Tā Kunga 1826. gada aprīlī

Umurgas draudzes Ārciema pagastā…

…Kānadžu Made auklēja pie sirds puisīti, nepilnas četras nedēļas vecu. Mazais naktīs slikti gulēja, un, lai arī lodziņā vēl spīdēja pavasara pēcpusdienas saule, nogurusī māte iesnaudās, dēliņu barodama. Pajauna sieva, citas viņas gados vēl tikai pie vīra taisījās, bet Neikenu Made jau ceturto kunkulīti dzemdinājusi. Pēteris viņu mīlēja bieži. Un bērni nāca. Made daudz negribēja, ar šo pietiktu, bet tāds jau sievas liktenis – kolīdz zem aubes, tā ar bērniem. Kura nebija, tai bēdas un asaras. Kura bija, tā raudāja vairāk, tikai slēpdamās.

Pa ziemu zem sniega savilgusī zeme strauji kalta, lauka darbi dzina cits citu, tāpēc mājiņā valdīja klusums un miers, vienīgi puisīša tēvs, Kānadžu saimnieks Pēteris, ik pa brītiņam ienāca apraudzīt, kā jaundzimušais un viņa māte jūtas. Kā uzmeta acis šūpulītim, tā sajuta kamolu spiežamies rīklesgalā. Viss akurāt tāpat, kā pirms piecām ziemām – viņa mīļā Madiņa ar kunkulīti pie krūts, skopa pēcpusdienas saule, kas ganīja baltus mākonīšus, aiz loga un šūpulis kaktā paša Pētera cirstā līkstī, tikai Jānīša vietā nu jau cits gulētājs. ,,Kā sauksim?” viņš jautāja sievai. ,,Par Jurīti,” viņa pārliecās pār bērnu, lai vīrs nemanītu asaras no bezmiega apsarkušajās acīs.

Kad veda uz kapsētu Jānīti, Made jau staigāja krietni apaļa, un tās nepavisam nebija vieglas dienas, ko abi Kānadžu Neikeni pārlaida, bet, paldies Dievam, tās nu aizvadītas, un turpmāk jācerē uz labākām. Kambara tētiņš izskatījās samulsis, kad abi jaunie Neikeni viņu savā grūtajā laikā  apmeklēja. ,,Prieks tai dvēselītei, kura laimīgi pie Dieva aizgājusi, jo Viņa sānu rētiņās mēs visi gan gribētu atpūsties. Cilvēks, kurš virs zemes, maldās pa bēdu ieleju, bet nomirējs iegūst mūžīgo svētlaimi,” tētiņš klusi runāja. ,,Bet kā tad ar to bērnu, kuram drīz jānāk?” Made gribēja jautāt, tomēr nesaņēma dūšu. Tētiņš, laikam ko tādu paredzēdams, taisījās ātrāk no jaunajiem Kānadžu saimniekiem vaļā, sak, šodien īsti neesot laika visas būšanas caurrunāt, lai atnākot citu reizīti, un tad jau gan.

Sēdot šaurajā, ar raibu, pašaustu segu apklātajā gultiņā, Made pret audekla košumu izskatījās pelēki bāla kā nāve, un Pēteris mīļuprāt sievu apskautu un pažēlotu, ja viņa ļautos. Bet Made turējās cieti un negaudās - ko Dievs gribējis, to Viņš padarījis, Jānītis aizgājis pie mīļā Pestītāja uz mūžību, un cilvēkam jāpieņem Viņa nolēmums, tomēr zaudējums citkārt priecīgo un možo jauno sievu bija pagalam satriecis.

- Vai gribi, lai padziedu jums abiem, Madiņ?

- Padziedi, kamēr viņš aizmigs.

- Raksti savas asins vātis dziļi manā sirsniņā,

Lai es viņas labis prātis turu pieminēšanā.

Mana manta augstākā, iekš tev’ dusu ticībā,

Dod pie tavām mīļām kājām

Mīlīb’ baudīt manam prātam,

Dod mums laimi, svētību

Auklēt mazo dēliņu.

- Tu jau pats kaut ko piedzejoji, Pēter, mani žēlodams. Tu esi labs.

- Ja gribi, lai top dots, ir jāpalūdzas.

Mades klēpī dusēja jauna cerība – Jurītis, kuru pirms dažām dienām pienesa pie svētas kristības. Pats Ārciema muižas pārvaldnieks ar kundzi neatteica stāvēt jaundzimušajam par krusta vecākiem, un tas par kaut ko liecināja, par diezgan lielu un svarīgu, proti, ka jaunie Kānadžu saimnieki muižkungu acīs tik labi ieredzēti, ka nav žēl krustību alu uzsaukt un krietnu pūriņu mazajam goda reizē dāvināt.

***

Viņa sajutās smagi pievilta. Un nikna. Tā mātīte! Ja nebūtu jāelšā, slājot pret kalnu, tad varbūt pat  nobirdinātu kādu asaru. ,,Tev acis pārāk slapjā vietā, māt,” Koncīte dažreiz pārmeta. Bet, kad sakrājas uz sirds, tad jāparaud ir. Kā šodien. Nevis jāraud, bet jāgaudo no dusmām! Matildei nebija cita žēlotāja, kā tikai pati.

Maita Veisene, vecā maita! Viņa taču blēdījās, žuļicība pa gabalu krunkainajā ģīmī spīdēja, bet nē, iztaisījās tik svēta kā pati dievmāte Marija, nekaunīga mele! Pēc balss jau varēja pateikt, ka bēguļoja. Viss izskats liecināja, ka viltu dveš.

Brimmera madāma stupīja pa izdangāto Jura ielu un dusmojās. Jaunie apavi, ko pilsētas braucienam par godu apvilkās, neganti berza. Cepures lentas rīvējās daudzkārtainajā kaklā un žņaudza elpu ciet. Kam vajadzēja tik biezi ģērbties? Tie karstumi! Mugura kūpēja, miesa pludoja sviedros.

Koki pa ielas malām, visur tās lapas. Sakritušas, ka bedres vairs neredz, lai godīgs cilvēks lauž kaklu. Un tā skaitījās pilsēta? Tad jau laukos pa ceļu drošāka iešana, tur vismaz pie katras otrās mājas nedīžājas smirdīgs kleperis un nav neatraujoties jāblenž zem kājām, ka zirgābolā neiekāp. Rīt atkal tirgus, daudzi laucinieki jau iepriekšējā dienā savilkušies pilsētā un piešņorējuši savus lopus pie māju sienās ietaisītajām cilpām, ka ne garām tikt. Paši jau arī kaut kur tepat blandījās, droši nekad nevarēja zināt, aiz kura stūra kāds  satempies rītdienas tirdzinieks izvilkies no vārtrūmes un piedāvāsies ,,madāmu pavadīt”.

Padomā tikai – Jura iela! Pat pilsētā znota ēna vilkās no pakaļas, nelika mieru, neļāva mierīgi pastaigāt. Juris! Pats pieturējās pie sava prastā vārda, reti teica - Georgs. Konce katrreiz pagriež baltu aci, kad vīrs par Juri nosaucas, tak šim tā spītība, ak vai, ak vai, cik liela. Cik reižu nav ticis aprādīts, ka Georgs skan labāk, cienīgāku izskatu piedod. Labi, tam nabagam nepaveicās, visi senči zemas kārtas, bet tagad taču mācītājs – lūdzu, esi tik labs un ieņem savu vietu, atstāj baura ieražas un nedari kaunu ģimenei!

Slikts brauciens, ļoti slikts. Kad uzzināja, ka Georgs gaida ciemā draugu, to jaunekli Auningu, kas rīt mazajai stāvēs par krusttēvu, Matilde ātri sataisījās aizceļot. Par spīti! Pašā rīta agrumā paģērēja zirgu puisim Jēkabam savīkšīt kalešu – tā vienīgā Dikļu cienīgtēva dārgā manta – un paziņoja, ka dodas uz Valmieru pie pazīstamiem. Uz tēju, ja neko vairāk. Konce iepleta acis – kā, un kurš tad pieskatīs puikas? Viņai, nabadzītei, nav vieglas dienas - mazais uz rokām, lielākie karājas brunčos, bet vai māte, labu gribēdama, allažiņ neatgādināja, lai tik bieži neguļas zem vīra bārdas, ka tāda miesīga izvirtība vienmēr beidzas ar klapatām? Bieži jau neguļoties, tikai kādreiz, kad vairs neesot spēka to uzbāzīgo vīrišķi atstumt nost. Nu re! Tāpat ar visu vairīšanos jau četri dzimuši! Dažām tā ir – pietiek vīram uz viņas pusi paskatīties, kā bērns klēpī.

Par laimi, vismaz no šīm grūtībām Debesu Tēvs Matildi bija pasargājis. Varbūt tāpēc, ka nekāda vīra īsti nemaz nebija pie sāniem, tikai skaņa, nožēlojams vārds? Hugo Brimmers, žūpa un skandālists, ar kuru par varītēm jaunības mulsumā savienota? Matildei piedzima tikai Konstance un Frederiks, viena meita un viens dēls. Pēdējais, kā likās, beidzot būs uz ceļa. No Pleskavas guberņas kādas tur sādžas rakstīja, ka esot skolmeistara eksāmenu nokārtojis, drīz varēšot sākt pelnīt kā godīgs cilvēks. Nezin, kā viņi tur Pleskavijā tās pravas dalīja? Par smukām acīm?

Ak, Kungs, kā sāpēja kājas! Kad piežūpojās, Hugo riebīgi ņirdza, sak, kad Matilde staigājot, varot dzirdēt, kā kauli krakšķ zem pārliecīga miesas smaguma. Muļķis! Katrs cilvēks ir tāds, kādu Dievs radījis - cits garš un tievs kā smilga, cits zems un resns. Nelaimīgais barons Erdmanis, kuru nelaiķe Drikātas baroniete piesauca par Matildes tēvu, esot bijis no pēdējiem. Jātic uz vārda, jo satikt negadījās. Arī savu māti Matilde neatcerējās. Par tēvu ilgi domāja, ka tas kā vienkārša darba strādnieks dabūjis galu mežā zem krītoša koka. Būtu agrāk zinājusi, ka pa vīriešu līniju skaitāma augstākās kārtas ļautiņos, noteikti piedzīvotu daudz vairāk prieka, bet vecā Erdmaniete nelietīgi klusēja, līdz beidzot sagaidīja vecumu, kad jau viss vienalga, un tikai tad atklāja patiesību. Diemžēl tai piejaucās rūgtums – jāprecējas ar Brimmeru. Matilde paklausīja. Ko citu, kad tas nelietis viņu kā nevainīgu meitu piesmēja, un bērns jau bija ceļā? Nu dzīve nodzīvota. Viss labais pagātnē, atlikusi vien smaga miesa un apniecināts gars. Kamēr par Erdmanietes istabmeitu kalpoja, vēl vīdēja cerību stariņš, ka laimīte uzsmaidīs, bet ko tagad, kad jādzīvo meitas vīra pažobelē? Viņai, augstas dzimtas madāmai, jāiztiek no zemnieka žēlastības!

Laiks pieturējās silts, un arī tas kaitināja. Kāda suņa pēc tādā laikā pēkšņi vajadzēja skriet uz pilsētu? Vai nevarēja palikt mājās, izvilkt uz lieveņa šūpojamo krēslu un mierīgi sildīt miesas saulītē? Tagad svīda kā pirtī, smagie lindraki vilka pie zemes. Klaiņoja pa ielām kā no migas izsviests kaķis. Jāuzmeklē pajūgs un jāsaka Ješkam, lai ved atpakaļ uz Dikļiem, ja tikai tas, pagāns, nebūs aizblandījies velns zina kur. Vai tad Neikenmuižas kalpi zināja kārtību? Pirmīt puisietim gan pieteica, ka ciemosies pāra stundas vismaz. Iedomājās, ka pilsētā atvilks elpu, satiekoties ar cienījamiem ļaudīm, drusku izklaidēsies. Bet nekā. Agrāk labā draudzene Veisa kundze, kad sulainis pieteica Matildi, tikai pabāza durvju šķirbā galvu un uzreiz sāka žvadzēt, ka apslimusi, nekādu tēju, nē, nē, nē, un kur nu vēl kliņģeri, lai dies’pas, jau tāpat ļumekļu visās malās esot par daudz. Tā kārnā kaza atļāvās šitādus vārdus! Matilde neņemtu ļaunā, ja pateiktu vien un, par piemēru, pasmietos kā par labu joku, bet nē – blenza ar savām peles ačtelēm un ņirdzīgi šķobīja muti, ka melnā, neglītā pumpa uz ūsainās virslūpas lēkāja vien! Par ko šī ņirdza? Saprotams, ka par Matildi, par kuru gan citu?

Šie augstprātīgie pilsētnieki! Koncīte daudzus gadus pie Veisa madāmas nokalpoja par guvernanti. Ah, tad gan Matilde bija laba, tad varēja i tēju kopā iedzert, i kliņģerī iekosties, jo patika uz akmeņiem sēdošajai kundzītei lauku labumi, kurus Matilde dāsni apgādāja no Drikātas – pieniņš, sviestiņš, medījuma gaļas desas, medus, cūkas speķītis – kas vainas? Rudeņos ogas un sēnes spaiņiem veda un stiepa uz Ravelīnas ielas viņu galu, rokas līdz zemei nokārās. Tagad, kad tādu labumu vairs nav, kliņģeris spiedās rīklē? Matilde neticēja, ka kārnā Veisiene negribēja viņas kliņģeri. Drīzāk nelaipnība cēlās aiz baltas skaudības. Vecais Veiss, lai kā tiecās, savā laikā pat par bruģa kungu netika, Fītinghofs viņu izkonkurēja, un ietekmīgāko pilsētiņas vīru kluba durvis, par ko baumoja visa Valmiera, Veisam palika slēgtas. Klubā vakaros, sevišķi agrākajos miera laikos, pulcējās augstākā pilsētas muižniecība un arī kādi apkārtnes kundziņi, vietējā inteliģence un ievērojamākie pilsoņi, lai patīkami kavētu laiku. Nelaiķis birģermeistars Grube tādas saiešanas neatzina, bet jājautā, ko viņš vispār uzskatīja par piedienīgu, drīzāk jau neko, jo vienmēr pret visu cēla iebildumus, tāpēc viņu daudz neņēma par pilnu. Nu un tagad, kad Veiss jau pie dieviem, Veisiene pavisam tukša vieta. Kamēr Brimmeru Matilde Dikļu cienīgtēva sievasmāte!

Ak, vecie, labie laiki, kādus Matilde atminējās no savas jaunības, kad vēl kalpoja Drikātā un kundze viņu kā savu istabmeitu un laika kavētāju kādreiz paņēma uz Valmieru līdzi! Kāds klusums un miers toreiz valdīja tagad zirgu piedīžātajā un cilvēku piebļautajā pilsētiņā! Trešdienu vakaros Bruņinieku ielā pie Valteriem sapulcējas lielās dzimtas gudrie vīri ar kundzenēm, dažreiz arī bērniem, kas klusi rotaļājās lielajā spēļu istabā, lai netraucētu tēvus filozofēt (kā viņi to sauca). Dāmas izklaidējās savā nodabā, ar vienu aci pieskatīdamas bērnus, malkodamas smalku vīnu vai aromātisku tēju, apspriezdamas jaunākās tenkas un knibinādamas rokdarbus. Piektdienās tie paši kungi devās uz daktera māju spēlēt šahu, pirmdien un ceturtdien sapulcējās musē uz kāršu spēli un avīžu lasīšanu (tās pienāca divreiz nedēļā), sprieda par politiku un strīdējās, tikai darīja to smalki, ar takta izjūtu un bez apvainojumiem. Ak!

Toreiz, vecajos labajos laikos, Valmierā vēl tikai domāja par skolotāju semināru un  aktīvi rosījās sātības biedrību aģitatori. ,,Priekš kam bauriem skolas?” nesaprata Matildes labdare Drikātas Erdmaniete. ,,Tas tak jauki, ka nabaga zemnieki ar’ ko dabūn pamācīties,” viņai atteica kāds no Valmieras diženajiem. Vai toreiz jauniņajai Matildei sapņos varēja rādīties, ka pašas meita izies par sievu pie viena tāda seminārista? Nabaga zemnieka, kurš izcīnījies pēc gudrības, pašam Ferdinandam Valteram piepalīdzot? ,,Mamm, viņš ir arī Tērbatas augstskolā izstudējis, prot grieķiski un latīniski lasīt,” Konce gražojās, kad Matilde mēģināja nolikt viņas Neikenu pie vietas. ,,Un kas par to? Vai tad pie grieķiešiem brauks, vai? Liekas gudrības galvā pārbāzis, prātīgām domām vietas nepietiek,” Matildei palika savs spriedums. ,,Kas lai zina, vai tikai no pārliekas zināšanas viņam tā galva mūžīgi nesāp.”

Kāpēc viņa znotu neieraugot, Veisiene reiz, kad abas vēl biežāk sagājās (kad vecā maita satiekoties netēloja slimu govi pie aptiekas stūra), apprasījās. Neierauga? Kurš teica, ka tik ļauni? Nē, nē, Matilde nebija nedz ļauna, nedz atriebīga. Viņai tikai nepatika, ka citi rīkojās viņas vietā. Pietika ar to reizi zaļajā jaunībā, kad Drikātas baroniete, lai viņai vieglas smiltis, piespieda appecēt Hugo Brimmeru. Vēlāk… jā, vēlāk znots uz savu galvu sabāza Matildi ar veco žūpu, it kā pašas vīru, tomēr svešu, riebīgu tipu, vienā mājā. Salabinātājs atradies! It kā viņa Brimmera dabu nepazītu. Neikens gan nezināja. Bet darīja. Aizlaida vecajam ērmam uz Lubānu grāmatu, lai pekelējas un brauc uz Dikļiem dzīvot, tur tapšot par laimīgu ģimenes cilvēku, no kā pārpratuma pēc pirms vairāk gadiem atteicies. Un pātaroja savus pātarus, mī un žē, no klausīšanās galva karsta! Laulība un mājas būšana kādreiz esot krusts un nelaime, un rūpes un bēdas dažādas laulātam jāizcieš, ko vientulis nebūt nepazīst. ,,Tomēr mums allaž vairāk svētības, kad uzņemam it priecīgi, ko Dievs Kungs cilvēkiem virs zemes spriedis, nekā kad jēlā prātā visām likstām gribam izbēgt un mirstamās grēku miesās jau eņģeļu dzīvi prasām,” piemetināja. Ak vai, ak vai, kas par svētu murgošanu! ,,Mamm, bet viņš taču ir mācītājs,” Koncīte atkal ar savu gudrību. Gan jau arī viņas pirkstiņš toreiz piestūma vīru pie galda, lai sacerē vēstuli un aicina papiņu dzīvot kopā – ka meita to allažiņ vēlējusies, Matilde nešaubījās. Lai vai kāds, tēvs paliek tēvs. Un šķirta dzīve laulātiem nepiedien, Koncītei par to bija kauns, ka viņas vecāki katrs savā muižā. Nu redz, dabūja dāvanu – katru dienu tracis. Eh…

Kā jau pareģoja, zirgu puisis Jēkabs bija aizmētājies Dievs zina, kur. Beidzot nonākusi līdz krogam, kura stadulā no rīta iebrauca kalešu, Brimmera madāma meta klīrību pie malas un, durvis ar spēku atgrūdusi, nometās turpat kopīgajā istabā pie garā galda, kura otrā galā sēdēja trīs vīri un, alu dzerdami, pārsprieda savas būšanas. Runāja latviski. Par laimi, viņi nebija skaļi, murmulēja zem deguna, ar pirkstiem bakstīdami papīrā, un melnā tērptajai, smagajai kundzei uzmanību nepiegrieza. Kājas smeldza, it kā būtu pa oglēm staigājusi. Krogus paps vaicājoši paskatījās, sagaidīja žestu, lai liek mierā, un arī atstājās.

Atšņorējusi cepures bantes un neuzkrītoši nostūmusi kurpes no papēžiem, ko zem brunčiem neviens neredzēs, Matilde izvilka ciemkukulim gādāto kliņģeri, nolauza krietnu gabalu un sāka ēst. Garšīgs gan, Valmieras maiznieks savu lietu prata. Un rozīnes nebija taupījis. Gaļīgais zods, pārkāries ciešajai kleitas apkaklītei, trīcēja pie katra kodiena. Zobu mutē nebija daudz, tīrais trakums, pat mīkstu kliņģeri grūti sazelēt.

- Ei, krodziniek! Atnes man alu, lielo kausu!

Zemnieki no otra galda gala blenza kā neēduši.

- Kas ir, ko lūrat? Tas ir mans kliņģer’s, nevienam neesmu atņēmusi, - dūšīgā sieva nozibināja tumšās acis. – Un, ja es gribu alu, tad gribu. Pati maksāšu, nevienam neesmu parādā.

Gluži tiesa tā gan nebija, par alu maksāja znots, tāpat kā par visu, ko sievasmāte iekāroja, bet kuram tas jāzina? Krodzinieks piesteidzās, pirms uzlikt alus kausu, notrina sarepējušo, neskaitāmu roku apgrābstīto galdu ar sausu lupatu un zemu paklanījās.

- Vai vēl kādas vēlēšanās, cienītā kundze? Varbūt siltu zupiņu?

- Man pašai sava ēdmaņa.

- Pie mums gan nav pieņemts…

- Nākamreiz meklēšu citu vietu – tas tev patiks?

- Labi, labi, cienītā kundze, nevajag jau uzreiz dusmoties, - sīkais vīrelis ar sapelējušas maizes krāsas kazbārdiņu klanīdamies atkāpās.

Matilde pacēla kausu un vienā paņēmienā salēja rīklē krietnu pusi no brūnganā šķidruma. Uhhhh! Labs. Un nevajadzēja zobus, lai sakostu. Līdz ar dzīvinošo šķidrumu asinīs ieplūda spēks. Kur tas nelga kučieris palicis?

- Vēl vienu alu, krodziniek!

- Kā teiksiet, cienītā kundze.

- Un kur te ķemmertiņš?

- Vai! Tas nu gan jums nepatiks, bet…

- Saki ātri! Gan pati zināšu, kas man patīk un kas nepatīk.

- Jāiet ārā. Turpat aiz stadulas. Tikai uzmanīgi…

Tikusi laukā, Matilde sacēla brunčus un brida uz norādīto vietu. Fui, kāda smaka! Krogs paliek krogs, cerams, ka vismaz vīrišķu acu priekšā nebūs jāčurā, kaut zemnieki no tā neko lielu neiztaisīja – dabiska lieta, kurš cilvēks bez čurāšanas? Sūdu bedrei pārmesti vairāki dēļi, piesūkušies ar vakardienas lietus mitrumu un gauži aizdomīgi plāni. Ja te paslīdētu, tad…

Kad melnā tumsā beidzot nokļuva mājās, pirmais, ko Matilde izdarīja – izmeta aiz durvīm kleitu, kuras apakšmala riebīgi smirdēja pēc visa, ko saslaucījusi Valmieras ielās un tai nolādētajā krogā, kur pat pačurāt godīgam cilvēkam neiespējami. Lai vecais Brimmers osta un aizrijas! Lai znots brīnās, no kurienes mājā sūdu smaka. Matildei viss līdz kaklam un pāri. Rīt mazmeitas kristības. Tad lai arī nākamais krusttēvs saož, pēc kā šī māja smird!

Viesu istabā neredzēja sveci degam, laikam jau gulēja, jaunajiem ciets miegs. Nekas, rīt Matilde visiem parādīs, kurš šai mājā galvenais. Rīt. Bet šodien pie miera.

Maita Veisiene ar visu savu sagudroto slimību! To nu Matilde viņai nemūžam nepiedos. Nekad. Nemūžam. Lai rāpo uz ceļiem un lūdzas, vienalga nepiedos. Maita…

Uzmetusi plecos vaļīgo mājas kleitu, Brimmera madāma tomēr nolēma veikt vēl vienu inspekcijas gājienu.

- Māt?

Viņa bija cerējusi, ka visi jau pie miera, tāpēc jutās nepatīkami pārsteigta, izdzirdot Konstances balsi aiz virtuves durvīm. Tikai uz mirklīti iegāja paskatīties, vai rītdienai sagatavotās riktes labi noliktas, tikai vienu silto zirņu saujiņu pagrāba no bļodas, kas ar baltu drāniņu pārsegta, tikai pāris pīrādziņus, un še tev – kāds jau atkal mina uz papēžiem! Aizklausīties nevarēja tos meitas pārmetumus par pārmērīgo ēšanu, sevišķi vēlu vakaros un naktīs. Aizturējusi satraukti sēcošo elpu, Matilde nogaidīja. Varbūt atstāsies un aizies?

- Māt, tu tur esi? Beidzot atgriezies?

Bezcerīgi.

- Esmu, esmu, nāc tik iekšā. Pārbaudu, vai Dārte visu izdarījusi, kā teikts. Man jau vienīgajai šai mājā par visu jātur rūpe, citam nevienam.

Konstance lēni, gandrīz neticīgi pavēra durvis. Aiz viņas koridora pustumsā stāvēja vēl kāds. Kas tad nu? Ā, tas skuķis, kuru Koncīte lūdza pārbaudīt! Kā izskrēja no prāta.

Ziņkārīgi degunu paslējusi, jaunā kalponīte Māriņa lūrēja pār Konstances plecu, un Matildei radās aizdomas, ka viņa nu gan pamanīja, ka pīrāgu rindā uz maizes dēļa radies iztrūkums.

- Atradušas laiku, kad rādīties, - Brimmera madāma savilka ģīmi. – Skuķim sen laiks pie miera un tev, mana mīļā…

- Tu visu dienu biji prom. Māriņai rīt jāiet apkalpot pie galda. Un bez tavas ziņas…

- Labi, labi, dod viņu šurp.

Jau vairākas nedēļas, kopš garā, klamzīgā jaunava uzņemta mājā, bet Brimmera madāma ar gudru ziņu nelikās viņu redzot. Lai iedzīvojas, lai apgrozās un saprot, kuram še galvenā teikšana, un tad lai drebinās, gaidot atzinumu, vai varēs palikt, vai nāksies lasīt  mantiņas un iet, kurp deguns rāda. Konstancei palīga vajadzēja, tas skaidrs, un Georgs esot teicis, ka labu ļaužu meitens, tikai palikusi bāreņos. Ko tad tas? Staigāja pa mājām un vāca nabagus? Brimmera madāma skuķi no malas pavēroja - sprigans bija, baltu ādu, dzirkstošām acīm un lielu muti, izskatījās vesela un augumā pagara, spēcīga, lai arī tikko trīspadsmit. Bet maksāt par darbu piecus rubļus mēnesī kā Rīgā, kad uzturs un miteklis par brīvu? Te nu kārtīgi jāpārbauda, vai jauņuve tīra, vai apģērbs kārtīgs, vai galvā nav utis un vai neož pēc sviedriem – uz smakām Brimmera madāma dikti jūtīga, tas jau zināms.

- Galva tīra, bet nagi? Rādi redzēt! Lai Dievs žēlīgs, ja piebāzīsi sušķīgas rokas pie ēdiena. Un muti pieturi, lieku nekad neļerksti, lai ko redzi un piedzīvo. Atceries – tu kalpo mācītāja kunga mājā, un visam, kas te notiek, uz vietas jāpaliek. Saprati?

- Sapratu, - skuķis bailīgi pakniksēja.

- Tad jau varbūt derēsi.

Labu laiku Konstance bija izvēlējusies, ja gribēja meiteni paturēt. Pēc garās, satraucošās dienas Matildei nebija vairs spēka nevienā nagā. Rīt, visu rīt, lai skuķis parāda sevi darbā, un tad jau manīs, kā lietas iegrozīsies.

Beidzot iegāzusies cisās, Brimmera madāma ilgi nevarēja aizmigt. Maita Veisiene… noniecināja Matildes cienastu… lai tik pielūko, ka vēlāk nenākas rūgti nožēlot… Un znots ar savu labdarību… kaut kādas kalponītes - bārenītes uzsūtīt uz kakla… Tam arī parādīs. Tam arī… velns!

***

Atgriezies no ķeizaristes galvaspilsētas Pēterburgas atpakaļ klusajā, provinciālajā Valmierā, kur  reibinoši smaržoja liepas, un bites medū mērcētām kājām skaļi sanēja liepziedos, Ferdinands Valters, lai arī nedz lija, nedz vēji purināja, vairākas dienas žēlojās par nogurumu – katru vakaru mirka siltā zāļu vannā, rītos ilgi vārtījās pa gultu un i nedomāja pieskarties sievai. Šodien viņam jāsatiekas ar semināra jauno pārlūku Ulmanu, un vanna tika sildīta jau no paša rīta.

- Vai tikai tu neesi nopietni apslimis, dārgais? Holera gan lielāko postu jau padarījusi, sēŗga skaitās apkarota, bet kas var zināt, ko pa tām krievu pažobelēm esi sagrābstījis, - Katerina uztraucās.

Viņa izskatījās daudz vecāka par saviem gadiem. Vai arī sievietes saduga ātrāk?

- Tā nerunā, dārgā. Nedod Dievs, padzirdēs kāds, kam spicas ausis un gara mēle, tad mēs neviens laimīgi nebūsim, - Ferdinands centās neskatīties uz sievu un ierāva galvu plecos.

- Bet tu jau pats teici – utis un blusas viesnīcās tur pa galda virsām danco, - laulātā draudzene pieklusināja balsi.

Riebīgie, kustīgie radījumi bija liels posts ne tikai nabagu būdās, bet arī bagātnieku mitekļos, un ne tikai Pēterburgā, bet arī mazajā Valmierā. Cienīgtēvs neviļus noskurinājās.

- Viesnīcās? Cik tad to vispār ir pa visu Pēterpili? Piecas? Desmit? Un tā nekārtība – kādas šausmas, - Valters čukstēja pretī. – Ne ērtību, ne transporta! Kur cilvēkam tik bieži jāpārbrauc no viena miesta gala uz otru, īrējamo karieti tikpat kā neatrast.

- Kā tad tu tiki, kur tev vajag? – Katerina brīnījās.

Atstatu stāvēdama, viņa paklusām skaitīja matus uz vīra galvas. Sirmi tie jau metās, un cik ilgi, kad sāks izkrist un paliks pavisam pliks pakausis?

Kad jaunībā ar Ferdinandu cerējās, Katerinai līgavainis patika ne tikai priecīgās dabas, bet arī pievilcīgās ārienes dēļ. Paps un maman teica, ka prātīgam cilvēkam nepiedien otra izskatu vērtēt, kādu Dievs devis, ir labs, bet Katerina paskatījās gan. Smuks viņš bija, tāds caur un cauri apaļīgs – gan ģīmis, gan acis, gan vaigi un pat deguna gals. Zoda vidū piemīlīga bedrīte un ausis tik sārtas kā meitenei, kas dabūjusi pirmo skūpstu. Tagad? Vannā mērcējās tas pats jauneklis, tikai krietni apvēlies miesās, tikpat apaļu galvu, ko klāja jau krietni retāki, iesirmi mati, un siltumā sasārtušām ausīm, no kurām rēgojās ārā dažas sirmas spalvas.

- Kā tiku? Labā laikā uz ielu stūriem stāv krēsli uz ratiem, kuru priekšā aizjūgts viens zirgs, katram savs numurs uz pakaļas. Sauc par izvozčikiem. Labi, ka vismaz nav dārgi – ja mazs attālums, tad dažas kapeikas. Tomēr kopā jau salasās. Eh, netīk man tā lielpilsētu būšana, - Ferdinands iegremdējās dziļāk ūdenī, ar roku rādīdams, lai sieva pasniedz palagu, kurā ietīties, kad izkāps laukā.

- Nezin, vai nemirkstu par ilgu?

- Durvju zvans vēl nav kustināts.

- Draugs Ulmans nekad nekavē. Arī tas mūs, baltvāciešus, atšķir no krievu lupatniekiem, ka visur ierodamies laikā. Precizitāte ir karaļu privilēģija. Bet viņi ar savu pa pusei slimo ķeizaru…

- Ferdinad! – sieva iztrūkusies iesaucās.

- Labi, labi, dod palagu. Ko saku, pie tā arī palieku. Krievi ir lupatnieki. Bāžas visur ar savu baķušku. Viņu valdība esot tā gudrākā, viņu likumi labākie. Viņu ticība tā vienīgā un pareizā, un viņi visus vidzemniekus no bada izglābšot, kas pareizticībā pāriešot. Salti meli, bet cik daudzi tam tic! Būtu tu redzējusi – visi ceļi ņudz no siltās zemes tīkotājiem, trakāk kā tās blusas!

- Ferdinand, klusāk, – Katerina sāka nervozi staigāt, žņaudzīdama palagu rokās.

Atrisušās kurpju auklas neveikli vilkās pa grīdu.

- Pie velna! Apnicis pašam savā mājā baidīties. Ja grib, lai ķer un liek cietumā, man vienalga, - cienīgtēva iespaidīgais rumpis strauji iznira no ūdens, paceldamies visā savā varenībā.

Katerina aizgriezās. Kāda aušība atlaist kalpu, kam jāzina par kunga vannošanos, un pašai uzņemties viņu apkopt!

- Piedod, dārgā. Velna piesaukšana ir kāpšana pāri visām pieklājības robežām, to norakstīsim uz ceļojuma nogurumu, - Ferdinads samiernieciski teica, papliķēdams apaļo vēderu.

Katram sava uts. Katerinai nepatika pucēties, savukārt Ferdinands varētu vēlēties mazliet lēnāku dabu. Un pieklājīgāku iznešanos!

- Reizēm tu tiešām atļaujies par daudz, - viņa pameta palagu un, uz vīru neskatīdamās, sašutumā piesarkusi, izsteidzās no mazgājamās istabas.

- Ko lai dara? Dažreiz tomēr nākas atzīt, ka arī es ar visiem saviem amatiem un pat ar krievu piešķirto zelta krustu esmu tikai grēcīgs cilvēciņš, - aprātais nopūtās.

Kārlis Kristians Ulmans sēdēja, vienu elkoni atstutējis uz galda, bet otras rokas plaukstu iespiedis starp ceļgaliem. Viņš nebija paklausījis mājasmātes aicinājumam atģērbties un izskatījās, ka tagad par to dusmojās, jo, lai arī nenēsāja uz kauliem liekus miesas daudzumus kā viņa pretīsēdētājs, tomēr neganti svīda. Kalsenajā sejā rēgojās sāpīga izteiksme, sākot no lejup nolīkušajām, iesirmajām uzacīm un ļenganajiem maisiņiem zem acīm, un beidzot ar bēdīgi savilkto muti un zobu trūkuma dēļ iekritušajiem vaigiem. Tumšais uzvalks cieši ieskāva Ulmana kaulaino stāvu, apsēžoties tas savilkās krokās, un šūlrāts atpogāja dažas pogas. Krekls zem uzvalka bija spodri balts, laikam no tīra zīda. Kādu brīdi pasēdējis klusēdams, ciemiņš sāka ar pirkstu galiem bungot pa galdu.

- Tūliņ būs tēja, - mājastēvs steidzīgi ierunājās, pats apsēzdamies otrpus galdam un ar plaukstu nogludinādams jau tāpat gludo, tumši zaļo galdautu. – Man prieks, ka atradāt laiku, lai aprunātos.

Pēc jaukās peldes itin nemaz negribējās piegriezties valsts darīšanām, kur nu vēl tādām, kuru dēļ jānervozē. ,,Par ko es te uztraucos? Par ko taisnojos?” Valters pie sevis piktojās. Par ko? Kurš tad nezināja teoloģijas profesora Ulmana stāvokli? Šīs vīrs ieņēma augstu vietu, sākot ar Latviešu Literārisko biedrību, pie kuras pirmsākumiem stāvēja, un beidzot ar visām tām skolām, kurās lietoja viņa latviski sarakstītās mācību grāmatas. Tērbatas universitātes praktiskās teoloģijas profesors. Labi, pirms laika atstādināts, tomēr kādu laiku Ulmans bija arī šīs augstskolas rektors! Kas un kāpēc atstādināja, skaidri neviens nevarēja pateikt, baumoja, ka tam tiešs sakars ar pareizticīgo nepatiku pret vācu mācītājiem – kopā ar Ulmanu krievu izglītības ministrs Uvarovs atlaida arī citus Tērbatas universitātes vācu tautības mācības spēkus un pat iesniedza ķeizaram priekšlikumu vispār likvidēt šīs augstskolas teoloģijas fakultāti un luterāņu mācītāju izglītošanai nodibināt ,,kādu semināru”.

Apgalvot, ka Ferdinandam Valteram ļoti simpatizēja Kārlis Kristians Ulmans, nebūtu pareizi, jo tas, nudien, neatbilda patiesībai, taču valsts darbā neviens pēc patikšanas neprasa, kāds cilvēks ir, ar tādu jāsaprotas.

- Jūs taču nekur nesteidzaties, padomnieka kungs? – mājastēvs pieklājīgi apvaicājās. – Nesaprotu, kur tā tēja kavējas, - piebilda, nezin kāpēc pāriedams uz latviešu valodu.

Varbūt tāpēc, ka par to sagaidāma diskusija?

- Tēja nevar pati atnākt. Kavējas nevis tēja, bet kalpone, vai tad ne tā, cienītais?

Ulmans izcēlās ar lieliskām latviešu valodas zināšanām. Iedzimts rīdzinieks. Tirgotāja dēls, kurš, izgājis cauri Tērbatas, Jēnas un Getingenas augstskolām un pārtapis Dieva kalpā. Ilgi sabijis par mācītāju Krimuldā un Pēterupē, kur latviešu draudzei sprediķojis tikai viņu mēlē. Pag, vai viņa sieva nebija latviete? Pareizāk sakot, sievas, jo dzirdēts, ka Ulmans vispirms apprecējis vienu māsu, bet, kad tā nomirusi, tad otru – nezin no kādas dzimtas viņas cēlušās?

Kad tēja beidzot kūpēja puķotajās krūzītēs, ar kurām Katerina tā lepojās, jo atvestas no pašas Drēzdenes, ciemiņš tai vispār nepieskārās. Varbūt vajadzēja vīnu? Nē, nevar būt, vēl taču tikai dienas vidus! ,,Teici to Kungu, mana dvēsele, un kas iekš manis ir viņa svētu vārdu; teici to Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev laba darījis! Sirdsžēlīgs un lēnīgs ir Dievs, tas Kungs, pacietīgs un liels žēlastībā, Āmen!” Valters murmināja lūgšanas vārdus, caur puspievērtiem plakstiem vērodams ciemiņu. Lūgšanas beigās tas nevis salika rokas, bet atpogāja vēl vienu sava cieši sažņaugtā uzvalka pogu. Viņam bija karsti! Lūk, kāpēc neaiztika tēju un sēdēja bez nevienas kustības – lai nesvīstu kā ronis, kas izlīdis no jūras - uh, kāds atvieglojums!

- Tātad, cienījamais šūlrāta kungs. Atzīšos, es ar lielu nepacietību gaidu jūsu domas par mūsu semināru. Nu jau kādu laiku esat apsekojis visas būšanas, iedziļinājies dokumentos un atskaitēs. Drīz atlaidīsim otro kursu. Ko teiksiet?

Ulmans beidzot sakustējās. Savilka lūpas čokurā tā, ka garais deguns gandrīz pieskārās tievajai ūsu svītriņai, un atlaida atpakaļ, pāris reizes nočāpstinādams mēli.

- Nu…

Ja kāds nelabvēlis melstu, Ferdinands neticētu, ka jaunieceltā laukskolu padomnieka vērtējošais spriedums par Valmieras semināru varētu būt negatīvs. Jo Ulmans taču tikpat liels latviešu skolu draugs, kā viņi abi ar Cimzi! Ulmans arī nebaidījās no pārmaiņām, dega par visu, kur saredzēja iespējas zemniekiem kaut nedaudz, bet pacelties savā kārtā! Kurš pirmais pie sevis Krimuldā ierīkoja meiteņu skolu, kurā bez pamata zināšanām varēja apgūt vēl arī itin plašu mājturības un saimniecības kursu? Mācītājs Ulmans! Viņu neapturēja amata brāļu uzskats, ka meitenes skolot – tas esot galīgi aplams darbs, nevienam nevajadzīgs un pat apgrēcīgs, jo veltīga laika un līdzekļu tērēšana. Tad kāpēc tagad cienījamais šūlrāta kungs stomījās?!

- Jūs zināt, ka semināra iesākums nebija viegls. Es pat teiktu, ka tas izvērtās ļoti grūts, jo mums pat īsti nebija, kur apmesties, – Valters pats sev par pārsteigumu sāka taisnoties kā skolas puika, kas izsaukts pie tāfeles. Tomēr turpināja:

- Valmieras draudzes skola bija dabūjusi pa pusei gatavu piebūvi. No tās mums atdotās istabās tad arī ierīkojāmies – viens skolotājs un nepilns desmits audzēkņu. Kad tai pašā dienā, kad mēs semināru, vietējā draudzes skola svinīgi atklāja savu ziemas kursu, tad tā pati publika bija tieši pēc tam arī mūsējā, izņemot kādu kaimiņu skolmeistaru, cits neviens. Par mums neviens nezināja un negribēja zināt, bet mēs centāmies un pūlējāmies, un tagad par mums jau runā visa Vidzeme! Latviešu tautai priekš nākotnes sniegta diža balva – to man gribētos atzīmēt. Cik daudzi to varētu ticēt, cik nedaudzi saprast!

Valteram aizlūza balss, un viņš pacēla krūzi, lai noskalotu rūgtumu. Ak, ko gan šis vīrs, kurš te sēdēja pretī kā akmens tēls, zināja no visa, kas pa šiem gadiem piedzīvots? Viņš nestāvēja ne tuvu, kad, pērkona padebešiem draudīgi dārdot un zibeņiem šķiļoties, pēc atklāšanas runu nobeiguma jaunā semināra cēlāji apstaigāja tās pašas pāris skolas istabas, ar bažām uzlūkojot nabadzīgo inventāru, pie kāda nu būs jāstrādā – trīs jaunus skolas galdus un vienas klavieres, un vairāk tur nebija itin nenieka, kas tautai varētu imponēt.

- Khm, khm, - Ulmans beidzot noklepojās, pārtraukdams saspīlēto klusumu.

- Jā? – Valters nolika krūzi.

Viņš bija pati uzmanība. Bet, ja sekos kaut viens iznīcinošs vārds…

- Dārgais kolēģi! Man jums jāteic, ka ļoti rūpīgi esmu iepazinies ar Cimzes kunga…

Ulmans sadurstījās un piešķieba galvu, vērīgi ieskatīdamies pretī sēdētāja acīs, lai no tām nolasītu pareizo atbildi.

- Laikam pareizāk būtu – jaunskungs? Mūsu jaunais draugs Cimze taču vēl nav precējies? Ak, nav gan? Un aiz kam tāda kavēšanās? Nu jā – tik daudz darbu… saprotu, saprotu.

- Tātad – jūs iepazināties ar mana skolmeistara Cimzes sastādīto Plānu…

- Jā. Iepazinos, Ļoti rūpīgi.

- Un?

- Pacietību, mans draugs, es tūliņ, - Ulmans pacēla nelielu ādas mapi, no kuras izvilka kārtīgi saliktu papīru žūksni. Katrai lapai augšpusē numurs, visas saliktas pa nodaļām. Dažas vietas tekstā bija pasvītrotas, blakus pierakstīti komentāri.

Šis vīrs bija kārtības un pedantisma paraugs. Tas labi. Ar Cimzi saderēs kā cimds ar roku, un tad jau tā lieta ies!

- Visā apmērā Plāns ir ļoti labs. Dažviet neskaidri izteicieni, kur mūsu jaunais draugs mēģinājis izrādīt pārāk lielu centību pielietot savas ārzemēs iegūtās zināšanas un iespaidot mūs ar pārgudri izpušķotiem teikumiem, bet… Jā, Plāns ir labs.

- Domāju, ka Cimze, pats būdams latvietis, latviski ir atzīstami papūlējies pie šī Plāna, - Valters atļāvās iestarpināt.

- Jā. Es jau saku, - Ulmans izvilka vienu no lapām un uzstutēja uz deguna brilles. – Lūk, paklausieties šo!

,,Izglītību vajag sasniegt ar zināmu priekšmetu apskatīšanu un novērošanu. Tie ir: Cilvēks, daba un Dievs. No tā atvasināmas šādas mācību nozares: A. 1) Bībeles un baznīcas vēsture, 2) Bībeles izskaidrošana, 3) kristīgā ticība (ticības un tikumības mācība). B. 4) Audzināšanas un mācības pasniegšanas mācība, 5) tehniski mācības mēģinājumi, 6) latviešu, vācu un krievu valoda, 7) vēsture, 8) elementārā matemātika, 9) dabas mācība un dabas vēsture, 10) rakstīšana un zīmēšana, 11) dziedāšana, vijoļu un ērģeļu spēlēšana, ģenerālbase (harmonijas mācība).”

- Mja. Jūsu Cimze ir spēcīgs kadrs, Valter. Tur nu man nav, ko piebilst, - Ulmans noņēma brilles un saudzīgi novietoja uz lapu kaudzes.

Valteram, kurš Cimzes sastādītā Plāna paragrāfus zināja no galvas, jo īpaši šo piekto, kuru tikko dabūja noklausīties no A līdz Z, īsti nepalika skaidrs, kas pārlūkam aiz ādas. Tikai viens skaidrs – lielas kritikas nebūs. Un tad jau varēja uzelpot.

- Es vēl tomēr gribētu atgriezties pie sestā punkta. Valodas. Cik zinu, jūs esat liels pārtautošanas piekritējs. Gribat, lai seminārā māca vāciski. Kā to saprast?

Iestājās klusums. Nevienam nebija noslēpums, kādi bija Valtera uzskati pārvācošanas jautājumā, nevienam, un arī Ulmans to labi zināja! Tad kāpēc pēkšņi sāka piesieties?

- Visu ar mēru un bez liekas steigas. Mans nolūks nav pārvērst latviešus vāciešos, bet gan pacelt viņu pagrimušās draudzes skolas, izglītot krietnus skolotājus un zemniekus ievest vācu tikumos. Mūsu zemnieku tauta cieš, un viņas labāka nākotne nav iedomājama bez iespiešanās vāciešos! Tāpēc jāsāk jau ar skolām. Kurš cits lai to darītu, ja ne mēs – vācbaltieši, kam karsti rūp mūsu dzimtenes liktenis?

- Es to lietu redzu citādi. Latviešu tautai viņas valoda jāatstāj. Līdz ar tautas izglītības pieaugšanu arī valodas izkopšanai jāpieņemas spēkā. Tāpēc seminārā pamata priekšmeti apgūstami latviski. Bez iebildēm.

- Bet…

- Mēs ar jums esam Dieva kalpi, kas divējādā kārtā var strādāt pie latviešu tautiskās attīstības un izglītības veicināšanas. Pirmkārt, ar tautas sajūtas modināšanu, atdzīvināšanu un izdaiļošanu. To dod grāmatas, to dod dziesmas, viņu vēsture, ko nebrienam kājām. Nupat pie Bitnera iznākusi grāmatiņa ,,Latviešu ļaužu dziesmas un ziņģes”, kur arī manis pierakstītās dziesmiņas atradušas vietu – lūk, tā es redzu viņu daiļumu.

- Un…

- Un otrkārt – valoda! Jā, jā, tā ir glabājama un izkopjama, un nevis nomācama ar vācisko. Jo tikai tā tauta, kura runā savu valodu, var pastāvēt un dzīvot. Tāda ir mana pārliecība, cienījamais kolēģi, kuru, laukskolu priekšgalā stāvēdams, turpināšu piekopt, vai nu tas kādam patīk, vai nē.

- Bet… arī Kurzemē ir nodibinājusies iestāde, kas, līdzīgi mūsējai, saucas par skolotāju semināru. Irlavā. Kopā ar draudzes skolu. Tajā gandrīz visus priekšmetus māca vāciski…

- Tieši par to jau gribēju teikt. Irlavas iestādē pārvācošanas tendence ir acīm redzama. Mīļo Valter! Ja semināra audzēkņi, kas nāk no kalpu mājām, netiek mācīti mīlēt savu tautu, nedz arī cenšas to pacelt uz augstāku pakāpi citā veidā, kā vien paliekot par vāciešiem (kas nekad nevar notikt, jo latvietis ir latvietis un vācs ir vācs!), tad tādu ceļu es ieskatu par taisni vai bīstamu. Vācu valoda ir jāmāca, bet ne uz tautiskuma rēķina. Tā gan, kolēģi. Tādas ir manas domas.

Vakarā Ferdinands atkal ilgi mērcējās vannā, pārdomādams dienvidū notikušo sarunu. Ulmans bija viņa kolēģis un darba biedrs, pēctecis semināra pārlūka amatā. Abi vienādi izjuta pacilātību, darbojoties latviešu labā, mīļoja šo tautu un vēlēja tai gaišu nākotni, tikai… Interesanti, ko jaunieceltais šūlrāts domāja par ernuteriem? ,,Vēl daudz mēs ar viņu interesanta piedzīvosim, gan jau,” Valtera tēvs galu galā nosprieda un nesteidzīgā gaitā aizšļūkāja uz guļamo istabu. ,,Kas ir?” Katerina miegā sagrozījās, aizvilkdama segu uz savu pusi. ,,Nekas, nekas. Dusēsim Dieva mierā,” viņš noteica un gandrīz reizē ar pēdējo vārdu skaļi iekrācās.