Lizete, dzejniekam lemtā

Biogrāfisks romāns par Kārļa Skalbes ģimeni. Izdots trīskārt:

Lauku Avīzes redakcijā 2009. gadā

Kā atkārtots, papildināts izdevums apgādā Zvaigzne ABC 2013. gadā

Kā atkārtots izdevums jaunā noformējumā apgādā Zvaigzne ABC 2020. gadā

Dzejnieks Skalbe bija un joprojām ir viens no latviešu tautas visvairāk mīlētajiem liriķiem, bet Lizete -  viņa mūža draudzene, izcila tulkotāja, kurai bija lemts ne tikai pārdzīvot vīru par vairākiem desmitiem gadu, bet arī pašai bagātināt latviešu valodā lasošās publikas grāmatu plauktus ar kvalitatīviem tulkojumiem no skandināvu valodām.

,,Mūsu dzejnieki – radošie, ekspansīvie, pakļāvīgie un nepakļāvīgie... un viņu sievas. Talantīgā latviešu rakstniece Inguna Bauere meklējusi un atradusi veidu, kā pastāstīt par dzejnieku uzticamajām dzīves līdzgaitniecēm.

Grāmatā ,,Lizete, dzejniekam lemtā” mums dota brīnišķīga iespēja izsekot Lizetes dzīvei no bērnības, pirmajām mīlestības jūtām līdz pat pēdējām dienām Kārļa Skalbes dzīvē. Grūtuma un reizēm vienatnības Lizetes dzīvē bijis gana, bet turpat arī lepnums par savu vīru – tautas patiesi mīlētu dzejnieku un īstenu Latvijas patriotu, prieks par bērniem, radoši atklājumi tulkotājas darbā.

Patiesi un emocionāli Inguna Bauere attēlo grūto un garīgi sāpīgo šķiršanos no Latvijas. Bet „darbs un mīlestība ir mūžīgi. Arī saule, mežs un zemeņu smarža vasaras viducī”. Dzejnieka un tulkotājas darbs, divu jaunu cilvēku mīlestība un Piebalga Latvijā – ir mūžīgi.”  

https://www.youtube.com/watch?v=UFc2v5FLrQ0

http://www.dzivite.lv/raidijumi/show/801/

https://sievietespasaule.lv/dzejnieks-un-vina-ziemelmeita/

https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/jauna-izdevuma-lasami-ingunas-baueres-romani-par-izcilam-latvijas-sievietem.a381480/

Lasītāju atsauksmes

Grāmata par Lizeti Skalbi tikai vēlreiz apliecina, cik stipras ir latviešu sievietes, kuras visbiežāk uz saviem pleciem iznes ikdienas smagumu, ļaujot vīriešiem piepildīt savus sapņus. Un tās stiprākās paralēli ikdienai, soli pa solim pilda arī savu sapņu trauku. Skolas laikā no Skalbes nekas daudz nebija jālasa, bet izlasītais nepatika. Visticamāk, ka jāpārlasa, nu jau ar pieauguša cilvēka prātu.

Inita

Mums dota brīnišķīga iespēja izsekot Lizetes dzīvei no bērnības, pirmajām mīlestības jūtām līdz pat pēdējām dienām Kārļa Skalbes dzīvē. Grūtuma un reizēm vienatnības Lizetes dzīvē bijis gana, bet turpat arī lepnums par savu vīru – tautas patiesi mīlētu dzejnieku un īstenu Latvijas patriotu, prieks par bērniem, radoši atklājumi tulkotājas darbā. Patiesi un emocionāli Inguna Bauere attēlo grūto un garīgi sāpīgo šķiršanos no Latvijas. Taču darbs un mīlestība ir mūžīgi.

 

Linda Kusiņa-Šulce

Lizete. Vienkārša meitene, vienkārša sieviete, dzīvo vienkāršu dzīvi, bet ir izcila. Kā tas var būt? Varbūt, ja dzīves ceļš būtu savādāks, tad Lizete nebūtu kļuvusi izcila. Bet dzīvē ir pietiekami vienu reizi izdarīt konkrētu izvēli, lai dzīves ceļš būtu sarežģīts un interesants. Lizete bija starp interesantiem cilvēkiem. Atrasties starp viņiem nebija vienkārši, jo tās ir spilgtas personības. Lizetes vīrs bija spilgta personība, un nebija tā, ka Lizetes dzīvē bija viss, ko sieviete varētu vēlēties. Viņa strādāja, un ne vienmēr viņai bija tie labākie, interesantāki un vieglākie darbi dzīvē. Tulkošana dzīvē nāca vēlāk

Sekojot līdzi Lizetes dzīvei, bija iespējas iepazīties ar Lizetes dzīves sociālajiem apstākļiem. Strādnieku nemieri, haosi, protesti, demonstrācijas, bēgšanas, kari. Dzīvot tādos apstākļos, nozīmē dzīvot bez stabilitātes. Viss mainās, un jāspēj pielāgoties un izdzīvot. Viena lieta ir tad, ja tikai divi cilvēki dzīvo kopā, bet cita lieta, ja šiem cilvēkiem ir bērni, bet dzīve nav viegla. Atbildība par bērniem. Tajā pašā laikā Kārlim vairāk ir vajadzīga Lizete nekā Lizetei Kārlis. Un to var saprast no Kārļa Skalbes vārdiem.

- Zetlīzīt, es apsolos laboties! Nekādas revolūcijas, nekādu vētras dziņu! Es rakstīšu tā, kā tu vēlies. Tu esi mans patvērums un glābiņš šajā sarežģītajā pasaulē. Es rakstīšu veltījumu tev!

Neskatoties uz Kārļa skaistajiem vārdiem, ar Kārli bija ļoti grūti. Ja viņš gribēja pabūt viens, viņš devās prom, lai gūtu mieru un klusumu, un tad Lizete palika viena ar bērniem.

Pati dzīve parūpējās par Lizeti. Ja nebija līdzekļu, tad tik un tā bija kur dzīvot. Vai kāds cits varētu saņemt savā dzīvē tādu atbalstu no dzīves? Grūti pateikt, grūti iedomāties. Viņa izdzīvo tiesas darbus, jo ierēdņu acīm Kārlis musināja uz dumpi un nodarbojās ar Dieva zaimošanu. Bija skaidrs, ka tādā gadījumā tiesas spriedums nebūs attaisnojošs, un Lizetei būs jāpaliek vienai ar bērniem. Bet Kārļa dzīves laikā, viņa skaisto vārdu dēļ, Lizete skatījās uz Kārli ar visu piedodošām acīm.

Tas bija Lizetes liktenis būt ar Kārli Skalbi. Pret visām nelabām domām, pārdzīvojumiem Lizetes dzīvē labākās zāles bija darbs. Viņa dzīvoja un cīnījās. Viņa sāka tulkot un veica izcilus tulkojumus. Viņa bija stipra sieviete, un izdzīvoja savu dzīvi ar citiem sagādāto prieku.

Lasot grāmatu, bija iespēja ieskatīties, kāda bija dzīve citā gadsimtā, kāda dzīve bija ar spilgtu personību, un tad varēja domāt, kas tādā dzīvē bija labs, kas bija smags.

Maija

Latviešu literatūras mēnesi beidzu ar ļoti atbilstošu lasāmvielu – stāstu par Kārli Skalbi un viņa sievu Lizeti. Tas ir arī stāsts par Latviju, jo Kārļa Skalbes dzīve ir nesaraujami saistīta ar Latvijas valsts tapšanu un Skalbes piedzīvo arī tās bojāeju. Lizete ir viņa uzticamākais draugs un praktiskās dzīves vedēja, kura stingri paliek uz zemes, kamēr dzejnieks lidinās mākoņos.

Abu attiecību sākumā Lizete ir mūza un karstasinīga sapņotāja, bet trūkums un bērni ātri piezemē, un visu atlikušo mūžu viņa pavada rūpēs un raizēs par savu ģimeni. Tipisks sievietes liktenis. Tomēr Lizete Skalbe ir kas vairāk par slavenā dzejnieka sievu. Viņa ir tulkotāja – tulko skandināvu un franču autoru darbus. Tiesa, visraženāk viņa to dara trimdā, kad Kārļa jau vairs nav.

Inguna Bauere raksta ļoti iejūtīgi, bez ieslīgšanas intīmās detaļās, kuras labāk lai paliek vēsturei. Tekstā ir daudz iederīgu Skalbes dzejoļu un citātu no pasakām, vēstuļu un atmiņu fragmenti, fotogrāfijas. Jūtams, ka autore iedziļinājusies pētāmajā tēmā. Rakstot par Lizeti, viņa daudz pastāsta par Kārli Skalbi, jo abu dzīves ir cieši saistītas. Reizēm pat šķita, ka labāk var iepazīt Kārli un Lizete paliek noslēpums. Varbūt tāpēc, ka ar gadiem viņa vairāk noslēdzas sevī.

Kaut kāda iemesla pēc autore praktiski izlaiž laika periodu starp 1934. un 1940. gadu, pieminot vien īsumā “Saulrietu” tapšanu. Var nojaust, ka jaunajai varai Skalbe nav vajadzīgs, bet kāpēc? Man tomēr prasījās šo “balto” periodu drusku vairāk aizkrāsot. Nekas arī netiek teikts par Lizetes tēvu un māsu. Kur viņi paliek? Lizete tulko, bet kas šos tulkojumus un cik daudz Latvijā izdod? Ļoti sīki aprakstīts laiks no Lizetes un Kārļa iepazīšanās līdz 1920. gadam, bēgļu gaitas un trimda, bet pa vidu diezgan tukšs. Nekas nenotika, Lizete neko nesapņoja un nedarīja? Skaidrs, ka visu neuzrakstīt, ja negrib grāmatu pārvērst par biezu biogrāfiju, tomēr tukšais vidusposms pārāk kontrastē ar detalizēto sākumu un beigām.

Pa īstam gan traucēja kas cits. Grāmata sarakstīta pirmajā personā, it kā Lizete pati pierakstītu savu dzīvi. Pa starpām šim tekstam ir autores piebildes par kādu faktu un notikumu, vai tāda jocīga “sarunāšanās” ar Lizeti. Man šie autores personīgo emociju iespraudumi šķita lieki. Šīs piebildes un papildinājumi (reizēm kāds citu cilvēku atmiņu fragments), rakstīti slīprakstā, lai atšķirtu no pamatteksta, sadrumstalo vēstījumu.

Kopumā grāmata ir interesanta un caur Skalbju dzīvi tiek pastāstīts vesels laika posms Latvijas vēsturē. Viņu liktenis bija daudzu liktenis. Man neiziet no prāta Skalbju došanās bēgļu gaitās. Kā viņiem lielā mērā paveicās, pateicoties znota uzņēmībai un apķērībai. Kā neviens no daudzajiem paziņām Skalbem laikus nedeva ziņu, ka no Kurzemes tiek organizētas bēgļu laivas uz Gotlandi. Kā laivās beigās tika ātrākie, veiklākie, nekaunīgākie un veiksmīgākie. Kad jāglābj dzīvība, paliec tikai tu un tavi tuvākie.

Marii grāmatplaukts

Mūsu dzejnieki – radošie, ekspansīvie, pakļāvīgie un nepakļāvīgie... un viņu sievas. Talantīgā latviešu rakstniece Inguna Bauere meklējusi un atradusi veidu, kā pastāstīt par dzejnieku uzticamajām dzīves līdzgaitniecēm. Mums dota brīnišķīga iespēja izsekot Lizetes dzīvei no bērnības, pirmajām mīlestības jūtām līdz pat pēdējām dienām Kārļa Skalbes dzīvē. Grūtuma un reizēm vienatnības Lizetes dzīvē bijis gana, bet turpat arī lepnums par savu vīru – tautas patiesi mīlētu dzejnieku un īstenu Latvijas patriotu, prieks par bērniem, radoši atklājumi tulkotājas darbā.

Patiesi un emocionāli Inguna Bauere attēlo grūto un garīgi sāpīgo šķiršanos no Latvijas. Bet „darbs un mīlestība ir mūžīgi. Arī saule, mežs un zemeņu smarža vasaras viducī”. Dzejnieka un tulkotājas darbs, divu jaunu cilvēku mīlestība un Piebalga Latvijā – ir mūžīgi. 

Jelgavas pilsētas bibliotēka

Daudz guvu no grāmatas vēsturiskā fona, kā arī vairāk ko uzzināju par Skalbes dzīves gājumu. Tomēr diemžēl tik vienpusējs skatījums uz cilvēku dzīves gājumu... sajūta, it kā viss patiesi svarīgais netika pateikts, it kā vecmāmiņa stāstītu mazbērniem ar savu dzīvi un prātotu, ko tad tādu es varētu pateikt, ko mani mazbērni jau drīkst uzzināt.
Kad izaugsi liela, sapratīsi. Arī to, ka katrai patiesībai ir divas puses. Interesantāk būtu, ja stāstījums paralēli tiktu risināts no Lizetes un Kārļa skatījuma uz notikumiem. Kā paralēls, nesaistīts dialogs.

 

Daina Valeine

Gana interesants leņķis, no kura ielūkoties Kārļa Skalbes dzīves gājumā. Izteiksmes veids un teikumu virknējums autorei sanācis tāds, lai lasītāju noturētu uz ieinteresētības takas. Žēl vienīgi, ka pati tā līdzgājēja Lizete iznākusi diezgan pelēcīga, vienmuļa un bezpersoniska Skalbes vajadzību apteksne bez sava "es", bez sava mugurkaula. Var jau būt, ka tā arī bija, tomēr klusi par to šaubos. Likās arī, ka pirmās personas stāstījuma forma uzurpēta nepamatoti.

Evija

Man jāsaka, pilnīgi iemīlējies Lizetē! Paldies par šo stāstu. Sen nebiju neko lasījis ar tādu dvēseles prieku.

Andrejs Panteļejevs

Drusku ielasīties...

Aizgājušajās vasarās esmu izlijusi lietos virs Gōksholmas, tās egļu tumšzaļajām galotnēm un pamatīgi taisītajiem aplokiem mežmalās, kuros ganās brangas, neredzēti ziņkārīgas govis. Esmu izskanējusi lietus saucēju dzegužu balsīs šai Dzegužu salā, kur kopā ar Ilzes ģimeni pavadām siltos gadalaikus. Kad Vasarsvētkos atbraucu uz šo mītni pārsimt kilometrus no Stokholmas un krietnas pusstundas gājiena attālumā no tuvākās apdzīvotās vietas, uzcītīgās kūkotājas saceļ tādu ļembastu, ka vēlos, kaut tās reiz apklustu. Esmu kļuvusi... kāda? Veca taču! Septiņdesmit četri gadi. Kāpēc man lemts tik daudz?

Tulkoju, tulkoju, tulkoju... Vai kādam mans darbs vajadzīgs, vai tikai man pašai? Un rakstu vēstules:

,,Mīļais Andrej! Ļoti žēl, ka neatbraucāt pagājušajā piektdienā. Šī vasara ir atkal gluži citāda nekā divas iepriekšējās: slapjā vasara un sausā vasara. Šī ir raženāka, pļavās tik kupla zāle kā reti kad, un govis rāmas, tās tikpat kā nemanām, vairs nemaz nav ziņkārīgas un nestāv un mūs neapskata. Patlaban laiks nemīlīgāks, vējains, ar retām lietus gāzēm. Visskaistāk še bija pa Vasarsvētkiem, kad vēl brīnišķīgi zili ziedēja cerīni un viss pagalms un pat istabas bija pilnas to smaržas. Tagad pļavās deg gundegas un šur tur jau sāk uzziedēt pīpenes. Tuvojas Jāņi, brauciet līgot!”

Rudeņos klājos pār zemi kopā ar kritušām lapām un smaržoju pēc noguruma. Koki noskatās manī, tādā zemu un nespēcīgi guļošā, sadzeltējušā lapā, mēģina mierināt – pēc ziemas nākšot atkal jauns pavasaris, raisīšoties lapas, atkal zaļoksnas un krāšņas. Es gribu palikt nogurusi lapa tuvu pie zemes. Es tāda jau esmu. Jo lapām nav sakņu, un man arī to vairs nav.

Zviedrijas ziemas ir krāšņas dienu baltumā un spožumā, bet naktis tik nebeidzami garas kā izmisums. Tāpēc ziemās es neesmu bezbēdīgi lidojoša sniegpārsla, kas izkūst, pieskārusies cilvēka siltam vaigam, un pārvēršas asarā. Ziemās, kad naktis kā melni kraukļi atlaižas noknābāt baltās dienas, esmu izdegusi svecēs, kuras, gaiši liesmojot, met garas ēnas uz mana Stokholmas mājokļa sienām. Spocīgās, melnās ēnas atsauc atmiņā sen aizgājušus laikus un cilvēkus. Ziemas naktīs sarunājos pati ar sevi un bieži ar žēlabaini vaidošo vēju aiz loga. Atceros un pieminu. Pustumsā sēžu, ieklausīdamās mazdēla mierīgajā elpā, ilgi skatos vienā punktā, kur dejo ēnas, tad ceļos un ņemu no balti krāsotā plaukta pirmo grāmatu, kura gadās pa rokai. Atšķiru uz labu laimi un, vājajā gaismā mēģinādama saskatīt burtus, lasu, kaut atceros no galvas:

Vēja kokle žēlabaina

Tāļu dziļā naktī vaid.

Mostas sirdī senā vaina.

Jūra melnāka par nakti

Tāļu tukšā krastā kauc,

Un kāds mani viļņos sauc.

Ilgi es bez miera svaidos,

Klausos, klausos garos, grūtos,

Nebeidzamos vēja vaidos.

Un man šaurs top mana mūža

Apnikušais kakts.

Nakts kā krauklis stāv uz vakts.