1887. gada Jurģu diena. Vecpiebalgas draudzes skola.

Līze stāvēja, atspiedusies pret lielo, gaišo kolonnu, kura balstīja skolas jumtgales trīsstūri, un domīgi lūkojās tālumā. Cauri kapsētas koku joprojām ziemīgi kailajiem stumbriem labi varēja redzēt jaunā biedrības nama sarkano, pusuzcelto stāvu. Kad nams nāks gatavs, Līzes še vairs nebūs...

Šorīt viņa izvēlējās uzvilkt gaiši zilo, paplāno vasaras blūzi ar raibajām puķītēm, tāpēc jutās viegla un nesaistīta. Pusmūža sievai varbūt mazliet vieglprātīgi, bet Līzei tā gribējās. Nezin kam par spīti. Māte gan purpināja, ka pa ceļam varot uzpūst arī aukstāki vēji, agrs pavasaris vēl tomēr, bet Līze neklausījās. Jau kopš paša rīta saule vasarīgi sildīja, un nekāds aukstums nelikās sagaidāms. Ja nu tomēr, gan apsegsies ar kādu no daudzajām segām, kas līdzi ņemšanai pielocītas. Lielākā daļa mantu jau gaidīja, sakrautas pajūgā un cieši pārsietas ar siksnām, mazākās paunas viņas ar māti paņems sev blakus vai pabāzīs ratos zem sēdekļa. Taisni brīnums, cik daudz dažādu iedzīves sīkumu cilvēki sakrāj, mūžu uz vietas dzīvodami! Viens pamatīgi pārkrauts pajūgs uz Drustiem aizkustēja jau vakar, un otrs arī, kā izskatījās, nesanāks mazāks.

Sieviete piespieda sevi atrauties no kolonnas, pie kuras turējās par daudz cieši, kā baidīdamās no mirkļa, kad nāksies aiziet, un palūkojās apkārt. Kamēr māte vēl izstaigā un pārbauda, vai kaut kas vērtīgs nav aizmirsts viņu iztukšotajās istabās, pēdējo reizi jāpaietas pa grantēto celiņu gar sprigani saaugušajām liepām. Līze labi atminējās dienu, kad pati šīs liepiņas stādīja – tēvs stāvēja blakus un ierādīja, kā tas darāms, bet viņa priecīgi izpildīja tēva norādījumus. Pirms cik gadiem tas bija? Divdesmit?

,,Pēdējo reizi, pēdējo reizi,” skanēja ausīs un nebeidza skanēt, lai kā Līze pūlējās neganto skandinātāju apklusināt. Savādi – atstājot iedzīvoto mājvietu, tā pēkšņi izskatījās citāda, nekā diendienā pierasts redzēt. Skolas ēka vienmēr likās tik liela un skaista! Tagad Līze ieraudzīja, ka šur un tur tā jau krietni noplukusi, un daudzas vietas prasījās pēc pieremontēšanas. No ārpuses svešiniekiem skola parasti izskatījās mazāka, nekā patiesībā, jo apakšējais stāvs ar skolēnu guļamām un ēdamām istabām iebūvēts līdz pusei zemē, gandrīz kā pagrabs, skaisti velvēts. Īsteni ņemot, varēja teikt, ka draudzes skola sastāvēja no divām atsevišķām, savā starpā neatkarīgām skolām. Par īsto būtu uzskatāmas trīs apakšējās klases – ceturtā, trešā un otrā, kur strādāja skolotājs un ērģelnieks Jānis Sliede, kurš nu kļūs par skolas pārvaldnieku, krievu valodas skolmeistars Paulītis (Jēkabu pieminot, Līzei allaž jāsmaida. Paulīša uzmanības pierādījumi arvien likās tik smieklīgi, ka viņa nevarēja atturēties) un jauneklīgais kaimiņpagasta Abrupjos dzimušais Antons Laimiņš, latviešu valodas speciālists. Mācību apmērs šais klasēs bija liels un, daudzējādā ziņā pateicoties vecā Rātminderu tēva pūlēm, ļoti sistemātiski iekārtots. Kārļa Millera vadīto augstāko klasi varētu skaitīt par otru skolu, jo tajā mācības notika pēc citas kārtības un arī daudzi audzēkņi bija savādāki – augstprātīgi nerātņi, kuri skaitīja sevi par lieliem gudriniekiem, bet patiesībā tērēja vecāku naudu un dzīvoja zaļi. Viņi tika gatavoti augstākām mācību iestādēm – ģimnāzijai, reālskolai, semināram vai kādai kara iestāžu skolai, tāpēc jutās pārāki par parastajiem skolniekiem un, sevišķi pēdējā laikā, atļāvās dažādas vaļības. ,,Vecā Līz, kas tev plīs?” – dažreiz, Līzi ieraudzījuši, puikas klaigāja. Skolmeistars Millers jutās nelaimīgs, ka nespēja tikt ar saviem zeperiem galā.

Koši zilajās debesīs peldēja balti, pūkaini aprīļa mākoņi, visapkārt čaloja pavasara dienvidus trokšņi, gaiss spirgti smaržoja pēc koku lapām un jaunas zāles. ,,Tās nu ir beigas. Mēs aizbraucam,” Līze nodomāja un pati brīnījās, cik mierīgi spēja par to domāt. Viens dzīves posms noslēdzies. Lielākais. Gaišākais. Labākais. Kas viņu gaidīja nākotnē?

- Ko tu prāto, meit? Žēl sametās? – iznākusi uz sliekšņa, Līzi uzrunāja skolas māte. Ak, nu jau drīz neviens viņu vairs par skolas māti nesauks! Vecā Rātminderiene – lūk! Vai skolas kunga Tullija sievasmāte labākajā gadījumā.

- Gandrīz četrdesmit gadi še nodzīvoti, un nu jādodas projām...

- To jau mēs laikus zinājām un, paldies Dievam, varējām sagatavoties. Pēdējos gadus, kamēr tēvs slimoja, es paklusām pakoju mantas. Nepateicība ir pasaules alga, un no Vecpiebalgas varas vīriem neko citu nevarēja sagaidīt – izmeta uz ceļa kā pēdējos suņus, lai ejam, kur deguns rāda. Nevienam nav gar mums daļas. Tavs Kaudzīte runas vīros sastāv – i tas labu vārdu neaizlika. Cik tu te neesi skrējusi, cik darījusi un kārtojusi! Kori un sapulces, skolas un biedrības – viss velti, nevienam tu vairs neesi vajadzīga, kad jumta virs galvas vairs nav.

- Beidz nu, māt, gremzties. Tāda kārtība vienmēr pastāvējusi, un tāda jāievēro. Skolas pārzinis tagad cits, un viņam tā rūme jāatdod. Tu pati negribēji meklēt pajumti Vecpiebalgā, pati tikai par Drustiem vien sapņoji. Ko nu vairs? Nu jātaisās ceļā.

- Tas jaunais Sliede, kas tēva vietā nāks, izliekas pārlieku lēns. Tur tāpat nekas prātīgs nebūs. Esot dzimis Rāmuļos, tēvs būvmeistars. Nav dzirdēts, ka no tā Cēsu gala kāds gudrs cilvēks būtu izcēlies.

- Kā palīga skolotājs taču likās labs. Ideālisma apgarots, kluss un mierīgs, tas tiesa, bet vai tad maiga daba uzskatāma par cilvēka trūkumu?

- Kā tad! Katrs Millera zeperis varēja uzsist šim knipi zem deguna. Kas tas par skolmeistaru, kuru bērni nerro un kurš nespēj īstu kārtību iedibināt? Kad mūsu tēvs skolu valdīja, tad gan kārtība turējās.

- Jānis ir jauns, viņam viss vēl priekšā. Kā skolmeistars bija teicams, gan iemanīsies arī vadītāja amatā. Par laimi tas uz mums vairs neattiecas. Viss, ko no mums prasīja – atbrīvot Sliedem dzīvokli, un to esam izdarījušas. Sauc nu Andru un brauksim, lai līdz vakaram tiekam galā, citādi Karlīne uztrauksies.

Tālo ceļu uzsākot, Līze labu gabalu vēl gāja kājām blakus ratiem, kuros, augsti uzcelta, kā karaliene tronī cēli sēdēja māte. Visa melnā. Veciem cilvēkiem melns piestāv, un galu galā viņa vēl sērojot pēc vīra, Ede skaidroja. ,,Saule cepina, un mātei būs karsti,” Līze raizējās, taču zināja, ka aizrādīt velti – ja māte ko ieņēma galvā, tad to ar koku laukā neizsitīsi.

Gravā lielceļa malā ziedēja zilās vizbulītes, un Līze pieplūca pilnu sauju, ko atstāt kā pēdējo atvadu sveicienu uz tēva kapa. Pa nokalnīti lejup tecēja pavasara urgas, viņa mazliet piesmēla kurpes. Labi, ka māte nepamanīja, citādi rātos. Nekas, ceļš tāls, gan izžūs.

Zilajās debesīs gavilēja putni, vēstīdami jauna dabas cēliena atnākšanu. Līze centās priecāties, tomēr jutās kā vistumšākajā rudenī, kad priekšā gaidāma vienīgi auksta, mironīgi balta ziema ar ledainiem vējiem un nežēlīgiem puteņiem, pelēkām atkušņu dienām un garām, melnām, vientuļām bezmiega naktīm. ,,Esiet priecīgi cerībā, pacietīgi bēdās, neatlaidīgi savās lūgšanās,” pusmūža sieva klusi atkārtoja pie sevis vairākas reizes. Trīs atgādinājumi, kuri stiprina. Katrs no tiem ir grūts, bet visi kopā saistīti. Jo kā mēs varētu būt līksmi, ja neesam pacietīgi, un no kurienes lai nāktu pacietība, ja ne no lūgšanas?

***

Manu mīļo Matīss!

Lūgumu priekš mācītāja norakstīju un Tev piesūtu, paturi to pie sevis, kamēr būs vajadzīgs. Datuma nepieliku, ja bez tā nevarēs iztikt, tad pieliec Tu pats. Nu varēsi, ja gribēsi, rakstīt uz Drustiem droši, bez tā, kā noprotu, Tev vēl nebij ticības, ka nopietni domāju? Žēl gan, ka visu uzticību esmu zaudējusi... Nevaru slēpt, ka Tavā pēdējā vēstulē arī daži teikumi, kuri mani ļoti skumdināja un kuru nevaru atstāt nepārrunātu. Tu esi tik stipri pārliecinājies, ka es tik no likteņa un vairs šādas dzīves nepanešanas tiekot spiesta šo soli spert – tas tad Tevi padarīs tukšu un vēsu... Kā redzu man nebūtu laikam vis iespējams Tevi pārliecināt, ka tā nav, tādēļ labāk nemaz nemēģināšu, bet saki mīļo, kā tad tev ir iespējams ar tukšu un saltu sirdi šo svarīgo soli spert? Un kas tevi pie tā spiež? Ja to dari tik manis dēļ, tad tāda upura es nevaru pieņemt. Es nejustos nevienu dienu laimīga, ja justu, ka esi pret mani tukšs un vēss – kāda kopdzīve tad mums ir domājama? Pie Tevis tik eju tad, kad zinu, ka tieku mīlēta un mani varēs tik tas panest, kas mani mīlē. Neļaunojies mīļo, ka šo pārrunāju, man nebij citādi miera un mums jau vēl ir laiks tuvāk izrunāties, tik vēlos, lai mēs paši viens otru saprastu.

Līze

1893. gada oktobrī, Liezerē