingumam. Nevarēja pakustēties, trūka elpas un pretī sēdošā pavecā sieviete ar joprojām tumšajiem, sirmuma neskartajiem matiem šķita pilnīgi sveša. Tad, lūk, cik tālu viņu novedis pašas egoisms! Padarīdama nelaimīgus divus savus vistuvākos, būtībā pilnīgi naivus un nevainīgus cilvēkus, daktere Vaišļa tika pie kārotā mazbērna un aizpildīja tukšumu savā dzīvē, bet kā jutās tie abi, kuri kalpoja viņas rokās kā instrumenti?

- Tātad iznāk, ka Zanes mamma Katrīna patiesībā dzīvo kaut kur nepavisam ne tālu, un meitene viņu nav satikusi tikai tādēļ, ka pirms astoņpadsmit gadiem jūs esat devusi zvērestu vedeklu vairs nemeklēt? – atguvusi runas spējas, Ieva aizlika mutei priekšā abas plaukstas, lai nesāktu skaļi kliegt.

- Tā ir. Bet tas vēl nav viss.

- Ak, Kungs! Vai iespējams vēl kaut kas briesmīgāks?

- Ir iespējams. Elles mokas, kādas jāpārcieš cilvēkam, kurš visu mūžu melojis. Jums par tām nav ne jausmas, bet es...

Ieva pēkšņi saduga. Kā gan viņa uzdrošinājās nosodīt Zanes vecmāmiņu, bezgalīgi mīlošu, gādīgu un pašaizliedzīgu, par to, ka tā, jaukajai meitenei tikai labu vēlot, melojusi, slēpjot patiesību? Vai tad viņa pati izskatījās par kapeiku labāka? Tikai pusotrs gads pagājis, kopš atzinās Niklāvam. Tāpat visu mūžu krāpa gan sevi, gan viņu! Ar kādām tiesībām tagad pārmeta citam to pašu?

- Es zinu, Monika. Mums katram ir savs skelets skapī, un tās elles mokas, par kurām runājat, kaut kādā ziņā skārušas arī mani.

- Tad es jums pateikšu visu līdz galam. Vienīgajam cilvēkam, jo mans dēls neskaitās. Domāju, ka viņam ir vienalga.

- Apsolu, ka glabāšu jūsu noslēpumu. Citu gan neko nevaru solīt.

- Māsa Katrīna, Zanes māmiņa, savu vārdu dabūja, kad tika pieņemta klosterī. Tas notika otrajā dienā pēc mazulītes piedzimšanas. Bet patiesībā viņu sauca citādi...

Pēkšņi Ieva visu saprata! Apgaismība iespēra kā zibens (cik bieži lietota frāze, bet cik patiesa!). Izjauktās puzles gabaliņi sakrita savās vietās.

- Ieva?! Ieviņa, Asnātes jaundzimusī meitiņa, kuru viņa nosauca manā, savas labākās draudzenes, vārdā? Tad, lūk, kāds izveidojās viņas liktenis!