Ne zelts, bet putekļi

Vēsturisks romāns divās daļās.

I Mācītājs un viņa dēls

(izdevniecība Zvaigzne ABC, 2015. gads)

Kopš 1831. gada astoņus gadu desmitus Jaunpiebalgas draudzi pārvaldīja mācītāji Kēlbranti: tēvs Kārlis Ludvigs un dēls Emīls. Enerģiski, apdāvināti, stipras gribas un dedzīga temperamenta ļaudis, kas turēja sevi par augsti dzimušiem (tā nebija tiesa), Dieva aicinātiem luteriskās konfesijas un vācbaltiskās kultūras pārstāvjiem un sargiem. Hernhūtes brāļu draudzei piederīgos viņi necieta ne acīs, no krieviem un pareizticības vairījās kā no mēra, bet pret latviešu tautiskajiem centieniem vērsās ar visu spēku un saprašanu, šai lietā nepazīdami nekādas žēlastības un kristīgas iecietības. 1867. gada septembrī atsevišķi no draudzes ,,nabagu kapiem” tika ievētīta īpaša kapsēta pastorāta saimniekiem, un - kāda likteņa ironija! Tā paša gada oktobrī dzimušais jauno Kēlbrantu dēliņš pēc dažām dienām nomira un kļuva par pirmo ,,kungu kapsētas” iemītnieku, apliecinot sen zināmo – kungs vai kalps, pazemīgi dievbijīgs vai pagāns, no likteņa sitieniem nav pasargāts neviens. ,,Mācītājs un viņa dēls” ir ne tikai Piebalgas novada 19. gs. vēstures atspoguļojums, bet arī aizkustinošs stāsts par Kēlbrantu ģimenes dzīvi, kas balstīts Emīla meitas Marijas atmiņu zīmējumos.

Starp saiešanu gājējiem, kurus tā neieraudzīja Kēlbranti, bija arī Jaunpiebalgas Viņķu un Kaņepu māju ļaudis, vēlāk slavenā latviešu mākslinieka Kārļa Miesnieka senči. Grāmatas otrās daļas nosaukums būs ,,Hernhūtiešu meitas”, un tajā vairāk par Kaņepu Lati Bišeri un viņas meitu Mariju, Kārļa Miesnieka māmuļu.

Slava, kas gandrīz gadsimtu mirdzējusi kā visspožākais zelts, tagad sabirzusi aizmirstības putekļos. Ietekmīgo Jaunpiebalgas mācītāju Kēlbrantu dzimtas kapsēta izpostīta un aizaugusi, Rankas muiža drupās, par Hernhūtes brāļiem, viņu darbošanos un plašo ietekmi uz Vidzemes attīstības gaitu zina tikai retais. No putekļiem zelta stieni vairs neizkalt. Skumjās par to dzimis šis romāns.

Zvaigzne ABC

 https://satori.lv/book/ne-zelts-bet-putekli-macitajs-un-vina-dels

https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/gramatu-stasti/ingunas-baueres-macitajs-un-vina-dels-un-romantisko-romanu-valdz.a49451/

https://m.facebook.com/media/set/?set=a.903567232998559.1073742010.108464335842190&type=3

https://www.valmieraszinas.lv/gramata-ingunas-baueres-romans-macitajs-un-vina-dels/

Lasītāju atsauksmes

Vēsturiskais romāns, jā, bet manai gaumei grāmatā bija pārāk maz romāna un pārāk daudz vēstures ar desmitiem dzimušo/mirušo bērnu uzskaitījumu u.t.t., u.t.jpr.

Vilis

 Ne zelts, bet putekļi - stāsts par baltvācu mācītājiem, kuru darba mūžs pagāja Vidzemē. Laika distance ļauj uz viņu centieniem, vērtībām, sasniegto un ietekmēto lūkoties no malas. Jā, nepagāja ne simts gadu un tie, kas sevi redzēja kā zemes kroni, izzuda kā vēja nesti putekļi bez saknēm šai zemē. Bet tie, kurus viņi nicināja kā zemcilvēkus, laiku vētrās ir noturējušies.

Dagnija Lace-Ate

Lai arī Latvijas lasītājiem Ingunas Baueres vārds nav svešs, atzīšos “Mācītājs un viņa dēls” ir pirmā šīs rakstnieces grāmata, ko lasīju. Biju patīkami pārsteigta. Grāmata ir stāsts par… jā, par ko gan? It kā jau par mācītāja Kēlbranta dzimtu, vai pareizāk sakot, par viņa attieksmi pret hernhūtiešiem, pret latviešiem.

Lasīt Baueres grāmatu nebija viegli, grūti bija sadalīt savas empātijas. Iesākumā Kārlis Ludvigs Kēlbrants liekas pat ļoti simpātisks. Jauns, enerģijas un mīlas pārpilns cilvēks, kurš ieradies Piebalgā, uzreiz ķeras pie lietas, lai novērstu tur valdošās nekārtības, turklāt nekāds bagātnieks Kēlbrants nav. Viņa vēršanās pret hernhūtiešiem liekas pat labi saprotama, jo lasītājs taču uz to visu raugās no Kēlbranta skatu punkta un pirmā brīdī brālīšu draudzi nez kādēļ automātiski gribas sasaistīt ar kādu sektu.

Ar laiku empātijas pret Kēlbrantu mazinās, attieksme pret otro sievu, dēliem, latviešu nievāšana un šausmīgā vēlme būt redzamam, svarīgam un galvenajam noteicējam. Ļoti daudz melno plankumu un izdarības, kādas jau nu mācītājam nepiedienētos, lai gan tai pašā laikā pirmo empātiju iespaidā ļoti gribas Kēlbranta rīcību saprast un attaisnot.

Tikpat grūti, kā zaudēt iesākumā radušās empātijas pret Kēlbrantu, ir neskatīties uz hernhūtiešiem kā uz sektu. Ja godīgi, mana neuzticība brālīšu draudzei nezuda līdz ar pēdējo grāmatas lapaspusi. Vienīgā pozitīvā brāļu draudzes personība, kas guva manas simpātijas – Dulpes Matīss. Jo, ja godīgi, īpaši jau no Kēlbranta šie neatšķīrās, Zariņu Katrīnu un Annu tāpat ar pirkstiem bakstīja, tāpat galu galā pie draudzes apmeklētāju šķirošanas ķērās. Ja Kēlbranta attieksmi sapratu, kā nekā vācu kundziņš, pēc baltvācu tradīcijām audzināts un dzīvojis, tad hernhūtiešu – latviešu, nē. Kaut gan… citus pirkstiem bakstīt – tas mums latviešiem nav nekas svešs. Var jau teikt – ābols no ābeles tālu nekrīt, bet esmu pārliecināta, ja mazā Anna pēc mātes nāves būtu nonākusi tiešām mīlošā ģimenē, viņas liktenis būtu citāds.

Ierasts, ka grāmata lasītājam parasti ir kāds savs “mīlulis” – tēls, kuram viņš jūt līdz un kura liktenis viņam rūp. Grāmatā “Mācītājs un viņa dēls” šādu izteiktu simpātiju atrast ir ļoti grūti, jo te ļoti simpātisks un saprotams liekas viens tēls, taču tad jau atkal kāds cits. Tie apzināti vai neapzināti dara viens otram pāris, tie visi ir tik cilvēcīgi, ka izvirzīt vienu konkrētu negatīvo vai pozitīvo tēlu ir neiespējami. Nu nespēju es latviešu nievātāju – veco Kēlbrantu līdz galam ienīst vai uz viņu sadusmoties. Psiholoģisko tēlu attīstību un laikmeta raksturojumu autore ir aprakstījusi tik prasmīgi, ka rodas sajūta – citādāk tas notikt nevarēja, tā tam bija būt. Šis pat īsti nav stāsts par labo un slikto, šis ir stāsts par aizgājušiem laikiem, par uzskatiem un iesīkstējušām tradīcijām, par varas spožumu no kura tagad pāri palikuši tikai putekļi.

Siena kaudze

Labs vēstures romāns lasītājiem ar priekšzināšanām, jo romānā ir daudz vēstures notikumu un personības. Varbūt, ka pārāk daudz...

 

Ivita Pelnēna

Saņemties vai nesaņemties? Kā lai saņemas lasīt šo grāmatu? Pati par sevi tā izskatās jau bagātības pārpilna. Un tā arī ir. Krāšņa valoda, grāmata sniedz vizionālu pārskatu par tiem laikiem un tiem cilvēkiem, saturiski grāmata piezemēta pie vēstures faktiem un brīžiem sajūta rodas, ka lasi arhīva dokumentus, tajā pašā laikā tik ļoti cilvēciskas attiecības gan ģimenē, gan sabiedrībā.

Sākumā jau ir tā, ka lasi un seko pirmajai mīlestībai, bet sabiedrības attieksme tik spilgti parādās pret cilvēkiem, kas ir atšķirīgi no pārējiem. Un var jau sekot tikai mācītāja un viņa dzīves gājumam, un tad jāsaka, - tas, cik pārpilns viņš bija ar pirmo mīlestību, kādās sāpēs viņš zaudēja savu iemīļoto - pirmo sievu Eiženiju, un kāds viņš kļuva sava mūža beigās. Tā jau ir, dzīve ir kā dzīru galds. Sākumā tas var būt pārpilns ar dažādiem našķiem un gardumiem, neaizmirstot visu nepieciešamo un dzīvībai vajadzīgo, bet beigās nekas vairs nav tik labs un gards. Izvērtē tikai kvalitāti un to, lai var paēst un kuņģis to pārstrādā. Tā arī šajā darbā sekoju līdzi Kārļa Kēlbranta dzīves attīstībai. Pirmā sieva zaudēta, viņas bērni arī, un dzīvē ienāk otrā sieva. Tur jau vairs nav tās mīlestības. Mīlestība atstātā tik Eiženijai.

Vai tad viegli būt otrai sievai, apzinoties, ka tās mīlestības nav. Bet dzīve iet, bez sarūgtinājumiem tā neizpaliek. Notiek arī dzīves izvērtēšana un otrās sievas Luīzes novērtēšana un pieņemšana. Ne jau nu visu mūžu to, kā apkalpojošo sievieti novērtēt, kas ir ne tikai savu mūžu atdevusi Kārlim, bet arī mantinieku devusi, pie tam ne vienu vien.
Lai kā nu sanāk, bet ne tikai sieva ir atstājušas ietekmi uz Mācītāja dzīvi, bet ir arī zīdītāja Līze un trakā Zariņu Anna. Kas to būtu domājis, ka Zariņu Annas pravietojums var būt tik spēcīgs? Bet kā ir dzīvot visu mūžu un to neaizmirst?

Tas, kas notika tautā, tas arī bija ietekmējis nākotni. Skarbais diktāts Piebalgā bija tik spēcīgs, ka ir jābrīnās. Nekas nespēja to iznīcināt. Hernhūtieši. Tie tak nevarēja ietekmēt Kēlbranta dzīves uztveri un viņa diktātu likvidēt. Rezultātā vāciešiem diktatūra palika lēnām un nemanāmi maigāka, bet Piebalgā turējās augstā jo augstā līmenī. Cīņa bija tik nešpetna, ka jābrīnās kā mācītājs pats savu dzīvi nodzīvoja un prātā nesajuka. Vācu mācītāju stāvoklis valstī turpināja pasliktināties. Negants bija Kēlbrants, bet gāja tik uz priekšu savā dzīvē.

Interesanti bija vērot arī mācītāja dēla dzīvi. Tā gāja savu gaitu. Mācītāja dēla - Emīla - sievai Teofīlei arī viss turpinājās nemanāmi, un tomēr grūti. Nav jau viegli ieiet citā dzimtā un dzīves ieradumus mainīt. Tomēr visbiežāk, slepenībā grūtsirdīgi nopūzdamās, sēdēja pie grāmatas vai rokdarbiem. Magda ienāca un palasīja grāmatu, aprunājās. Pamazām šī patīkamā meitene, kura Kēlbrantu mājās uzturējās gandrīz audžubērna kārtā, jo bija attālas, pāragri mirušās radinieces meita, kļuva par Teofīles uzticamāko biedreni. Ar mācītāja kundzes svētību baudījusi labu izglītību, mazā Magda runāja angliski, mazliet franciski un krieviski, daudz lasīja, spēlēja klavieres un skaisti dziedāja pazemā, samtainā balsī. Magda Ēlere. Šo vārdu der ielāgot, jo pēc daudziem gadiem viņai būs ļoti liels svars Emīla Kēlbranta dzīvē.

Pēdējie rindkopas vārdi gan izraisīja vēlmi arī turpinājumu sagaidīt. Kas tad būs Magda Ēlerte? Ko viņa darīs? Kā ietekmēs Emīla Kēlbranta dzīvi?
Ja par tautu, tad tur gāja vienkārši.

Latviešu sievas taču dzemdēja katru gadu, zemnieki vaislojās un vaislojās kā truši, laikam zemapzinīgi baidīdamies no iznīcības, kas citādi sen šo tumšo tautu būtu aprijusi, tāpēc no viņiem nekad nevarēja skaidri nozināt, kurš kuram radinieks un kurā augumā. Sajaucās brāļu un māsu bērni, sajaucās vārdi un pavārdi, kas bieži katram otrajam līdzīgi.

Gaidīti un mīlēti bija dzimušie kunkulīši. Ja aizgāja labākā vietā, tad tika pārdzīvots. Bet sievām grūta bija dzīve. Katru gadu kāds tika sagaidīts, un uz grūtām kājām visu savu ziedošo laiku izstaigāt nebija nevienai viegli.

Kad Kēlbrants sāka savu darbu, tad viegli nebija, bet uz beigām arvien trakāks palika savās prasībās. Kā tauta runāja viņam aiz muguras, tā turpināja runāt.

Un ko tad teica tauta, kad baznīcā bija uzkārts jauns zvans? Uz tā tak Kēlbranta vārds iekalts. Ir jau citi vārdi, bet Kēlbranta vārdu visi redz.

- Karini savus zvanus, kur gribi, Kēlbrantam tāpat vienmēr būs labāki.

Hērnhūtieši aizgāja, atmodas laiki tuvojās, bet uz grāmatas beigām rokās jau gribējās paņemt Kaudzīšu Mērnieku laikus. Izdzīvot un izjust.

Spēcīga valoda grāmatā, bagāta ar pārdzīvojumu spektru, ieteicams lasīt jebkuram, kam kaut cik vēsture un cilvēciskās attiecības interesē.

Maija

Drusku ielasīties...

Zīmīgajā 1829. gada vasarā saule netaupīja spožumu un sildīja zemi tāpēc, ka pa to staigāja Eiženija. Viegli, tikko pieskaroties, jo bija trausla kā pieneņu pūciņa un smalka kā zāles stiebriņš. Pati saulei rada. Lietus lija, lai, slapjos matos sapinušās, atpūstos mīlētāju rokas. Gaišos, zīdainos un tik garos, ka pazuda saprāts, mēģinot atritināt matpīnes. Puķu, zāļu, upes ūdens un pat krasta dubļu smaržas reibināja. Putni gavilēja bezgalībai. Ak, dzīve! Skaistā, rožainā, brīnišķīgā un… trakoti mulsinošā.

Kārlis Ludvigs Kēlbrants, divdesmit piecus gadus vecs nesen ordinēts mācītājs, kurš līdz ausīm iemīlējies pilsētas meitenē Eiženijā, patiesībā bija nokļuvis pamatīgās sprukās, par ko liecina audžubrālim Augustam, kurš Kārlim sen gadus tēva vietā, rakstītās rindas:

,,Man uzticēta draudze ar apmēram septiņiem tūkstošiem dvēseļu, un nu, kad esmu šeit, tā sacīt, notikuša fakta priekšā, ar šausmām aptveru, ka man nemaz nav īsta priekšstata par dvēseļu gana pienākumiem! Esmu neziņā par stāvokli laukos, par vietējiem paradumiem, par latviešu raksturu. Ak, Dievs, es taču pat nepārvaldu viņu valodu, tad kā gan lai vadu dievkalpošanu, dodu padomus un atrodu saprašanos?!”

***

Pūpolu svētdienas rītā jaunā mācītāja kundze jutās tik savārgusi, ka necēlās no gultas.

- Kas ir? Vai jāsauc pēc daktera? – vīrs apjautājās, rūpīgi ķemmēdams bārdu.

Jautājums izskanēja tik nevērši, ka grūtās sievas acis negribot atkal pieplūda asarām. Pie sienas uz vadža karājās melnais amata tērps, kuru jāvelk uz šodienas dievkalpojumu.

,,Bez neviena puteklīša,” Luīzei tapa norādīts, un viņa centās. Kārlis necieta paviršību. Izsukājis akurāti nogriezto bārdu, viņš, cieši spogulī lūkodamies, neaizmirsa saglaust pat uzacu matiņus. Trīsdesmit triju gadu vecumā vīrs izskatījās nevainojami, un pats to labi apzinājās. Cilvēks, kuru no līdzsvara grūti izkustināt. Tāds, kurš it visā cieši paļaujas uz Dievu un skaidri zina, ka paša spēki par vājiem, lai Visaugstākā lēmumiem pretotos. Pat radību reizē, kad gaidāms viņa pirmais ,,īstais” bērns.

Pagātnei nebija nozīmes. Kā Dievs nolems, tā notiks. Sievietēm jābūt pacietīgām, jo uz viņām kopš pasaules pirmsākumiem gulēja šis krusts. Bailes, nedrošība, sāpīgas ciešanas? Pestītājs, kura augšāmcelšanos pēc nedēļas svinēs visa draudze, izcieta daudz lielākas mokas.

- Varbūt tu šodien tomēr izņēmuma kārtā varētu nebraukt uz baznīcu? – topošā māte bālām lūpām klusi nočukstēja. – Man ir tik ļoti, ļoti bail palikt vienai. Ja vismaz mammiņa būtu te...

- Dārgā, - mācītājs pārtrauca sukāšanos un, piegājis pie platās gultas, uzlika sievai uz pieres siltu roku. – Kalsnava neatrodas aiz meža stūra kā Abrupi. Kad došu ziņu, Debnera kundze nekavējoties steigsies šurp, bet vēl taču nav tādas vajadzības?

Viņš sev iestāstīja, ka sievu mīl. Laika bijis pietiekami, lai saprastos. Bet, ja cilvēks gluži bez nekāda iemesla vienkārši gražojās kā izlutināts bērns, tad skaidri un noteikti jādara zināms, ka tā nav labi.