Māsa Magda – Magdalēna Elizabete fon Hallarte (1683-1750). Dzimusi beļaviete, Krievijas ķeizarienes Katrīnas I jaunības dienu līdzgaitniece, Halles profesora Augusta Frankes skolniece un Hernhūtes draudzes iedibinātāja Saksijas grāfa Cincendorfa domu biedrene. Mīlot vienkāršos latviešus, viņa stāvēja pie mūsu skolu vēstures šūpuļa. Aktīvi atbalstot brāļu draudzi, veicināja nacionālās atmodas pirmsākumus. Līdzcilvēki augsto kundzi godāja par ģenerālieni, bet viņa, pirmkārt, bija sieviete, kurai lemts pārdzīvot nelaimes, daudz šaubīties un kaislīgi mīlēt.

Kur šodien Vidzemē meklēt 18. gadsimta pēdas? Valmieras Sv. Sīmaņa baznīca stāv vecajā vietā, spoguļodamās Gaujas ūdeņos. Valmiermuižas zemes joprojām turpat, kur senajos laikos. Ungurmuižas kungu mājā skatāmi unikāli sienu gleznojumi, bet  brīvdabas izstāžu zālē, kas atrodas līdzās ceļam, pa kuru var nokļūt no Unguriem uz Valmieru, sazīmējamas vecā Caurumkroga aprises. Kas zina, varbūt pie sliekšņa, zemē iemīta, tur vēl mētājas kāda izklaidīgajam baronam Kampenhauzenam no kabatas izbirusi kapeika?  Aizmirstības zāle klāj Jērakalnu, kas savos slavas laikos dunēja zem karstai Dieva mīlestībai atmodināto latviešu zemnieku soļiem. Bez pēdām no zemes virsas pazuduši hernhūtiešu saiešanu kambari, kuru jumtus reiz cilāja iedvesmotu latviešu kopīga dziedāšana. Pie Sīmaņa baznīcas sakristejas ģenerāļa Hallarta piemiņai stādītās liepas sen beigušas dzīvi, bet  jaunās, šķiet, īsti negrib ieaugties. Māsas Magdas kapa vietu neviens vairs nezina parādīt. Tomēr pavasaros tāpat kā pirms trīssimt gadiem, spārniem švīkstot, pār Valmiermuižu laižas balti gulbji, vēstot par kārtējo laika rata apgriezienu un ļaujot cerēt, ka nekas un nekad nebeigsies, jo mīlestība taču ir mūžīga.