Piedod, Karolīne!

Vēsturisks romāns par Kronvalda Ati. Izdevniecība Zvaigzne ABC, 2013.gads.

Atkārtots izdevums jaunā noformējumā - Zvaigzne ABC, 2020. gads.

  1. gadā par romānu “Piedod, Karolīne!” saņemta Egona Līva piemiņas balva “Krasta ļaudis” kategorijā “Labākā grāmata” un Eduarda Veidenbauma prēmija.
  1. gada rudenī Durbes Ziemeļu draudzes mācītāja Edmunda Proktora ģimenē gandrīz vienlaikus mājskolotāja darbu sāk divi jauni, izglītoti cilvēki: vāciete Karolīne Lizete, Gramzdas daktera Frīdriha Rolofa vienīgā meita, un latvietis Atis, Krotes drēbnieka un vēlāk muižas lopu pārrauga Kristapa Kronvalda dēls, par kura izglītošanu un apmācīšanu smalkās manierēs rūpējies vietējās draudzes gans Erenfests Katerfelds – viņš neparasti apdāvināto puisi pieņēmis par audžudēlu. Jauno ļaužu starpā uzplaukst mīlestība...
    Kā veidotos dedzīgā tēvzemes patriota Ata Kronvalda dzīve un ko viņš sasniegtu, ja blakus nebūtu pacietīgās un inteliģentās Karolīnes, var tikai minēt. ,,Es vienmēr stāvēšu tev cieši līdzās,” kāzu dienā Atis solīja laimīgajai līgavai. Tomēr, kopīgo ceļu ejot, bieži atkārtoja: ,,Piedod, Karolīne!” Par ko viņš lūdza piedošanu?

https://m.facebook.com/groups/151283348860960/permalink/377012569621369/

https://jaunagaita.net/jg276/JG276_gramatas.Gibiete.htm

https://www.zvaigzne.lv/lv/jaunumi/aktualitates/202201-genijs_kurs_ludza_piedosanu.html

Lasītāju atsauksmes

Garda valoda - izteiksmīga, piesātināta, Kronvalda degsmes apvīta.

Linda Lielvārde

Ko es zināju par Kronvaldu Ati? Īsti jau neko, nu labi – kopis latviešu valodu, iedzīvinājis jaunus vārdus, valodnieks, publicists... Kronvalda bulvārī atrodas Nacionālais teātris, Kronvalda parkā aug daudz dažādu svešzemju koku... Viss!

Un tad es izlasu šo grāmatu. Tu re kā! Izrādās – viņš ir bijis dzīvs cilvēks ar miesu un asinīm, ar saviem trūkumiem, ģimenē ļoti neērts darbaholiķis, bet sirsnīgs un mīlošs vīrs ar lieliem, bet nepiepildītiem sapņiem! Viņš ir bijis aizrautīgs skolotājs, viņš mudinājis savus skolniekus būt vērīgiem un klausīties, redzēt un pierakstīt – jaunus vārdus, ticējumus, paradumus, pētīt senlietas un to pielietojumu, viņš mudinājis runāt latviski un pats runājis savā mātes valodā arī starp tādiem ļaudīm, kuri sazinājās vācu mēlē. Bez Kronvaldu Ata mūsu vēsture būtu citāda. Viņš bija liels cilvēks ar lieliem plāniem, milzu uzņēmību un enerģiju, bet vāju veselību, un mira tik jauns – 37 gadu vecumā.

Nez kāpēc biju iedomājusies, ka rakstniecei Ingunai Bauerei Triju Zvaigžņu ordenis jau ir piešķirts. Sāku meklēt informāciju... nē, nav! Kāda nejēdzība! Sen jau pelnīts – ar to, ka tik daudzas vēsturiskas personības ir padarījusi dzīvas un saprotamas. Visi šie mūsu dārgumi ir izcelti no vēstures putekļainajām pažobelēm, nospodrināti, parādīti – skatieties un priecājieties. Pat iztēloties grūti to milzīgo, lasītājiem neredzamo pētīšanas darba apjomu, kas veikts, lai mēs varētu lasīt par Kronvaldu Ati, Andreju Pumpuru, par žēlsirdīgo māsu Martu Celmiņu, Kārli Skalbi... Un tagad mani jau gaida grāmata par Jāni Lūsēnu. Es savā egoismā vēl ļoti, ļoti gribētu lasīt Ingunas Baueres rakstītu grāmatu par Eduardu Veidenbaumu. Eh, ja man būtu tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā... pasūtītu, sponsorētu, piedāvātu tādu summu, no kuras nevar atteikties!

Te kāds citāts no grāmatas.

Tāds kā gaisa grābeklis, pasaules lāpītājs un zvaigžņu skaitītājs, un kur gan Karolīne, tik prātīga meitene, tādu nogrābusi? /407.lpp./

Kronvaldu mājā nekas nenotika tā, kā citur pierasts! Pats augām dienām skrēja no vienas vietas uz citu, savus skolmeistara darbus darīdams, mājās pat pusdienu nepaēda, atgriezās tikai vēlu vakaros un dirnēja ilgi pāri pusnaktij, nezin kādus rakstu gabalus sacerēdams, vēstules rakstīdams vai grāmatas šķirstīdams. Pati, vīru appuišodama, paspēja arī lielāko mājas darbu daudzumu godīgi apdarīt, bet vakaros sēdēja viņam līdzās izšūdama vai lāpīdama – kundzes trauslās, baltās rokas nekad neturējās mierā, kamēr acis pavadīja katru vīra kustību. „Laikam tāda ir mīlestība,” Margarēta prātoja, īsti netikdama skaidrībā. Ja viens otru saprata no pusvārda un viens par otru turēja rūpi no agra rīta līdz vēlam vakaram – vai tādai mīlestībai jābūt? Ja nekašķējās par niekiem un bez garas runāšanas sapratās lielās lietās? (..) Kas tie vispār par kungiem, kuru labākā mēbele bija lielais rakstāmgalds ar neskaitāmām šūplādēm(..)? /366.lpp./

Jo vairāk suns rej, jo mazāk to dzird. /475.lpp./

Latvietis paliek latvietis – ja kāds paceļ galvu augstāk, tad citam noteikti to vajag piedabūt atpakaļ pie zemuma. /273.lpp./

Izskatās, ka ķīviņi un nesaprašanās mīļo tautiešu starpā nekad nebeigsies. Lai cik smagi, tomēr jāatzīst, ka parunai taisnība – latvietis latvietim lielākais velns. /291.lpp./

Kronvaldam nebija svētākas lietas kā savu darbu godam paveikt. „Dakteris brīdina, ka, šitā raujoties, es ilgi nevilkšot. Bet ko lai izdara, ka es nevaru tā pliekani – pa drusciņai? Kad strādā, tad strādā, kad uzdzīvo, tad lai tā būda rūc!” /475.lpp./

Ārija Vāciete

Apgādā Zvaigzne ABC klajā nācis rakstnieces Ingunas Baueres (kuru lasītāji pazīst kā kultūrvēsturisko romānu Skolas Līze, Ede, Pumpura sieva un Lizete, dzejniekam lemtā autori) jaunāko romānu Piedod, Karolīne!, kurā rakstniece iepazīstina ar 19. gadsimta ievērojamākā latviešu atmodas darbinieka Kronvalda Ata dzīves līkločiem.

Kāpēc tieši šobrīd autorei licies būtiski aprakstīt Kronvalda Ati, viņa ģimenes likteņa līkločus un viņa devumu Latvijas kultūrā un valodā? Atbildei rakstniece piedāvā Kronvalda citātu, kurš atradis ceļu arī uz grāmatas lappusēm: "Mēs, kas ar skaidru apziņu savu iegūto izglītību, savu spēku, savu dzīvību ziedojam savas tautas labā, mēs turamies cieši un uzticīgi pie tēvu valodas un savas tautības, un viņas sevišķi tagad nevaram ne par kādu naudu pārdot tādēļ, ka mums nevar dot neko citu vietā, kas būtu tikpat svarīgs un cienīgs mūsu tautas interešu ziņā. (..) Un ja tu, brāl, aiz bailēm atraujies no sava sentēvu mantojuma cienīšanas, tad zini, ka tu neesi vaļīgs, svabads zināšanas māceklis, bet vai nu savas maizes kules, vai cita kunga vergs."


Gandrīz pirms simt četrdesmit gadiem – 1875. gada puteņu mēnesī – Vecpiebalga un visa Latvija atvadījās no pāragri mirušā Ata Kronvalda. Viņa gara diženumu toreiz tā īsti apjauta vien retais. Kas mainījies šodien, kad mums ir Kronvalda bulvāris, Kronvalda parks, Kronvalda piemineklis? Cik daudzi no tiem, kuri ik dienu šķērso Kronvalda ielu kādā no Latvijas pilsētām, zina, kas šis vīrs īsti bija un ko mūsu valstij un tautai dāvināja? Vai zinām, ka izcilā latviskuma kopēja sieva un mūža mīlestība Karolīne bija labdzimta vāciete, kura mīlestības dēļ ģimenes dzīvē pilnīgi pārgāja uz toreiz vēl maz kopto latviešu valodu? Vai zinām, ka Atis centās paspēt aizlāpīt milzu robus daudzās kultūras un izglītības jomās – sākot ar jaunvārdu meklēšanu, beidzot ar mācību grāmatu sarakstīšanu teju visos priekšmetos, kādus tolaik apguva skolās? Vai nojaušam, ko viņa ziedošanās tēvzemei maksāja sievai un trim bērniem? Un kāds liktenis tos gaidīja pēc Kronvalda nāves?

  Grāmata Piedod, Karolīne! ir rakstīta, lai no nepelnītas aizmirstības atsauktu izcilu cilvēku, latviešu tautas un kultūras patriotu, turklāt tā tapusi zīmīgā, pērngad notikušā valodas referenduma laikā.

Laisma

Aizraujoša, izzinoša. Lika aizdomāties par mūsu vēsturi. Mazliet par melodramatisku nobeigums, manuprāt - bet grāmatas kontekstā ok.

Daina Valeine

Lielisks stāsts, kurš mazliet aizķēra ar to, cik ļoti nekas nav mainījies. Agrāk centāmies runāt pa vāciskam, tagad pa angliskam.

Liene

Jūtos ļoti pateicīga Ingunai Bauerei par grāmatām, ko viņa raksta par latvju dižgariem. Paldies, Jums, Inguna!
Kopš priekšvārdā uzdotā jautājuma par to, kā gan nākas, ka mums ir Kronvalda bulvāris, Kronvalda parks, bet pat inteliģenti latvieši (par kādu uzskatu arī sevi...) mēdz nezināt, kāds ir Ata Kronvalda devums mūsu tautai. Tagad zinu!
Atis Kronvalds bija Skolotājs, par kādu es esmu sapņojusi un pēc kāda esmu ilgojusies visu savu dzīvi, par kādu pati būtu vēlējusies kļūt.

"...lai viņš man dotu kaut cik no tā spara, darba un patiesības mīlestības, kas bija manam neaizmirstamam priekšzīmīgam skolotājam un audzinātājam..."
"...māte nekad nežēlojās, jo bija ārkārtīgi smakljūtīga un par sevi no laba prāta nemēdza runāt..."
Ja es ticu, ka grāmatas var mainīt cilvēkus un viņu dzīves, es vēlētos, lai šie divi citāti to izdarītu ar mani.
Aizrautīga un skumja grāmata par vienu no mums un par visiem mums - latviešiem.

 

Linda Vituma

Drusku ielasīties...

Prasts zemnieks no nabagu sētas – lūk, kas patiesībā bija šis nelielā auguma glītais zēns, kurš dzīvoja mācītājmuižā, ar cienīgtēva svētību gāja muižnieku skolā, ģērbās un izturējās kā kundziņš, bet patiesībā nebūtin nebija tas, par ko iztaisījās. Lai arī saucās par audžumāti, mācītāja Katerfelda kundze ne mirkli neaizmirsa, ar ko viņai darīšana jaunā Kronvalda personā. Viņa tēvs bija modernieks Krotē, allaž govju mēslos nobridies, bet māte neprata ne lasīt, ne rakstīt!

Iesvētībās Atis kopā ar apliecību saņēma audžutēva novēlējumu: ,,Ņemies prātā un audzi Dieva mīlestībā, dēls. Pie iepriekš sasniegtā nekad neapstājies. Kurš ilgi stāv uz vietas, tā prāts un griba iesāk pelēt. Savulaik es tev solīju iedot labu grāmatu izlasīt, bet vērtīgāku par Bībeli neatradu. Nu iesvētes dienā to tev dāvinu. Lasi un pārdomā labi. Un atceries – tava nākotne ir tikai paša rokās. Ko sēsi, to pļausi – Tā Kunga vārds.”

Puisim bija pienācis laiks izvēlēties, ko tālāk darīs.

- Liepājas apriņķa skolai laba slava, tā ir augstākā mācības iestāde visā Dienvidu Kurzemē ar ļoti plašu apgūstamo zinību kursu. Līdzās vecajām un jaunajām valodām tur lielu vietu ierāda matemātikai, neapejot pat analītisko ģeometriju un trigonometriju.

- Vecās valodas?

- Latīņu – tas pats par sevi, un arī grieķu. Tev taču patīk valodās iedziļināties?

- Patīk. Tikai kāpēc nevienā skolā nemāca latviešu valodu?

Tāds jautājums nelikās īsti vietā. Karstgalvīgais latviešu jauneklis draudzes gana mājā tika audzināts par inteliģentu vācieti, un tas pats par sevi saprotams, jo kurš no zemniekiem, izglītību apguvis, gribēja atgriezties savā zemajā būdā?

- Vai to nāktos iztulkot par klaju nepateicību, dēls? – Katerfelds izlikās apjucis, un Atim sametās kauns.

- Piedodiet, tēvs. Es... patiešām gribu mācīties Liepājas skolā.

Apģērba stūriem noplīvojot, audžutēvs pazuda aiz durvīm, atstājis vielu pārdomām par paša nākotni. Turpināt mācīties un tikt tik augstu, cik vien iespējams, sakrāt varenu zināšanu pūru un kļūt par... nu, vismaz par īstu skolmeistaru, ja ne par pašu skolas principālu! Ne jau katram zemnieku bērnam laimējās tā, kā viņam, bet mācīties noteikti gribēja daudzi. Nodibināt savu privāto iestādi latviešiem, kur pirmajā vietā nostādītu dzimtās valodas mācīšanu? Jaunā Kronvalda galvā dzima liels sapnis. Bet... nauda? Labais Katerfelds lika saprast, ka palīdzēs audžudēlam notikt Liepājā un tur iekārtoties, vēl vairāk, solīja pa daļai apmaksāt skolas naudu, kur savu daļu neliegšot arī tēvs un māte, ja reiz Atiņam tik vareni izveicas ar mācīšanos, ka jāiet tālāk. ,,Mazie gan arī prasa savu, bet tie pagaidām var paciesties,” tēvs prātoja. ,,Kad tiksi vīrā, tu taču savu padomu brāļiem neliegsi?”

,,Jūs zināt, mīļo Puķīt, ka ap ziemas svētkiem apprecēju savu līgaviņu. Sen biju cerējis, ka tāda īstena sirds draudzene mani skubinās un spēcinās uz ikkatru labu darbu, visvairāk tautai par labu. Un patiesi neesmu vīlies. Mana sieviņa vairo manu cerību, sasilda manu garu un iepriecina manu sirdi...” Karolīne, lēni burtodama, lasīja vēstuli Kronvalda seno dienu draugam Blūmam, kuru Atis nometis uz galda malas nepabeigtu, un iekšēji smaidīja. Mīļais, labais! Vai viņš saprata, cik ļoti laimīga viņa jutās, ka abi beidzot varēja dzīvot kopā?

Ak, Karolīnei vairs nebija noslēpums (liels pārsteigums gan), cik šis nopietnais Tērbatas semināra skolotājs spēja būt puiciski nerātns un pieaugušam vīrieša cilvēkam neparasti romantisks! Katru rītu uz sava pagalvja viņa atrada kādu mīļu nieku – no papīra izgrieztu puķīti, cukura graudiņu vai kapeiciņu. Kādu rītu jaunā Kronvalda kundze uz baltās spilvendrānas ieraudzīja... sava vīra bārdas sprogu, kuru tas ziedojis dāvanai!

- Ati, tu tiešām esi pilnīgi traks!

- Nē, Karolīn, tikai iemīlējies, - Kronvalds smējās un, ieskāvis sievu rokās, maigi pieglauda bārdaino vaigu viņas klēpim. – Kas tur ir? Vai jau jūti kustamies mūsu dēlu?

- Nudien, dulls un neriktīgs! Es taču tikai pirms nedēļas sapratu, ka esmu gaidībās. Tas bērniņš vēl ir pārāk mazs, lai kustētos.

- Manam dēlam nekas nav neiespējams. Mēs taču viņu tik ilgi gaidījām. Vai vari iedomāties, mīļā? Tik daudzi gadi aizsteigušies, mums abiem mīlējoties un cerējoties, ka taisni neticami, ka beidzot esam sagājuši kopā. Rūpes, kas dažkārt spieda, trūkums, kas daudzreiz biedēja, sāpes, kas sirdi krimta – tie visi grūtumi man tagad liekas nogrimuši aizmirstības jūrā, izklīduši kā migla pavasarī.

- Atzīsties! Bija mirkļi, kad tu šaubījies.

- Un tu?

Pacēlusi acis, Karolīne zināja, ka nemelo.

- Mani vadīja pārliecība, ka izturēšu. Ko kā jauna meitene apņēmos, to negrasījos mainīt nevienu mirkli. Ja tu būtu pārdomājis...

- Ko tad? Kas notiktu, ja es pārdomātu? – Atis šķelmīgi piešķieba galvu.

Cik maz atlicis no agrāk kuplās frizūras, cik sirma bārzda! Joprojām tās pašas dziļās, vērīgās acis, bet cik daudz ap tām sīku krunciņu! No glītā jaunekļa, kādu iepazina pirms deviņiem gadiem, ārēji daudz zudis. Kaut nežēlojās, bet Karolīne zināja – vīrs bieži cieta sāpes, naktīs mocījās ar bezmiegu.

- Es tikpat neietu ne pie viena cita, - pēkšņā nopietnībā iedrebējās Karolīnes balss.

- Sēdētu vecās meitās? – viņam labāk patika joki.

- Aizietu klosterī. Nomirtu tur viena, kas būtu tāpat, kā dzīvot bez tevis.

Vasara stiepās garumā kā vilnas dzīpars, kurš ziemas cimdiem no pūra lādes izvilkts un no kamola atšķetināts. Stārķi lielajās ligzdās izperēja mazuļus, izbaroja un palaida, lai lido, paši pār ligzdas malu noskatīdamies, kā jaunie plivina spārnus patstāvīgai dzīvei. Nosmaržoja liepas, saldām lāsēm iztecēja medus saldums, pievilinādams kārīgās, čaklās bites, kuras lipīgām kājām, darbīgi zumēdamas, bradāja pa ziedu čemuriem, bet tad, saldumu piesūkušās, sapildīja to savās kanniņās un aizvākoja vēlākam laikam - rudenim, ziemai? Dārzos pamazām nogatavojās āboli. Šogad liela raža, un Tērbatas tirdzinieki mēģināja viens otru pārspēt solīšanā, skaļi igauniski vervelējot, cik kura ābolu šķirne laba un veselībai noderīga, cik teicami glabājas pagrabā un cik ilgi lietojama ziemā. Mildiņa bija krietni paaugusies un jau mēģināja satvert ar tuklo roķeli Karolīnes pasniegtās mantiņas, reižu reizēm iepriecēdama māmiņu ar skaļu izsaucienu.

- Vareni spirgts un veselīgs bērniņš, - priecājās Spalviņa kundze, kura pēc ilgāka laika ieradusies Kronvalda mājās palūkoties, kā ,,visiem mīļajiem palicējiem bez saimnieka klājas”. – Tuvojas skolas laiks. Vai esat runājusi ar inspektoru, Karolīn? Kad Atis gatavojas nākt mājās?

- Īsti nezinu. Viņa plāni mainās uz dienas. Tomēr ir cerība, ka augusta vidū būs. Pēdējā vēstulē rakstīja – ja daudz, tad divi nedēļas vēl palikšot.

- Dzirdēju, ka jūs domājat par pārcelšanos? Vecpiebaldzēni esot uzdomājuši dabūt Kronvaldu sev. Kā veicas šinī lietā? Dikti jau negribētos, ka jūs mūs pamestu – tik jauki visus šos gadus kopā sadzīvojām.

- Patlaban rādās, ka tur nekas nesanāks. Tās lielās runas un izrunas no piebaldzēnu puses Ati pagalam nokaitinājušas. Velk un stiepj kā vecu zeķi – te uz vienu, te uz otru pusi. Viens grib, cits negrib, viens aicina, cits sūta prom.

- Un ko jūs? Gribētu pārcelties?

- Kā vīrs nolems, tā notiks. Mana teikšana maza. Man labi tur, kur labi viņam.

Spalviņa kundze viegli paraustīja plecus. Jā, zināms, Kronvaldam ar sievu paveicies, tā skatījās vīram mutē un darīja visu, kā tas lēma, bet... Vai tad sievietei tomēr nevajadzēja kaut mazliet arī savu noteikšanu ievērot?

Laipnā kundze maldījās. Viņa nezināja, kādas vēstules Atis sievai sūta. Karolīne paņēma pēdējo, kas no Vildbādes rakstīta:

,,Mīļā māmuliņa! Šodien biju atkal pēc kāda laika uz kalna uzkāpis un pārliecinājies, ka reumatiskās sāpes gan gluži nozudušas! Ja man izdosies tādā mērā pie spēka kļūt, kā es pie veselības kļuvis, tad, mīļā, saldā māmuliņa, Tava cerība nebūs veltīga, ka šīs rūgtās bēdas būs beigtas. Mans prāts arī jo jautrāks un mana sirds jo līksmāka. Es ar savām domām pakavējos labprāt pie tiem laikiem, kur mēs Gramzdā mīļi satikāmies, kur mēs Durbē savu mazo puķu dārziņu apkopām. Šīs jaukās saules dienas man vienmēr prātā un atspīd, ar atmiņas krāsām greznotas, kā sārtā debess blāzma rītiem, kad patlaban saule domā savu dienas ceļu uzsākt. Cik cieti es Tevi, mīļā Karolīne, tādos brīžos apkamptu, cik karsti es Tavas lūpas, Tavas rociņas skūpstītu, to tik vien Tu viena zini, jo TU ar uzticīgas mīlestības skaistiem ziediem līdzējusi ap šīm dzīves jaukām dienām daiļu atmiņas kronīti nopīt!”

,,Atšķirtība padara romantisku,” nopūstos Spalviņa kundze, ja tādas rindas lasītu. Tomēr Karolīnei nebija skaistāku, dārgāku tekstu par šiem!

,,Lūkosim ar savienotiem spēkiem, ar nešaubīgu mīlestību piepildīt kā vien zinādami un spēdami to likteni, kas priekš mums abiem nolemts.”

Kāds tas liktenis būs? Vienalga! Atpakaļceļa taču vairs neredzēt – uz priekšu, tikai uz priekšu! Karolīne, lai arī sāpīgi cietusi, vēlējās vēl daudzus bērnus, laimīgu, mierīgu, saskanīgu ģimenes dzīvi, kuplas un svētīgas vecumdienas mazbērnu pulciņā. Kopā ar Ati. Ar to vīru, kurš viņu reiz izcēla no nomāktības ēnas gaišā mīlestības saulītē, un kuram viņa par to palika uz mūžu parādā.