Mazā, klusā sirds

Dārta un Krišjānis pirms tautasdziesmas

Romāns, izdots apgādā Zvaigzne ABC 2019. gadā.

Grāmata, kas nopelnījusi trīs zvaigznes lasītāju aptaujās par labāko 2019. gadā izdoto darbu (bibliotēku, grāmatnīcu un interneta balsojumos).

Vienkāršākie ļaudis bez ieskolotām grāmatu gudrībām bieži izrādījās viedāki par daudziem gudrajiem. Dārtas mazā, klusā sirds sevī glabāja bagātības, ko ķeizarienes nepazina, kaut nēsāja kroņus un staigāja ar dimantiem greznotās mantijās.

Dārtēns.
Dārta.
Doriņka.
Darja Ivanovna.
Mūsu Dainu tēva Krišjāņa Barona mīļotā, vēlāk sieva, bērnu māte un mūžam uzticīgā gaidītāja.

,,Šoreiz vēl nevaru pie jums tapt,” viņš rakstīja bieži, bieži.
Rūpējās, sūtīja naudu, uztraucās, bet vienmēr bija prom. Gadu gadiem.
Arī tad, kad dzima bērni. Arī tad, kad viņi mira.
Dārta savus trīs apglabāja pati. Pēterpilī, Sv Mitrofana kapsētā, kas šodien zem strauji izaugušās lielpilsētas asfalta.
Bet viņa turpināja mīlēt un gaidīt. Mazā, klusā sirds…

No kurienes radies Barona kundzes Krievijā izdotajā pasē ierakstītais tēva vārds Jānis, palika neskaidrs. Jo baznīcas grāmatā, kur reģistrēts neprecētai kalponei Annai Rudzītei 1839. gada 22. janvārī dzimušais trešais bērns, meitiņa Dārta, melns uz balta rakstīts: ,,Par tēvu tiek uzdots Pēteris Šīrs”.
No kurienes leģenda, ka Dārta bija ,,bārenīte, kas agri zaudējusi vecākus”, varam tikai nojaust. Dārtas māte Anna, kura pēc piecu ārlaulībā dzimušu bērnu radīšanas beidzot tomēr izgāja pie likumīga vīra (tiesa, krietni vēlos gados), ir pieminēta vēl kādā 1859. gadā veiktā kristību ierakstā. Viņas meita toreiz jau dzīvoja Pēterburgā.
Savukārt laikā, kad nomira baznīcas grāmatā minētais tēvs Pēteris Šīrs, Dārta bija deviņpadsmitgadīga jaunkundze.

Viņa bija zemas kārtas meitene, kura neprata ne lasīt, ne rakstīt, tomēr gara spēkā Krišjāņa Barona acīs stāvēja pāri visām.
Viņa bija latviete, un par krietnu latvieti izaudzināja Krievijā dzimušo un skoloto dēlu Kārli Baronu – ievērojamu mediķi, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesoru un ilggadīgu LU Zobārstniecības institūta vadītāju.
Viņa zināja sava vīra stiprās un arī vājās puses. Par labo priecājās, ļauno nepieminēja. Mazā, klusā sirds…

https://lr1.lsm.lv/lv/raksts/augstak-par-zemi/rakstniece-inguna-bauere-romana-maza-klusa-sirds-peta-dartas-bar.a125305/

https://www.mammamuntetiem.lv/zinas/gramatas-un-zurnali/45473/iznak-romans-par-dainu-teva-gimenes-liklociem

https://laimelasa.home.blog/2020/10/17/maza-klusa-sirds-inguna-bauere/

https://hishaho.wordpress.com/2021/05/27/inguna-bauere-maza-klusa-sirds/

https://3x3tervete.ca/blogs/apraksti-un-biografijas/inguna-bauere-stasts-par-dartu-baroni

https://www.latviesi.com/mediju-jaunumi/kas-bija-darta-barone-toronto-latviesu-pensionaru-saieta-viesojas-inguna-bauere

http://edruva.lv/par-dartu-barona-sievu/

https://epadomi.lv/kulturasvestis/gramata/08112019-iznak_romans_par_dainu_teva_gimenes_liklo

https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/gramatu-stasti/baueres-maza-klusa-sirds.-darta-un-krisjanis-pirms-tautasdziesma.a123874/

https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/gramatu-stasti/maza-klusa-sirds.-darta-un-krisjanis-pirms-tautasdziesmas-un-sie.a124691/

Lasītāju atsauksmes

Mūsdienu cilvēkiem grūti saprast tā laika dzīvi... Un mūsdienu sievietei vēl grūtāk saprast un pieņemt Dārtas dzīvi. Dārtas tipa cilvēki paši nemaz nenojauš kādu ietekmi viņi atstāj uz līdzcilvēkiem. Barona atstātais mantojums diez vai būtu tāds kāds tas ir, ja vien viņa dzīvē nebūtu Dārta. Cik labi, ka ir izstāstīts mazās klusās sirds stāsts!

Anete Lauciņa

Grāmata ļoti patika. Gan 19.gs. vides apraksti, gan radu rakstu šketināšana, gan pats Barona un Dārtas stāsts - tas viss bija interesanti. Šī bija pirmā no Baueres grāmatām, un nākamā jau gaida rindā.:)

 

Laura Ausmane

Pirms kāda laika vaicāju pēc ieteikumiem, ko zem ābeles dārzā palasīt. Šo to izlasīju, šis tas tomēr nebija man, šo to atliku rudenim un vienu vakaru atkal sēdēju zem ābeles tukšām rokām un nemierīgu prātu. Pasēdējusi nospļāvos, sameklēju 3td bibliotēku, jo vakarā citu iespēju nebija un atvēru pirmo, kas iekrita acīs. Kas to būtu domājis, ka iekritīs i acīs, i sirdī. Nākošā dienā aizcilpoju uz bibliotēku pēc papīra grāmatas.

Ingunas Baueres "Mazā klusā sirds" . Izlasīju trijās dienās (pārceļoties gan no dārza uz gultu pie ventilatora) un tagad iesaku visiem tiem, kas parasti latviešu autorus nelasa. Es arī pie šī turējos, jo līdz šim vienmēr kaut kas tajos pietrūka. Lai man tagad piedod visi foršie latviešu rakstnieki, jo daudzus nemaz neesmu atvērusi, bet esmu nolēmusi laboties. Tātad atpakaļ pie Mazās klusās sirds. Jāsāk ar valodu, pareizāk, kā autore to ir izmantojusi, lai izburtu tā laika (gandrīz 200 gadi atpakaļ) sajūtu. Dažu tas varbūt kaitinātu, bet mani tieši šī, jo īpaši sākumā lietotā, vecā skanējuma valoda, ievilka tajā laikā, lika iedomāties apkārtni, vecās Limbažu ieliņas. Tur protams man palīdzēja arī tas, ka pati dzīvoju Limbažos, un pazīstu tos kā savus piecus pirkstus. Kad stāsts pārceļas uz Kurzemes pusi, no kurienes nāk Krišjānis, valoda atkal mainās. Lasītājam tiek radīts spilgts iespaids par ļoti atšķirīgajām vidēm, kurās uzauga abi galvenie varoņi un audzināšanu, kādu tie saņēma. Cita valoda atkal jau skan, kad stāsts aizved uz Pēterpili. Es tikai apbrīnoju, cik gan daudz autorei bija jāizlasa vecos latviešu darbus, jāizpēta vecvārdi, lai varētu pēc tam uzrakstīt šajā valodā darbu, ko lasītu 21. gadsimta lasītājs.

Vēl grāmata noteikti patiks arī vēsturisko romantisko romānu cienītājiem. Tas nav sausu, dokumentālu faktu atstāstījums. Te ir dzīvi varoņi un patiesi notikušais ir veiksmīgi savīts ar pašas autore radīto. Galvenais sieviešu tēls Dārta, jauna, likteņa šaustīta, bet dzīvesprieku saglabājusi sieviete, kas ar pilnīgu atdevi mīl savu vīrieti Krišjāni, noslēpumainu un sarežģītu personību. Romāna otrā pusē ir padaudz jāraud, ir dusmas uz vēl jauno Barontēvu un pieaugoša apbrīna par Dārtas samierināšanos ar likteni un arī nedaudz dusmas par viņas piekāpību. Bet kad stāsts ir galā, sevi mierinu ar domu, ja Dārtai pajautātu, vai viņa ir bijusi laimīga, viņa atbildētu apstiprinoši, jo, ja vīrs visu laiku bija prom, bija daudz citu labu cilvēku. Viņa izaudzināja gudru un mīlošu dēlu, kas vēlāk ģimenē ieveda Līnu, Dārtas pēdējo gadu labāko draudzeni. Un labi, ka viņa vairs nepiedzīvoja sava pirmā mazdēla pāragro nāvi.

Šodien atkal sēžu zem ābeles un man klēpī jau cita Ingunas Baueres grāmata.

P.S. Izmantojot apstākli, ka autore ir šajā grupā, gribu pajautāt, vai Irina Afanasjevna bija reāla persona? Google spītīgi klusē.

Laila Masa

Man bija tā laime pirms gada nedēļu klausīties Ingunas Baueres priekšlasījumus no topošās grāmatas. Sanatorijas istabiņa bija pilna ar klausītājiem, ok, tur vairāk par 3-4 nemaz nevarēja ienākt. Mēs apburti klausījāmies un sapratām, ka esam kopā ar izcilu grāmatu un dzīvu klasiķi. 

 

Anitra Tooma

Ļoti vērtīga lasāmviela. Paplašina skatījumu un interesi. Pretēji (vai drīzāk - papildus) tam, kas palicis prāta pūrā no skolas obligātās tēmas par Dainu tēvu. Sieviete blakus vīrietim - noteikti liela daļa no sakrātā mantojuma veiksmes stāsta. Otra atziņa - skaudri nācās dzīvot laikos, kad medicīna, tikumi un pārticība bija citās mērauklās.

Aija Petrovska

Ar 5 zvaigznēm par maz. Silta, patiesa, dzīvesgudra, smeldzīga grāmata. Grāmata, kuru lasot, daudz domāju. Rakstnieces stils un valoda ir bauda.

Iveta Brūvere

Vēlreiz jo sirsnīgs PALDIES un, jā, arī man acis bija "slapjā vietā"... Lai kritiķi izsakās arī ārpus šīs lieliskās grupas!!! Ļoti priecājos, ka Dubultu bibliotēkas plauktā mani gaida vēl krietns strēķītis Jūsu sarakstītas lasāmvielas, kā arī jau funktierēju, kuru no Jūsu grāmatām iepazīt kā Nr. 3 aiz "Dieva riekšavā" un "Mazā, klusā sirds".

Marika Barone

Dažreiz ir mazliet žēl, kad grāmata beidzas. Labsirdīgs, vienkāršs stāsts, kas ieģērbts ļoti skaistā valodā.

 

Liene

Neliegšos vienu mirkli lasīt kļuva neizsakāmi smagi, bet noslēgums salika visus punktus uz i! Izcili uzrakstīts!

 

Gita žibenko

Pret Ingunas Baueres biogrāfiskajiem romāniem es izturos atturīgi neitrāli, jo nav gluži tas, ko es gribētu lasīt, taču domāju, ka tāds skats uz Latvijai nozīmīgām personībām arī ir vajadzīgs. Stāsts par Dārtu Baroni man (kādu neapzinātu iemeslu dēļ) šķita izlasīšanas vērts. Iespējams, ka mani ietekmēja atsauksmes, ka Bauerei izdevies atvērt jaunu lappusi savā daiļradē.

Jā, tas bija jauki, silti, labsirdīgi. Ar plašu atkāpienu uz Dārtas un Krišjāņa senčiem, kā īpašu jaunievedumu izceļot versiju par Dārtas izcelsmi, balstītu baznīcu grāmatu ierakstos - bandubērns, ne bārenīte. Nedomāju, ka tas kaut ko diži mainīja Dārtas likteni. Satika viņa to Krišjāni Pēterburgā un kļuva par sievu vīram, kuru tā īsti nesatrauca konstantā atšķirība. Domāju, ka Baronam Dārta nerūpēja, lai ko viņš tur rakstītu - ja rūpētu, tad papūlētos to pārvest uz Maskavu, kur varētu biežāk tikties. Un Dārta arī bija sava laikmeta un vides produkts - ja ne tā, tad jau jaunībā iemācītos gan tekoši lasīt, gan rakstīt. Viņa pa Maslova piramīdas apakšu, viņš - pa augšu, bet vidū - nesatikšanās. Galu galā tas nemaz neskan mīļi un jauki.

Doronike

Par šo grāmatu te runāts diezgan daudz, beidzot arī es izlasīju, nepagāja ne gads, kopš tā izdota! Bibliotēkās joprojām rinda!

Šobrīd manī ir daudz emociju, starp tām arī tāda kā vilšanās, žēlums un dusmas. Viņa vārdā nosauktas ielas, viņa vārdā nosaukts asteroīds, viņa portrets bija uz 100 latu banknotes, viņš ir Dainu tēvs, bez viņa veikuma mēs visi būtu nabagāki... Taču – kāds pārsteigums! – izrādās, ka viņš ir bijis dzīvs cilvēks ar saviem trūkumiem un vājībām, labiem nodomiem, neizpildītiem solījumiem, ar sadzīvisku īgnumu un apsēstību uz darbu. Metīsim akmeni? Esam bez grēka?

Un viņa, Dārta, viena svešā pilsētā, pārtikdama no solījumiem gadiem ilgi. Viena, kad bērni dzimst, viena, kad mirst.

Un Eņģele, Dārtas vīramāte, kas tāpat, gadiem ilgi, neko nav zinājusi par dēla dzīvi un ģimeni, tikai mūža galā, pateicoties vedeklas sirdsgudrībai un apņēmībai, satikusi savējos.

Paldies Inguna Bauere, ka uzrakstījāt šo grāmatu, tā ir... es tagad piebremzēju, jo nevaru atrast īsto vārdu. Tā ir Virsotne, jā! Pie tā tad arī paliksim. Emocijas manī nav paguvušas nosēsties, tāpēc vairs neko nerakstīšu, vienīgi tradicionālos citātus, lai tie, kas nav vēl izlasījuši, gūst kaut nelielu priekšstatu.

P.S. Interesanti bija lasīt Krišjāņa Barona vēstuli mājiniekiem, kurā viņš raksta par holēras epidēmiju Jelgavā. Biedējoši, jo aktuāli.

***

Viņš nebija ar meitiešiem sagājies, un Dārtiņa likās kā no jauna atklājama pasaules daļa. Viņš – Kolumbs, bet viņa – Amerika. (..)Dārtas jaukums slēpās arīdzan spējā paklusēt. Mīlēt un rūpēties, bet neiejaukties. Vienkāršībai bija savas priekšrocības, Krišjāņa ieskatos – gana lielas. Kad sieviete ir tik pārgudra, ka sāk jaukties vīrieša darīšanās, Dieva noliktajai pasaules kārtībai draud briesmas. /187.lpp./

***

(..) mīlestība un nāve pēc ļaužu kārtas neprasa, tikai atnāk un paņem, ko nolūkojusi, un balle beigusies. /188.lpp./

***

Es neesmu nekas līdzās Krišjānim. Nekas – saproti? Zema zāle zem koka. Kukainis, kas spindz ap galvu. Mazs akmentiņš uz liela ceļa. Burtoju ar grūtībām, kamēr viņš sacerē garus gabalus, ko driķē lielā avīzē. Tos lasa tūkstoši, bet es... viņš cilvēkiem aprāda, kā veidojas debesu spīdekļi, bet es uz tiem varu tikai no lejas paskatīties. Iemācījos vienu rindu no galvas: gada laiku mijai pamatā ir zemes ass slīpums pret zemes orbītu. Saproti kaut vienu vārdu? Es ne. Te arī ir atbilde. Izdomā pati, kāpēc mēs nederam kopā. /189.-190.lpp./

***

Vārds pa vārdam, un atkal strīds, kam bieži sekoja mēma klusēšana. Dārta parasti ierunājās pirmā. Viņa nevarēja izturēt nesaprašanos, klusumā iet un strādāt, izvārīt zupu un kopā pie viena galda ēst, kad tikai strēbšanas trokšņi un karošu graboņa piepildīja mazo virtuvīti. Nē, tāda dzīvošana Dārtas priecīgajai dabai netikās, kamēr viņas vīrs laikam varētu klusēt mēnešiem, un nekāda vaina. /216.lpp./

***

Ja skolu ierīko mājā, tad ap to jābūt laukiem, no kuriem var cerēt maizi ēst. Jo skolmeistaram tak nav vaļas tā nopūlēties ar saimniecību un lauku darbiem kā saimniekam, viņam jātur saime, kas viņa vietā strādā. Un viņam vajaga arīdzan naudas, ko iegādāties kādu labāku apģērbu un vajadzīgās grāmatas. Jo skolmeistars bez grāmatām ir tāpat kā karotājs bez ieročiem. /137.lpp./

Ārija Vāciete

 Esmu lasījusi gandrīz visus Jūsu darbus, katrs ir īpašs, taču šī grāmata mani aizkustināja ļoti, ļoti, līdz pašam tālākajam sirds stūrītim. Arī piekrītu posta autores teiktajam. Šī grāmata ir milzīgi svarīgs mums - latviešiem. Jo līdz šim, šķiet, info par Dārtu bija niecīgs.

 

Agita Ozoliņa

Mamma tikko pāris naktīs izlasīja. Tagad jāmeklē bibliotēkā citas I. Baueres grāmatas! Viņu tik ļoti "Mazā klusā sirds" ievilka, ka nācās kartē meklēt visas pieminētās vietas. Un pirmā mammas recenzija bija aptuveni šāda - Dārtu es neapskaužu, bet to veci vajadzētu "kaut"! 

Andra Lote Adriana

Tīri subjektīvi man grāmata brīžiem bija par rāmu un lēnīgu un ar šī gadsimta prātu vairākas lietas un Dārtas rīcības likās wtf.. bet saprotu, tāds bija laikmets. Kopumā ļoti informatīva grāmata par Latvijas vēsturi 19.gs., cilvēkiem, sadzīvi un jaunlatviešu kustību no cita skatupunkta kā skolas grāmatās.

Sintija Meijere

Liktu vēl vairāk zvaigznīšu, ja būtu tāda iespēja. Izcili sarakstīta grāmata. Spožs piemērs, kā izmantojot rakstīto tekstu, ir iespējams uzburt reālu konkrētā laika ainu. Grāmata nav tikai par vēsturiski nozīmīgām personām. Tas ir stāsts par mīlestību un pilnīgu ziedošanos otram cilvēkam.

 

Laila Masa

Kārtējā brīnišķīgā grāmata. Rakstnieces talants sasaukt īstenību ar fantaziju ir apbrinojums, jo nevar saprast kur beidzas viens un sākas otrs. Ieskats tajā kā dzivoja "parastie" latvieši tajos tālajos laikos ir unikāls.

Arī šai gramatai ir jabūt obligataja literatūrā! Pienemums, ka man ir pamatzināšanas par jaunlatviešiem, īpaši K. Baronu un K. Valdemāru izradijas loti maldigs. Vērtīga grāmata.

 

 

Sanita Povilaite

Tik skaistu un sirsnīgu grāmatu latviešu valodā sen nebija gadījies lasīt!

 

 

Gunita

Valoda!!!   Kaut vai: "Muti tak neaizsiesi, bet sakāmā pilni vaigi." Vai: "Pat mazi, vārgi čūskulēni - pavisam nevainīgi vārdi, šā tā izspraukušies cilvēkos, spēj nodarīt lielu postu.” Protams, ka lasīšu! Cik labi, ka mums ir TĀDA rakstniece!

 

Ārija Vāciete

Varētu būt visas 5*, bet par daudz lappušu aizņēma "apkārtnes izpētīšana" līdz nonācām līdz Dārtai - daudz liekas informācijas (vietā klasiskais teiciens "k ģelu ņe atnositsja"), ka bez tā būtu labāka dramaturģija. Jo īsināšana visbiežāk darbu padara tikai labāku. Ļoti žēl, ka redaktors te neielika kāju durvīs.

Guna

Interesanti, cik daudz no tā ir patiesības, bet cik - izdomājums, bet, bāc, tūliņ jau vairs nebūs neviena dižgara, ko cienīt, vai tiešām ārēji panākumi veicami tikai kaut ko upurējot? Laikam gan, bet vienalga skumjš ir šis 19. gs. 'long distance relationship' stāsts, kas man pazīstams arī personīgi, tomēr K. Barona atsvešinātībai nerodu gana attaisnojumu. Lūk, defininīcija salmu atraitnei.

Starp citu, šeit tiešām runāts par laiku pirms tautasdziesmas, par to te vispār nav gandrīz nekas.

Un paliek arvien grūtāk Baronu apbrīnot - projektu ierosināja K. Valdemārs, iesāka F. Brīvzemnieks, turpināja daudzi, daudzi entuziasti, bet Barons mājas omulībā sievas aprūpēts visu klasificēja, šķiroja un apkopoja. Izdarīts daudz, bet negodīgi panākumus piedēvēt tikai vienam.

Nepala

Kā var tik garšīgi uzrakstīt par tik piņķerīgām vēstures būšanām?! Es arī dabūju apraudāties  Uz krāšņa kultūrvēsturiskā fona ir tapusi himna sievietei, latviešu mātei, sievai, grāmata, kas vēlreiz apliecina, ka aiz katra izcila vīrieša stāv sieviete. Ceru uz ekranizējumu!

Elita Survilo

Pievienojos, jo šī ir izcila grāmata ne tikai stāsta ziņā, bet arī valodas baudījuma dēļ. Apbrīnojams talants just pagātnes auru!

Sintija Buhanovska

 “Mazā klusā sirds” tomēr lika man beigās apraudāties, kam es īsti nebiju gatavojusies. Ne aiz žēluma pret Doriņu, bet aiz kaut kādas lielākas smeldzes, kas gluži kā šamaniskā rituālā, kur senču gari ir klātesoši, kāpj un iet pāri malām. Tas, ko Inguna ir paveikusi, ir sajūsmas un apbrīnas vērts, un man tiešām pietrūkst vārda mākslas, lai viņas darbu pienācīgi aprakstītu un novērtētu. Liekas, viss, ko autore agrāk ir rakstījusi, pētījusi, mācījusies un izdzīvojusi, kaut kā pārradoši rezultējas šajā stāstā par Krišjāņa Barona sievu Dārtu. Tā ir tā pati lieliskā Inguna Bauere, bet tomēr jau cita, un šī jaunā balss var lasītājam radīt katarses sajūtu. Ar mani tā ir noticis. Es ļāvos rakstniecei sevi vest ne tikai pa Krišjāņa Barona, bet arī pa manu senču takām Dundagas apkārtnē, es viņai tik ļoti uzticējos, ka viņas radīto tēlu valodā un tikumos atpazinu ļaudis, ko vēl atceros no bērnības (senāk laiks ritēja lēnāk un paaudzes tik ļoti neatšķīrās cita no citas).

Ingunai Bauerei izdodas Doras dzīvi izstāstīt tā, ka par to ir ilgi un daudz jādomā. Cik ļoti ir mainījusies pasaule, kā mums ir paveicies, kādu gaismas gadu attālumā mēs jau esam no Doras laika, kaut tas it kā vēl ir tepat - kopš viņas nāves 1914.gadā ir pagājuši tikai simts gadu.

Izlasiet šo grāmatu! Bruņojieties ar pacietību un atrodiet laiku iet dziļākos mūsu tautas vēstures slāņos, izsekot grāmatas varoņu priekšteču gaitām, un galu galā jūs tapsiet dāsni atalgoti. Pa ceļam jūs bagātīgi saņemsiet greznas valodas uzmundrinājuma balvas, DAUDZ :

“Annai piemita rets tikums. Viņa prata cilvēkā klausīties, nevis babelēt pretī savas būšanas kā lielais vairums ļautiņu. Un līdzi just, kad tas bija vajadzīgs. Visādos veidos.”

“Ek, kāda tur manta? Cik kalpa vīrs mūžā sakrāja, tik čurkste uz spārnu galiem viegli varēja aiznest.”

“Vakarā Pēteris pārdomāja visu, kā viņam ar Annu gadījies. Slikti gadījās, ko liegties? Bet tā meita ar’ - paskaties tik uz viņu ar vienu aci, un bērns klēpī! Cik nebija dzirdēts, ka daži vīri dzīvo ar savām sievām un gadiem nevar tikt pie brēkuļiem, bet te... Vecajai Solomovičienei taisnība - pa iebrauktu taciņu zirgs ātri skrien.”

“Viņam galvā skalojās liela drosme, jo dzerts tika daudz, un tad jau visam pietiek.”

“Nekad nerunā par viņiem lieku! Jo valodas kā glumenas čūskas izslīd no baumotāju mutēm, lokani izvijas uz visam pusēm un pēkšņi iekož tad, kad vismazāk to gaidi. Pat mazi, vārgi čūskulēni - pavisam nevainīgi vārdi, šā tā izspraukušies cilvēkos, spēj nodarīt lielu postu.”

“Grietai vienmēr bija jādomā līdzi, ko drīkst un ko nedrīkst teikt. Muti tak neaizsiesi, bet sakāmā pilni vaigi.”

“Un laba satikšana, kas liela Dieva dāvana. Mīlestības vārdu toreiz valkāja retais, vairāk pa kungu galu, bet nabaga ļaudīm pietika ar saderību.”

“Vecāku daļa ir auklēt un lolot, kamēr mazi, un izaugušus palaist bez saviem smagumiem pie kājām un uz sirds.”

“Nauda atbrīvo no vajadzības uzklausīt nepatīkamus spriedumus.”

“...gribēdams reizēm arīdzan garīgu barību uzēsties...”

Vija Kilbloka

Pietiekami vienkāršā valodā izstāstīts cilvēku dzimtas stāsts. Bet ne par to ir "mana sāpe". :) Lai vai kā autore centās nogludināt un mīkstināt to, kas bija acīmredzams, K.B. vienalga ir bijis slikts vīrs, slikts tēvs, slikts radinieks un slikts dēls. Esmu dusmīga uz viņu. Tā, lūk!

 

Iveta Celmiņa

Kārtējais Baueres meistardarbs, ko man palaimëjies izlasīt! Valoda, valoda, valoda! Konfekte!

 

Zanda da Silva

Drusku ielasīties...

Noslēpums. Viņa ir atnākusi, lai parunātos par to. Ar Dievu. Kādreiz še stāvēja baznīciņa. Tagad tās vairs nav. Gandrīz simtu piecdesmit gadi pagājuši, un laiks aizslaucījis visu, tikai ne atmiņas. Palicis arī noslēpums. Pagaidām. Viņa jūt, ka kāds ir sācis cilāt putekļus, un baidās. Tomēr nespēj noslēpuma vētītājam stāties ceļā, jo viņu gaitas nekad nekrustosies. Pa vidu stāv Laiks. Un Laikam viss ir vienalga.

Sieviete lēni pieliecas, paceļ dzeltenu kļavas lapu. To te lērums – vecajā kapsētā, kas iespiedusies starp ātrgaitas šoseju un dažām aplupušām mājām, kurās sen neviens vairs nedzīvo. Koki un krūmi sakuplojuši savvaļā, ķeburainie zari atgādina kroplīgas ubagu rokas, kas stiepjas pretī lūgšanā. Pusaklas logu acis vēro vientuļo gājēju, caur vecuma miglu pūlēdamās saskatīt, kas viņa tāda un kāpēc atnākusi uz šo drūmo, ļaužu pamesto vietu.

Pēdējos gados, kad beidzot dzīvoja kopā ar vīru, kuru pazina mazāk par dažu svešinieku, viņa domās bieži te ciemojās. Nesteidzīgi apsēdās uz soliņa starp slāviskiem kapu krustiem un vērās mākoņos, kas peldēja virs pareizticīgo baznīciņas kupoliem. Krusts, pret kuru pagurusī ceļiniece noliekusies beidzot atspieda pieri, atšķīrās no citiem. ,,Še dus Dieva mierā Anna Baron un viņas divi brālīši”, vēstīja pabalojis uzraksts.

Lēnīgās gājējas soļi ir tik klusi, ka neiečaukstas ne lapiņa. Viņa nesteidzīgi klejo pa aizaugušām takām starp satrunējušiem, šķībiem krustiem, sarūsējušām metāla sētiņām un nezin kāpēc virszemē izceltiem pelēkzaļiem, apsūnojušiem zārkiem, no kuriem daudzi ir mazi, mazītiņi. Tādos glabāja zīdainīšus. Viņa to zina, tikai savējos neatrod. Un baznīcas arī vairs nav. Tā esot sagrauta pēdējā karā.

Pelēkmelna, ziņkārīga vārna, sajutusi ko nelāgu, sabož spalvas, spocīgi ieķērcas un paceļas spārnos. Vientuļā gājēja neliekas par miera traucētāju zināt. Putns nevienam ļaunu nedarīs. Kā būs ar cilvēkiem, kas izcels gaismā viņas noslēpumu?

 ***

Rīt būs pirmā brīvā diena pa ilgiem laikiem, ko viņš pats sev izkārtojis, un arī Dārta apsolīja atprasīties Rudņickiem, lai dotos kopīgā pastaigā pa pilsētu. Viņa lūkosies Krišjānī no cepures apakšas ar savām jūras krāsas acīm, kas tagad, ziemā, pieņēmušas pelēcīgu nokrāsu, un bikli kodīs lūpiņu par zīmi, ka saprot labi, ja pusi no drauga teiktā, bet viņš tikai stāstīs un stāstīs, un stāstīs. Jo daudz, ļoti daudz uz sirds bija sakrājies.

Kā gan tas gadījies, ka par lielo ,,Pēterburgas Avīžu” galvenā rīkotāja labāko draugu un mierinātāju kļuvusi maza, bikla, neizglītota sieviete? Eh, nieki! Viņš apskaus savu mīļo un cieši piekļaus pie krūtīm. Viņa brīnīsies, kas citkārt atturīgajam draugam lēcies. Bet noticis nebūs nekas. Vienkārši Doriņkai jāzina, ka neviena  tuvāka, kam bez bažām uzticēt savas raizes, Krišjānim nebija.

,,Tu, mana mīļā Dārtiņ, esi kā manas tautas dvēselīte – skaista savā vienkāršībā, pacilājoša nevainībā un sirsnīgi mīļojama neviltotā latviskumā,” Krišjānis čukstēja nākamajai sievai, kad 1864. gada beigās veda viņu pie mācītāja, lai noslēgtu mūža savienību. ,,Man nevajag vācu sievu. Es gribu latvieti. Un nieks par to, ka kaut kādā ziņā starp mums stāv bezdibenis. Mūsu dvēseles ir vienotas, un tas ir galvenais.”

 ***

1868. gada augusts

Maskavas vilciens stacijā Nikolajevskaja iebrauca rīta pusē deviņos. Dārta ar Kārlīti ieradās laikus, jo baidījās aizkavēties ceļā. Puisēnu nācās pamodināt, un viņš gražojās. Nakts bija ļoti karsta, logi stāvēja vaļā, bet spirgtuma nekāda. Vakarā Dārta ilgi grozījās no vieniem sāniem uz otriem, savelkot palagu mudžeklī, līdz beidzot iekrita caurā miegā, ko pārtrauca spēja pamošanās. Uztraukums mijās ar bailēm, it kā viņa negaidītu pārbraucam mājās savu vistuvāko cilvēku, bet gan kādu svešu, kura klātbūtnē nav skaidrs, ko darīt un kā uzvesties. Kādēļ jākreņķējas? Pieticīgais mājoklis izberzts spīdēja un laistījās. ,,Papa, papa,” Kārlītis priecīgi skraidīja no istabas uz virtuvi un atpakaļ, izsaukdams vārdu, kura nozīmi nesaprata, bet redzēja, ka tas darīja prieku mātei, un tāpēc sauca jo skaļāk.

,,Papa ir mīļš. Papa arī Karlušu ļoti mīl, tikai viņam jāgādā naudiņa, tāpēc nevar būt mājās kopā ar mums,” Dārta dēliņam skaidroja.

Noguris no skraidīšanas, mazais ieritinājās mātes klēpī un iebāza mutē īkšķi.

,,Karluša, nesūkā īkšķīti. Atceries, ko Irina Afanasjevna teica – paliks plāns un nokritīs,” Dārta bārās. ,,Tētim nepatiks, ka tu tā dari. Tētis domā, ka Kārlis jau liels.”

,,Papa, papa,” dēlēns atkārtoja, vērdamies mātē spožām acīm.

,,Jā, papa, dēliņ. Rīt viņš būs klāt, un mēs brauksim sagaidīt. Tāpēc tev jāiet laikus čučēt, lai vari pamosties.”

Kamēr mazais vēl cīnījās ar miega peli, Dārta tam stāstīja par tēvu. Ka sākumā viņš aizbrauca uz Maskavu meklēt darbiņu, ko kāds pazīstams piesolīja labā ģimnāzijā, bet izrādījās, ka tur nav vajadzīgs skolotājs, bet gan klases pārzinis - uzraugs. ,,Tā policejiskā iekārta mūsu papiņam pretīga,” Dārta skaidroja tiem pašiem vārdiem, kādus Krišs rakstīja vēstulē, ,,un tāds amats viņam nebūt nebija pa prātam. Tāpēc viņš pieteicās vairākos vietu apgādāšanas kantoros un, piedāvājumus gaidīdams, vairākus mēnešus iztika ar privātstundām. Beidzot viens skolasbiedrs no Dundagas ieteica papu par mājskolotāju ļoti labā vietā pie ļoti laba saimnieka, tikai ļoti tālu no mums.”

,,Ļoti labais saimnieks”, Voroņežas guberņas pilsētiņas Ostrogožskas Uderevkas muižas īpašnieks Ivans Vasiljevičs Stankevičs, cik Dārtai zināms, bija vīrs ar universitātes izglītību, kurš pārvaldīja vairākas valodas, un savus astoņus bērnus gribēja izaudzināt par tikpat gaišiem cilvēkiem. Priekš četru jaunāko apkopšanas viņš noalgoja Krišjāni. Parasti tādi mājskolotāji dzīvoja glītojamo ģimenēs. Arī Krišjānis. Parasti viņi bija neprecēti. Ko Stankevičiem par sevi stāstīja Krišs?

Jā, Barona kundzei bija sakrājušies jautājumi vīram. Tos Dārta uzdos, kad atradīsies laiks mierīgi aprunāties. Bet cik daudz tā laika būs? Viena diena vai divas?

Beidzot, skaļi elsodams, šņākdams un dūmodams, piebrauca vilciens. Kārlītis, kurš līdz tam ar pavērtu mutīti brīnījās par stacijas ēkas bezgalīgi augstajiem pusloka logiem, režģotajām pārsedzēm un akurātos kvadrātos izkrāsoto, gludo grīdu, pa kuru slīdēja tumši cilvēku stāvi, pēkšņi bailīgi iekrampējās mātes rokā un sāka vilkt viņu prom no perona.

,,Pagaidi, dēliņ, tūliņ nāks papa,” Dārta mierināja, satraukti lūkodamās atbraucējos, kas rāpās ārā no vagoniem.

Viņai likās, ka redzēja Krišjāni, jā, jā, tur jau viņš nāca, viegli salīcis, glauna cepure galvā, ar divām smagām ceļojuma somām katrā rokā, un smaidīja pa visu seju!

,,Skaties, Karluša! Redz, kur nāk tētis!” viņa iesaucās un metās vīram pretī tik strauji, ka puisēna mazā plaukstiņa nemanot izslīdēja no tvēriena.

Viss sliktais bija aizmirsies, viss! Smagie malkas klēpji un ūdens nēši, ko vienai jāstiepj uz dzīvokli, caurās kurpes, kurās smēlās lielpilsētas dubļi un sniegs, daudzās negulētās, spilvenā izraudātās naktis, vientuļie rīti un vakari, Pēterburgas tautiešu neizpratnes pilnie, nosodošie skatieni un Krišjāņa retās, retās vēstules, kas parasti beidzās ar ,,šoreiz vēl nevaru pie jums tikt”.

,,Kriš! Nu tad beidzot,” Dārta pieplaka vīra krūtīm. ,,Mēs tevi tā gaidījām!”

Ceļa somas nobūkšķēja uz perona grīdas.

,,Mēs? Kur tad ir Karluša, mīļā?” viņš caur skūpstiem pajautāja.

Ak, Dievs! Tas bērns bija pazudis! Un trakākais, ka Krišjānis tak nezināja, ko meklēt, jo savu dēlu nepazina!

Uz perona manīja vairākus mazuļus – cits godīgi mātei vai auklei pie rokas, cits tēvam kukačās. Kamēr izklīda burzma, abi Baroni uztraukti skraidīja, spraukdamies starp cilvēkiem un skaļi saukdami sava bērna vārdu, un Dārta domāja, ka viņai no uztraukuma apstāsies sirds, jo kādā mirklī saprata – ja arī Karluša sadzirdēs tēva saucienus, viņš taču neatsauksies svešam cilvēkam!

Puisēns atradās. Attālākā vietā pie sienas stāvēja vairāki soliņi, un Karluša sēdēja uz viena no tiem, krampjaini ieķēries balstos un izbiedētām acīm vērdamies mātē. Dārta nedomādama nometās ceļos un apķēra mazo augumiņu, ielika galvu tam klēpī un apraudājās.

,,Kārlīt, esi labs dēls, lūdzu, lūdzu, neatstum papiņu,” viņa lūdzās, cerēdama, ka mazais sapratīs un paklausīs. ,,Redzi? Tur jau viņš nāk. Tavs papa, mīlulīt. Papa – atceries? Viņš tev noteikti atvedis dāvanas. Iesim?”

Vakarā abi Dārtas vīrieši – lielais un mazais – jau bija atraduši kopīgu valodu un, lai arī viens otru vēroja ar ziņkārotu uzmanību, vairs netaisījās bēguļot. Krišjānis saskatīja dēlā lielu līdzību ar sevi – i piere, i deguns, i mute tak esot ,,no tēva”. Ir, ir, viņa labprāt piekrita un priecājās redzot, kā mazais uzticīgi sniedza lielajam savu spēļmantiņu.

,,Šovakar būs ātri jāiet čučēt, Karluša,” vakarā Krišjānis mudināja. ,,Vari ņemt līdzi savas paijas, bet tēvu un māti atstāj divatā,” viņš noslēpumaini smaidīja, un Dārta juta, ka vēderā iemetas drebuļi.

Tā bija ļoti īsa nakts. Un gara vienlaikus. Mīlestības un karstu bēdu asaru nakts. Pret rītu, kad logā jau rēgojās pirmā gaismiņa, Krišjānis beidzot aizmiga saldā apmierināta vīra miegā, bet Dārta, pagriezusies pret vīru, skatījās, skatījās un skatījās, it kā ar acīm varētu uzņemt viņu sevī, lai paturētu. It kā atmiņa spētu uzgleznot bildi, kura nekad neizdzisīs.

Vīra galva dusēja uz koši baltās spilvendrānas, kurai viņa aptamborēja maliņas – tieši šai reizei, tieši šai naktij, kad viņš pēc ilga laika atkal atpūtīsies mājās un būs vienas elpas attālumā. Rītausmas puskrēslā vīra seja izskatījās puiciski atklāta un nevainīga kā jauneklim, kurš maz zina no dzīves smaguma. Trīsdesmit trīs gadi – nekāds jaunais jau vairs nebija, bārdā manīja pa sirmam pavedienam. Virs augstās pieres ikdienā rūpīgi atpakaļ atķemmētie mati miegā pajukuši kā mazam puikam, kurš mētājies ar rokām un netīšām ieķēris galvā.

Dārta uzmanīgi pastiepa roku un pieglauda vīra matu šķipsnu. Krišjānis pavēra plakstus. Viņa skropstās mājoja prieks, lai arī skatiens teica, ka nesaprot, kas noticis. ,,Guli, guli, mīļais,” viņa viegli pieskārās ar lūpām vīra mutei. Bārda kutināja seju.  Dārta iesmējās, nolika galvu uz vīra krūtīm un beidzot ielaidās miegā.