Marta, mana Andromeda
Biogrāfisks romāns par Martu Celmiņu, dz.Gailīti.
Apgāda Jumava manuskriptu konkursa ,,Mana novada lepnums” uzvarētājs.
Pirmo reizi izdeva apgāds Jumava 2013. gadā, otru reizi Zvaigzne ABC 2020. gadā.
Ingunas Baueres romāna pamatlīniju veido Gailīšu (vēlāk Celmiņu) ģimenes likteņgaitu attēlojums, kuru papildina teksti no Martas Gailītes (1880-1937) personiskās dienasgrāmatas, kuras norakstu izdevies iegūt autorei. Vēstījums sākas jau 1843. gadā ar Martas tēva Toma piedzimšanu un aptver aptuveni 100 gadu ilgu laika posmu. M. Celmiņa – medmāsa, varonīgo latviešu strēlnieku "baltais eņģelis", Latvijas Žēlsirdīgo māsu kustības dibinātāja.
Dzērbenes draudzes skolas darbinieku Toma un Paulīnes Gailīšu piektais bērns, meita Marta, piedzima saltā, spoži zvaigžņotā 1880. gada decembra naktī, kad baltajā Dzērbenes baznīcā klusi skanēja Ziemassvētkus vēstošie zvani. Ne zvaigznēm kaisīts, tomēr Visaugstākā svētīts izrādījās Martas Celmiņas piecdesmit septiņus gadus garais šīszemes ceļš, piedzīvojot lielu mīlestību un strādājot darbu, kura lielākā alga nebija laicīga bagātība, bet gan simtu un tūkstošu cilvēku neizmērojama pateicība par izglābto veselību un dzīvību. Marta Celmiņa - medmāsa, varonīgo latviešu strēlnieku baltais eņģelis, Latvijas Žēlsirdīgo māsu kustības dibinātāja. Hugo viņu sauca par savu Andromedu, jo abi vienlīdz stipri mīlēja zvaigznes un vienlīdz spoži dega tām līdzās. Viņi satikās, lai izšķirtos, un šķirās, lai no jauna satiktos. Hugo Celmiņš - Latvijas brīvības cīņu dalībnieks, ievērojams sabiedriskais darbinieks, komunistu terora upuris. Labais un ļaunais eksistē cieši līdzās. Viss atrodas līdzsvarā. Un tomēr labā uz pasaules noteikti ir vairāk, jo kā gan citādi mēs varētu izdzīvot? Nākotne... Vai mūsu bērniem un bērnu bērniem būs iespējams tas, par ko mēs tagad cīnāmies? Vai tā beidzot būs meklētā un gaidītā laimes zeme? 1905. gada rudenī Marta jautā savā dienasgrāmatā, kuras fragmenti izmantoti grāmatā. Laimes zeme - brīva Latvija - mums šodien pieder, Vai protam tajā justies laimīgi?
Literatura.lv
Lasītāju atsauksmes
Ingunas Baueres grāmatas patīk, bet šī likās nedaudz garlaicīga. Ekspektācijas bija augstākas. Līdz šim zināju tikai Hugo Celmiņu, prieks, ka uzzināju par arī par Martu. Tomēr, grāmatā likās pārāk daudz info par citiem cilvēkiem ne viņiem abiem. Tā ļaunā Augusta iepīšanu vispār nesapratu...
Kāds spēks virmo no lappusēm!
Ļoti! Prasījās vēl arī turpinājumu par pēckara laiku. Ir daudz fantastisku sieviešu, par kurām mūsdienās ir maz informācijas plašākā sabiedrībā.
Jā, es apbrīnoju Ingunas Baueres spēju vēsturiskus notikumus un biogrāfiskus faktus savīt aizraujošā lasāmvielā, kas uzbur teju vai klātbūtnes efektu. Man patīk, kā autore sasaista atsevišķo tēlu stāstus, lai veidotos grods vēstījums, kas parāda, kāpēc katrs tēls ir tieši šāds. Manuprāt, Bauere pret pagātni attiecas ar lielu pietāti, taču viņas stāsti nav izpušķoti, lai pagātni glorificētu. Ikreiz, lasot Ingunas Baueres darbus, nodomāju, ka patiesībā mums ir pašiem sava Lūsinda Railija.
Drusku ielasīties...
- gada beigas.
Tuvojās Ziemsvētki. Pa dienu sals stindzināja tā, ka zaķim lūpa pušu, bet naktīs melni samtainās ziemas debesis kā birtin piebira spožām zvaigznēm. Gailīšu Paulīna, gaidot sava piektā bērna piedzimšanu, pēdējās nedēļās strādātāja vairs nebija, kustējās lēnāk par gliemezi uz lauka takas un pat kurpju saites bez vīra palīdzības vairs nevarēja sasiet– tik raženi piebriedusi miesās. Toms, sievu žēlodams, nolīga vēl vienu palīdzi mājas darbiem un pats pavadīja daudz laika ar bērniem, lai Paulīnai tiktu atpūta un miers. Labi domāts, bet ne tik labi izdevās. Pa dienu novaļojusies, naktīs topošā māte stundām mocījās ar bezmiegu. Tomēr nav ļaunuma bez labuma. Kopš rudens, kas iegadījās neparasti salts un skaidrs, viņa bija kļuvusi par lielu zvaigžņu pētnieci, un tas aizrāva.
- Vai redzi Andromedas miglāju, Tom? - Paulīna uzrunāja vīru, kurš, kaut arī vakars sen iestiepies naktī, joprojām sēdēja pie grāmatām.
Tagad, kad sieva jau labu laiku tik vāja palīdze, Gailītis skolā nesa dubultu slodzi, un gatavošanās stundām paņēma milzumu laika. Franču valodas stundas, saprotams, izpalika, bet citādi viņš Paulīnu aizvietoja sekmīgi.
- Mhmmm.
- Tu laikam manī nemaz neklausies? – viņa savilka ciešāk plecu lakata stūrus un rāmi pasmaidīja.
Pateicības pārpilna mīlestība ieskāva sirdi kā mīkstas pūkas putna mazuli. Lai nu kāds vēl būtu tik labs kā viņš, šis Gailīšu Toms, Paulīnas laulātais draugs! (...) Viņu kopīgās dienas ritēja piepildītas, bērni auga veseli, un nu jau piektais kuru katru brīdi gaidāms. Paulīna nezīlēja, vai atskries puika vai meitene, jo kas par bēdu? Ka tikai vesels!
- Tom! Tev galva pavisam zemu nolīkusi, knābā burtus grāmatā kā vista graudus, - piegāja pie vīra un noglauda tā plecu. – Vai ievēroji, cik skaista, zvaigžņota debess šonakt ārā?
Atlicis malā grāmatu, Toms lēni piecēlās, nopūta sveci, nolika uz galda brilles un, maigi apskāvis sievu, pieveda pie loga. Vienīgā vārgā gaisma nāca no krāsns, kuras durtiņas stāvēja vaļā, jo tādā spelgoņā gribējās pēc iespējas vairāk siltuma. Malka pa vasaras mēnešiem grēdu grēdām piekrauta – tas vecākā dēla Paula lielais darbs, un bēdāt par kurināmā trūkumu nevajadzēja.
- Tu saki – Andromedas miglājs? Kur to redzi? Esmu lasījis, ka tas izskatoties kā mazs miglas mākonītis, kuru tikai retajam izdodoties ar neapbruņotu aci saskatīt, - Toms piebāza degunu tuvāk loga stiklam un uzmanīgi pētīja debesis.
Stikls aizsvīda. Otrā istabā rāmi bimbināja pulkstenis.
- Varbūt iziesim uz mirkli laukā? Es tev parādīšu, - Paulīna ierosināja, pēkšņas vēlmes pārņemta, - man tik ļoti gribas ieelpot svaigu gaisu!
Stāvot uz sliekšņa, Toms cieši turēja sievas roku savējā. Skats, kas pavērās virs abu galvām, aizrāva elpu. Visa tumšā debess spožu, starojošu, pulsējošu, bezgalīgi skaistu un noslēpumainu zvaigžņu pilna!
- Kuras no tām izvēlēsimies mūsu bērniņam par krustvecākiem? – Toms aizgrābts čukstēja, kamēr no viņa mutes cēlās siltas elpas mākonīši.
Paulīna gluži vai satrūkās no apziņas, ka abi tik tikko atkal domājuši vienu un to pašu domu. Vai lielāka laime šai dzīvē iespējama?
- Andromedas miglājā esot četri simti miljardi zvaigžņu. Vai tas būtu par daudz nekaunīgi, ja mēs ņemtu visas?
