Nabassaite

Lata romāns. Lauku Avīze, Rīga, 2005.

Katra mamma mīl savu bērnu. Tā noteikti jābūt, bet... Ilgāku laiku biju saistīta ar meiteni no internātskolas, kura mācību brīvlaikos dzīvoja pie mums Vecpiebalgā. Pateicoties viņai, radās šis rakstu darbs – smeldzīgs un skumjš stāsts par pamestiem bērniem, viņu vecākiem un nepiepildītām ilgām pēc skaistas, pilnasinīgas dzīves.

,,Eleonora pamodās nakts vidū no briesmīga sapņa. Kāds bija uzzinājis rūpīgi glabāto noslēpumu un, sapulcinājis lielu cilvēku baru, gatavojās publiski sadedzināt grēcinieci uz sārta. ,,Nedariet, lūdzu, to! Jūs taču neko nezināt! Jūs nezināt, ka es citādi rīkoties nevarēju! Es biju tik jauna, nepieredzējusi un muļķe! Man nebija nekā, tikai pašas plikā dzīvība bez jebkādas vērtības un peles ala, kur patverties. Es nezināju, kā būtu pareizāk. Man nebija neviena, kam pajautāt padomu. Bet pēc tam jau bija par vēlu kaut ko mainīt...”